SIEVIETE KĀ SASISTS TRAUKS

Andra Manfelde, Virsnieku sievas. Rīgā: Dienas Grāmata, 2017. 255 lpp.

 

Vēsturiskais romāns ir kāda laikmeta liecinieks. To lapojot, lasot un pārlasot, rodas iespēja „paurķēties” pagātnē, uzzināt lietas, kas notikušas pirms laika nogriežņa, ko dēvē par tagadni. Ar šāda romāna palīdzību iespējams neklātienē „paviesoties” svešās vai arī gluži labi zināmās vietās – valstīs, pilsētās un pat konkrētās to apkaimēs (mikrorajonos). Taču tas pilnvērtīgi var notikt pie nosacījuma, ja autors pats, pirms sākt rakstīt, ir labi iepazinis vidi, apstākļus un laikmetu. Vēsturisko romānu rakstīšana uzliek atbildību, šis žanrs ierobežo daudz krasāk nekā citi.

Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts (izdevniecība „Dienas Grāmata”) nācis klajā Andras Manfeldes darbs Virsnieku sievas. Romāna darbība galvenokārt noris pagājušā gadsimta 70. gados, Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā, kad impērija, runājot tēlaini, atradās zenītā. Šo laika periodu savos darbos atspoguļojuši vairāki mūsdienu latviešu autori, taču atšķirīgais, kas Manfeldes darbu padara īpašu, ir rakstnieces izvēlētā darbības vieta. Tā ir Karosta – kara pilsētiņa, bijusī slēgtā zona, viena no Liepājas apkaimēm, kas vēl aizvien, vairāk nekā 25 gadus kopš valstiskās neatkarības atgūšanas, daļai liepājnieku šķiet noslēpumā tīta. Autore to tēlaini dēvē par Liepājas „aklās zarnas piedēkli”. Izvēle nav nejauša – Manfelde romāna pēcvārdā atklāj, ka viņa Karostā dzīvojusi piecus gadus. Šis apstāklis arī mudinājis uzzināt ko vairāk par tās vēsturi un iedzīvotāju likteņiem.

Iespējams, īpaša interese lasīt šo romānu varētu būt liepājniekiem (bijušajiem un esošajiem). Lasīšanas momentā uzjundī atmiņas, kā tad toreiz, pirms turpat 50 gadiem, ritēja dzīve. Pilnas ielas militārpersonu. Uz Kar­ostu varēja aizbraukt ar tramvaju. Komunālie dzīvokļi. Drausmīgi sadzīves apstākļi. Pustukši veikalu plaukti. Dzīvības ceļš. Par dzīvības ceļu liepājnieki iesauca šoseju no Liepājas līdz Palangai. No leišiem veda desas, gaļu, kūpinātu un jēlu, pastētes un sierus. (75. lpp.) Un, pāri visam, lielā tabu tēma – sekss. Savukārt, kas attiecas uz Karostu, īpaši, ja padomju laiki piedzīvoti vien īsu brīdi, lasītājam atklāsies „zili brīnumi”. Var gadīties līdzīgi kā recenzijas autorei, kura tikai pēc aptuveni trešdaļas darba izlasīšanas beidzot saprata, ka Matrožu klubs, kur 70. gados notika danču vakari, sporta spēles, kaušanās, dzeršana un vemšana, ir tā pati Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, un darbā bieži pieminētā guba – Liepājas garnizona virssardze (t.s. Karostas cietums). Autores apraksti par to, kas savulaik šajās sienās „darījies”, goda vārds, liek saķert galvu...

Jau romāna nosaukumā norādīts, ka tā centrā būs bijušās PSRS militārpersonu dzīvesbiedres. Virsnieku sievas. Lielākā daļa no viņām iebraucējas, bez latviešu valodas zināšanām. Sievas un meitas, kuras devušās līdzi saviem vīriem un tēviem uz impērijas rietumu galējo punktu pie Baltijas jūras. Šeit dzīve rit noslēgti, it kā Liepāja un latvieši atrastos tālu prom. Karostas pārtikas veikalos preču klāsts daudzveidīgāks, taču šie labumi paredzēti vien noteiktam kontingentam. Lai tiktu tiem klāt, jābūt „ieejas biļetei” – caurlaidei. Uz Karostas iedzīvotājiem – militārpersonām un viņu tuviniekiem – tas neattiecas: PSRS armijas vajadzības aprēķina cita nodaļa. (43. lpp.)

Nodrošinātas ar zināmām privilēģijām, taču vai tāpēc šīs sievas, dzīvodamas galējā impērijas punktā, jūtas laimīgas? Autores sniegtā atbilde, attēlojot vairāku sieviešu likteni, ir nepārprotama; to akcentē precīzs vērojums: Nelaimīga sieva ir vīrieša lāsts. Pat ja dūre apturēs viņas kliedzienu, sievas izmisums samals ne sliktāk par kāpurķēdēm. Trāpīs pārāk vārīgā vietā. (43. lpp.) Lai nemaldinātu recenzijas lasītāju, jāprecizē, ka romāna centrā attēloti triju sieviešu – kapteiņa meitas Valērijas un divu latviešu (mātes Ilgas un meitas Noras) – likteņi. Nespēja sakārtot dzīvi un maksa par jaunībā pieļautām kļūdām – tas šīs sievietes vieno. Autore vairākkārt izmanto salīdzinājumu ar sasisto trauku, kas perfekti raksturo ne tikai Ilgas, bet visu trīs sieviešu likteni.

Tik dažāda dzīves pieredze un apstākļi, taču netrūkst arī vienojošā. Tās ir sāpes, pazemojums un izmisums nelietīga, melīga vīrieša dēļ. Autore Arsēniju raksturojusi vārdiem – „šekuma ģenerālis” (192. lpp.) Par baudu tiek maksāts ar „asins naudu”: vienai tas ir ārlaulības sakaru bērns, otrai – spontānais aborts, trešajai jeb šim ārlaulības bērnam – krimināl­aborta mēģinājums. Nekādi nav izprotams, kādu apsvērumu vadīta, autore tik detalizēti attēlojusi spontānā aborta un kriminālaborta šausmas. Nedaudz māc šaubas, vai tiešām vēl 70. gadu vidū minētā manipulācija, kas darbā izklāstīta līdz sīkumam, bija iespējama mājas apstākļos? Un visbeidzot – ja dzīvē tā notiek, vai par to jāraksta romānā? Turklāt tik smalki un detalizēti kā instrukcijā?

Lai precīzāk raksturotu laiku un vidi, romānā regulāri izmantoti krievu vārdi (tai skaitā daudz rupjību). Ja neproti valodu, grāmatas beidzamajās lappusēs jāmeklē tulkojums. Tas gan dots ne visiem krievu vārdiem, turklāt konstatējamas neprecizitātes – dažkārt nesaskan norādīto lappušu numuri (tekstā un skaidrojumos). Nereti izmantoti arī žargonismi (teļņaška u.c.), taču bez nozīmes skaidrojuma.

Romānu lasīt vietumis ir apgrūtinoši – tas bieži lietoto un autorei vien zināmo zemtekstu dēļ. Lasītājam nepieciešama prasme lasīt arī „starp rindām”, taču ko darīt, ja šīs prasmes nav? Teksts bieži šķiet juceklīgs, „samudžināts”, trūkst konsekvences. Piemēram, 168. lpp. ir norāde, ka Valērijas vecāki par meitas grūtniecību zina, savukārt 199. lpp. lasāms: Viņa nevienam vēl neko nebija teikusi, tikai Arsēnijam. Arī mātei ne.

Recenzijas noslēgumā vēlos vērst lasītāja uzmanību vēl kādai lietai. Andra Manfelde savā jaunākajā romānā izvēlējusies „iepīt” vēsturisku notikumu – par politiskā darba audzināšanas vadītāju – 3. ranga kapteini Valēriju Sabļinu, kurš 1975. gada novembrī Rīgas ostā sarīkoja bēgšanu ar kara kuģi „Storoževoj”, bet tika notverts, arestēts, tiesāts un nošauts. Pirms tiesas sprieduma sagaidīšanas viņš divas nedēļas turēts apcietinājumā Liepājas garnizona virssardzē Karostā. Šim vēsturiskajam notikumam veltītas vairākas grāmatas (pieejamas arī latviešu tulkojumā). Minētais atentāts gan notika ar kara kuģi (tā garums – 123 m; platums – 14 m; iegrime – 7m), nevis zemūdeni, kā tas konsekventi apgalvots Manfeldes romānā. Šie abi vārdi nav sinonīmi! Tīša lasītāju maldināšana nebūtu pieļaujama.

Rezumējot secināms, ka grāmata Virsnieku sievas nav Andras Manfeldes labākais darbs. Iespējams tādēļ, ka vēsturisko romānu rak­stīšana autoram uzliek zināmu atbildību, prasa specifiskas zināšanas.

 

Lāsma Gaitniece

Recenzijas pirmpulbicējums – Latvijas laikrakstā Kursas Laiks 2017.23.II.