Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017
Indra Gubiņa
|
|
KĀDS RĪTS |
Starp augstceltņu pelēkiem mūriem stāvu to ēnā zālāja vidū, bet ar skatienu kāpjot uz augšu pa daudzo balkonu margām un logiem, kāpju uz augšu, kāpju pēc saules.
Rīta gaismā tad pievēru acis, jo ziedu smaržu pameta vējš. Un pēkšņi man liekas – esmu es pļavā, pilnā ar puķēm un līganām smilgām , ar laimes sajūtu mirklis ko dāvā.
Lai paldies tam spēkam, kas izdala gaismu, tieši no pļavas, no tās, kurā puķes atmiņu acīm vienmēr zied plaukumā, pat starp augstceltņu pelēkiem mūriem, pa kuriem ar skatienu kāpju uz augšu, kāpju pēc saules, zinot tā sargās ap mani jaušamo mūžības gaismu. Stāvu es ēnā, bet gavilē sirds – Cik skaists ir šis rīts!
2016
|
PAR TUVU |
Pie loga jaunā liepa jau taustās ar saviem zariem. Būs skaisti, kad tie sāks ziedēt, un smarža nāks istabā iekšā. Tikai – liepa, kā jūtas liepa tik tuvu mājas sienai un akmens ceļam gar to? Kur pletīsies zari pēc gadiem? Kur viņas saknes spēs augt? Ir grūti būt kokam starp namiem. Par tuvu, par tuvu nekam nav labi būt.
Siena liepu sarga no vējiem, ziemā mūris tai siltumu dos. Tomēr – gan saknēm, gan zariem vajaga savu augšanas vietu. Tāpat arī cilvēkam. Par tuvu, par tuvu nevienam nav labi būt!
2014
|
KĀ MĒNESS |
... un atkal manu dienu sabojāja nakts ar bezsapņu tumsu un domām par citu ilgām vai kļūdām un viņu iegribu sīkajām vēlmēm, kuŗas pa manu dienu tik nesaudzīgi vēl bradā. Pienāk kad vakara krēsla, mēness tāds pusapaļš skatās, vai zemei sniegt sidraba starus, un zvaigznēm neatļaut spīdēt.
Ai, mēness! Dod nakti ar sapņiem, kas līdzīgi saulainai dzīvei, neliekot domāt par tumsu un visas pasaules bēdām.
Vai dzīve nav tāda kā mēness, kam ritums noteikts un zināms? Vien dzīvē, ko saucam par mūžu, ir katram savs rituma laiks. Un katram tas citāds.
2016
|
* * * |
Aprīļa lietus lej vasaras jausmu, gan dvēselei, zemei, gan stingumu mazgā. Aprīļa lietus atmiņu stīgās gadskārtas baltas savij un pamet lāsēs ar ziemas atblāzmu palsu, klusi klauvējot pelēkās rūtīs. Aprīļa lietus gaidīts kā viesis. liks ābelēm ziedēt, un dvēselei arī.
2013
|
PIRMS NAKTS |
No manis atkāpjas dzīve – kā nakts kopā ar gaismu, kad rītos bēg mēness, bet sauli vakarā zvaigznes stumj projām. Vai tumsā palikšu es?..
Bet kur palikāt jūs, mani draugi un ceļa biedri? Kur tagad jūsu dvēseles? Vien brīdi īsu laiks ļāva manā ceļā tām spīdēt ik vienai ar savu gaismu. Tumšs tagad kļuvis mans ceļš, pa kuŗu tomēr vēl eju.
Vai tiešām no manis atkāpjas dzīve, jeb no dzīves atkāpjos es?
2012
|
Indra Gubiņa (dz. Bencone) beigusi Lībekas Latviešu ģimnaziju, piecus gadus dzīvojusi Anglijā, kur Londonas Avīzē publicēti viņas pirmie darbi. Pārcēlusies uz Kanādu (1952), kur Toronto Universitātē iegūti akadēmiskie grādi: B.A. mākslas vēsturē un B.L.Sc. bibliotekāru zinībās. Strādājusi Ontario Mākslas galerijā, Toronto U. bibliotēkā un pie avīzes Latvija Amerikā. Publicētas 27 daiļliteratūras grāmatas, no kurām sešas apbalvotas (LPB Kanadas kopas balva, J. Jaunsudrabiņa balva prozā, KF Kr. Barona prēmija, Goppera Fonda balva un divas reizes PBLA KF goda balva). Daudz rakstījusi trimdas periodiskajos izdevumos. JG līdzstrādniece kopš 1957. gada. |