RAUGOTIES UZ LIELO AUSTRUMU KAIMIŅU

Vilis Vītols. Pārdomas par Krieviju.
Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2016. 176 lpp.

 

Uz naža asmens – tā varētu raksturot Krievijas un Rietumu pretstāvi, kāda tā mums rādās šobrīd. Noskaņojums Kremlī ir kareivīgs ne tikai militārā, bet arī, var teikt, garīgā aspektā, par ko liecina, piemēram, ziņu aģentūras Sputņik paustais jaunums, ka Krievijas rīcībā tagad ir jauna starpkontinentāla ballistiska raķete „Sarmat”. Krievijas aizsardzības ministrijas ziņu aģentūra Zvezda informē pasauli, ka šī raķete kodolkara gadījumā varot „nomēzt” (pilnīgi iznīcināt) teritoriju ASV Teksasas pavalsts vai visas Francijas platībā.

Pērngad Maskavā, Kremļa mūru pavēnī, prezidents Putins un visas Krievzemes patriarhs Kirils svinīgi atklāja (4.XI) pieminekli kņazam Vladimiram, Krievzemes kristītājam. Šis majestātiskais piemineklis uzsliets kā pretmets tā paša Vladimira piemineklim Kijevā – mūsdienu Ukrainas galvaspilsētā, kur šis kņazs valdīja 10. gs., kad tādas Maskavas vispār nebija. Tai pašā 4. novembrī prezidents Putins atbalstīja priekšlikumu – izstrādāt īpašu „Likumu par Krievijas nāciju”. Nevis krievu, bet Krievijas nāciju. Citiem vārdiem – lai katrs tatārs, baškīrs, kalmiks, būdams musulmanis vai budists, apzinātos, ka viņš pieder pie Krievijas nācijas un nesaraujamām saitēm saistīts ar Maskavu.

Te klāstītais sauktin sasaucas ar grāmatu Pārdomas par Krieviju, kuras autors, uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols, ir „ulmaņlaika bērns” tāpat kā es, tikai sešus gadus jaunāks. Abi esam licejnieki: Vītols mācījās Rīgas Franču licejā no 1. līdz 3. klasei, es no 1. līdz 5. klasei. Dzīves gājums atšķirīgs, tāpat kā pieredze, bet esam viena paaudze, kas atceras pirmskara Latviju. Dažiem Viļa Vītola spriedumiem var nepiekrist, bet grāmata lasāma ar lielu interesi, un lasītājam neviļus nākas smagi nopūsties, raugoties „uz mūsu lielo austrumu kaimiņu”...

Manuprāt, visspilgtākās nodaļas Viļa Vītola grāmatā ir tās, kas veltītas Jānim Briesmīgajam (Ivanam Bargajam), Pēterim I (Pēterim Lielajam) un Staļinam. Krievijas valdniekiem Jānis Briesmīgais ir „paraugs un skolotājs”, raksta Vītols. Piemetināšu, ka pēc PSRS sabrukuma Staļina privātajā bibliotēkā atrada grāmatu par Jāni Briesmīgo ar „tautu tēva” piezīmēm uz lappušu malām – vairākkārt viņš uzskricelējis: Učiteļ! (Skolotājs).

Vilis Vītols savā grāmatā divreiz norāda, ka 1937. un 1938. gadā tika nošauti 73 000 latviešu vien tāpēc, ka viņi bija latvieši. Šo faktu un šo skaitli vajadzētu atkal un atkal atkārtot – Latvijā, Eiropā un pasaulē. 1944. gadā man Kazahijā kāds pasirms veterinārs, latvietis ar vāciski skanošu vārdu un uzvārdu, pastāstīja, ka 1937. gadā viņš piekukuļojis milicijas pasu galda priekšnieku, lai attiecīgajā pases ailē „latvietis” vietā ierakstītu „vācietis”, jo būt latvietim tolaik bija „bīstami dzīvībai”.

Ārkārtīgi interesantas Vītola grāmatā ir nodaļas, kur atgādināts, ka daudzi padomju zinātnes un tehnikas sasniegumi īstenībā bal­stās uz darbu, ko veikuši vācu pētnieki un konstruktori. Maz kāds vispār zina, ka daudzinātā krievu automātiskā šautene Kalašņikov (AK-47) īstenībā ir vācu Sturmgewehr 44 kopija.

Un te mēs nonākam pie Viļa Vītola skarbajām tēzēm, kurām man grūti viennozīmīgi piekrist. Viņaprāt, Putins ierindojams briesmoņu kārtā kā ceturtais pēc Jāņa Briesmīgā, Pētera I un Staļina. Ironiski varētu teikt – „par daudz goda”. Vladimiram Putinam ir čekas apakšpulkveža mentalitāte. Viņam, tas tiesa, piemīt lielummānija. Viņš šantažē, viņš provocē, taču paranoiķis viņš nav.

Krievijas konfrontācija ar Rietumiem patiešām ir sena, pretstāve patlaban ir „uz naža asmens”, bet Vītola apgalvojumam, ka karš ar Krieviju ir neizbēgams, manuprāt, piemīt kaut kas „bībelisks”, apokaliptisks. Piekrītu Vītolam, ka būtu lieliski sadalīt Krieviju, lai nekrievu tautas atdalītos un lielkrievi dzīvotu vairākās nelielās demokrātiskās „krievu valstīs”, bet kā to panākt bez lielas asinsizliešanas? Vītols raksta, ka tā ir netaisnība, ka salīdzinoši nelielā krievu tauta ir sagrābusi savās rokās tik milzīgu teritoriju, ka neprot un nespēj to racionāli apsaimniekot. Nu ko, Putina propagandas aparāts pastāvīgi piedēvē „sasodītajiem Rietumiem”, piemēram, bij. ASV valsts sekretārei Madlēnai Olbraitai (Madelaine Albright) šādu (jāpiebilst, nekad neteiktu) prātojumu, kas pats par sevi pamatīgi satracina to pašu krievu tautu un liek tai vēl ciešāk sakļauties ap Putinu. Vai Vilis Vītols to vēlas?

Bet grāmata Pārdomas par Krieviju noteikti ieteicama, jo mudina uz diskusiju. Un tas ir labi!

Franks Gordons

 

Vairāku grāmatu autors, politiskais komentētājs laikrakstiem Brīvā Latvija, Laiks un Latvijas Avīze, arī mūsu rakstu krājuma aktīvs līdzstrādnieks, Franks Gordons aizvadītā gada valsts svētkos saņem PBLA Gada Balvu.