Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017
Daina Auziņa
MIERVALDIS POLIS – ILŪZIJA KĀ ĪSTENĪBA
Miervaldis Polis un Līga Purmale ar Poļa cepešpannām (1975) |
Gan pirms, gan pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) rekonstruētās ēkas atklāšanas (2016.4.V) viens no biežākajiem, muzeja direktorei Mārai Lācei uzdotajiem žurnālistu jautājumiem bija: kāpēc jūs muzeja izstāžu programmu sākat tieši ar Miervalža Poļa darbu skati? Arī aizkulisēs par to daudz tika diskutēts, kā vienīgo alternatīvu piedāvājot izstāžu secības maiņu, t.i., Jaņa Rozentāla izstādi redzot kā pirmo, bet Miervalža Poļa kā otro. Polis pats šo situāciju aizkulisēs asprātīgi komentēja kā telpas iedzīvošanu un publikas iesildīšanu pirms īstā meistara uznāciena. Arī daļa skatītāju acīgi pamanīja, ka muzeja izvēle apliecina noturīgu vērtību sistēmas stabilitāti – abu mākslinieku darbi ir spilgtas laikmeta zīmes, viņu radošie meklējumi atklāj atvērtību jaunām stilistiskām tendencēm, apliecinot augstus profesionalitātes kritērijus; abus vada ideāli un abi ir dedzīgi latviskuma idejas aizstāvji, un publiskas autoritātes. Viņus vieno gan mākslinieciskas tēmas (piemēram, pasūtījuma portrets), gan arī prasme formulēt savus teorētiskos uzskatus. Atšķirībā no Rozentāla Miervaldim Polim šī bija pirmā plašā retrospekcija. Tādējādi muzejs realizēja ilggadēju ieceri savākt vienkopus pasaulē izklīdušos mākslinieka darbus un apliecināt plašai publikai šī meistara nozīmīgo veikumu Latvijas mākslā.
Izstādes nosaukums Ilūzija kā īstenība pievērsa uzmanību Miervalža Poļa radošās darbības pamattematikai – mākslas attiecībām ar realitāti formas, satura un uztveres nozīmē. Gandrīz divsimts Miervalža Poļa mākslas darbi, kā arī intriģējošais dokumentālo materiālu klāsts (fotogrāfijas, plakāti, katalogi, video), balstoties uz mākslinieka teorētiskajiem izteikumiem, bija tematiski grupēts vairākās sadaļās, akcentējot dažādus viņa radošo meklējumu virzienus.
Par pagrieziena punktu māksliniekam vēl studiju laikā (1973) kļuva atziņa, ka viņu interesē pastarpināts realitātes atspoguļojums, proti, darbs ar attēlu. Viņš izvēlējās gleznot un zīmēt nevis no dabas, bet no fotogrāfijas (visbiežāk, paša uzņemtas). Miervaldis Polis un viņa dzīvesbiedre Līga Purmale drīz kļuva par fotoreālisma pionieriem Latvijā un visā Padomju Savienībā, sarīkojot (1974) Rīgas centrālajā Poligrāfiķu klubā (fotokluba „Rīga” telpās) pirmo personālizstādi. Ja Amerikā fotoreālisms bija uzlūkojams kā kontrreakcija abstraktajam ekspresionismam un ciešā saistībā ar kapitālistiskās sabiedrības patērnieciskumu, tad dzelzs priekškara otrā pusē tas deva iemeslu diskusijām par to, kas ir īstenība un kā to drīkst vai nedrīkst attēlot padomju mākslinieks. Polis atšķīrās no Rietumu kolēģiem ar lielāku radošās brīvības īstenošanu, daļā no šī perioda darbiem asprātīgi vienas kompozīcijas ietvaros pretstatot realitāti un realitātes imitāciju (cikls Ilūzijas uz grāmatas par Venēciju lapām, 1973) un realitāti un fantāziju (cikls Kolosu sala, 1975).
Avangardiskais fotoreālisms aizveda Poli līdz Rietumu mākslas klasikai – trompe l’oeil jeb acu apmāna glezniecībai, kurā mākslinieks vairāku desmitgažu garumā spēja saskatīt arvien jaunus izaicinājumus, tikai nesen atzīstot, ka sasniedzis līmeni, kad spēj nekļūdīgi un nevainojami realizēt iecerēto. Savukārt Latvijas skatītāji Poli jau 70. gadu vidū pasludināja par sen gaidītu izcilību, – kaut marginālās izstāžu telpās eksponēti, viņa darbi pulcēja neskaitāmus interesentus. Tā, Gustava Šķiltera memoriālajā mākslas muzejā notikušajā Jauno mākslinieku grupas izstādē (1978), kā liecina skatītāju atsauksmes, visi pirmkārt pamanīja Poļa apgleznotās pannas. Kāda meitenīte, vārdā Kristīne Pāne, viesu grāmatā rakstīja: Man īpaši patika „Brokastis”, jo olas ir mans mīļākais ēdiens; cits apmeklētājs, kas parakstījies kā „Susurs” savu sakāmo nobeidzis ar teikumu: Tās Brokastis es labāk paņemšu līdz un iešu caur Vārtiņiem uz Lapeni iekost. Turpat arī Imants Ziedonis Miervaldi Poli nosaucis par lielo meli, kurš iedokumentējis daudzus Ziemeļu meļus – Peru Gintu, Tomu Nipernādiju un Augustu pasaules apbraucēju. Taču kolēģu-gleznotāju vidū attieksme pret Poļa mākslu bija daudz mērenāka – togad stājoties Latvijas PSR Mākslinieku savienībā 14 no 48 gleznotāju sekcijas biedriem balsoja pret viņa uzņemšanu. Poli kritizēja par pārāk mehānisku attēla pārnešanu uz audekla un pašapliecināšanos tehnikā, taču labvēļi atzīmēja viņa māksliniecisko konsekvenci, neatlaidību un augsto profesionalitāti (Dž. Skulme), talantu un paškritiku kā galvenos priekšnoteikumus tālākai attīstībai (M. Tabaka).
20. gs. 80. gados gandrīz katrs Poļa darbs kļuva par notikumu, kas konkrētajā politiskajā situācija plaši rezonēja sabiedrībā, aizskarot ne vien estētiskās, bet arī patriotiskās jūtas. Viņa gleznu Sapņojums (1982) un Bārenis (Klusā daba ar bāreni pirmās Latvijas Republikas piemiņai, 1981) personāži kļuva par vizuālām metaforām, tāpat kā viņa „spontānā teātra” galvenais varonis – Bronzas cilvēks. Mainoties politiskajiem režīmiem, Polis mākslā izvēlējās dot priekšroku stabilitātei un tradīcijām, reizē iemantojot laikmetīgās mākslas celmlauža statusu.
Izstāde LNMM retrospektīvā izvērsumā ļāva atcerēties vai jaunatklāt Miervaldi Poli, necenšoties pasludinot jebkādas patiesības, vienīgi mākslu.
Mākslas vēsturniece Daina Auziņa ir LNMM Vizuālās mākslas departamenta krājuma darba vadītāja.
Miervaldis Polis dzimis 1948. gada 23. jūlijā, Rīgā. Latviešu mākslas kopējā ainā viņš iezīmējas kā spilgta un savdabīga personība – gleznotājs, performanču mākslinieks, teorētiķis. Septiņdesmitajos gados kopā ar savu toreizējo sievu, gleznotāju Līgu Purmali viņš uzsāka Latvijas glezniecībā vēl neesošo fotoreālisma virzienu. Mākslinieka daiļrade ir daudzpusīga un neaprobežojas ar vienu noteiktu glezniecības stilu. Tajā var atrast darbus gleznotus gan akadēmiskā reālisma, primitīvisma, simbolisma stilā, gan darbus veidotus „acu apmāna” trompe l’oeil tehnikā. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados mākslinieks pievērsās un sāka eksperimentēt ar performanci kā mākslas veidu. Svarīgākās šā laika performances ir viņa dibinātais „Ego centrs” (1986), mākslinieka parādīšanās Bronzas cilvēka tēlā un akcija kopā ar Vilni Zāberu, tirgojot saulespuķu sēkliņas pie Laimas pulksteņa (1992). Poļa performance, jeb mākslinieka vārdiem „fantomu teātris”, vairumā balstās uz mijiedarbību ar skatītāju – garāmgājēju, akcentējot negaidītas nejaušības un pārvēršot ikdienišķas situācijas par īpašiem notikumiem. Portretu glezniecība kā žanrs mākslinieku saistījusi jau kopš studiju gadiem un pakāpeniski ir kļuvusi par galveno viņa glezniecībā. Kad Latvija atguva neatkarību, Polis kļuva pazīstams kā „galma” mākslinieks, gleznojot pasūtījuma portretus Latvijas politiskai elitei. Viņa modeļi ir bijuši Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga u.c. Manu darbību kopumā, manu dzīvi un līdz ar to mākslu un visu, kas ar to saistās, nosaka kaut kas, ko aptuveni varētu nosaukt par dziņu. (..) es nenodalu savu dzīvi no mākslas, nestādu vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. Kā es gleznoju, tā es dzīvoju, tā gleznotājs Miervaldis Polis pats par sevi intervijā žurnālā Māksla (1987). Linda Treija |