Uldis Bērziņš
ZEĻĻA STIĶIS UN MEISTARSTIĶIS
Cik savādi likās pirms pāris dienām saitēt vaļā tos nobružātos aktu vākus: Дело N tāds un tāds, Папка для бумаг tāda da tāda, a kas jaunāka laika, tie vāki bez fabrikas drukas, tik ar resnu zīmuli uztriepts: Слово о плъку Игореве (Dziesma par Igora kara gājienu). Te iekšā pašā virsū: Literatūras pieprasījums – Das Igorlied (Igora dziesma), B. 1933, ZA Fundamentālā biblikotēka – 12 мая, NAV PLAUKTĀ, tad tai reizē nedabūjām. V.V. Ivanova adrese Maskavā, mūsu jautājumi Vjačeslavam Vsevolodovičam, un turpat no Maskavas aploksnē Vladimira Toporova negatīvā atbilde; gribējām no viņa priekšvārdu, neizdevās aizrunāt: ...būtiski izrādās arī tas, ka nevaru sevi uzskatīt par [īstu] „Teikas” speciālistu. Uzkrājušos plānu, parādu, utt. skaits aug tik strauji un tik lielā mērā pārsniedz manas iespējas, ka, pat apsolījies, es nespētu savus solījumus pildīt. Turpat uz lapiņām – tie šņāpumi to 70. un 80. gadu, gan Skujenieka, gan mani, abu vēl cirtainu un rudu pie bārdas un cekula: nu, kā sauksim seno rusu annāles, vai tie „Laika gadu stāsti”, „Gadu raksti”, „Laika grāmatas”? Kā būs поганыя, vai „nešķīstie” – vai „pagāni”, „bezdievīgie”? Zeltu, sudrabu – to Rususievām i saujā nepaauklēt? i rokām nečamdīt? Jā,
Ne veiklam,
ne knašam,
ne putnam ašam
Dieva sodības neizbēgt!
I pie šīs lapiņas esam sprieduši – kur rotaļīguma līmenis oriģinālā tekstā augstāks, jāiet tam pretī, un lūk: te atkal izdevās! – Игорь спитъ, Игорь бдитъ, Игорь мыслию поля меритъ... „Igors snauž – Igors jauš, Igors prātā ceļu mēro...”
Tad uz kādu austrumslāvu normu atdzejotājiem tagad orientēties – no tām trim galvenām – uz lielkrievu, baltkrievu vai ukraiņu pareizrunu? Vai upe Ņemiga, Ņamiha, vai Nemiha, vai Nemiedze, mūžīgā čalotāja? Vai Olehs Horeslavičs, vai Oļegs Goreslavičs? Nē – tad jau Oļga – vai
Oļega Bēdneša laikos
slējās un auga strīdi,
Dodieva mazdēlu dzīve putēja...
Падоша стягы Игоревы... – karogi? – vai karapulki tur krita? Un tad tie pieteikumi un tekstu uzmetumi konferencēm un žurnāliem – teoretizējam: Neartā lauka mantinieki taču izauguši, un viņiem tiesības uz savu daļu no subkontinenta – nē, Eirāzijas superkontinenta mantojuma. Ne tikai rusu – i poloviešu pēcnācēji lepni uz savu vēsturi, uz savas tik vitālās un smalkās nomadu kultūras pūru. Mēs – lepni kopā ar viņiem!
Polovieši – varbūt tad „bālavieši”, „palsļaudis”, kas no tiesas esot bijuši – vai varbūt no tā otra etnonīma, kuman darināt „gulbja ļaudis”, „gulbjeniekus”?
Pēdējais polovietis miris Ungārijā 1770. gadā?
Re, uzmetums vēstulei, ko mūsu RS Valdes sekretariātam sūtīt uz Igorteikas astoņsimtgades konferenci 1985. gadā: lūdzam dot iespēju Skujeniekam un Bērziņam uzstāties un izklāstīt tos mākslinieciskos un zinātniskos principus, kas viņu darba pamatā... Laikam tak atceros kā pa miglu, pēc „neoficiālas” telefonsarunas ar Maskavu nācis skaidrs, ka jūsu pašdarbniekiem nav ne vismazākās šanses ne tur piedalīties, nedz ko no tribīnes klāstīt par Austrumeiropas jauno polinacionālo realitāti, kā viņi to iedomājas. Sapni kļūt par PSRS mazo tautu tribūniem atlikām malā – uz laiku? Šimbrīdim pietika i tā godkārā prieka pakalpot tik lielajai, tik skaistajai latviešu valodai.
Te varbūt reize atrunai. Es jau drīkstu uzlielīt tik pats savu „sabiedrisko temperamentu”, un studenta naivums man, Austrumu fakultātes beidzējam, varbūt piedodams: kā poloviešu mantinieku, kontinenta turktautu pētītājam un apjūsmotājam. To atceros tīri labi, kā diskusijās ar Skujenieku manījos piebremzēt un reizēm apslēpt savu romantisko jūsmu, lai nekristu par upuri viņa kārtējai ironiskai piezīmei. Es kādā sarunā atgādinu par mūsu „lielāko uzdevumu” – būt solidāriem ar „impērijas mazajām tautām”. Knuts Skujenieks, kur varēdams, vairījās no tiem vārdiņiem – „liels” un „mazs”. Viņš skatīja mūsu uzdevumu citādām – domīgi piemiegtām, daudz un sen pieredzējušām acīm.
Tulka uzdevums ir – stilrade. Valodas lepnums ir – stilā. Teksta nemirstība ir – stilā. Jau divus gadsimtus turpinās niknais strīds starp „ortodoksiem”, kuri ielasa Igorteiku XII gadsimtā, un „skeptiķiem”, kuri redz tajā XVIII gs. romantiķu darinājumu skotu Osiāna garā. Kā vieni, tā otri ir jūsmojuši par „teksta ģenialitāti” – protams, skeptiķu jūsmai jau nevar neskanēt cauri „pievilta mīlnieka” rūgtums, citkārt pat aizkaitinājums. Mums ar Knutu šai ziņā domstarpības neradās, Knuts mēdza teikt: tulkojam [literāru] darbu, es mēdzu teikt: tulkojam Tekstu.
Kam taisnība, ortodoksiem vai skeptiķiem, tas vēl šodien palicis un – vēl paliks neizšķirts. Ja kādu laiku nododamies milzīgās filoloģiskās literatūras izpētei, arvien drošāk liekas, ka „taisnība” te nevarēs būt ne vieniem, ne otriem. Tā „noviltot” – to nespētu i Mefistofelis, jo seno indoeiropiešu valodu smalkās likumības XVIII gs. vienkārši nebij vēl zināmas – ne virs zemes, ne ellē. Ne seno divskaitli, ne senkrievu enklitikas же, ли, бо, ти, бы tik perfekti lietot nespētu i vistalantīgākais atdarinātājs ne XVIII, ne XIX gadsimtā, ne pirms tam vēlīnos viduslaikos.[1] Tātad – Teksts radies pavisam drīz pēc XII gs. dramatiskajiem notikumiem!
Bet:
...klausīt liek Nezināmajai zemei –
gan Volgai,
gan Jūras malai,
gan Sulas krastam,
gan Surožai,
Korsuņai,
gan arī tev, tu Tmutorokaņas elks!
A no kurienes senā tekstā „Tmutorokaņas akmens”, kas atklāts pavisam nesen, 1792. gadā ar tik lielu patriotisku jūsmu, tak senkrievu rakstos vis nebij manīts? Cits modesvārds pēc feldmaršala Rumjanceva-Zadunaiska uzvaras pār turkiem 1770. gadā – ir „Trojana taka” – vai Balkānos? Cara zaldāti dziedājuši:
Trešdienas rītā pašā ausmā
Rindās blaku pa Trojana taku
Klātu pie nometnes i jau bijām...[2]
Nevienā citā krievu rakstu piemineklī ne Trojana ceļš, ne Trojana taka nav atrodama, – raksta Aleksandrs Kostins, atklāstīdams izcilā skeptiķa Aleksandra Zimina izpētīto.[3] Un tās piesauktās Dunavas, ja vien nav domātas vispārējā „dižupes” nozīmē, tad sauc taču prātā jauno imperiālo patriotismu un XIX gs. Balkānu kampaņas, nevis XII gs. cīņas pie Donas un Doņecas. Vai ne:
Dzied meitas pār Dunavu –
balsis lokās pār jūru uz Kijevu.
Mēs ar Skujenieku pie skeptiķu skolas vis nepiederējām. Mūs gan intriģēja, kuram senajam etnam piederējis Teikas sensenais dziesminieks – rusiem, vai varbūt poloviešiem, kā izsecina mūsu kazahu kolēģis Olžass Suleimenovs? Un kurai no austrumslāvu tautām uz seno rusu Tekstu „pirmtiesības”? Bet galvenā problēma gluži dabiski bija – kur slēpjas Teksta izteiksmes spēks? Un – kā šo izteiksmes varenumu parādīt latviski?
Ne īsti domstarpības – zināma starpība starp abiem latviešu tulkiem bija vai nu prāta briedumā, vai talanta līmenī. Var arī būt, ka mani mulsināja Rosinanta pakavu klaudzoņa, un es instinktīvi turējos pie „analīzes”, pie mana klausīgā ēzeļa pavadas, pie „filoloģiskās izpētes” un hipotēžu kolekcionēšanas, neuzdrošinādamies pacelt skatienu pret dzirnavu spārniem tur augšā? Mēs dienām un nedēļām spriedām par atsevišķām valodiskām detaļām un risinājumiem, taču latviešu Teksts arvien vēl negūlās.
Knutam Skujeniekam nācās iemiet piešus!
Varu būt pateicīgs vecākajam kolēģim par tādu „iniciācijas rāvienu”, kad es trūkos zemajos seglos un metos Rosinanta pēdās. Bet lai labāk saka paldies lielā, skaistā latviešu valoda, kas iemantojusi jaunas un zaļoksnas „stilistiskas ganības”, ja piedota novēlota tēlainība. Tas bija atdzejotāja Skujenieka „varoņdarbs” vai „atvēziens”, kas ļāva tad un ļauj mums tagad apjaust Teksta stilistisko visvarenību, un kā tā mulsinājusi jau daudzas lasītāju, pētnieku, strīdnieku paaudzes. Pēc tam varējām detalizēti izlemt, varējām i pamest neizlemtu, „kā traktēt” to vai citu tēlu vai sinonīmu kopumu, un kurai kņazu paaudzei piederējis Vsevoloda dēls Vladimirs, un vai viņš ikrītus aizbāzis ausis, lai nedzirdētu Oļega Bēdneša piešu šķindu – vai ikrīt spraudis Čerņigovas vārtiem ciet dzinteles – во вся утра уши закладаше в Чернигове, bīdamies jau auļojam Bēdnesi? Kņazi izritina dvēseli kaujas laukā vai dēļu gultā – nu, varbūt „īveskoka gultā”, на кроваты тисове, bet dzejas stils dzīvo un nepieviļ.
Literatūrzinātniece Rūta Veidemane savā rakstā, kas noslēdz Igorteikas latviešu izdevumu, aplūkojusi atdzejojumā izmantotos morfoloģiskos un stilistiskos paņēmienus – kā piederības datīva lietojumu, ko ilustrācijai te izdalu taisnrakstā:
Ai, Doņeca!
Gana tev dižuma,
kņazu pa viļņiem šūpodamai,
zaļu zāli tam klādamai,
savos sudraba krastos,
siltu miglu to ģērbdamai
paēnī zaļam kokam.
Tāpat citās vietās Teksts turpina pieteikt latviešu interpretācijā savu pārliecinošo un suverēno kārību pēc „ēpiski īsā” – oriģināla instrumentāli atveidojot nevis ar ievārdiem un prievārdiem, bet ar Skujenieka pienesto veida lokatīvu:
Un kņazs Igors
sermulī aizskrēja meldros,
baltā gaigalī ūdenim pāri,
uzlēca straujajā kumeļā,
zemē nolēcis,
pelēkā vilkā
aizskrēja Doņecas līkumu
un vanagā laidās zem mākoņiem,
------------------------------------
Tu to gaigalī glābi uz ūdeņiem,
kaijā pa straumēm,
nirā pa vējiem.
Kad atceros mūsu kopdarba nedēļas, mēnešus, patiesībā – gadus, man vēlreiz jāatgriežas pie savas zeļļa lomas atdzejotāju divjūgā vai „divjādē”. Man visu laiku bijis skaidrs, ka Knuta Skujenieka vārds, par spīti seno feniķiešu iedibinātai alfabēta secībai, šajā gadījumā jāraksta uz grāmatas kā pirmais un nevis kā otrais. Bet manas pārdomas līdz ar to vēl izsmeltas nav. Tagad liekas, ja mēs būtu rakstījuši Skujenieku kā atdzejotāju, Bērziņu – kā redaktoru, samelots nebūtu arī tad. Sirsnīgs redaktors jau patiesībā ar ir – Līdzautors?
Šā vai tā, arī šoreiz – meistara stiķis izdevās. Un zellis bij izgājis labu skolu.
2016
[1] Par arhaiskās senkrievu valodas gramatiskajām iezīmēm Igorteikā skat. M. Pļuhanovas komentāros un: А.А. Зализняк, Слово о полку Игореве: взгляд лингвиста. Издание третье, дополненное. Москва, 2008. Стр. 38 - 122.
[2] А.А.Зимин. Слово о полку Игореве. СПб., 2006. Стр. 318.
[3] А.Костин. Слово о полку Игореве - подделка тысячелетия. Москва, 2014. Стр. 209.
Knuts Skujenieks un Uldis Bērziņš jau pirms četriem gadu desmitiem sākuši domāt par Igorteikas tulkošanu no seno rusu jeb seno austrumslāvu valodas. Tas īstenojās LZA klajā laistajā sējumā Teika par Igora karagaitu (Rīga: Zinātne, 2014. 128 lpp.). Paldies Dievam, mēs esam nodzīvojuši līdz brīdim, kad grāmata tiek izdota, jo manuskripts bez grāmatas ir kā līgava bez vīra. Bija ļoti grūti tulkot šādu darbu uz „neslāvu” valodu, tāpēc meklējām risinājumus latviešu folklorā un citās mutvārdu un rakstiskās formās. Teika ir ļoti skaista un unikāla, tāpēc nemēģinājām padarīt tekstu modernu, bet centāmies saglabāt tā pirmatnību, – tā Knuts Skujenieks. Grāmatā lasāma Perudžas Universitātes profesores Dr. philol. Marijas Pļuhanovas eseja, Ulža Bērziņa veidotie komentāri, teikas iepriekšējie latviskojumi, kā arī redzams plašs krāsu ielikums ar vēsturiskiem attēliem – miniatūrām no Radzivila hronikas, kas sniedz priekšstatu par aprakstītajiem notikumiem un senslāvu rakstību.
Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks Ettālē, Bavārijā, pie benediktīniešu ordeņa klostera baznīcas (1989.V)
Foto: Rolfs Ekmanis
