Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017

Ar Mozus grāmatu mūsdienu pasaulē

Arno Jundze. Bergs & relikviju mednieki. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. 351 lpp.

 

Atrašanās starp sapni un īstenību, starp vistrakākajām fantāzijām un rāmu ikdienas dzīves plūdumu – tik pretrunīgas bija izjūtas, lasot rakstnieka Arno Jundzes jaunāko romānu „Bergs & relikviju mednieki”. Sakausēt senus vēsturiskus notikumus un to atskaņas ar mūsdienu dzīves realitāti, atrast vienojošo Vatikāna mūkiem ar diviem jauniem latviešu cilvēkiem – lai to spētu, ir jābūt neapskaužamam fantāzijas lidojumam, un, kā secināms, izlasot grāmatu, Jundzem šāds talants piemīt. Ir pieredzēts, ka pasaulē šāda veida literāri darbi strauji gūst lielu popularitāti, to izdošanai parasti seko romāna ekranizācija, kas izpelnās ne mazāku ievērību. Latviešu literatūra ar šī žanra darbiem lepoties nespēj viena iemesla dēļ – tādu pagaidām vēl ir pavisam maz.

Kopš neatminamiem laikiem cilvēkam labpaticis sevi uzskatīt par Visuma centru jeb „radības kroni”, kam atļauts ir pilnīgi viss – ne tikai radīt, bet arī iznīcināt. Cik gan perfekta kļūtu dzīve, ja it visu varētu kontrolēt un ikvienu, kurš šķietami traucē, nobendēt! Viens no romāna varoņiem atzīst: Man vispievilcīgākā šķita vadāmās zemestrīces ideja. (181. lpp.) Lai to realizētu, nepieciešams īpašs ierocis. Lai savām fantāzijām gūtu apstiprinājumu, vēl vairāk – lai saprastu, kur ierocis meklējams, var izmantot pat Svētos Rakstus – 2. Mozus grāmatu. Jundze atgādina: Ieroci Bībelē dēvē par Liecības šķirstu (180. lpp.) un romānā modelē vienu no scenārijiem, kas varētu notikt, ja tas patiesi nonāktu cilvēka rokās. Vēsture atklāj, ka šādi mēģinājumi ir bijuši, turklāt ne viens vien un visi ar traģisku finālu, taču cilvēka dabā nav mācīties no citu kļūdām. Otrs mūžsenais vilinājums, kam autors savā darbā pievērsies īpaši, ir artefaktu meklēšana, kas veiksmes gadījumā to atradējiem nestu gan bagātību, gan slavu. Runājot tēlaini, te noder salīdzinājums ar mald­ugunīm – it kā bija, bet vairs nav. Laikmeti mainās, baznīcas tiek pārbūvētas, bet relikvijas ir mūžīgas. Neviens tās nemēģina apšaubīt, kaut gan reizēm varbūt arī pārbaudīt derētu, – atzīst romāna galvenais varonis Ronalds Bergs (239. lpp.).

Var secināt, ka pirms romāna rakstīšanas autors ir cītīgi studējis gan Svētos Rakstus, gan Latvijas un Eiropas vēsturi. Uzteicama ir Jundzes prasme atlasīt tādu materiālu, kas vēstures jautājumos pat visneizglītotākajam lasītājam liek „iedegties” izziņas kārē un aizrauties. Romāna varonis Harijs Blūms konstatē: Latvijas vēsture, izrādās, slēpj tādus noslēpumus, ka dažs labs stāsts par svētajiem grāliem, slepeniem ordeņiem un ko tik vēl salīdzinājumā ar to ir vistīrākās pupu mizas.” (23. lpp.) Pēc recenzijas autores subjektīvā vērtējuma, interesantākās darba lappuses saistītas ar artefaktu medībām un spraigajiem notikumiem Latvijas mazpilsētā Aizputē, taču lai līdz tiem nonāktu, jāizlasa gandrīz visa grāmata!

Neparasta ir grāmatas struktūra. Katru darba nodaļu autors sāk ar citātu no Svētajiem Rakstiem: tiek citēta Pirmā Laiku grāmata, 1. Samuēla grāmata, 2., 3., 4. Mozus grāmata un Jozuas grāmata. Tālāk līdzīgi kā mācītāja sprediķī seko plašs un vispusīgs darbības izklāsts. Romāna ģeogrāfija ir ļoti plaša – darbība notiek gan Rīgā un citās Latvijas pilsētās, gan Romā un Vatikānā, gan vēl citās vietās.

Recenzijas noslēgumā nedaudz vārdos par autora raito, vijīgo valodu. Šai ziņā Jundzes sniegums ir meistarīgs – mūsdienu lasītājam nemaz tik bieži neizdodas tikt pie teksta, ko sacerējis rakstnieks ar bagātu vārdu krājumu, plaši izmantojot dažādus normētās leksikas slāņus. Lasot darbu, var uzzināt, kas ir efods un artefakts. Arī t.s. „modes vārdi”, kas saistīti ar datortehniku, netiek noniecināti: „instalējās”, „apdeitojās”, „pārstartējās” (129. lpp.). Prasmi gaumīgi izmantot valodas bagātības, ieaužot sižetu raitā vārdu plūdumā, autors, šķiet, izslīpējis ilgākā laika posmā, to pilnveidojot ar katru nākamo grāmatu. Kaut vai šī iemesla dēļ vien ātrāk gribas sagaidīt nākamo Jundzes darbu.

 

Lāsma Gaitniece