Agris Dzenis

SENO BALTU RITUĀLIE KOPMIELASTI

 

Vaidelis ar upurdzīvnieku un rituālo trauku. No Hartknoch Chr. Alt un neues Preussen - Leipzig, 1684

Seno baltu svarīgākā rituālā darbība nebija nedz lūgšana, nedz upuru sadedzināšana vai maģiskās darbības, bet gan mūsdienās šķietami ierasta un ikdienišķa parādība – mielasts. Kopmielasts – visu seno tautu noturīgākā svētdarbība visefektīvāk nodrošināja vienotību gan cilvēku, gan pasauļu starpā, koncentrēja Visuma radošo enerģiju spēcīgā straumē, kas spēja veikt brīnumus. Ēdiens un dzēriens kļuva par šīs enerģijas – Dzīvības Spēka jeb Svētības plūsmas kanāliem, tādēļ kopmielasti ieguva sakrālu raksturu.

Galvenais rakstā izmantotās informācijas avots ir Letto-Preussische Götterlehre (Latviešu-Prūšu mitoloģija), visizsmeļošākā baltu pasaules skatījuma rakstīto avotu hrestomātija, kas izdota līdz šim. Tajā apkopoti 1.-18. gs. avotu oriģinālteksti un to konspekti vācu valodā. Hrestomātiju 1870. g. sastādījis izcilais ģermāņu mitoloģijas pētnieks, vācietis Vilhelms Mannharts (Mannhardt), tomēr tā izdota tikai 1936. g. kā Latviešu Literāriskās biedrības magazīnas (rakstu krājuma) 21. sējums.[1] (Lappušu norādes uz šo publikāciju apzīmētas ar „M.”.)

Dzīvības spēks mirušajiem

Vairums senrakstu vēsta par mirušo mielastiem. Saskaņā ar seno baltu pasaulskatījumu, arī dzīvei aizsaulē ir nepieciešama dzīvības enerģija, kas tiek saņemta ar šīssaules iemītnieku starpniecību.

Mielasta dzīvinošais spēks nodrošināja mirušā nokļūšanu mirušo valstībā. Senkrievu Joanna Malalas hronika 1261. gadā atstāsta teiksmu par prūšu, zemgaļu, lietuviešu, jātvingu un līvu pirmsenci Soviju (iespējamā vārda nozīme ir Savējais). Sovijs pirms nāves saviem dēliem lika sev sagatavot bēru mielastu no nomedīta vepra deviņām liesām, bet dēli tās apēda. Tādēļ Sovijs varēja iziet tikai caur astoņiem pazemes vārtiem. Caur devītajiem viņš tika ar jaunākā dēla palīdzību, kurš apbedīšanas rituālu veica kā pienākas. Dēls paēda kopā ar mirušo tēvu vakariņas un parūpējās par mirušajam tīkamāko apbedīšanas veidu – guldīja viņu nevis zemē vai koka šķirstā, kur tēvu grauza tārpi un skudras, bet ugunī, kas mirušo atdzemdināja jaunai dzīvei. Sovijs atzina, ka ugunī gulējis tik saldi kā bērns šūpulī. (M. 56-59).

Vērienīgi mirušo mielasti notika veļu laikā. Tie nelīdzinājās slepenajai veļu barošanai rijās un pirtīs 18.-19. gadsimtā. Mielasti noritēja mirušo valstības vārtos – kapulaukos vēlā rudenī – laikā, kad dzīvības spēki pasaulēs gāja mazumā, un to vairošana dzīvo un mirušo valstībā bija cilvēku ziņā. Jans Dlugošs savā „Polijas vēsturē” (15. gs. vidus) rakstīja, ka pagānu laikos lietuvieši rudeņos rīkoja svētkus svētajos mežos, kur sadedzināja mirušos. Svētku dalībnieki trīs dienas dzīroja, ēdot ziedoto lopu gaļu, dejojot un ejot rotaļās. Šīs dzīres tika uzskatītas par vissvarīgākajām, ko neviens nedrīkstēja neievērot. (M. 140-143). Laikā no 1425.-1542. gadam vairākkārt izdoti Sembas zemes Prūsijā bīskapu aizliegumi prūšiem nesarīkot „ļaunus un neticīgu cilvēku darbus pēc pagāniska paraduma”, īpaši ēšanu, dzeršanu un dzīrošanas pie senajiem uzkalniņkapiem. (M. 158-159).

Senie balti arī aizsaulē aizgājušos uzskatīja par cilvēku sabiedrības piederīgajiem. Caur mielastu Dzīvības Spēku saņēmušie mirušie kļuva par savu dzimtu sargātājgariem, bet nepabaroti mirušo gari varēja tapt par vampīriem, kas zog dzīvības enerģiju no dzīvo pasaules, izraisot slimības un neražu. 

Sapulces vienotājs

Vācu bruņinieku ordeņa hronists Dusburgas Pēteris rakstīja, ka 1263. gadā, kad prūši aplenca Bartenšteinas pili, sadursmē ar aplencējiem ordeņbrāļi pagāniem atņēmuši katlu, kurā prūši „mēdza vārīt svētās veltes pēc savām paražām”. (M. 85-86). Visticamāk, katls lietots sapulču mielastu pagatavošanai. Šādi rituālie katli vairākkārt atrasti arī ģermāņu apdzīvotajā teritorijā.

Sapulces seno baltu vīri rīkoja pēc vajadzības, īpaši kad bija jāizlemj kara un miera jautājumi. Neatņemama sapulču sastāvdaļa bija kopmielasts, kas veicināja dalībnieku saskaņu, nodrošināja vienotību un piešķīra sapulcēm sakrālu raksturu. Atskaņu hronika vēsta, ka žemaišu kunigi ap 1259. gadu sarīkoja lielas dzīres, dzēra un priecājās, bet pēc tam sāka apspriesties par iebrukumu Kursā. (M. 74-75).

Prūši par sapulču kopmielasta tradīcijas iedibinātājiem uzskatīja savus leģendāros pirmtēvus – brāļus, priesteri Prūtenu un valdnieku Vudevutu. Kad brāļi bija sasnieguši lielu vecumu, viņi nolēma sadalīt prūšu zemi starp Vudevuta mantiniekiem. Lai neizceltos ķildas, galvenajā svētnīcā Rīkojotā tika saaicināti prūšu labieši. Dienā pirms zemes dalīšanas Prūtens nokāva āzi un gaļu izcepa uz svētozolu lapu uguns. Visi ēda gaļu un dzēra medalu, sauktu poskeiles (no prūšu valodas pa kaīls – uz veselību). Pēc tam sapulcējušies devās gulēt, lai savus nodomus guļot pārdomātu.[2]

Medalus bija rituālo kopmielastu nozīmīgākais produkts. Tas tika raudzēts piesaulē, tādējādi uzņemot tīrāko Dzīvības Spēka izpausmi – Saules gaismu. Līdzīgs Spēka nesējs bija arī uguns, kas vienmēr bija klātesoša kopmielastos. Kristietības pirmajos gadsimtos medalu rituālajos mielastos aizvietoja miežu alus.

Rudeņos baltu zemēs notika ikgadējās tautas sapulces, kurās pilsnovadu brīvie, pilngadīgie vīri lēma pilsnovadam svarīgus politiskos un saimnieciskos jautājumus, kā arī izšķīra savstarpējus strīdus un tiesāja noziedzniekus. Tautas sapulces notika svētkalnos, kas Kurzemē un Zemgalē vēlākos laikos ieguva Elka vai Baznīcas kalnu nosaukumus. Arī šīs sapulces nebija domājamas bez rituālā mielasta, kas nogludināja nesaskaņas vīru starpā, kā arī nodrošināja visuma kārtības sargātāju – vīrišķo debesu dievību klātbūtni apspriedēs un lēmumu pieņemšanā. Mielastu paliekas – lopu kauli un trauku lauskas ir atrastas ugunskura vietās kuršu svētkalnā – Baznīckalnā pie Strazdes, tagadējā Talsu novadā.[3]

Galvenais mielasts – Saberi

Līdz šim pētnieku uzmanībai ir paslīdējusi garām seno baltu nozīmīgāka rituālā darbība – Saberu kopmielasts, kas visās baltu zemēs ticis veikts kopš neatminamiem laikiem līdz pat 18. gadsimtam vai vēl ilgāk. Kā liecina nosaukums, ēdienu un dzērienu sabēra jeb kopīgi sarūpēja mielastu dalībnieki. Tomēr sabērts tika arī vēl kas svarīgāks – dalībnieku kopīgas vēlmes un gribas virzīta dzīvības enerģija noteikta mērķa sasniegšanai. Mērķis lielākoties bija dzīvības enerģijas atjaunošana kādā noteiktā jomā, lai novērstu slimības, epidēmijas, neražu un citas nelaimes.    

16. gadsimta vēstures avotos Saberu mielasts Prūsijā saukts par āža svētdari (Bockheiligung), jo mielastam visbiežāk kauts āzis. Svētdare bija pārtikas produktu veltīšana dievībām, tādējādi savienojot tos ar dievu pasaules vareno dzīvības spēku jeb apsvētot. Ēdot apsvētītu ēdienu, šo spēku saņēma un nodeva tālāk mielasta dalībnieki. Jau 1445. gadā minēts, ka prūši svētdara lopus, alu un citus dzērienus.

Ap 1547. gadu „Sudāvu grāmatiņā” tika aprakstīta Sembā dzīvojošo sudāvu jeb jātvingu āža svētdare. Saberu mielastā bija jāpiedalās pēc iespējas vairāk ļaudīm, lai dalībnieku dzīvības spēks un kopējā griba būtu lielāka un iedarbīgāka. Āzi vai vērsi kopīgi pirka 4-6 ciemu vīri, bet sievas mielastam cepa maizi. Rituālu vadīja cienījamākais un zinošākais sirmgalvis – vuršaits (virsaitis), saukts arī zignāts (Signoten), kurš vispirms lūdza dievus darīt svētus gaļu un maizi. Saberu mielastā tika piesaukti augstākie dievi – galvenās Dzīvības Spēka izpausmes Visumā: visaugstais radītājs Ukapirmis (Visupirmais), gaismas dievs Svaikstiks, slimību dziedinātājs Aušauts, ūdeņu dievs Antrimps, dīgstošo asnu dievs Pergrūbis, pārticības dievs Pilnītis, pērkona un lietus dievs Parkuns, pazemes dievs Pekols, zemes dievs Puškaits. Mielastam pievienoties tika lūgtas arī zemākās dievības – gaisa gari Pokoli, rūķīši Barzduki, „zemes ļaudis” Markopoli. Lopa kaušana un gaļas vārīšana notika rijā. Kamēr gaļa vārījās, ap pavardu sēdošie vīri meta viens otram caur uguni sievu pagatavotās mīklas karašiņas, līdz tās izcepās. Kad gaļa bija gatava, ļaudis to sadalīja savā starpā, ēda un dzēra cauru nakti. No rīta kaulus un citas ēdiena atliekas aiznesa uz īpašu vietu, kur tos apraka un aplika ar žagariem, lai suņi un citi zvēri netiktu klāt. (M. 245-251). Šādas rīcības nolūks bija nepieļaut svētības apgānīšanu un Spēka mazināšanu. 

Prūšu Saberu mielasta norisi 16. gadsimta vidū atstāsta hronists Lūkass Dāvids, kuram par to stāstījis zēna gados mielastu novērojis prūsis. Mielasts noticis kāda cilvēka vai viņa lopu slimības gadījumā. Turīgāki ļaudis mielastam ziedojuši āzi un pusmucu alus, nabadzīgie - pāris sivēnus vai mājputnus. Mielasts noticis slepeni, rijā vai šķūnī. Tajā piedalījās tikai vīrieši, un rituālu vadījis vaidelis – seno zinšu glabātājs, kādu Prūsijā nebija mazums vēl 17. gadsimtā. Vispirms sakūra lielu ugunskuru. Vaidelis pirms lopa kaušanas lūdzās ar kvēlošu ogli rokā un nokāva āzi, turot to ar purnu pret uguni. Kad gaļa, ko vārīja katlā, nāca gatava, vaidelis pasmēla buljonu, iestrēba to un teica: labba, labba, tad padeva kausu pārējiem, kas pēc kārtas darīja to pašu. Sirdi, plaušas un liesu bez naža sadalīja vienlīdzīgās daļās visiem mielasta dalībniekiem, bet gaļu katrs klātesošais varēja ēst, cik grib. To noteikti vajadzēja apēst visu; ja vīri to nespēja, talkā nāca divpadsmitgadīgi zēni. Kaulus meta ugunī. Kad viss bija apēsts, klātesošie katrs ņēma rokās kvēlošu ogli no ugunskura, lika to sev uz galvas, no galvas lika noslīdēt atpakaļ rokās, meta to atpakaļ ugunskurā, tvēra ar pirkstiem pie zemes un atkal teica: labba, labba. Tad vaidelis piesauca daudzus dievus un izteica mielasta dalībnieku vajadzības, katram uzdzerdams veselu ragu alus. Lūgšana noslēdzās ar vārdiem: „O, mīlīgie dievi, lai visas mūsu nelaimes aiziet pār jūru, kur neviena nātre neaug un neviens gailis nedzied!” Ja vaidelis stipri noreiba, lūgšanas un dzeršanu pēc katra lūguma turpināja pārējie. (M. 317-321).

Saberu rituāla noturīgums un popularitāte liecina, ka tam bijuši labi panākumi. Ir zināms gadījums, kad sakrālo kopmielastu atļāvis kristīgais valdnieks. 1525. gadā, kad Prūsijas piekrastei grasījās uzbrukt liela poļu kara flote, Vācu ordeņa virsmestram Albrehtam savu palīdzību piedāvāja vaidelis Valtins Suplits. Pēc virsmestra piekrišanas zemnieki pagādāja Suplitam melnu bulli un divas mucas laba alus. Vaidelis ar jūrmalas zemniekiem sapulcējās jūras krastā. Svētnieks nokāva un nodīrāja bulli, izņēma iekšas līdz ar kauliem, tās sadedzināja, bet gaļu ielika katlā, izvārīja un pielika sāli. To darot, viņš veicis dažādas burvības un ērmīgas kustības ar rokām, skaitot prūšu lūgšanas dieviem. Kad gaļa izvārījās, visi vīrieši, cik tur to bijis, ēda un dzēra. Dažas dienas pēc tam jūrā parādījās poļu kuģi, bet krastā nepiestāja. Kā vēlāk stāstīja jūrnieki, krasts viņu acīs ieguvis briesmīgu izskatu: ļoti augsti smilšu kalni, apauguši ar bieziem mežiem, kur nebūtu iespējams izkāpt krastā.

Sešu gadu laikā pēc tam zvejnieki nav varējuši sazvejot nekādas zivis. Izrādījās, ka vaidelis, veicot rituālus, ir kļūdījies un aizbaidījis visu dzīvo radību no jūras krasta. Suplits to laboja citā rituālā. Zemnieki kopīgi nopirka melnu sivēnmāti un divas mucas alus. Vaidelis jūrmalā lopu nokāvis un sadalījis, veicot savādas kustības, tad cūkai nogriezis pupus un iemetis jūrā, murminot dažādus vārdus. Tam sekoja vairākas dienas ilgas dzīres. (M. 323-327). Šie gadījumi liecina, ka Saberu mielasta dalībnieku kopīgās enerģijas virzītājs vajadzīgajā gultnē bijis svētnieks, un šo enerģiju iespējams izmantot arī maģiskām darbībām.

Saberu mielasti Latvijas teritorijā minēti vairākkārt. Dionīsija Fabrīcija hronika (1610. g.) vēsta: kad zemē ir liels sausums, zemnieki pakalnos biezu mežu vidū mēdz pielūgt pērkonu un tam upurēt melnu teli, melnu āzi un melnu gaili. Kad tie īpašā rituālā nokauti, sanāk daudzi kaimiņi, kas dzīro un dzer, piesaukdami Pērkonu, lūdzot viņu slacīt zemi ar lieliem un maziem lietiem. Pērkonam par godu sārtā izlej pirmo no alus kausiem, kad tas trīsreiz apnests apkārt sārtam. (M. 458).

Pauls Einhorns savā „Latviešu tautas reformācijā” (1636. g.) raksta, ka Kurzemē Saberi rīkoti 1602. un 1625. gadā, kad uznāca mēris. Zemnieki sameta naudu, par kuru nopirka kaujamo lopu, un sabēra labību, no kuras tika cepts un brūvēts. Mielastā ar pagāniskām ceremonijām tika piesaukts Dievs, lai Viņš novērstu mēri. (M. 472-473).

Saberu mielasta paveids bija lauku darbu svētku, kas parasti sakrita ar gadskārtu svētkiem, svinēšana ar mērķi novirzīt Dzīvības Spēku lauku auglībai. Matiašs Strijkovskis Polijas hronikā (1582. g.) raksta, ka Sudāvijā, Sembā un arī Kurzemē zemnieki svinēja pavasara svētkus - Pergrūbijus. Kad parādījās jaunā zāle, vairāku ciemu iedzīvotāji sameta ziedojumus ceturtdaļai vai veselai mucai iesala un sanāca kopā lielā mājā, kur viņu vuršaits ņēma kausu alus un lūdza dievu Pergrūbi: „Ak visuvarenais dievs, mūsu Pergrūbij, tu dzen projām nepatīkamo ziemu un radi visā zemē augus, puķes un zāli, mēs tevi tagad lūdzam, lai tu mums dotu labu ražu no tā, kas ir jau iesēts, un no tā, ko vēl sēsim; labība lai izaug lielām vārpām, bet visas nezāles nomīdi.” Tad vuršaits paņēma trauku zobos, izdzēra un, nepieskardamies kausiņam ar rokām, pārmeta to pāri galvai. Pagasta vecākais paķēra kausiņu, ātri piepildīja ar alu un atkal nolika viņa priekšā. Tādā veidā piesauca vēl piecpadsmit dievus. Līdzīgi noritēja arī jaunās ražas svētki septembrī. Alus tiem tika darīts no vīru sabērtajiem miežiem, bet maizi no pirmā cepuma sanesa sievas. Svinības ilga, kamēr tika izdzerts viss sagatavotais alus. (M. 332-333, Spekke[4] 226-228).

Žemaiši un prūši 17. gadsimtā rituālajos mielastos lietojuši tikai šim nolūkam pagatavotus traukus - svētos kaušeļus bez osas. Pirmoreiz saimnieks kaušeļos ielējis pavisam nedaudz alus, kas izliets zemē par godu Zemes mātei – Žeminelei. Otrs kauss, saukts palabint, tika dzerts, izlūdzoties svētību saimniekiem un visiem klātesošajiem. Vēlāk mielasta dalībnieki uzdzēra veselības viens otram, mainoties ar pilnajiem kaušeļiem un paspiežot rokas. (Spekke 225). Te atklājas, ka svētība ir ilgstoša un iedarbīga tad, ja svētības saņēmēji tajā dalās ar citiem.  

Jaunākās ziņas par Saberiem Latvijas teritorijā sastopamas 1749. gada Cesvaines draudzes baznīcas grāmatā. Mācītājs uzzinājis, ka sausajā vasarā Kalna Cērteļu māju iemītnieki nodarbojušies ar Saberu māņiem, gribēdami izsaukt lietu. Kaimiņi sanesuši kopā iesalu un brūvējuši alu. Šo alu zemnieki dzēruši vēl nenorūgušu un siltu. Ik pa brīdim kāds uzlējis dzērējiem spaini ūdens, izsakot vēlēšanos, kaut Dievs tā slacinātu viņu laukus. Kad ļaudīm aizrādīts, ka tas ir pagāniski, tie taisnojās, ka tas esot viņu „tēvutēvu iestādījums”.[5]

Senā „tēvutēvu iestādījuma” paliekas tīri neapzināti turpina saglabāties arī mūsdienās. Visspilgtāk tās izpaužas vispopulārākajā tos­tā „Uz veselību!”, kurā atskan ne tikai Dzīvības Spēka pārpilnības vēlējums galdabiedriem, bet arī mūžvecā vēlme panākt pasauļu veselumu un saskaņu. 

 

 

 

---

[1] Wilhelm Mannhardt, Letto-preussische Götterlehre, Riga: Lettisch-Literarische Gesellschaft, 1936.

[2] Simon Grunaus preussische Chronik. Hg. von Dr. M. Perlbach, Bd. I – Leipzig: Drucker & Humblot, 1876, S.69.

[3] E. Šturms, Baltische Alkhügel // Pirmā Baltijas vēsturnieku konference Rigā 16.-20. VII 1937, Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1938, 119.-124. lpp.

[4] A. Spekke, Latvieši un Livonija 16. gs., Rīga: Zinātne, 1995.

[5] A. Vītols, Baznīcas grāmatu ziņas par Cesvaines novadu 18. g.s. vidū // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 7./8., Rīga.: Izglītības ministrija, 1928, 64. lpp.  

 

 

 

Autors Latvijas Universitātē 1999. gadā ieguvis vēstures maģistra grādu, darbojas Kandavas novada muzejā kā vēsturnieks, piedalās Latvijas vietu vēsturiskās izpētes projektos. Zinātniskās intereses: mazo kopienu vēsture, Kurzemes viduslaiku un jauno laiku vēsture, dzimtu vēsture, baltu mentalitāte un pasaules skatījums. Vairāk nekā 300 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors, publicējis monogrāfijas Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā (2014) un Prūši karā ar likteni (2016). Populāzinātniskais raksts „Seno baltu rituālie kopmielasti” tapis 2004. gadā. Šeit tam pievienotas arī vēres.