Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017

 

Sabīne Košeļeva

BĒDĪGĀKĀ SEJA VISĀ PASAULĒ

Viss, kā jau parasti, sākās daudzsološi. Tai vajadzēja kļūt par mūsu šīs vasaras Lielo ekspedīciju. Mēs divi vien ar saviem velosipēdiem, neatkarīgie un neapturamie pasaules apceļotāji, grambainais lauku ceļš cauri putnu dziesmu pieskandētajam mūžzaļajam mežam, bet galā avoti – veselas deviņas ledusaukstas tērcītes, kas izlauzušās no zemes dzīlēm un ārstē visas kaites – sākot no nedzīstošām miesas un beidzot ar pūžņojošām dvēseles brūcēm. Un – būsim godīgi – kuram tad mūsdienās nav pūžņojošu dvēseles brūču?

Vakara reglamentu izpildījām godam. Izmazgājām zobus, uzvilkām biezo pidžamu, izlasījām stāstu par drosmīgajām lidmašīnām, kas laimīgi izglābās no ugunsgrēka, un, neko ļaunu nenojauzdami, kārtīgi sasegušies, devāmies pie miera.

Naktī pamodos, jo jutu, ka kāds mani vēro. Parasti būtu sabijusies, bet tā kā uzreiz sapratu, kas ir vērotājs, tad bail nebija. Nodomāju, ka tas viss tāpēc, ka vajag čurāt, jo pirms miega vienojāmies, ka tādā gadījumā mani ir jāmodina, un es ieslēgšu gaismu, kuru pats viņš vēl aizsniegt nevar. Lai arī pieci gadi nekāds bēbja vecums vairs nav, tomēr ir šādas tādas dzīvē diezgan svarīgas lietas, kuras tomēr pašam pa spēkam vēl nav. Viena no tām ir vannas istabas gaismas slēdzis.

„Gribi čurāt?” pusmiegā vaicāju. „Nē,” man nopietnā balsī atbildēja mazais vīriņš, vēl aizvien stāvot pie manas gultas, tērpies tumšzilajā flīsa pidžamā ar krāsainu raķeti uz krūtīm. „Kas tad par lietu? Auksti? Gribi, lai iedodu vēl vienu segu? Bail no rūcošā ledusskapja? Gribi blakus?” ātrumā mēģināju izdomāt visus iespējamos variantus, kas varētu būt pie vainas pārtrūkušajam naktsmieram. „Man uzbrūk muša,” atskanēja jau krietni emocionālāks tonis. „Tev uzbrūk muša...” es smaidot novilku, nu jau atmodusies pavisam. „Jā. Es nevaru gulēt. Vajag uzpūst!” viņš pavēlēja.

Kas jādara, jādara. Naktsmieru traucējošas mušas nudien ir jāpārmāca, turklāt pamēģini tikai šādam diktātam nepakļauties. Rausos ārā no siltās segapakšas un drebinoties gāju meklēt uzpūšamo. Auksti pēc suņa un tumšs kā peklē, lai gan patiesībā peklē jau nemaz neesmu bijusi, lai par tās tumšumu būtu tiesīga spriest, un arī visi manis līdz šim sastaptie suņi ir bijuši diezgan silti. Es pat teiktu – karsti. Bet ne par to ir šis stāsts.

Iededzu koridorā mazo gaismiņu, sagrabināju pa plauktiem uzpūšamo un, pagriezusies pret sirdīgo vīriņu, vaicāju, kur tad pūtīsim. „Šite!” viņš pārliecinoši paziņoja, atvēris savu pidžamu un lepni izriezis krūtis. Uzmanīgi piespiedu pulverizatora uzgali, taču tikai tik, lai izšļāktos tieši viena pile un noskanētu vārgs „pšššš”. Tas ausu apmānam. Tā kā viņš nav no manām miesām nācis un visu atbilžu par to, kas katrā situācijā ar maziem vīriņiem jādara, man nav (tiesa, par lieliem vīriņiem ne tik), taču man nešķita prāta darbs nakts vidū no galvas līdz kājām nopūst viņu ar pretodu līdzekli un sūtīt atpakaļ cisās. Ieberzēs vēl acīs, galva uzpamps divreiz lielāka, un man būs beigās jāiet cietumā par to, ka patiesībā tikai gribēju palīdzēt aizbaidīt nešpetnu mušu.

Mazais vīriņš, priecīgs, izsmērēja mikroskopisko pili sev pa krūtīm un aiztaisīja ciet pidžamu. „Viss?” vaicāju, lai noskaidrotu, vai akūtā nakts procedūra bija galā, „Varam iet gulēt?” „Jā,” viņš it kā apvainojies nomurmināja, mērķtiecīgi kātojot atpakaļ uz savu gultiņu.

Ak, es, nejēga! Tas taču muļķim skaidrs, ka viss.

Nākamajā rītā atkal pamodos no tā, ka mani vēro. „Man jau likās, ka tu nekad necelsies,” mazais vīriņš nedaudz tā kā aizvainots nodeklamēja. „Man vajag, lai tu man izlasi šo te stāstu,” viņš sēdēja aizvien zem segas ar žurnālu klēpī un norādīja uz mums jau zināmajām drosmīgajām lidmašīnām. „Bet es taču vakar to stāstu pirms gulētiešanas tev izlasīju!” spirinājos pretī. „Jā, bet es jau pa nakti aizmirsu, kas tur bija,” viņš paskaidroja. „Diezgan loģiski,” nodomāju pie sevis un līdu ārā no cisām.

„Sarunājam tā – tagad apģērbsimies, izmazgāsim zobus, paēdīsim lielās brokastis un tad, ja pirms braukšanas uz avotiem vēl gribēsi dzirdēt stāstu, tad es tev izlasīšu. Ok?” centos uzstādīt savus noteikumus, jo pieaugušie tā dara. „Ok!” mazais vīriņš piekrita, piebilstot, ka viņam labāk patīk zobus mazgāt pēc ēšanas. „Vispār man arī,” es viņam piekritu.

Beidzot par kaut ko bijām vienisprātis.

Brokastīs mums bija divas izvēles – saldās pārslas ar pienu vai omlete ar sieru. Beigās tomēr manu diezgan teicamo argumentācijas prasmju dēļ izvēle krita par labu omletei ar sieru un desmaizei piedevām. Priekšā tomēr tāls ceļš, kura veikšanai būs nepieciešams daudz spēka. Šķīvis tika izēsts pa tīro, kā tas parasti nemēdz notikt, kad blakus ir mamma un tētis. Salīdzinājumam – pēdējās brokastīs esot bijušas četras zemenes.

Kārtīgi ieturējušies, uzvārījām tējkannā ūdeni un sētsvidū uz soliņa nomazgājām netīros brokastu traukus. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad es mazgāju, bet viņš – slaucīja. Pēcāk, pakāpies uz ķeblīša, pats salika noslaucītos virtuves piederumus atvilktnē tiem paredzētajās vietiņās. Kārtībai jābūt, turklāt pēc tāla ceļa ir taču daudz patīkamāk atgriezties tīrā un kārtīgā mājā, kur viss ir sagatavots nākamajai spēcinošajai maltītei. Laukos viss ir sadalīts no vienas maltītes līdz nākamajai.

Aizmirsuši mūsu rīta vienošanos par drosmīgo lidmašīnu stāsta pārlasīšanu, entuziasma pilni posāmies ceļam. Ar gudru ziņu ielējām no akas pudelēs ūdeni līdzņemšanai. Man lielajā, viņam – mazajā. Viss kā pienākas. Sasmērējām maizītes, kuras apēst, kad būsim nonākuši galā, lai uzņemtu enerģiju atpakaļceļam. Divas ar sieru, divas ar desu. Nomazgājām gurķi un ielikām mugursomā mazo nazīti. Par visu bija padomāts līdz pēdējam sīkumam. Saulesbrilles, pretodu līdzeklis, salvetes. Salikām visu savās mugursomās, ņemot vērā katra nestspēju, un devāmies ceļā.

Viss, kā jau parasti, sākās daudzsološi. Siltais vējš plīvoja matos, saule glāstīja degungalus, bet mēs kā īsti lielceļa pavēlnieki šķārdījām izbraukātā ceļa noputējušos akmeņus uz visām pusēm. Jau pēc pirmā kilometra mazais vīriņš paziņoja, ka šitas ceļš viņam tomēr nebūs pa spēkam, pārāk bedrains un grūts, jābrauc vien būs abiem tomēr ar manu riteni.

Sacīts, darīts. Labāk saprast ko tādu uzreiz, nevis tad, kad ceļš jau pusē. Turklāt mums nevienam nekas nav jāpierāda, dzīve nav sacensības, vēl jo vairāk, dodoties Lielajā ekspedīcijā – kā gribam, tā darām. Griezām atpakaļ, lai noliktu mazā vīriņa braucamrīku šķūnī. Pats sarūsējušo slēdzeni atslēdza, pats aizslēdza, atslēgas ielika savā mugursomā. Teicamas organizatoriskās prasmes un iedzimta atbildības sajūta, komunālās valdes priekšsēdētāja amats dienās garantēts, par to šaubu nav.

Uzsēdināju savu ceļabiedru uz velosipēda bagāžnieka, un lēnām uzsākām ceļu, lai saprastu, cik stabili esam. Mazais vīriņš stingri ar abām rokām turējās pie sēdekļa balsta un gandrīz nemaz nedīžļājās. Kad pārliecinājāmies, ka esam gana stabili, lai šādi turpinātu ceļu, uzņēmām ātrumu. Taču pēc pirmā kilometra atskanēja skaļš kliedziens un viss līdzsvars vienā acumirklī pazuda kā nebijis. Atģidāmies ceļmalas grāvī zālē, mantas pa gaisu, bet mazā vīriņa mazā sporta kurpe un tikpat mazā un nu jau putekļainā zeķe mētājās uz ceļa. Noticis bija TAS – visu tandēmā braucēju ļaunākais murgs, kas bērnībā ir gadījies teju katram no mums, arī man. Aizmugurē sēdošā pasažiera kāja bija iekļuvusi braucošā velosipēda spieķos.

Lielāku kliegšanu biju dzirdējusi vien bērnībā, kad mazajam brālim poliklīnikā skaloja iekaisušās ausis, bet mēs ar mammu bijām izliktas aiz durvīm gaidīt. Toreiz biju tik dusmīga par šādu pasaules netaisnīgāko netaisnību – mums ir jāsēž un jāgaida koridorā, kamēr viņam tur dara Dievs zina ko, ka no viņa bļaušanas poliklīnikai jumts ceļas gaisā.

Atguvusi sajēgu, trausos momentā augšā un mēģināju saprast, cik nopietna ir skāde, kamēr viņa kliegšana tikām pieņēmās spēkā, bet asaras tecēja pār putekļainajiem vaigiem cita pēc citas kā vienojušās četrkārtīgā kanonā. Potīte jau bija paspējusi uzpampt, bet uz papēža teju sērkociņkastītes lielumā gozējās brūce. Vietām tumši zila, vietām tumši sarkana. Negadījums bija izrāvis pamatīgu gabalu no mazā vīriņa papēža un noplēsis ādu arī no potītes, bet asinis dīvainā kārtā netecēja.

Es jau zinu, ka piecos gados tev sāp piecreiz vairāk, bet, ņemot vērā viņa decibelus, man cauri prātam izskrēja pats ļaunākais iespējamais šīs avārijas iznākums – lūzums, turklāt vairākās vietās. Nepietiks ar parastu ģipsi, būs jāskrūvē ar skrūvēm! Kā mēs tagad no nekurienes vidus tiksim pie ārsta? Man taču nav automobiļa, turklāt es nemaz neprotu to vadīt! Zvanīt ātrajiem? Es taču tā īsti pat nezinu, kur mēs esam! Kā es to paskaidrošu viņa vecākiem? Man taču būs jāiet cietumā!

Uzstutēju velosipēdu atpakaļ uz ceļa, savācu mūsu izbirušās mantiņas un apsēdināju mazo vīriņu sāniski uz bagāžnieka. Sakopojusi visas savas pirmās palīdzības zināšanas no nepabeigtajiem autovadītāju kursiem, lieki nekustinot mazā vīriņa traumēto kāju, pajautāju, vai viņš var pakustināt pirkstiņus. „Varu,” viņš kliedzot atbildēja, braši kustinot savus roku pirkstiņus. Filmās šajā vietā būtu jāsmejas, bet man smiekli, protams, tobrīd nenāca. „Nē, mazo vīriņ,” es maksimāli mierīgā balsī turpināju, „es domāju kāju pirkstiņus.” „Nevarūūūūū,” sekoja vēl skaļāks kliedziens, „dikti, dikti sāp!”

„Nu gan vienreiz ir dimbā,” pie sevis nodomāju. Drusciņ jau tie kāju pirkstiņi kustējās, bet man šķita, ka potīte kļūst arvien zilāka un lielāka, bet es taču atceros, ka tā ir skaidra un gaiša lūzuma pazīme. Jātiek atpakaļ mājās un jāpieliek kājai kaut kas auksts, lai mazinātu sāpes.

Stūmāmies atpakaļ uz māju. Mazais vīriņš auroja, bet es tikmēr centos viņa uzmanību novērst ar sarunām, ka šāda trauma nudien ir gadījusies daudziem, arī man, ka pēc pāris dienām viss jau būs sadzijis, tagad tikai svarīgi pielikt klāt aukstumu, lai noiet pampums un tā tālāk. Viss velti. Piecos gados tev sāp piecreiz vairāk, un tur nu nekas nav līdzams.

Vēl aizvien kliedzot un asarām šķīstot uz visām pusēm, mēs nonācām mājās. Apsēdināju mazo vīriņu sētsvidū uz soliņa, bet pati iegāju mājā meklēt lielo bļodu. Man negribējās atstāt viņu vienu ne uz sekundi, jo man šķita, ka tad viņa ilūzijas par cilvēci un dzīvi sabruks pavisam un neatgriezeniski.

„Dikti, dikti sāāāāāp,” viņš skaļi raudāja.

Iesmēlu no akas ledaino ūdeni un pielēju pilnu bļodu. Kaut nu šis būtu tas avotu ūdens, kas dziedē visas kaites – sākot no nedzīstošām miesas un beidzot ar pūžņojošām dvēseles kaitēm. Cik tas būtu skaisti – iemērc kāju ūdenī, un acumirklī pazūd sāpes un ataug izrautais miesas gabals. Viss, kas uz mirkli jāpiecieš, ir stindzinošs aukstums, kas momentā iebelž tev pa pakausi tā, ka teju acis izsprāgst no pieres laukā. Taču tas nebija. Tas bija parasts ledains akas ūdens, un mums ar visu bija jātiek galā pašiem.

„Vai, vai, vaiiiii, cik auuuksts,” viņš iebļāvās ar jaunu sparu, iemērkdams savu mazo kājiņu dzidrajā ūdenī. Viņa apakšlūpa raustījās – es nezinu, vai no aukstuma, vai sāpēm un pārbīļa, vai no visa kopā –, bet uz viņa apakšējiem plakstiņiem no nemitīgās raudāšanas bija izspiedušās zilas asinsvadu stīdziņas kā upes ģeogrāfijas atlantā. Viņš izrāva pēdu no ūdens bļodas un, lūpai aizvien raustoties, šūpojās uz soliņa turpu šurpu.

Ak, Dievs, ko es esmu izdarījusi?

Lai kaut nedaudz solidarizētos šajā pagalam necilvēcīgajā procedūrā, arī es iemērcu savu kāju bļodā ar auksto ūdeni. „Nav nemaz tik traki,” noteicu cerībā, ka viņš drusciņ apdomāsies un man varbūt piekritīs. „Ir gaaaaaan,” viņš iebļāvās, no jauna iemērcot saplēsto kāju ūdenī.

Pieņēmu lēmumu, ka nevar vairs stiept gumiju – jāzvana ātrajiem. „Tā, mazo vīriņ,” es, cik vien stingrā balsī tanī brīdī bija iespējams, noteicu. „Es tagad piezvanīšu dakterim, lai viņš atbrauc un apskata tavu kāju.” „Dakteri nēēēē,” atskanēja jau citādāks kliedziens. Laikam biju trāpījusi kādai līdz šim neaizskartai sāpju stīgai. „Bet mēs taču nevaram te tā sēdēt, raudāt un gaidīt, līdz kāja sadzīs,” mēģināju iebilst. „Varam gaaaan,” viņš turpināja maurot.

Pēc aptveni pusstundunas sētā, bākugunis zibinot, ieripoja dzeltens ambulances busiņš. Mazais vīriņš, kurš tikmēr bija puslīdz nomierinājies, saprata, ka esmu viņu smagi pievīlusi un tomēr piezvanījusi dakterim, sāka atkal sparīgi raudāt. Nelīdzēja ne māsiņas mīlīgā dūdošana, ne ārsta kunga norādījumi, ka īsti vīri jau nu šitā nedara. Pēc ilgstošas apvārdošanas un medicīniskā pīāra, viņš beigās atļāva uzlikt kājai šinu. Šņukstot iekrampējies man ap kaklu, viņš paguris ļāvās, lai aiznesu viņu līdz mašīnai, kas pēc 40 minūtēm nogādāja mūs mazpilsētas slimnīcā. Pa ceļam skatījāmies, kā aiz loga līgojas rudzu druvas un magoņu un rudzupuķu audzes, un uzņēmām selfijus, kurus pēcāk nosūtīt vecākiem kā pierādījumu no mūsu neplānotā ceļojuma.

Slimnīcā mūs sagaidīja pagalam izstīdzējis un sirms dežūrārsts ar milzīgu degunu, kuram vienā laidā gaišzaļā uzsvārča kabatā kaķa balsī ņaudēja mobilais telefons. „Nu, mammīte, kas tad jums tur noticies, ko?” viņš vienaldzīgā tonī vaicāja pēc tam, kad biju uzsēdinājusi mazo vīriņu uz tumšbrūnās dermatīna kušetes. „Es nē, nē, es auklīte...” stostījos pretī. „Auklīte, mammīte, viss viens,” viņš murmināja, uzstūma uz deguna kaklā iekārtās brilles un ņēmās novērtēt skādi. „Neizskatās, ka salūzis, bet drošības labad uztaisīsim rentgenu,” viņš tikpat bezkaislīgi noteica un aizšļūca noskaidrot, vai rentgena zāle ir brīva, atstājot mūs divatā tveicīgajā kabinetā.

Mazais vīriņš vairs neraudāja, vien skatījās kaut kur nenosakāmā punktā sienā, gandrīz nemaz nemirkšķinot nogurušos un piepampušos plakstiņus. Ilgi gaidītais pasaules gals beidzot bija klāt, un nekam citam tanī brīdī vispār vairs nebija nozīmes. Ne nemīlamajam darbam, kas mani bija nodzinis līdz izmisumam, ka vienīgais glābiņš šķita vienatne laukos, ne faktam, ka Igaunijā ceļi gludāki un piens baltāks nekā Latvijā, ne tiem pieciem liekajiem kilogramiem, kas neglīti karas pāri džinsu jostasvietai un besī ārā.

Un kā nu ne. Nekam citam vispār nav nozīmes, kad bēdīgākā seja visā pasaulē pagriežas pret tevi un ar glāžainām acīm ledainā balsī nosaka: „Stulbs ceļojums.”

 

 

Stāstījums „Bēdīgākā seja visa pasaulē” nolasīts Literatūras festivāla Prozas lasījumos 2016.

 

Sabīne Košeļeva studējusi žurnālistiku LU Sociālo zinātņu fakultātē, angļu literatūru un kultūru Viļņas U. un beigusi Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas U. Kopš 2011. gada ik gadu piedalās LLC rīkotajos Prozas lasījumos. Radošie darbi publicēti kultūras periodikā, piem., satori.lv, Kultūras Dienā, latviešu kultūras izdevumā Jaunā Gaita u.c. 2015. gadā laista klajā prozaiķes pirmā grāmata – romāns Rīga-Maskava. Skat. Zitas Kārklas un Andas Kudumas recenzijas JG282.