Mudīte Austriņa
DIMANTS
„BET NEDRĪKST, NEDRĪKST NEKAD
MANS SAPNIS BŪT NEPAREIZS”Linards Tauns.
Moderna mistēriju spēle vai
scenārijs krāsu īsfilmai.Personas:
JĀNIS - ceļinieks, sapņotājs, dimantkalis un pārvietotā persona. Progresīvi domātājs.
DIMANTS - faustiski melns suns.
PSĪCHIATRS - neizskatīgs blondīns.
BALSS - dzidra un neredzama.
STĀSTA TĒLI: mainīgi, var filmā nerādīt; no tiem iespaidīgākie:
Enida - franču dejotāja vērdiņzaļos cimdos.
Anglis - plantātors Haiderabadā, Indijā.
Svami - indiešu svētais, brīnišķīgi gaišām acīm.NOTIEK: VISUR citur, ne psīchiatra kabinetā (t.i. psīchiatra kabinets TIKAI logāts). Izcentrēts I,7 un pēdējais seanss; pārējos - skaitā neierobežotus (23?) - vēlams rādīt kā acumirklīgi iezalgotājas dimanta acis - fasetes, pašam akmenim lēni (pat palēnināti) griežoties zemes lodes ritmos.
PROLOGS
BALSS: „Vienam tēvam trīs dēli. Divi gudri, trešais muļķis. Gudrie, būdami gudri, rīkojas viedi - viens nonāk Amerikā, kļūst būvuzņēmējs Longailandijā un dzīvo laimīgs; otrs, kaŗa gūsteknis, izlocījies cauri Kazachstanai, ražens sportists dzimtenē.
Trešais, muļķis, KLĪST. Klīst Eiropā, klīst Āfrikā, klīst Amerikā un Āzijā. Klīzdams iemācās slīpēt dimantus. Slīpē un domā - par akmeņiem, cilvēkiem un to dzīvēm. Domā, kamēr sadomājas dimanta putekļu piebirušas acis. Dvēseles nebeidzamās sērās nonāk progresīvs pie psīchiatra - apsola tam savu vienīgo dimantu par iztaisnotu dvēseli.”
PIE PSĪCHIATRA. Tukšs kabinets kā nekuriene. Iecentrēts psīchiatra zvilnis. BALSS dzied tukšumā, savā meldijā:
„Pie mājas veca māmiņa
Zīda dziju šķetina.
Zelta ratiņā rūkdams skrien,
Zēns tai padod labudien.
Zinu, zinu – saka šī -,
Ņem šo lūka vāceli...”
Ar dziesmas pēdējiem vārdiem uznāk Jānis, slimi pelēks vaigā; apsveicinās ar dakteri.
Iedod ķīlai dimantu, par ko psīchiatrs paraksta lietišķi papīru, īsi iepazīšanās darījumi, tad Jānis ieguļas zvilnī.
PIRMAIS SEANSS
JĀNIS: „Pēc dabas esmu pacietīgs. Bet pēckaŗa gados dzīve kļuva ļoti tumša. Man gribējās, lai tanī ātrāk kaut kas atkal sāktu mirdzēt. Tā pārvietoto personu nometnē iemācījos slīpēt dimantus.
Šis darbs gan man sākumā sevišķi nepatika, bet to darot varēju netraucēts domāt. Slīpēju un domāju, un manī arvien biežāk sāka dzirkstīt paša dimanta domas. Es spodrināju tās grāmatās, un tās laikam kļuva patiesi starainas; tā vismaz izskaidroju to, ka mani uzgāja un teiksmainos dimanta stāstos ievija kāds izbijis angļu armijas virsnieks. Viņš bija dzimis un lielāko savas dzīves daļu nodzīvojis Haiderabadā, Indijā, kur viņam piederēja kokvilnas plantācijas; kaŗu nobeidzis, viņš taisījās atpakaļ.
Viņš mani aizveda sev līdz - ceļu, protams, sev izslīpēju pats - uz savu Indijas mājokli neskaitāmiem uzdevumiem: pasaules acīs man vajadzēja skaitīties kokvilnas plūcēju uzraugam; angļa paša dvēseles sēru laikiem es biju paredzēts stāstu teicējs, bet pēc mūsu lielā ceļojuma uz pamestajām Golkondas dimanta raktuvēm es kaldinātu atkal dimantus seni jaunā spožumā.
Man bija laimējies - pirmais gads pagāja nemanot, anglo-indiskā lieglaimē viskiju dzeŗot un fantazējot. Otrā gadā, vīziju spārnoti, mēs devāmies paši uz senās, teiksmainās Bahmani karaļvalsts pamestās galvas pilsētas Golkondas tikpat pamestajām raktuvēm.
Mēs, protams, tur nekā neatradām. Bet pārgurām tik ļoti, ka tobrīd sāpes par neiegūto vēl nemanījām.
Ceļodami atpakaļ, mēs kādu vakaru apmaldījāmies un pārlaidām nakti laimīgi uzietā indiešu pussvētā, svami, būdiņā. Viņš bija ļoti vecs, brīnišķīgi gaišām acīm un teicās esam paša Shri Babas māceklis. Mans angļu saimnieks to tūdaļ zināja (viņš ieteica man lasīt Aldus Hakslija jauno grāmatu par šo tematu, ko arī, civilizācijā atgriezies, izdarīju).
Visu vakaru, uz būdiņas smilšainā klona sēdēdams, svami vērpa un variēja Shri Babas lielo domu - es došu tev to, ko tu kāro, cerībā, ka tu sāksi gribēt, ko tev patiesi gribu dot.
Es šaubīgi klausījos un lūkojos nodilušajā Shri Babas bildē pie sienas. Pār mani nāca īsti hamletiskas šaubas par visu, un, kaut arī apkaisīts svētajiem pelniem, es šinīs šaubās aizmigu. Aizmigdams un naktī bezmiegā svaidīdamies, jutu - mēs visi gulējām būdiņas vienīgajā telpā uz grīdas - svami mierīgo, caurredzētāju skatienu.
Kad gājām projām, viņš mani pasauca sāņus un iedeva blāvi starainu akmeni. „Nerādi NEVIENAM, kamēr esi Indijā,” viņš vēlēja.
Pēc neilga laika aptvēru un zinu vēl šodien - viņš man redzēja cauri un zināja visu manu ceļu.
Drīz pēc mūsu atgriešanās angli pēkšņi ķēra trieka. Viņš nomira, un viņa radi, nezinādami ko iesākt, aizdeva mani līdz kādam ģimenes loceklim uz zeltkaļu veikaliņu Trinidādas salā, kur, kā zināms, ir sava veida mazā Indija.
Tur atklāju, ka svami dotais akmens ir dimants. Jutos kā pasakā, brīnumu stabulīti ieguvis.”
* * *
Pēc piecu dimantacu spoguļošanās - ar jūŗām, kuģiem, miglainiem krastiem un ceļiem.
SEPTĪTAIS SEANSS.
Jānis saka: „Mans credo ir dzejas rinda: BET NEDRĪKST, NEDRĪKST NEKAD mans sapnis būt nepareizs!”
Es noliedzu sev vienmēr šo iespēju, ka MANS SAPNIS varētu būt nepareizs, jo pieņemu, ka sapņi ir kaut kas ļoti un vienīgi SAVS. Bet tad es gandrīz vīlos; nē, laikam patiesi vīlos.
Pārkūlies pāri jūrai no Trinidādas, dzīvoju Venecuēlā, slīpēju, kā palaikam, dimantus un iemīlējos Enidā.
Viņa atbrauca ar Rolanda Pētī trupu un uzstājās „Croquese des diamants”. Es, protams, tur ierados. Tas piederējās manai profesijai un dvēseles spārnošanai, kas taču - dziļākā būtībā - KATRA mūsu pienākums, lai pastāvētu, dzīvotu. Enida parādījās fantastiskās Diora skrandās. Brūni pelēkās kā kviešu grauds, pasaka par daudz ceļiem.
Viņa nāca pār jumtiem mēnesnīcā, laikam mēnessērdzīga pati, un rokā viņai bija zaļš cimds (varbūt tas notika jau pēc izrādes, nakti kafejnīcā?) Tas bija kalts kā ēģiptiešu laikos; kā zelta galvas rota Thutmosa III galma dāmai, un, man likās, ĻOTI liekas vēl tagad - MANIS paša citā dzīvē kaldināts - no zaļiem vaŗa vērdiņiem.
Otrā rītā es izvilku savu dimantu un teicu: „Es tev to dodu, tas ir VISS, un tanī ir VISS”.
Bet viņa atbildēja - laikam tādēļ, ka mēness bija norietējis : „Cik skaisti, mēs to izmainīsim namā, laivās, ceļos un zaļās drānās; sev es atstāšu no visa slīpētu karāta briljantiņu, ko tu, protams, ietversi platīna gredzenā, vai ne?”
Tanī pašā acumirklī es paņēmu dimantu atpakaļ. Tas taču bija VISS un tanī viss nedalīts. Protams, Enidu es vairs nekad neredzēju.
Es reizēm atceros viņas vērdiņu zaļo cimdu, kad mēnesnīca, un domāju tad neizdomājamas domas.”
* * *
Divpadsmit dimantacu zibšņi. Kamēr Jānis no jauna iegulstas zvilnī, dimantputekļi dejo, līst, klīst un atkal zibsnī vienojas ap viņu.
BALSS (ne psīchiatra), aicinādama: „Jāni, un tagad stāsti savu skaistāko stāstu. Par Āfriku.”-
JĀNIS, lēni: „Āfrika... Nezinu labi, vai esmu tur maz bijis? Vai esmu karsis tās speltē, dimantus sijādams?
Āfrikas brīnišķīgās upes, Vaaras, Oranžupes ūdeņi, krāčainu strautu vizoši oļi - man liekas, tie bijuši AIZVIEN ap mani.
Jau manā bērnībā starp maigām, zaļām lapām, maigākiem pakalniem.
Es redzu tanīs sevi kā mazo holandiešu puiku Dimantu grāmatā, ar vizošiem zvirgzdiem spēlējamies, un zili-dzeltenie Kimberlejas dimantsmilšu slāņi man atspīd, lauzti „Zilas debess, zelta mākoņu” prizmā. Šai gaismā visa Āfrika kļūst maiga, staro kā pats „Zilās cerības” dimants debesu spožumā. Un no tās iztek tikpat spožs mans pazudušais melnais draugs, mans suns Dimants.
Kur uzšķīlu viņa vārdu? Laikam grāmatā, reiz ganu dienās birztaliņā lasītā. Dullā Daukā, Žilā Vernā vai blakus Anneles Citronam?
Bet Dimanta vārdu savam sunim devu pats, un tas spīd vēl šodien”.
Jānis apklust. Parādās psichiatrs, brīdi gaida, tad mēmi iegremdē citā bērnības jautājumā. Bet tas nav vairs spēlē dzirdams.
EPILOGS
Domādams aizvien vēl par suni Dimantu, Jānis iziet psīchiatra miljondolaru nama dārzā. Saule caur kokiem lauž starus kā dārgakmens; viens stars iešķiļas Jānim acīs. Tās sāk mirdzēt kā dimanti, redz: no nebeidzamiem rožu laukiem iznāk melns suns, draudzīgs luncinās apkārt. Jānis glauda, saka: „Dimant, manu Dimant.”
Suns priecīgs vēdina asti, vedina Jāni iet.
Abi iet, iziet cauri rožu laukiem, papeļu gatvei, akmens vārtiem.
Iet un iet - aiziet pār kalniem, jūŗām, zemēm. Aiziet caur laiku, kas ir kā viena liela diena, ar vienu sauli, kas lēnām, kā simtgadu miegā (vai sportists palēninātā filmā) laižas pret rietu.
Ēnām gaŗām kļūstot, ieiet birzīs, pakalnos. Caur bērziem mirdz vakara saulē pļava ziedā, aiz tās spīd ezera spogulis. Kaut kur dzird ganus reizē ar vakaram atmodinātu griezi.
Abi ieiet zālēs - vijgriezēs, smilgās, gundegās un dābolā. Puķes zied, smaržo un aug katra savā kātā gaŗākas un gaŗākas. Aizaug sauli norietot, pāraug pār galvu Jānim un sunim.
Pļava, ziedošas zāles kā mūžība sakļaujas debesīs. Beigas.
