Lāsma Gaitniece

Zāļu dienas brīnumzālīte

 

Sestdienas rītā pulkstenis rādīja septiņi un trīsdesmit minūtes, kad Valērija, ietinusies plānā pledā, jau sēdēja savā istabiņā pie rakstāmgalda, šķirstīdama un pārlasīdama savus fizikas pierakstus. Pavisam drīz, vien pēc pāris dienām gaidāms eksāmens. Pēdējais šīs sesijas laikā. Un tad beidzot iestāsies ilgi gaidītais miers. Blakus atvērtajai mācību grāmatai un pierakstiem kūpēja kafijas tase.

Valērija sev bija nosolījusies sākt mācīties jau vakar, atgriežoties no eksāmena varbūtības teorijā, taču diena izvērtusies pietiekami smaga un viņai gluži vienkārši vairs nebija spēka. Vienu brīdi šķita, ka varētu gulēt, pat kājās stāvot, un tādos brīžos, kā zināms, smadzenes produktīvi strādāt nespēj, tādēļ labajiem nodomiem tika atmests ar roku. Pati sevi viņa mierināja, ka rīt gan atsāks mācīties, turklāt jau labi agri no rīta tiks atvērtas mācību grāmatas un lekciju pieraksti.

Rīta klusumu pēkšņi pārtrauca telefona zvans. Zvanītājs, protams, bija kursabiedrs un... šķiet, arī nākamais vīrs Filips.

– Sveika, Val! Ko tagad dari? – viņš bezrūpīgi apvaicājās un pat negaidot meitenes atbildi, pats uzreiz turpināja. – Gan jau, ka centies kaut ko sagrābt fizikai, vai ne?

– Jā, gaišreģi, tev kā vienmēr taisnība! – Valērija tikpat jautrā balsī viņam atbildēja. – Bet ko tu pats?

– Es tā padomāju un izdomāju, ka šodienu palaist garām, kaļot formulas un definīcijas, būtu absolūts neprāts. Vai maz zini, kāds datums? Ne? Tad, pagriez galvu pa labi un paskaties kalendārā!

Šādu norādi Filips meitenei varēja dot bez mazākajām grūtībām, jo labi zināja, ka viņa pašlaik stāv koridorā pie mazā telefona galdiņa un visticamāk spogulī pētī savu seju vai matu sakārtojumu. Ar frizūru Valērijai nudien bija veicies: viņas tumšie mati cirtojās paši no sevis, frizierim tos ik pa laiciņam atlika vien nedaudz apgriezt.

– 23. jūnijs. Un?

– Meitēn, attopies! 23. jūnijs!

– Jā, – Valērijas balsī ieskanējās jautājoša intonācija. Ko diez Filips izprātojis šoreiz? Nu, nav tam puisim miera ne mirkli. Būtu vismaz sesijas laikā ņēmies prātā un pievērsies nopietnākām lietām.

– Mīļā Val, šodien ir 23. jūnijs, kas savukārt nozīmē, ka Latvijā svin Līgo, kurina ugunskurus un...

– Ak, Dievs! – Valērija, skaļi iekliedzās. Protams, ka Līgo. Līdz šim gadu gadiem dzīvodama Austrālijā, viņa taču to bija pavisam aizmirsusi. Kad vēl dzīvi bija mīļie vecāki Marija un Žanis, tad gan kopā ar citiem emigrējušajiem latviešiem šo datumu bija atzīmējuši, taču pēcāk tas it kā bija pazudis zemapziņas dzīlēs. Gandrīz vai neticamā atgriešanās Latvijā no šīm pašām dzīlēm ik pa laikam palīdzēja izcelt daudz lietu un pārdzīvojumu, taču par līgošanu bija piemirsts pilnībā. Arī institūtā par to neviens īpaši nerunāja.

– Nu gan, Valērij, tu esi kā no mēness novēlusies!

– Tas tiesa, bet ko tad mēs... Ko mēs pasāksim?

– Nu, atliek divas iespējas – vai nu pie manējiem Durbē, vai arī pie taviem vecīšiem Nīcā. Pagaidi, kas tev tur dzīvoja?

– Mammas māsa un viņas vīrs Rūdolfs.

– Klau, kā tu skaties, ja aizbrauktu uz Nīcu?

– Tas būtu skaisti, bet ir viena problēma. Nē, veselas divas.

– Esi gan tu pesimiste. Kādas tad?

– Padomā pats – ar ko tad mēs brauksim? Tavs motocikls vēl servisā pie mehāniķiem. Un otrs – kā man paziņot vecīšiem? Telefona taču viņiem nav.

– Nekā nepaziņosi – mēs vienkārši aizbrauksim un viņi būs pat priecīgi, ka uzradusies kāda kompānija. Tici man! Bet braukt mums šoreiz sanāks ar autobusu, jo šoreiz no Ineses aizņemties mašīnu nesanāks. Māsa ar savējiem noteikti jau ir labā gabalā. Bet mums vispirms ar autobusu jāaizbrauc līdz Grobiņai un tad pa taisno ceļu, neiebraucot Liepājā, līdz Nīcai. Varbūt mums Grobiņā izdosies „nobalsot” kādu mašīnu, lai paņem līdzi.

Iespēja paciemoties laukos un kaut mazliet atpūsties pirms pēdējā eksāmena – vissmagākā šīs sesijas laikā, Valēriju, protams, iepriecināja, taču, lai Filipam nerastos maldīgs iespaids, ka viņa tik lēti pakļaujas ikvienai puiša idejai, meitene mazliet tēlotā nopietnībā noteica:

– Un kā tad ar fiziku?

– Lai tā fizika iet, zini – kur?

– Tā nevar, Fil! Mēs izgāzīsimies un mūs izslēgs no institūta.

– Nedramatizē! Rīt ap pusdienas laiku būsim atpakaļ un tu varēsi mācīties un mocīties pēc sirds patikas.

– Bet tu pats?

– Nu, es, protams, arī! – Filips iesmējās, kas gan vairāk liecināja, ka viņam nekāda nopietna mācīšanās nav prātā. – Klau, Val, bet tagad nečammājies, uzsmērē pāris sviestmaižu, saliec somā un pēc 45 minūtēm tiekamies autoostā. Es paķeršu līdzi mūsu vakar ceptās kotletes.

– Tu esi traks, vai? Kā es pa 45 minūtēm no Āgenskalna... – bet klausulē jau atskanēja īsi, aprauti pīkstieni. Saruna bija galā.

Valērija uz Filipu šad tad mēdza skaisties, jo nākamais vīrs, viņasprāt, bija pārāk straujas dabas un reizēm par daudz vieglprātīgs. Nosēdēt Zāļu dienā istabā pie grāmatām nešķita vilinoši, taču tagad – pēc sarunas ar Filipu, tas būtu gandrīz vai neiespējami pat tad, ja viņa pārzvanītu un atteiktos braukt. Vai tiešām viena nenokārtota eksāmena dēļ izslēgs no institūta? Nu, protams, ka nē, taču tai pat laikā Valērija apzinājās, ka viņa nav kā citi studenti – viņas likmes ir krietni vien augstākas. Vēl pirms pāris gadiem viņa nebūtu pat iedrošinājusies apsvērt iespēju studēt Latvijā, taču nu tā bija kļuvusi par realitāti!

Sev par pārsteigumu Rīgas autoostā Valērija ieradās tikai ar piecu minūšu nokavēšanos. Filips, protams, jau bija priekšā. Pat paspējis nopirkt biļetes. Trīs ar pusi stundu „kratīšanās” pēdējās sēdvietās autobusa beigās nesolīja neko labu, taču jāpriecājas, ka nav jāpaliek bešā, ņemot vērā, ka viņi ne tuvu nav vienīgie rīdzinieki, kuri brīvajās dienās galvaspilsētu vēlas pamest. Te nu gan jāsmejas, jo pie īstiem rīdziniekiem nebija pieskaitāms ne viens, ne otrs, kaut gan Filips dažkārt mēdza ķēmoties, sacīdams: „Es kā rīdzinieks desmitajā paaudzē...”, vai arī „Man kā rīdziniekam desmitajā paaudzē te viss ir līdz kaklam!” Patiesībā viņš bija durbenieks desmitajā paaudzē, kurš pārcēlies uz Rīgu pirms pāris gadiem ar cerībām iegūt labu izglītību un solīdu darbu.

– Nu, super! Tu tomēr iztaisījies laikā!

Brauciens līdz Grobiņai šķita velkamies veselu mūžību. Vispirms Valērija it kā mēģināja palasīt fizikas pierakstu kladi, ko savā apzinīgumā tomēr bija paņēmusi līdzi. Filips par šīm pūlēm nosmīnēja, taču skaļi neko neteica. Izkāpuši Grobiņas pieturā, abi jaunieši izlēma ķerties klāt maizītēm ar kotletēm, jo izsalkums lika sevi manīt.

– Un kā darīsim tālāk?

– Tā kā runāts – „balsosim” mašīnas. Pirmssvētku laikā ļaudis parasti ir labā prātā, gan jau mums laimēsies.

– Kaut es būtu tikpat liela optimiste, – Valērija nodomāja, kaut arī skaļi neko neteica.

Viņiem tik tiešām laimējās. Kādas smagās mašīnas šoferis piestāja un abus jauniešus aizveda līdz pat Nīcas centram. Pēdējos trīs kilometrus līdz Annas un Rūdolfa mājām gan nācās mērot kājām, taču par to bēdāties ne vienam, ne otram nenāca pat prātā. Bija agra pēcpusdiena, laiks saulains, taču ne pārāk karsts.

Iegriežoties sānceļā, kas caur egļu aleju, ko Rūdolfs bija stādījis vēl savos spēka gados, veda tieši uz Mūrnieku mājām, viņi, gabaliņu pagājuši, piepeši pārsteigti apstājās. Pretī bija iznācis vecs vīrs – kalsns, gara auguma, sirmot sākušiem matiem, bet viņam blakus turējās liels suns – Rietumsibīrijas laika.

– Tomiņ, mums atbraukuši ciemiņi! – nedaudz pārsteigts, vecais vīrs ierunājās. Panācis gabaliņu tuvāk un caur briļļu stiliem labāk saskatījis atbraucēju sejas, viņš gandrīz vai apraudājās. – Valdiņ, tu? Vai patiesi tu pie mums atbrauci? Un vēl ar ciemiņu? Nāciet nu žigli uz māju. Anna, Anna, skaties, kas pie mums atbraucis!

– Kā jūs, onkul, šeit gadījāties? It kā būtu gaidījis!

– Pamanīju pa logu, ka kaut kas pa ceļu nāk tieši uz mūsu māju. Tad nu abi ar Tomiņu gājām ārā lūkot.

Satikšanās ar Valērijas mātes māsu Annu izvērtās daudzkārt emocionālāka. Viņa, pēc ilga laika satikusi māsas Marijas meitu, to cieši apkampa un raudāja kā maza meitene. Tās bija karstas asaras – gan prieka, gan sāpju vienlaikus. Māsas traģiskais liktenis Annu bija aizlauzis, taču par iespēju tikties ar Valdu jeb Valēriju viņa līdz sirds dziļumiem bija pateicīga Dievam. Kad spējās emocijas aprima, Anna meiteni vai katrā teikumā uzrunāja ar: „Mana mīļā Valdiņa!” Filips saprata, ka šais attiecībās ir kaut kas tāds, par ko viņš nezināja, ko Valērija nebija uzticējusi. Līdzīgi mēdza atgadīties šad un tad; brīžam Valērijas rīcība šķita pat pārāk dīvaina; šī noslēpumainā būtne nekad neļāva sevi atminēt.

– Kāpēc viņi tevi sauc par Valdu? – puisis, it kā nedaudz saskābis, pēcāk jautāja.

– Fil, tagad neprasi! Gan jau vēlāk, – tā bija visa viņas atbilde.

– Tu pret mani izturies kā pret svešu. Beigsies ar to, ka mēs arī kļūsim sveši.

– Fil, neskābsti nu. Piedod, bet tas ir garš stāsts. Ne tikvien garš, bet arī neticams.

– Man, kā topošajam vīram, gan tā kā būtu vēlēšanās zināt par tavām lietām – arī tām neticamajām...

– Tas gan... Bet es labošos, kad pienāks laiks. Apsolu.

– Turēšu pie vārda. Un neceri, ka izlocīsies!

– Neceru, – Valērija tikko jaušami pasmaidīja.

Pusdienas viņi ēda vecās Mūrnieku mājas koka verandā. Tur bija pietiekami silti un omulīgi. Dzerot rūgušpienu un tiesājot vārītus kartupeļus ar krējumu un lociņiem, kā arī labi izceptu cūkgaļas gabaliņu, Filips beidzot atklāja savu mērķi. Protams, satikšanās un Jāņu svētīšana, taču ne mazāk svarīgi bija tas, ka Zāļu diena ir piemērotākais laiks ievākt drogas – zāļu tējas nākamajai ziemai. Atpazīt katru pļavas puķīti un zālīti Filips bija apguvis no savas mātes, bērnībā iedams viņai līdzi uz pļavu un palīdzēdams ievākt visdažādākos ārstniecības augus. Tā tas bija pirms daudziem gadiem, taču zināšanas nekur nepazuda.

– Jā, bērni, ejiet vien. Savāciet labi daudz zālīšu! Tās jau vienmēr noder. Paņemiet tikai līdzi audekla maisiņu, kur salikt, – Anna mudināja.

– Audekla labāk neņemt vis; nosmērēsies.

– Tas nekas. Izmazgās, – Anna atteica.

Abiem ieejot vēl nenopļautā pļavā, Valērija atklāja, ka Filipa zināšanas par augiem un to labajām īpašībām ir fantastiskas. Meitene gan ar to nevarēja lepoties, jo ārstniecības augus bija redzējusi vien mātes no Latvijas līdzi paņemtajā 30. gadu ārstniecības augu grāmatā, kuras autore bija Dora Švīkule. Austrālijā, kā zināms, flora un fauna ir kardināli atšķirīga. Mazliet pie sevis pabrīnījies par tādu neprašu, Filips Valērijai sāka stāstīt, kā kuru puķīti sauc un kādas kaites tā ārstē.

– Šī ir tīruma kosa. Vērtīgs augs; runā, ka palīdzot cīnīties ar sliktajām vēža šūnām. Šī – strutene. Tai ir koši dzeltena sula, nedaudz tumšāka kā ziedi. Ar sulu var ierīvēt kārpas, bet strutene pati ir reti vērtīgs augs. Šis – ganu plikstiņš. Regulē asinsspiedienu. Būs jāievāc tā vairāk; tev mūžīgi aukstas rokas un kājas – varbūt palīdzēs. Nātres – linsēkļus, cerams, tu atšķir. Tās arī ir vērtīgas – lielisks dzelzs avots, īpaši lielā nātre.

– Tās mēs arī vāksim?

– Par ko tad ne?

– Bet nātres dzeļ!

– Ak, nabaga pilsētas spindzele, ko ar tevi lai iesāk? – Filips mazliet tēloti nopūtās.

– Un kas ir šīs zilās puķītes?

– Muskares jeb pērlenītes. Tās gan neievāksim, ļausim, lai aug, – puisis pasmaidīja.

– Kā tu to visu zini?

– Tas būs mans noslēpums, – Filips atteica. – Citādi sanāk tā, ka tu par mani zini visu, bet es par tevi – neko.

– Nu gan pārspīlē!

– Nebūt ne, Valda! Jā, kāpēc Valda un nevis Valērija? Pasē taču tev rakstīts „Valērija”!

– Annas tantei vārds „Valda” šķiet skanīgāks. Un vispār – beidz mani tincināt.

* * *

Draiski čalodami un ievākdami drogas, jaunieši pļavā pavadīja pāris stundas. Nātrēm Valērija pieskarties neriskēja, taču Filips tās plūca, neizrādot ne mazākās pazīmes, ka viņam sāpētu sadzeltās rokas. Visi līdzpaņemtie maisiņi bija pilni ar dažādu augu drogām, tāpēc darbu nācās beigt un doties atpakaļ uz Mūrnieku mājām.

– Kā tev šķiet, vai no pērlenītēm vainadziņu var nopīt? – Valērija piepeši iejautājās. Viņa, rimti darbojoties, bija atcerējusies, ka vienā no latviešu žurnāliem Austrālijā redzējusi fotogrāfiju ar jaunu meiteni, kurai galvā pieneņu vainadziņš. Tās gan diemžēl jau noziedējušas – palikušas tikai baltās pūkas.

– Principā var no gandrīz jebkuras puķes, taču meitenēm parasti ir vainagi no pļavas margrietiņām vai kādas citas puķes. Mēģini! Bet sev es nopīšu ozolzaru kroni!

Jauniešiem pārrodoties mājās, pulkstenis bija jau krietni pāri deviņiem vakarā. Saulīte, protams, vēl augstu, taču vakara tuvums raisīja vieglu nogurumu. Rūdolfs, kuram veselība bija kļuvusi vāja, tikko kā bija devies pie miera, taču Anna sarūpēja vakariņas un gaidīja Valēriju un Filipu pārrodamies no pļavas. Celdama galdā rupjmaizi, Jāņu sieru un saldi skābo dzērienu, kas, šķiet, bija darināts no pērnā gada jāņogu sīrupa, viņa nespēja vien nopriecāties par jauniešu vainagiem.

– Parādīju Valērijai visas zālītes un nezālītes, – Filips noteica. – Tās tagad ievāktas, Zāļu dienas darbiņš izpildīts.

– Ne gluži, – Anna klusi ierunājās. – Vienu, šķiet, neesi parādījis vis!

– Kādu gan? – Filips, kozdams ar sviestu biezi noziestajā maizes riecienā, saausījās.

– To pašu galveno, kas uzzied vien Līgo naktī.

Notverot vecās Annas mazliet viltīgo skatienu, kas, iespējams, tāds tikai šķita, ņemot vērā, ka tuvredzības dēļ viņa pastāvīgi mēdza samiegt acis, Filipam pēkšņi kļuva sārti vaigu gali. Un Anna, par spīti sliktajai redzei, to bija pamanījusi. Viņa, ieskatīdamās puisim dziļi acīs, pasmaidīja un vieglītēm pamāja ar galvu. Neticami! Neiedomājami! Valērijas miesīgā māte Marija savu akceptu dot nespēja – viņa, kā Filips spēja izlobīt no pāris sarunām, mīklainos apstākļos kaut kur bija gājusi bojā un nebija pat kapa, kur aiziet pieminēt, taču viņas vistuvākais cilvēks – māsa Anna – nupat nepārprotami bija likusi saprast, ka ar Valērijas izvēli ir mierā. Un ne tikai tas: viņa pat mudināja uz ko daudz vairāk, kam, kā Filipam jau bija šķitis kādu laiciņu, nepretotos arī Valērija pati. Vai tad būtu iespējams arī citādi, ja meitene bija gatava precēties?

– Val, es kaut ko aizmirsu.

– Rīgā?

– Nē, ne jau Rīgā, bet šeit. Pļavā.

– Par ko tu runā? – Valērija iepleta acis.

– Aizmirsu tev parādīt vēl kādu zālīti. Tev tā noteikti ir jāredz! – Filips pēkšņi pamanīja, ka Annas verandā vairs nav. Klusi aizgājusi uz savu istabiņu, vai arī pie Rūdolfa.

– Kas tā ir? Vai es to zinu?

– Brīnumzālīte. Esmu drošs, ka tādu nebūsi pat redzējusi, – viņš smaidīdams teica, pieceļoties no galda un meiteni mudinādams sekot: – Ejam, ejam, ejam!