Toms Pīters Riks Sprīdītis

Toms Kreicbergs, Lopu ekspresis, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 336  lpp., no manuskripta no angļu valodas tulkojusi Lauma T. Lapa[1].

Tom Crosshill, The Cat King of Havana, New York: HarperCollins, 2016, 360 lpp., angļu valodā.

 

Ar pasaules pieredzi Latvijā. Tā vēsta virsraksts  jaunākajā (2017.28.I-3.II) avīzes Laiks numura pirmajā lappusē, kad sāku rakstīt šo apceri par pērn iznākušajiem Toma Kreicberga/ Crosshill pirmajiem diviem romāniem. Raksts stāsta par nesen nodibinājušos domubiedru grupu ar šādu nosaukumu, kura pulcējas reizi mēnesī – „daloties pieredzē par karjeras un biznesa uzsākšanu Latvijā”. Kā viens no trim referentiem nesenā saietā dalībniekus uzrunājis „rakstnieks un biznesa konsultants” Toms Kreicbergs: „Ja tu nāc ar ideju, pārliecību un pozitīvu domu gājienu, sabiedrība atsauksies.”

Jaunais rakstnieks (dz. 1985) raksta angliski, latviešu lasītājam kļūst pieejams 2011. gadā ar pārtulkotu zinātniskās fantāzijas stāstu krājumu Dubultnieki un citi stāsti.[2] Abi jaunie romāni ir cita žanra. Presē un internetā iegūstamā informācija liecina, ka abi, ja ne tieši, tad dziļākā būtībā ir autobiogrāfiski – reljefāk izzīmē šī mūsdienu Sprīdīša profilu un neparasto dzīves gājumu.

Sprīdītis dodas pasaulē

Lasītājam droši vien jau aizdomas, ka runa ir par kādu pēckara trimdas trešās paaudzes angliskā pasaulē piedzimušu latviešu sestdienas papildskolas absolventu, bet tā nav. Kreicfelds dzimis Latvijā, absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, 17 gadu vecumā dodas uz ASV studēt fiziku Rīda (Reed) koledžā Portlandē, Oregonas štatā. Par viņu interneta vietnē <www.tomcrosshill.com>[3] lasām: „Kā bērnam, viņa dieta sastāvēja no Heinleina, McCaffrey un Tolkiena. Pārliecinājies, ka visas [latviešu] valodā izdotās zinātniskās fantastikas grāmatas neaizņemtu vairāk kā vienu dēli viņa grāmatplauktā, tam neatlika nekā cita kā agrā jaunībā iemācīties angliski.” Zvaigznes apgāda aprakstā par minēto stāstu krājumu lasām: „Ar zinātniskās fantastikas un fantāzijas darbiem Toms aizrāvās jau no agras bērnības un pirmos stāstus angļu valodā sāka rakstīt divpadsmit gadu vecumā.” Absolvējot Rīda koledžu, interese par fiziku kā profesiju ir pagaisusi, bet matemātikas zināšanas dod iespēju dabūt darbu Volstrītā. Turpinot no interneta vietnes: „Toms dzīvo, kur vien viņa avantūras to aizved. Pēdējā dekādē viņš ir pārraudzījis kodolreaktoru, kalpojis Volstrītā, vadījis teātra režiju, strādājis cinka raktuvē un pavadījis gadu Kubā mācoties turienes folkloriskās dejas.” Šīs intereses un pieredze atvīd abos romānos. Principā, kopš 2011. gada Kreicbergs atgriezies dzīvot Latvijā, pievērsies romānam Lopu ekspresis. Priekšvārdā autors skaidro: „…nav gluži taisnība, ka šis romāns tapis angļu valodā vien. Pie šīs grāmatas latviskošanas neskaitāmas stundas pavadīja gan tulkotāja Lauma T. Lapa, gan redaktore Anda Brazauska, gan arī es. Rezultāts ir nevis vienkāršs tulkojums, bet jauns darbs, kas tapis četru gadu garumā divu valodu un kultūru saplūsmē.” Šķiet, pamīšus strādāts arī pie otra romāna, kas kā „jaunatnes literatūra” iznāk dažus mēnešus vēlāk.

Beigās tomēr „kurvītis”

Abos darbos pagātnes stāsts vijas ar tekošo. Lopu ekspresī Pēteris Ostbergs, sarunās saukts Pīters (angliskais „Peter”), hronoloģiski ir Toms pats – Pēteris tāpat dzimis un audzis Latvijā, nonācis Rīda koledžā Portlandē. Grāmata sākas ar 2006. gada oktobri, kad pēdējā kursa students ierodas kādā Volstrītas ieguldījumu firmā uz darba intervijām koledžu beidzot pavasarī. Atjautīgo matemātiķi pieņem (pārskaita pat 10 000 dolāru avansu). Tas tomēr Pēterim tikai maizes darbs – īstā sirdslieta ir komiksu grafikas māksla, konkrēti „grafiskais romāns” par viņa vecmāmiņu Lauru (tēva māti), kas izdzīvoja Sibīriju un kuras dzīves stāstu viņš vaļas brīžos publicē komiksu sērijā internetā. Tad vēl piedalīšanās improvizācijas teātra grupā un – meitenes. Tās viņam divas – turciete Leila un kubiete Kristīna – eksotiskas, intelektuālas, simpātiskas, saprotošas… tomēr – bezperspektīvas. Beigu beigās – „kurvītis”.

Spriedze ģimenē

Par Pētera ģimeni uzzinām, ka tēvs ir pasniedzējs universitātē, māte – medmāsa, krieviete. Nav minēti brāļi vai māsas. Pirmajā nodaļā lasām, ka māte no Ļeņingradas atnākusi uz Rīgu 1980-to gadu sākumā viena pati, bez tuviniekiem, citur – ka jau bērnībā ieradusies Rīgā no Maskavas, kad viņas tēvu nosūtīja šeit strādāt. Vienādi vai otrādi, Pēteris ir divu tautību vecāku bērns un to pārdzīvo. Manāma zināma spriedze starp vecākiem. Kad Paps skaipā stāsta Pēterim par vecmāmiņas Lauras sadragāto ieceri kļūt par vijolnieci – Mamma „saknieba lūpas: – Tava otra vecmāmiņa gribēja pabarot savas māsiņas Ļeņingradas blokādes laikā. Viņai tas neizdevās.” Ar Pēteri māte sarunājas krieviski – tomēr ātri pārsviežas uz latviešu valodu, kad jūt, ka pietuvojies tēvs. Māte Latvijā nodzīvojusi divdesmit gadus – „un tad Padomju Savienība sabruka. Viņa referendumā balsoja par Latvijas neatkarību, bet latvieši viņai atņēma (sic) pilsonību. Mammai bija jākārto eksāmens, lai to atgūtu (sic).” (15-6, 206) Šī rindkopa vedina uz pārdomām dažādos līmeņos.

Atpakaļ uz Laimīgo zemi

Volstrītas firmā Pēterim paveicas līdzīgi kā Sprīdītim pie Vēja mātes – saņemt atalgojumu par centību un labo gribu: „Darbu slikti izdarīji, bet labā griba arī nav peļama. Došu tev mazu piemiņu…” Sprīdītis dabū burvju svilpīti, Pēteris 60 000 dolāru „šķiršanās naudu” – par nekā nepanākšanu firmai, kurai tai gadā vispār negāja labi. Pēteris uz brīdi jūtas nelāgi, bet tiek tam pāri…  Romāns noslēdzas 2008. gada pavasarī, kad Pēterim ar Kristīnu arī viss ir izjucis, un viņš izlido atpakaļ uz Rīgu. Mēs neuzzinām, kādas avantūras Sprīdītis Pēteris vēl piedzīvos nākošajos 3 gados – līdz 2011. gadam, kad Sprīdītis Toms uz šķietamu palikšanu atgriežas Laimīgajā zemē. Netiešu atspulgu dod otrais romāns – bet par to vēlāk.

Pirmajā klasē – līdz pašai Tomskai

Lopu ekspreša nosaukums saistīts ar caurvīto vecmāmiņas Lauras stāstu, kas neatlaidīgi nodarbina Pētera prātu – zīmēts biogrāfisks romāns internetā.[4] Sarunā ar draudzeni Leilu Pēteris atzīstas: „Es esmu apsēsts komiksu mākslinieks, kas pa laikam nodarbojas ar matemātiku. Bet viņiem [t.i. darba devējiem] tas nav jāzina.” (7) Zīmējumu temats savukārt ir Pētera iekšējā vajadzība risināt neatbildamo jautājumu –„No kurienes tad bija radies viss tālaika ļaunums?”

16 gadu vecumā Laura ar māti un nedaudz vecāko māsu Mariju nonāk Sibīrijā. 1941. gada 14. jūnija rītā ģimeni apcietina lauku mājās, nogādā Siguldas stacijā. Māte izsaucas – „Lopu vagons. – Te būs kāda kļūda. Kas te notiek?” Uzvalkotais pavadonis sarkastiski atņirdz: „Šis ir lopu ekspresis. Pirmās klases vagons līdz pašai Tomskai. Kāpiet iekšā!” Tēvs arī ir iekļuvis vagonā ar sievietēm un bērniem, vienīgais vīrietis, bet – šķiet, mātes neapķērības dēļ – tiek no vagona izrauts. „Tad tēvs pūlī pazuda, un meitene viņu vairs neredzēja.” (140-2). Trīs nedēļu ilgajā piespiedu ceļojumā Laurai daudz, ko domāt. „Varbūt visa latviešu tauta jau gadiem ilgi sēdēja šajā vilcienā?” Laura prāto … vai arī krievi? …sargi? …čekisti? …partijas sekretāri? …ģenerāļi? … „Varbūt Hitlers un Staļins? Vai viņi šai pasaulē būtu vienīgie brīvie cilvēki, kas pēc savām iegribām pārvalda miljoniem dzīvību? Neskarti un neaizskarami, stāvot pāri visam? – Bet ja nu arī tā nebija patiesība? Varbūt arī Hitleram un Staļinam šķita, ka viņus rauj līdzi straume, varenāka par pašiem un nekontrolējama? … Un tad pār Lauru pēkšņi nāca apskaidrība. Meitene pasmaidīja … rūgtuma pilns smaids – tur pēdējos kilometros pirms Krasnojarskas. –‘Ko tu smaidi?’ – Marija jautāja. – [Laura atbild:] ‘Mēs esam brīvi. Ne vairāk, ne mazāk kā visi pārējie.’ … Ja arī tā gluži nebija patiesība, viņai vajadzēja tam ticēt – vajadzēja vēl ilgus gadus.” (148)

Meiteņu māte nomirst bada nāvē 1943. gadā. Pēc četriem gadiem māsas padzird baumas, ka esot droši atgriezties Latvijā, un viņas paslepšus to izdara. Laura pastāvīgi raizējas par čeku, tomēr dzīve pamazām atgūst normālu ritmu. (24) Viņa atsāk iet skolā, satiek kādu puisi – Edgaru. Lasītājs var tikai nojaust, ka varbūt Edgars ir Pētera vectēvs. (281) Tēvs un Pēteris nes Lauras dzimto uzvārdu Ostbergs. Bailēs no čekas un jaunas apcietināšanas un izsūtīšanas, Laura 1949. gada pavasarī pati izbēg no Rīgas atpakaļ uz Krieviju kā „brīva” PSRS pilsone (ar mapīti ar skolas liecībām un labas uzvedības un politiskas uzticamības atestātiem no 2. vidusskolas direktora somā) – pirms viņu apcietinātu un izsūtītu atpakaļ uz Sibīriju otrajā lielajā deportāciju vilnī. (Tā notiek ar māsu Mariju, viņa tad Krasnojarskā nomirst un atdusas blakus mātei.)

Brīvība nebrīvībā

Kā Pētera Ostberga, tā Toma Kreicberga aizrautīgais Lopu ekspresis apraujas pēkšņi – stāsta vidū. Laimīgā kārtā, grāmatai ir divu lappušu Post scriptum – kas vismaz kaut cik apmierina lasītāja nemieru – kas notiek ar Lauru!? Mēs uzzinām, ka Laurai vēlāk ir bērni un labs un rūpīgs vīrs un ka viņai „patika sev apgalvot, ka viņa dzīvo dzīvi, kuru pati ir izvēlējusies.” Krasnojarskā Laura pabeidz vidusskolu un „no visām studiju iespējām” izvēlas Dzelzceļa transporta inženieru institūtu Rostovā. „Ja kāds būtu jautājis, kāpēc, Laura atbildētu, ka institūts saviem studentiem katru semestri deva brīvbiļeti uz jebkuru galamērķi visā Padomju Savienībā. Tā viņa varēja paretam slepeni apciemot Rīgu un Edgaru.” Pēc institūta pabeigšanas ar izcilību, viņa visu mūžu strādā Latvijas dzelzceļa sistēmā, eventuāli kā Rīgas Šķirotavas stacijas priekšniece (332-4). Tā, lūk.

Sprīdītis Havanā

Ne mazāk atjautīgs ir otrais romāns – ar dullo nosaukumu Havanas Kaķu karalis. 16 gadīgais Ņujorkas vidusskolnieks Ričards Hāns jeb Riks Gutiérrez – pēc rakstura tas pats Toms Pīters Sprīdītis, ko jau pazīstam – šeit nedodas pasaulē meklēt laimi, bet gan saknes mātes dzimtenē. (Klusībā gan arī laimi – mīlestībā…) Rika vecāki, līdzīgi kā Pētera, ir dažādu tautību, uzauguši komunistu diktatūrās – tēvs Austrumvācijā, māte Kubā. Viņa pirms dažiem gadiem nomirusi, bet daudz rakstījusi un stāstījusi par savu dzimteni, kura vēl ir vecā diktatora Fidela Kastro valdīšanā.[5] Māte Kubu atstājusi 1980. gada Marielas „laivu plūsmā” („Mariel boatlift”) – kas esot noticis pirms kādiem 30 gadiem. Tā kā Fidels Kastro valdīšanu brālim Raūlam nodeva 2008. g. februārī, varam secināt, ka Rika avantūra saistāma ar to pašu 2007. gadu, kad Pīters iepazina Ņujorku un savu kubiešu draudzeni Kristīnu.

Toms Kreicbergs/Crosshill Kubā bijis vairākkārt, tur arī aizrāvies ar „salsas” dejošanu, tagad pats arī mācot. Grāmatas pēcvārdā autors pastāsta par divām aizraušanām, kas iedvesmojušas sarakstīt Havanas Kaķu karali – Kuba un deja. Viņš uzskata sevi „alerģisku” pret izteiku – „tev nav iekšā tā, ko vajag” („you haven’t got what it takes”). Ja kaut ko ļoti grib, tas jāpanāk ar „apsēstu” jeb „stūrgalvīgu” piespiešanos un neatlaidību – kaut tas prasītu dienas, mēnešus, pat gadus. Tā viņš iemācījies angliski, tā panāca uzņemšanu fizikas plūsmā koledžā, kaut vidusskolā šai priekšmetā bijis neveiksminieks, tā iemācījies dejot kubiešu salsu, kaut kā zēns bijis – „neveikls”.

Mīlēt salsu un meiteni Anu

Riku redzam kā iekšupvērstu, nūģīgu („geeky loner”, „nerdy me”) vieglā svara pusaudzi, jo dāsni apveltītu ar izdomu – ko tas veikli pielieto gan sabiedriskā prestiža starp klasesbiedriem, gan sava finansiālā stāvokļa uzturēšanai. Riks izvēlas lietot mātes dzimto uzvārdu Gutiérrez, kopš kāds klasesbiedrs atklāja un pavēstīja tālāk, ka Hahn vāciski nozīmē „gailis”, kam angļu valodā („cock”) piedauzīga pieskaņa. Rika hobijs un reizē ienākumu avots ir video māksla internetā ar kaķu motīvu, kam izrādās ir komerciāls pieprasījums – ar katru skatītāju klikšķi ieripinot viņa kontā pa summiņai no reklāmu sponsoriem. Ar to (arī skolā) ieguvis palamu „That Cat Guy” („tas kaķu čalis”), par ko viņš nebūt neskumst.

Riks trimdas kubiešu un Ņujorkas latīņamerikāņu „salsa” mūzikas un deju kultūrā iesaistās – un aizraujas – pusaudža krīzes brīdī, un caur to satiek portorikāņu meiteni Anu. Abi sadejo, kopā uzstājas – un Riks Anā līdz ausīm iemīlas… Anai viņš arī patīk – kā deju partneris, kā palīgs viņai uzstādīt interneta vietni viņas filmēšanas hobijam un kā labs draugs – bet … ne tālāk. Kad Riks to uzaicina vasaras brīvlaikā doties uz Kubu – dejot salsu, filmēt, iepazīt Kubu, apciemot viņa mātes radus – Ana piekrīt, abu jauniešu vecāki arī piekrīt, un tie nonāk Kubā. (Rika slepenā cerība – laime mīlstībā ar Anu – tomēr nesekmējas …)

Ar Anu piektajās debesīs

Kubā piedzīvojumu netrūkst – tie varētu būt viela Džeimsa Bonda žanra filmai. Situācijas Rika radu vidē varēja tikpat labi būt norisinājušās Intūrista laikā Rīgas Purvciemā vai Imantā. Salsas apmācības, kulminējoties ar piedalīšanos konkursā ar pašu Fidelu skatītājos, ir pacilājošas. Saskare ar mātes radiem un viņas senu jaunības mīlestību piesaista drūmās „MININT”[6] (Kubas čekas) interesi, izraisot atjautīgu pagrīdes operāciju. Apbižojot „MININT” modrību, to ar savu datorzinīgumu sekmīgi izved interneta kaķu vietnes saimnieks Riks. Kad ziņa par viņa veikumu slepeni iziet pasaules tīmeklī, „kaķu čalis” kļūst „Havanas Kaķu karalis”, un rudenī abus jauniešus kā varoņus Kenedija lidostā, ar īstu „ballīti” parkotavā, sagaida un sveic skolasbiedri un salsas draugi.

Kā beidzās Rikam ar Anu? Pēdējā lappusē lasītājam pavīd tā kā mazs cerības stariņš … Draugi tiem uzgavilē un prasa, lai viņi tiem nodejo priekšā – „parādiet, ko esiet iemācījušies!” – „Mēs abi dejojām … Mēs dzirdējām viņu ‘ū!’ un ‘jēi!’ un ‘wepas!’[7], bet es jutos, it kā mēs tur atrastos divi vien – tajā JFK garāžas piektajā stāvā.” – Un noslēgumā – „Varbūt esmu savtīgs, bet ar visu nav jādalās. Arī, ja tu esi Havanas Kaķu karalis.”

Toms Kreicbergs/Crosshill Laimīgās zemes Latvijas skatuvē ir uznācis uz palikšanu – arī ja viņa nemiera gars to reizēm atkal aizved nez’ kur vēl pasaulē. Kosmopolītiskais skatījums šo nacionāli iestādītu lasītāju reizēm arī satracina, vietām gribas aizrādīt, oponēt – bez cilvēktiesībām ir arī apdraudētas tautas, apdraudētas valodas un apdraudētas kultūras tiesības! Jaunais censonis savus priekšstatus par dzimteni, savu izcelsmi, cilvēci un pasauli vēl veido, meklē ceļus. Jo spilgti jau izceļas vairākas pamatvērtības – taisnīgums, respekts pret līdzcilvēku dažādībām, ģimenisko sakņu nozīme, garīgo vērtību, arī kaislību, priekšroka pār materiālām vērtībām, varbūt arī aizmetnis patriotismam.

 

Juris Šlesers

JG redakcijas loceklis Dr.med. Juris Šlesers dzīvo Bostonā, raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem kopš 2006. gada.

 

---

[1] Vēlāk iznāk angļu valodā: Tom Crosshill, The Cattle Express, Dallas: Currrents & Tangents Press, 2016.

[2] Rīga: Zvaigzne ABC.

[3] Kā biznesa konsultantam viņam ir arī vietne <www.thomascrosshill.com>.

[4] Grāmatā Lauras stāsts ir teksta veidā četros fragmentos, ar Mikus Dunča grafiskām ilustrācijām.

[5] Skaudrā simetrijā – kā Pētera Mammai pār lūpām bira –„Viņš strādās pie kapitālistu cūkām!” (15), tā Rika māte allaž sodījusies – „tie komunistu cūkas!”. ( 9).

[6] Ministerio del Interior – Iekšlietu ministrija

[7] Kubiešu cildinājuma sauciens.