Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017
Agnese Rutkēviča
Foto: Kristaps Kalns |
Izlase no topošā krājuma
Prombūtnes
I Varbūt mūsu rokas ir nemākulīgi ķirurgi ar skalpeļiem, nespēdamas konstatēt jūtu rašanās vietu, tās izraisījušas slimības blakusefektus - ilgas, vientulību, pāragru pavasari.
II Autobusā lasot Brodski, domāju, vai arī viņš, svešu skatienu ielenkts, gribēja aizvērt acis. Varbūt mājupceļš ir tikai prombūtnes turpinājums - aklas atmiņas, adatas acs, kurā ar trīcošām rokām mēģini ievērt diegu.
III Ar katru dienu viņa kļūst līdzīgāka impresionistu gleznām - tikai laiks akvareļu vietā izvēlas putekļus, steigu un bezmiegu. Sapnī atnāk vectēvs un ilgi smaida, līdz viņa pamostas ar tik sāpīgām rokām kā asni, kā saknes.
|
* pieplok pierei ticīgi pirksti zem plakstiņiem atkāpjas tumsa pieklūp akmenim silta jūra gaismas ieņemtas debesis šķērso rītausmas pamodināta kaija
divām acīm divas acis vēlreiz klusi lūdzas nezaudē mūs vēlreiz Kungs
* laiks mūsu atmiņas apracis kā Mocartu nabagu kapos turpināsim klusēt kā pamesta orķestra bedre un neiesim vairs tās meklēt tagad vienīgi sapņos Saljēri pamāj un es vairs neatšķiru - tās ir atvadas vai sveiciens
* ziema, šis bezgalīgais klusums otas galā, kā Munka plauksta pirms dūres, atgaiņā atmiņas vai mušas, kuras atmodušās ziemā no kādas nepieskatītas uguns.
ziema, šī nekad nepabeigtā simfonija, kā Gorecka skumjas, atgaiņā sejas, kurās klusums atgādina salauztus lietussargus mirkli pirms saules ziema, šī pacietīgā nekustība, līdzīga kritienam, kurš nevar pabeigt pats sevi.
ziema. un sals pabeidz to, ko kliedziens nevar |
* Pamosties, noglaudi suni. Ja tev nav suņa, neglaudi suni. Ieelpo. Skaiti līdz kamēr apnīk. Ieelpo vēlreiz. Atver aizkaru, nedusmojies uz nesaklāto gultu un pēckara palagiem. Atver logu, tikai esi uzmanīgs ar rokturi, neielaid pirkstos rūsu, tu taču zini, ka tā ir neārstējama ādas slimība. Nesēdi uz palodzes, ja tā ir no bērza. Skabargas ir mazi miruši koki. Nepieskaries nevienam priekšmetam, nevienai nedzīvai lietai. Aizbrauc uz laukiem. Izelpo. Izej pļavā uzdīgt.
* Viņa pamostas. Nomods pienāk kā smags kravas vilciens. Radio ir ieslēgts, palicis ar atvērtu muti visu nakti. Viņa pieiet pie priekšmeta šņācošās sejas, tā antena atgādina baltu buru uz slīkstoša kuģa. Viņa izslēdz skaņu, kāda klasiķa pirksti paliek uz pēdējās nots un nepabeidz fūgu. Klusums. Tikko vārītas kafijas garaiņi sajaucas ar miglu. Tos šķir loga rūts. Viņa caur miglu vēro putnu, kurš saplūstot ar koku, atgādina pirkstus. Klusums. Džons Keidžs raksta vēstuli tiem, kuri dzird.
Pulkstenis ir precīzi 4:33
* veltīts N.N .
nāve ir neveikla kā meitene savās pirmajās augstpapēžu kurpēs nāve ir rīts ar sāpīgām potītēm apavu izmērs kurš vienmēr par lielu pirmklasnieka asara uz neatrisināma matemātikas uzdevuma
nāve ir mīļa literatūras skolotāja ar baltu krītu pirkstos pie melnas tāfeles nāve ir tās meitenes bizē kuru raustīji pēdējā solā pamatskolā nāve ir liela mīlestība nokavēta satikšanās
vecas koka saknes ir nāve vecmāmiņas balss naktī kad tā sauc vectēvu sapnī nāve ir tuvošanās sejai tumsā tā atgādina kādu pilsētu kurā vairs nekad nesatiksimies
prombūtnes uzlauztas acis pēta karti, un tagad vienmēr skums roka, ar kuru, ieradusies Romā, viņa atvērs viesnīcas durvis un, pirms tukšums ielauzīsies ainavā ar Kolizeju, viņa mēģinās saukt un kāds atbildēs no drupām ar čukstu
|
* Vectēvam,
vējš atpūš atmiņu ar tik vāju redzi kā pieminekļiem
pieminekļi –tie ir tikai ļoti veci cilvēki ar tik stipru atmiņu kā uguns kā necaurstaigājama istaba sirds komunālajā dzīvoklī kuru atļaujamies īrēt vienīgi sezonā bez apkures
sezonā bez apkures viņa pieskaras krāsnij tik aukstai kā vectēva seja sapnī viņa pieskaras atmiņai tā atveras kā atvilktne pilna ar prombūtni un klusumu
kad pienāks laiks, viņa jautā skatienam, kurš jau sen neskatās atmiņai, kura atgādina žogu bez nevienas ieejas tajā pusē aizveras plaksti un skropstas kā šuves aizglāsta acu rētas viņa met trešo smilšu sauju pēc tam tumsa
pabeidz
|
Aiz robežas
varbūt tas ir tikai ziemeļu vējš un ilgu sabojāta sirds varbūt tā ir valoda, kura vairs nav derīga aiz robežas aiz robežas drīkstam tikai klusi atcerēties mājupceļu kuru tavs atvadu skatiens patur kā neizpērkamu ķīlu
varbūt tā ir vēsture, šī neērtā sega, ar kuru vairs nevaram apsegties abi, un, ilgi lūkojoties svešas pilsētas pūlī, sāk sāpēt acis. nogurušas rokas aizdedzina kārtējo cigareti varbūt tā ir ieilgusi atkarība no vientulības,no dūmiem bez uguns
varbūt tā ir tikai robeža, zābaki ar nepareizo izmēru plakstiņi, aizvērti līdz asarām, sviedriem un izmisumam nakts autobuss ar aizmigušiem pasažieriem kaut kur Eiropā lēni virzās no punkta uz punktu, no tumsas uz tumsu
no rītausmas uz rītausmu, kas kā tagadne nekad neaizver acis un paver ainavu kādas pilsētas centrā, kur pianists ar sāpīgām rokām spēlē klavieres. tūkstošiem acu atskatās, un klusums tajās uzvilcis bultas, cerības un ilgas, un klusums tajās apstādinājis laiku, nemieru un naidu.
|
Agnese Rutkēviča ir dzejniece, rakstniece, dramaturģe un aktrise. JG lasītāji ar viņas dzeju zem literārā pseidonīma Anna Foma iepazinās 2011. gadā (JG267). 2012. gadā iznākusi viņas pirmā dzejoļu grāmata Jaunā Vāgnera klusēšana. Skat. Katrīnas Kudumas recenziju JG272. Strādā Jaunajā Rīgas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī un Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī. |