Otto Ozols

Latviskā gara atdzimšana mūsdienu latviešu literatūrā

 

Domājot par latviskumu mūsdienu latviešu literatūrā, atskārtu, ka šoreiz ir daudz laba, ko bilst. Lai arī kopumā situācija Latvijā, teiksim tā, nav visai spoža, tomēr par mūsu literatūru var droši teikt – ir divas ziņas. Viena laba un vēl viena – arī laba. Ja godīgi, tad ir vēl arī trešā un ceturtā labā ziņa. Cits jautājums ir par tautas un valodas nākotni, vai pārskatāmā nākotnē būs lasītāji, kuri spēs novērtēt un saprast latviešu valodā uzrak­stīto?

Mazliet saraucu pieri, kad kārtējo reizi dzirdu visai muļķīgos spriedelējumus – kurš konkrētais darbs ir vai nav literatūra? Zīmīgi, ka šie lielie diskutētāji paši parasti nav uzrak­stījuši neko vērā ņemamu. Problēma ir tā, ka šādas diskusijas liek jautāt pēc literatūras definīcijas, pēc kādiem konkrētiem rāmjiem, atskaites punktiem. Bet literatūra, ar to vairāk saprotot tieši daiļliteratūru, ir viens no skaistākajiem mākslas žanriem. Un likt definīciju rāmjus mākslai, kas jau pēc savas būtības ir stāsts par rāmju un robežu pārkāpšanu, ir perversa nodarbe. Literatūra, kā jebkura māksla, ir radīta robežu nojaukšanai, apvāršņu paplašināšanai, tā ir tiekšanās pēc netveramā. Literatūra sakņojas visa iesākumā – Vārdā.

Tādēļ jebkuru, kurš vēlas uzlikt definīciju žņaugus mākslai un īpaši vārda mākslai – literatūrai, vajadzētu saukt vismaz pie kriminālatbildības. Latviski tieši sakot – izmērīt var gurķi, nevis literatūru, un labi, ka tā. Rakstītais vārds visbiežāk ir prātā vai sirdī izauklēts vārds.

Labā ziņa par mūsdienu latviešu literatūru ir tā, ka pēdējos gados pie lasītājiem ir nonākuši patiešām spoži sirdī, prātā un lieliskās rakstīšanas prasmēs izauklēti rakstu darbi.

Neiespējami izmērīt, kurš no tiem ir tas dižākais vai spožākais, tomēr nav šaubu, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir sagaidījusi vairākus izcilus darbus, kuri nešaubīgi izturēs visbargāko un patiesāko kritiķu – lasītāju un laika – uzticību. Pēc garāka laika posma ap gadsimta miju, ko varētu dēvēt par tādu kā nelielu panīkuma laiku, latviešu literatūrā pēdējie pieci, seši gadi ir bijuši svētīti ar vairākām izcilām grāmatām. Te noteikti jāmin Ingas Ābeles Klūgu mūks, Noras Ikstenas Mātes piens, Gundegas Repšes Bogene, Māra Bērziņa Svina garša, Jāņa Joņeva Jelgava 94, Laimas Kotas Mierielas vilkme, Valentīnas Freimanes Ardievas Atlantīdai un citas. Noteikti jāpiemin arī Jāņa Lejiņa triloģija Zīmogs sarkanā vaskā, kas daudziem neapšaubāmi kļuvusi par stingrāko pamatu latvietības izpratnei. Noteikti esmu aizmirsis pieminēt vēl kādu, un labi, ka tā. Izcilu darbu ir tik daudz, ka grūti visus pat pieminēt. Skaitliski tik nelielai valodai kā latviešu tas ir liels sasniegums – īsā laika posmā tik daudz spēcīgu literatūras darbu.

Tā bija pirmā labā ziņa no solītajām četrām. Kā jau iepriekš teicu – labu literatūru nevar nomērīt kā gurķi, tomēr nevienam nav šaubu, ka iepriekš nosauktie darbi patiešām ir ļoti laba literatūra. Tādēļ īpaši jāizceļ nākamā labā ziņa, kas, iespējams, daudziem būs paslīdējusi garām nepamanīta. Gadās dzirdēt, ka laba literatūra reti ir plaši novērtēta un pieprasīta. Vienvārdsakot, vidējā lasītāja gaume parasti nesniedzas augstāk par viduvēju komercliteratūru. Latvijas gadījums ir īpašs. Latviešu lasītāji spēj novērtēt un izbaudīt labu literatūru – gandrīz visi iepriekš pieminētie ir bijuši labi vai pat ļoti labi pieprasīti Latvijas grāmatnīcās. Atsevišķos gadījumos pat ilgstoši iekarojot topu virsotnes. Protams, protams, grāmatas vērtību nevar un nevajag mērīt pārdoto eksemplāru skaitā, tomēr jāatzīst, ka ar labu gaumi un literatūras izpratni apveltītu lasītāju Latvijā vēl ir gana daudz. Noteikti vidēji vairāk nekā citviet pasaulē.

Trešā labā ziņa ir tā, ka šie un vēl daudzi darbi sakņojas īstā un patiesā latvietībā. Protams, latvietību un tās garu nav iespējams un nav vajadzīgs mērīt vai definēt. Tomēr nenoliedzami pieminētie darbi dziļi sakņojas mūsu kultūrā, tradīcijās, tās ir iespaidīgas un pamatīgas laikmeta liecības. Tajos nav nekas no dekoratīvas, lētā patosā mērcētas „suvenīrlatvietības”, tie ir ļoti godīgi un trāpīgi darbi. Sajust, notvert un vārdos ietērpt garu ir tikai lielu meistaru privilēģija. Mūsu rakstniekiem tas ir izdevies.

Ceturtā labā ziņa arī, iespējams, nav plaši pamanīta, bet par to noteikti ir jārunā. Ja skatāmies uz dokumentāliem, vēstures pētījumiem, tad par latviešiem pēdējos gados ir tapušas vismaz trīs lieliskas grāmatas. Visi ir fundamentāli pētījumi, kur 20. gadsimta latviešu raksturojums ir negaidīti precīzs un godīgs. Šiem darbiem raksturīga patiesa cieņa gan pret vēsturi, gan pret latviešiem. Interesanti, ka šo darbu autori ir ārzemnieki. Tiesa, vismaz vienu no viņiem nebūtu prātīgi dēvēt par ārzemnieku – rakstnieks un žurnālists, Latvijā dzīvojošais soms Juka Rislaki (Jukka Rislaki) jau sen ir īsts latvietis un patiess Latvijas patriots. Viņa grāmata Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena ir fundamentāls dokumentāls pētījums, kurš uzrakstīts aizraujošā un tēlainā valodā. Jukkam ir izdevies uzburt godīgu attiecīgā laika Latvijas gaisotni. 20. gadsimta Latvijas vēsture patiesībā ir ļoti sarežģīta un daudziem grūti saprotama. Jukkas Rislaki grāmatā par Krišjāni Berķi un viņa sievu Hilmu Lehtonenu ir izdevies to izstāstīt somiem raksturīgi precīzi, vienlaikus nezaudējot tēlainību un dramatismu. Ja kādam patiešām ir paveicies atšifrēt latviešu rakstura sarežģīto formulu, tad tas ir Jukka Rislaki. Turklāt viņš to ir izdarījis ar spalvas meistara eleganci.

Līdzīgi Rislaki sarežģīto latviešu dvēseli izdevies saprast arī britu vēsturniekam Filipam Rufam (Philip Ruff). Viņa grāmata Pa stāvu liesmu debesīs: nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve ir viens no labākajiem darbiem par attiecīgā laika vēsturi. Šķiet, ka Rufs ir viens no tiem retajiem, kurš sapratis, kā un kāpēc latvieši tik ļoti iespaidīgi satricināja visu 20. gadsimta vēsturi. Mēģinot atrisināt leģendārā Pētera Māldera noslēpumu, Rufs ir atklājis latviešu noslēpumu plašākā nozīmē. Ja kāds ir patiešām dziļi ielūkojies latvieša dvēselē, tad tas ir brits Filips Rufs ar savu grāmatu.

Iespējams, ka vācu vēsturniece Anita Kuglere būtu pārsteigta uzzinot, ka viņa ir viena no labākajām Latvijas un latviešu pētniecēm. Viņa ir uzrakstījusi dokumentālo stāstu, fundamentālos pētījumos balstīto grāmatu Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks. Viņas atklātais, izpētītais un izstāstītais tikai vēlreiz apliecina – īstā dzīve mēdz būt daudz dramatiskāka un aizraujošāka par visiem Šekspīra darbiem kopā. Stāsts par Šervica gaitām liek nobālēt pat oskarotajai filmai par Šindleru. Kuglere ir pētījusi Šervica gaitas ar ļoti vācisku pamatīgumu. Tik ļoti dziļi, ka šķiet – Šervics bijis viņas dzīves pamata jēga. Un pelnīti – Šervics bija ļoti neparasta personība. Kāds tam sakars ar latviešiem vai Latviju? Vai Šervics bija latvietis? Visdrīzāk, ka ne. Tomēr Kuglere tik ļoti pamatīgi apraksta un pētījusi Šervica gaitas tā laika Latvijā, ka, iespējams, ir radījusi visprecīzāko un labāko tā laika latviešu portretu. Kugleres darbs raksturīgs ar gandrīz absolūtu godīgumu. Viņa nevienu netiesā, nesoda, Kugleres centrālais mērķis tikai patiesība. Tā viņa uzrakstījusi arī iespaidīgu liecību par tā laika Latviju un latviešiem.

Tās bija četras labas ziņas par mūsdienu literatūru un latviešiem.

Pēdējā ziņa nebūs uz cerīgas nots. Demogrāfiskā situācija Latvijā ir tik sarežģīta, ka burtiski divu paaudžu laikā latviešu literatūra var kļūt par mirušas valodas literatūru. Diemžēl tas nav pārspīlējums vai biedēšana. Tas ir tikpat auksts fakts kā bilance bankas kontā – mēs kā nācija, kā latviešu valodas nesēji esam nonākuši uz bankrota robežas. Alkatība, cinisms, tuvredzība, kūtrums ir gadiem ilgi valdījis Latvijas politikas tā dēvētajā „elitē”. Un diemžēl nekas īpaši daudz nav mainījies arī šobrīd. Mēs kā apmāti turpinām iet tieši uz nolemtības bedri.

 

Publikācija ņemta ar sakārtotājas Ēvas Mārtužas un autora atļauju no Ernesta un Arvīda Brastiņu mantojuma 2014. gada konferences materiāliem Latviskas Latvijas spēks.

 

Vairāku grāmatu autors, publicists Otto Ozols aktīvi pauž savu viedokli sociālajos tīklos un publicē rakstus par aktuālām tēmām. Skat. arī JG271 (ziema, 2012), JG274 (rudens, 2013) , <http://jaunagaita.net>.

 

 

Avoti un literatūra

Rislaki, Juka. Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena. Rīga: Jumava, 2004. No somu valodas manuskripta tulkojuso Anna Žīgure.

Rufs, Filips. Pa stāvu liesmu debesīs: nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve. Rīga: Dienas grāmata, 2012. No angļu valodas tulkojis Lauris Gundars. Oriģināls: Philip Ruff, Towering Flame, angliski nav publicēts.

Kuglere, Anita. Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks. Rīga: Atēna, 2007. No vācu valodas tulkojusi Rasma Vīlipa. Oriģināls: Anita Kugler, Scherwitz: Der jüdische SS-Ofizier, Köln: Kiepenheuer & Witsch, 2004.