Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017
Linda Treija
Ilmārs Rumpēters. Četras gleznas, un ne tikai
Ilmārs Rumpēters: Vācijā, pēc Lielā Kara, 40. gadu beigās es bieži zīmēju. Ja nebija kāds, kam uzzīmēt portretu, devos ārā zīmēt visu, kas man likās interesants. Tajos nabadzīgajos laikos man nekas cits nepiederēja kā vienīgi papīra bloks, ogles zīmuļi un ogles nostiprināšanas šķidrums, ko uzpūst virsū gatavam zīmējumam.
Pašā pirmajā gada mēnesī, kad Rīga nemīlīgi pelēka, jo sniega nav bijis un aukstums graužas aiz apkakles, Krišjāņa Barona ielas visu iemīļotajā galerijā Istaba, caur tās lielajiem logiem, aci piesaistīja un sirdi sildīja četri krāsu un košuma laukumi – Ilmāra Rumpētera darbi. No 16. janvāra līdz 11. februārim galerijā Istaba varēja apskatīt mākslinieka izstādi Gleznas. Tā ir jau otrā Ilmāra parādīšanās šajā vietā un ne tikai tādēļ, ka viņu ar galerijas vadītāju Lindu Lūsi vieno radniecīgas saites, bet pašam māksliniekam šī mājīgā un reizē demokrātiskā vieta vienmēr ir bijusi mīļa. Ilmārs ir Lindas vecātēva, operas diriģenta Jāzepa Lindberga brālēns. Kā daudzas latviešu ģimenes, karš nežēlīgi pārrāva Rumpēteru ģimeni uz pusēm. Ilmārs ar tēvu devās bēgļu gaitās, kur Vācijā satika vecāko brāli Visvaldi un tālāk jau kopā ceļš veda uz ASV. Ilmāra māte palika Vidrižu pagasta „Vīgantos” ar jaunākajiem dēliem, Ģirtu un Andri. Viņi visi atkal satikās tikai pēc četrdesmit gadu atšķirtības 80-to gadu vidū. Lindas atmiņā ir dziļi iespiedies atkaltikšanās prieks un emocijas starp šiem vistuvākajiem cilvēkiem, viņas vectēva dzīvoklī. Neskatoties uz piedzīvoto un traģisko Ilmāra dzīvē, viņa māksla ir radoša prieka, krāsu košuma un optimisma pilna.
Pirmā izstāde Istabā bija 2008. gadā, kad bija savesti tik daudz mākslas darbu, ka tos kāra pat logos. Šoreiz, pēc deviņiem gadiem, mākslinieks bija atsūtījis četras gleznas. Galerijas vadītāja ar smaidu atzīmēja, ka nav vēl bijis gadījums, kad viņai baltajā sienā ir bijis jāiedzen tikai četras naglas, lai pakārtu pie baltās sienas četras vienāda izmēra 122X91cm gleznas – Katalonija (2009), Talismans (2010), Rudens raža (2010) un Zilais putns (2010) (Skat. 1., 5., 15., un 38. lpp). Tās labi saspēlējās kopā gan kā viens veselums, gan pilnībā darbojās arī kā atsevišķas vērtības. Jāpiezīmē, ka divas no gleznām ir dāvinājums Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.
Lai arī ir bijuši posmi Ilmāra glezniecībā, kad viņš ir pievērsies vairāk ekspresīvi reālu ainavu attēlojumam, tomēr jāsaka, ka tieši abstraktā gleznošanas maniere atstāj vislielāko iespaidu. Tie ir formā abstrakti gleznojumi, bet ar nojausmu uz saturisko vēstījumu. To precīzi atzīmē Raimonds Kalējs rakstot, ka pirmās izstādes piedāvātie darbi apgāza mītu par abstraktās glezniecības nesaprotamību un tēlaina stāstījuma trūkumu, jo gleznu formālā uzbūve, elementu, krāsu un kompozīcijas konceptuālā vienotība pilnībā atklāja to saturisko vēstījumu, jau balansējot ar zināmu realitātes klātbūtni.[1]
Noteikti krāsu laukumi, asas ģeometriskas formas veido darba Katalonija kompozīciju. Kaut kur jaušama Katalonijas karoga krāsu, dzeltenās, zilās, sarkanās, un taisno svītru atblāzma, celtnis ar dimanta formu galā vēstī par mūžam nepabeigto Antonio Gaudi katedrāli la Sagrada Familia, kontrastējoši zilais un dzeltenais – par Vidusjūras piekrasti, un kaut kur gleznas apakšā pavīd nedaudz uzskrullēta slavenā katalonieša Salvadora Dalī ūsa. Gleznas sakomponētie elementi darbojas gandrīz kā tāds Katalonijas ģerbonis.
Ar centrēto kompozīciju acis piesaista darbs Talismans. Aiz liektām līnijām un formām var pamanīt daļu no Fatimas acs, apgāztas piramīdas formu, un gandrīz pa vidu sašķeltais fons tumši un gaiši zilajā, liek domāt par līdzsvara nozīmi gan pašā darbā, gan dabā.
Rudens raža vienīgais no četriem darbiem iztiek bez zilās krāsas klātbūtnes. Rudens atspoguļojas siltajā toņu gammā ar sarkanīgo, dzelteno, oranžo. Vietām krāsu laukumus atdala tumšas līnijas, kas piedod darbam ģeometrisku skanējumu, lai gan šajā darbā laukumi nav kārtoti asos leņķos. Darbs rada asociācijas ar rudens lauku skatiem no putna lidojuma.
Putna stilizētā forma darbā Zilais putns piedod darbam zināmu stāstījumu. Māra Branča skatījumā darbs vēstī par ilgām un atmiņām[2]. Arī manī tas kā tāds spārnots pagātnes vēstnesis rada atmiņas un skumjas par pagājušo laiku.
Zilā krāsa spēlē spēcīgu lomu Ilmāra daiļradē. Centrētā zilā putna forma izceļas uz dzeltenā fona. Kā interesants iestarpinājums darbojas zaļganais laukums darba labajā apakšējā daļā, kas padara gleznas kopējo kolorītu nepierastu un īpatnēji pievilcīgu.
Ilmārs savu zīmētāja talantu uzrādīja jau pamatskolā. Vēlāk pie tā tiek daudz piestrādāts un jau agrā jaunībā tapušie zīmējumi parāda Ilmāru kā izcilu zīmētāju. Guļošais vīrs ar brillītēm, mākslinieka draudzene Līna, dīpīšu nometnē tapušās ainavas un uzmetumi ir zīmēti ar veiklu roku, uztverot būtisko un radot noskaņu. Kādā fotogrāfijā no dīpīšu nometnes laikiem Blombergā, Lielbritānijas zonā, Ilmārs redzams savā elegantajā, baltajā uzvalkā ar šlipsi, kura dekorēta ar pudeles un vīna glāžu zīmējumu. Jaunajam māksliniekam rokās neiztrūkstošie zīmēšanas piederumi un dēlis ar papīru. Ogle, zīmulis, papīrs ir mākslinieka pastāvīgie līdzgaitnieki. Savu izcilo zīmētāja varēšanu viņš pierāda arī vēlāk daudzajās grāmatu ilustrācijās, veikli uztvertajos portretu zīmējumos, šaržos.
Izteikta kompozīcijas meistarība atklājas viņa uzņemtajās fotogrāfijās. Tās nes sevī ne tikai māksliniecisko vērtību, bet ir arī sava laika dokumentācija ar kultūrvēsturisku nozīmi, kā, piemēram, Fridriha Milta, Dainas Dagnijas, Eleonoras Šturmas, Džemmas Skulmes, Voldemāra Avena un daudzu citu fotoportreti.
Ilmārs strādā nenogurstoši. Viņa vēlāk radītie zīmējumi ir jau izteikti abstraktas formas. Facebook.com viņa lapā var skatīt albumus, kuros cits citam blakus virknējas šie līniju ceļu, laukumu kārtojumu, krāsu iestarpinājumu zīmējumi, radot gandrīz vai meditatīvu vai reibinošu sajūtu. Viņa vilktā līnija zīmējumos iegūst kaligrāfisku vērtību. Atšķirībā no glezniecības, kur galveno lomu spēlē krāsu ģeometriskie laukumi, zīmējumos galvenā loma ir tieši dažādu biezumu un formas līnijām. Iekrāsojumi, ogles ieberzējumi, dažreiz kolāžas ielaidumi, tas viss ir tikai kā fons galvenajai karalienei uz papīra – līnijai.
Dizainiskā domāšana izkopta gan studējot Ņuarkas mākslas un rūpnieciskā dizaina skolā Newark School of Fine and Industrial Arts, gan vairākus gadus strādājot par ilustratoru, pēc tam specializējoties iesaiņojumu un firmu simbolu zīmēšanā Manhetenā, kā arī strādājot Diksona un Parsela firmā Dixon and Parcels Associates par projektu zīmētāju. Kā elegants iesaiņojums ir viņa radītie vāki žurnālam Jaunā Gaita. Gan privātpersonu blogos, gan kompāniju, žurnālu mājas lapās tīmeklī var atrast sajūsmu par Jaunās Gaitas vāku dizainiem, un tas ir lielā mērā Ilmāra Rumpētera nopelns. Arī zīmoli, ko mākslinieks ir veidojis tādām organizācijām kā ALA, ALMA, PBLA, žurnāliem Jaunā Gaita u.c., savā saturā nesadrumstaloti un vienkārši, spēj izteikt idejas galveno būtību. Kā mākslinieka meita Rita Laima Bērziņa raksta: Ilmārs Rumpēters ir labs pierādījums tam, ka radoša nodarbošanās palīdz cilvēkam turēties možam.[3] Spītējot gadu nastai, mākslinieks zīmē savas elegantās līnijas, dalās ar savu radošo devumu, foto arhīvu un atmiņām, un ir paliekoša vērtība latviešu mākslas ainā ne tikai ārzemju latviešu sabiedrībā, bet arī pašā Latvijā.
