Jaunā Gaita Nr. 29. 1961

 

 

ATBALSIS JAUNAJAI DZEJAI Redakcijai sakrājušies dzejoļi, kuŗi veltīti jauniem trimdas autoriem un kuŗos atbalsojas "jaungaitnieku" darbu motīvi. Daži šo dzejoļu autori līdz šim vēl nav dzirdēti, citi jau labi pazīstami. Tiem, kas autoriem pārmetīs tā saukto "dzimšanas dienas liriku", gribētos atgādināt, ka dzejniekam atļauts dzejot ne tikai par dzimtenes bērzu birzīm un meitenēm, bet arī par dzejnieku.   VĒSTULE MUDĪTEI AUSTRIŅAI, BAIBAI BIČOLEI, ANDRAI KADILEI, INGRĪDAI VĪKSNAI, GUNARAM SALIŅAM, DZINTARAM sodumam, olafam stumbram UN LINARDAM TAUNAM Cēlās Lēdijas un brašie Džentlmeņi! Lūdzu atcerieties mani, Las Vegas varonīgo kaŗazēnu gaišajiem matiem un zilajām acīm virsleitenantu Andreju Pablo Mierkalnu, kuŗš šķērsoja kontinentus, sakaudams fašistu asinssuņus, un pārdrošā lidojumā demonstrēja pirmais Dieva pasaulē superreālismu! Stella Polaris bija mana māte un Jupiter Jovis mans tēvs. Stāstiet par mani Dievu Olimpā. Es biju mazs bērns, kas mācīja mīlēt citus, dabu, mūziku un mašīnas. Sievas un vīri, uzklausiet manu vēsti par šo varoņslavas pilno gadusimtu!                  Padevīgais                                     Andrejs Pablo Mierkalns                                     Brumath, France, Europe.   Kāds JAUNAIS vecākas publikas priekšā jeb MUMS PIETIEK AR VECIEM                                Ansis Ruķelis   Nav murgs, ne izdoma - sēdēja jaunais starp gājumiem vecākiem, neņēma ļaunā, ka piemin bez apstājas nelaiķus nesenos: to vārdi skanēja gluži kā mese, bija vai ne ar Tēvzemes Balvu. Iesirmās reizē ar jaunā galvu noliecās kā vējā meldri, pieminot Medeni, Cedriņu, Skalbi, Veldri. Pēc Lazdas kāds piesauca Adamsonu ar Čaku dzīvajam Ērmanim blaku.   Jaunais (pārsteigts, kad vecie turpina kā samācīts runas koris). Vecie: -     No dzejniecēm veltām Strēlertei latvisku atzinību, lai dalās lauros ar abām Veltām,         Tomu un Sniķeru,         kad tās ir bez sirreāliem un mīlas niķiem.                 Arī Ķezberi, Vīksnu, Liepu, Skujiņu, Zāli, tāpat kā Dāli un Ritu Gāli dzejniecēs bildinām, pa vienai un kopā tās bieži vien cildinām. Jaunais (nesaprašanā): - Bet kā ar pārējiem d z ī v a j i e m dzejniekiem? Kam nepieminat pat Andreju Eglīti? V.:            - To cienām, bet bīstamies reizē - kā aizdegtu laika degli. J. :            - Un paši jaunākie, vai tie jums nerūp? V. :           - Par kādiem jauniem, vai tiem kas Perū pīlītes pūš, tu` gribi te debatēt? Jaunais (sāpināts):                 - Neba                 tik vien mums dzejnieku, cik dzimtenē izauga. V. :           - Tikai tiem vēl, kas tika no pareizā rauga. Ar tiem, kas bija, un ir vēl - mums pietiek. J. :            - Bet jaunie, kas nāk un būs, kā tie to starpā lai ietiek? V. :            - Nu mini dažus - J. :             - Zinu veselu ražu! Vai lasījāt Jēgenu? V. :           - Ko tas - tas deģenerāts, vairāk dzejo tāda, kas nerādāms, bet rāda. J. :            - Un kā ar Sodumu? V. :            - To atdot jodiem ar visu Ūlisu,         šo Džoisa netīro salmu kūli! J, :            - No dzimtenes Saliņa mežs jau Ņujorkā zaļo. Tam daļiņa atzinības par to gan nākas. V. :           - Meži dēstīsies, neprasot dzejnieku mākas. Jaunais (saprazdams, ka 'Apmežosim Ņujorku' nav tiem zināms, meklē pēc jau agrāk dzirdēta vārda):                 - Tad patīk jums varbūt Valentīns Pelēcis ? V. :           - Labāk būtu, dzejā ja nelēcis par jaunu Aisteru,         Zeltiņu, Raisteru. J. :            - Grāmatā mākoni palaidis Tauns. V. :           - Diemžēl, tas arī vēl ļoti jauns, mūsu gados tādēļ cildināt kauns. J. :            - Tomēr atcerēsities Jāni Krēsliņu? V. :           - Vai nu var apzināt visādus mēsliņus. J. :            - Neaizies bojā pēc etīdēm dzejā vairs Stumbru Olafs. V. :           - Gan izkūpēs, ja kā pūpēdis tūks. J. :            - Un abi Freimaņi, Krāslavietis, Roberts Mūks, ar trādirīdi Mierkalnu Pablo? V. :           - Kaut rakstītu viņi pēc zināma šablona! J. :            - Dzejo arī Mednis, Bičole, Gubiņa. V. :            - Kas viņus visus to darīt skubina? Jaunais (mēģinādams vēl savaldīties):                  - Protams, Sināti un Galenieci pēc vārdiem jau zināt? Vecie: (atmetot ar roku): - Kādēļ, jā, saki mums, diez kāda vilka pēc vajag vēl Silkalna,                 Irbes un Zemdegas vai tādas Kraujietes,                 ja visi jūs katrs savā meldijā raujat?                 Izsekot grūti, tādēļ noliedzam balsi rimtā:                 nav, nav tiem ne dzejoļu simta!                 Jo kam gan jaudas                 tik daudz jaunu dzejoļu lasīt, vai naudas viņus pa grāmatām nākotnei salaist? Labāk lai paši         piemaksā grašus         vai dzejot pārstāj. Mums pietiek ar veciem. (Žāvājas) Nāk snaudiens. (Cits pēc cita iemieg). Bet jaunais - vai nāk nu tam raudiens? Vai dzejot pārstās, bijīgi klausīs?         Nē, viņam ausīs         dūc jauni vārdi, un veco miegam par briesmām                 pārvēršas skanīgās dziesmās.                 Bez visa vecā rauga dzeja latviska aug         pāri gulētājiem kā drupenām         pēdējā sniega kupenām.       TIEM, KAS LASA JAUNO GAITU Māra Karule   Es gribēju dzejot. Dzejot, godinot J a u n o   G a i t u. Bet – d e g u n s   m a n s   m a z s, tādēļ netieku līdzi Olafam Stumbram, kas odu var rakstīt par degunu savu - grieķisko, stumbrisko degunu. Un - k o k t e i l i nevaru iedzert – tas man par stipru. Kur nu vēl  k o k t e i l i   a r   l a i k a d e g l i, ko iejaukt prot Valdis Krāslavietis. Krogu - pat  m i g l a s   k r o g ū Nelaiž iekšā zem astoņpadsmit. Tā nevaru Gunāru Saliņu pat satikt. Un lai dzīvotu pa  m ū ž ī g o   m ā k o n i   kā Linards Tauns, tam es par smagu. L i e t a s man neveŗas kā Veltai Sniķerei g l i e m e ž u   v ā k s, Ko darīt? Un p a r ī t - nebūšu T o s k a , kā saka to Silkalns, un p a r ī t - negribu s a l ī t. Vai varbūt  b a l e t u   r a k s t ī t   p r o z ā, kā to dara Mūdīte Austriņa? Nē! Bale ts ir skatāms, ne taustāms un rakstāms! Kā būtu ar Bičolu Baibu kļūt man par raķeti - ātru, ašu un raibu? Pārplēš kas mākoņus un skrej pa gaisu? Nē - tam es par gausu! Labāk tad sēdēt  t ē j n ī c ā  ar Robertu Mūku. Bet Mūks prasa tēju ar ledu, es gribu to karstu. Varbūt kopā ar Ainu Zemdegu  g a i d ī t   v a s a r u ? Vai arī patērzēt ar Andreju Irbi? Tikai tad draud briesmas kļūt man par zirgu, jo saka Irbe: M ī ļ ā ,  t u   b ū s i   m a n s   z i r g s !       TRIJU AUTORU PORTRETI                                  Aina Kraujiete skicēti pēc viņu pašu dzejoļiem pieminētajos krājumos.   I Vienam dzeja kā zemene garda, ka sērmūkšļa oga – svaiga. Sev prasu: ”Vai Renuāra krāsu maigumu savu sapņu augļiem dārzā un klēpjos tas ņēmis?” Tīšā omā pēc Pikaso paraduma lauzīdams meiteņu krūtis, viņš raksta tā, it kā no meistariem būtu nozadzis krāsas: pretstatā Perlharboras liesmošanai Hudzonas krasta logu rūtīs pie Ruo klauniem un ķēniņiem Domā nobumboto ar bērnu lēmis, ņem Kalmīti, ne Renuāru, tas savām lauku un mazpilsētas vasarām, un Annusu senioru ceļam uz MIGLAS KROGU.   II Otrs labprāt, kad nav par slinku, staigādams aplinkus gar pudeļu un burlesku krogiem un Madisona avēnijas antīkvāriātu logiem, ieslīd kā zivs zaļos ūdeņos mūzejā, ilgi tur sienai kā mīļākai piespiedis gurnu, lai pētītu rakstus kā uzskicētus viegli ar smilgu uz sengrieķu urnām.                 Izbeidzis gaidīt Godo, kas nenāk                 starp pelikāniem, jo nekas kā senāk                 vairs nerisinājas, ne arī no jauna,                 ar platu smaidu bez kauna                 viņš izsaucas TOMER, ES ATCEROS, un, nesastāvēdams nekādā ģildē,                 mūsu godus, kādreiz mājās, tagad trimdā, pats nebūdams nemaz pillā,                 iezīmē dzejā kā bildes                 pavisam lillā, -                 jo vienmēr viņš lūko         tēlot to pašu, ko senie podnieki uz savām krūkām.   III Absinta miglā vēl trešais žigli Šagala greizajā pilsētā iedams, mēnessērdzīgi pāri tai diedams, ne asarām, jo tās kā beigto tirgus zivju zvīņas nespožas, glumas, bet mazpilsētas ielu akmens apaļumu un baltu pienābolu kā astrālu spuldžu zaigu vaigā         uz Hudzonas upes tiltu margām, pa piektā stāva logu zimzēm dzīvo,         naktīs uz vientuļu jumtu dzegām                 starp mākoņiem kā nezināmas mīļās dūna segām divos mēnesstaros ieķēries kā šūpotnēs šūpojas, plīvo         pilsētai pāri, bez kompromisa         saplūzdams krāsās, smaržās, garā ar visu. Pārtapis kopā ar zaļiem ķirbjiem starp saulespuķu kātiem kā rīsa ēdamiem irbjiem briest un Modiljana acīm lietūdens peļķēs šķielē, pavisam gausi tanīs debesi malkodams kā alus kausu, ko vienmēr kāds pielej. Citi latvieši Jāņus kad pielīgo, tas ceļas kā veļu migla, kā upe, kā mākonis         un pilsētā ielīgo.         Ļaudis saskrien un saka: Bez māņiem –         līst kā jau pa Jāņiem,                 kad lejup ar dziesmām nāk MŪŽĪGAIS MĀKONIS                 absinta miglā.     VĒSTULĒ MARTĀ LINARDAM TAUNAM                           Gunars Irbe   Linard! Šī zeme - gaŗa un balta – ziemu ir tāda kā zeķe, un jo īpaši to jūt tā ap šo laiku, kas pieder jau pavasarim - martā: Vienā galā tā irst, un baltuma vairs nav nekāda; rožaini pirkstiņi spiežas ārā un saulei saka: Hej! (Par to otru galu - par to nerunāsim). Bet mana sirdsapziņa nav diezcik tīra: Tā īsti neesmu vēl Tev pateicis paldies par vasaru piecdesmit devītā gadā. To atceroties - piedod - kļūstu sentimentāls, jo "Es war so schoen!” Vai atceries, draugs, kādu upuri nesi? – Ņujorkas tveicē Tu vilki mugurā kreklu (jo kā pliks pieņemsi aizjūŗas ciemiņu!) un teici: Labdien! Tik vienkārši, it kā Tu nule būtu gulējis Vidzemes augstienes sausa siena vālā, pilsētas dzejniek! Un vēl tagad mutē svilst pēdējās Steitijas brokastis: Ugunsūdens. - Kā jau Elles ķēķī! Nedomā, ka es ko ļaunu! Sveicinu Tevi, pieminot arī prusaku masu kapu četrdesmit pirmajā ielā. Uz redzēšanos! - Atlanta viļņiem pāri peld sapņi un vārsmas. Un ūdeņos zivis raugās zvīļošām acīm: Redz, kāds pludiņš!   PAZUDUŠĀ DZIESMA Vilnis Baumanis Es nezinu kāpēc un kā tas gadījās, bet viņa nobijās un kaut kur paslēpās - šeit, protams, runa grozās ap manu dziesmu, kas nekaunīgā kārtā, it kā pamanījusi diezin kādu neredzamu briesmu, vienās rūpēs par savu ādu pameta mani pusstopā, pusnotī, puskokā un pusvārdā, miglainā tvanā, malkojot vīnu, piekožot maces un nemizotu apelsīnu. Es izmeklējos savu dziesmu gan Rīgā, gan Rojā, gan Menhetenā. Es ūjināju dūjām debesskrāpju pažobelēs, taču no dziesmas nebij ne vēsts – tik pašā čukurā, laiski izlaidušies, sintētiskās liesmās gozējās amoreti.         Reizē ar tumsu es uzrados dārzā, kuŗu bij skāris bišu uzlidojums. Un tur pa drupām ar vienu sienāža un vienu īsto kāju maldījās mana dziesma un ļoti priecājās, dzirdot mani sakām: - Iesim!     ATMIŅU - VĒSTULĒ - VĀCELE                                       Ansis Zars Monsieur A. PABLO MIERKALNAM Par laikmetīgo pagātni Brīvās Eiropas Kolledžā Salut, mon vieux, ça va? Vai atceries, kā ganījām Eiropas bulli? Kā mēģinājām sablenzt Eiropas idejisko jēgu jebšu tās jēdzīgo ideju: Federācijās, Apvienotās Nācijās Rietum- un Austrumvācijās utt. Vai atceries, kā kafards aizlikās sīkiem kātiņiem pār pļaviņu ar cerību ecēšām, un deviņrindis, pabijis ēnā, beidzot atsnāja saulē. Bet tā jau tas bija. Neba mēs tikai zaļo lējām un strēbām ikvakarus kā kukurūzu, audzējot labus sakarus pie brangās Loulūs ”UZ TRIM ZOBENIEM”. Un vai atceries pērno tautieti, kas studēdams teoloģiju par viesmīli tapa? Pie kapa viņam allaž gribējās dziedāt: ’’Iedzer, brālīt, nav par skādi, nelej glāzē limonādi. ” Aviāciju atceries? Tās dižās zilās lidmašīnas, kur konjaku vēlēja tērēt, it kā būtu miltainas paniņas. (Ak, ja padomā, ka agrāk vajadzēja ratus jau agri no rīta rijā smērēt). Vai atceries vēlīgo"Wurtzu", zilajā skotelē, rindojot demīšus. Tur pazuda mūsu skati kā spīdoši Latvijas lati. Ko, vai nava jums šovakar rollmopšu? Pie velna, teica cilvēks ar sarkano degunu, ar rungu pa galvu, cīņā par sirmajām tiesībām der tikai tas labākais. Kādas ir Jūsu domas par partiju laikiem? Vai atceries Ērika solo uz klibajām klavierēm? Kreisajā kaktā tur griezās kreļļoti kakli akli, un dzīve likās bez asakām kā zeltaina reņģe sapnī, - skanīga kā caura zemūdene. Tad bridām mēs mājup gar ābolu birzīm, caur dzelteniem ceriņu vārtiem, ap čaganām kūtsmēslu čupām. Pat kranči, takši un Vidusšvābijas putnu suņi mūs neaprēja, tik, astes kā taures izslējuši, mums pakaļ skrēja. Vai atceries zaļos kuluārus? Un durvis? Vītušos buduārus? Liktenīgās durvis uz dušām? Ārprātīgais moskīts zils. Aiz pils Uz Reinas pusi Snaicījās miglains rīts. Moi? Merci, ça va.