Jaunā Gaita nr. 29. 1961

 

 

 

 

 

 

 

 

Gunars Saliņš

 

 

 

MELNĀ SAULE

 

 

Te tādas vietas - bez logu.

Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā -

vai pudelēm, skārdenēm -

vai ar meiteņu brunčiem.

 

To jau mēs ari darām.

 

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,

kam sencis kādreiz pie Saules kāvies,

un pats, kas Kurzemē dezertēdams,

uz jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, -

mans draugs jau gadiem

Greničas pagrabā

glezno vairs tikai

melnu sauli.

 

Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā

it kā ne gadus viņš gleznojis būtu,

bet gadu simtus, -

it kā rokot tur varētu uzrakt

bojā gājušas civilizācijas,

pavardu atliekas, podu lauskas,

saktas, adatas, kaŗa cirvjus,

jāņugunis, līgošanu,

saules meitu matu kodaļas,

izbalējušus kaulus -

tas viss nu zem melnām debesīm,

vēl melnākas saules.

 

Kļūst drūmi, un nelīdz

ne pudeles vairs, ne brunči.

 

Mēs izejam ielās.

 

Krustus soļiem.

 

Un pazūdam lēnām

akmeņu tumsā

viens otram.

 

Bet tad - pēc stundas, divām?

apstājamies reizē:

tumsa

mainās,

kūp -

dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas

elpas! Un piepeši

pāri mums

gailis dzied! - un mēs redzam:

tek cauri Ņujorku

seni taki, celtnes,

tek seni ņieburi,

senas, senas zeltenes...

 

„Sveiki, senās Saules brāļi!”

tumsiņā noskan.

 

-Uz redzēšanos...

 

Zaļa

svīst akmeņos gaisma,

pēdējiem krodziņiem

aizkrīt

acis.

 

 

 

 

 

KĀDU BĒRU MUZIKANTI

 

 

Ritam svīstot, namā sabrūk

izdziestoši ļaudis,

kāpj uz galda, uz gultas, uz plauktiem,

it kā tiektos uz augšu - un izbrēc

ar zūdošām balsīm

kaut kam slavu.

Tēvzemei? Brīvībai? Puķēm?

 

Un tad zūd balsis pavisam, un viņi pūš

tukšās izstieptās plaukstās - it kā tur būtu

priecas bazūnes nezūdīgas.

Birst kaļķi no griestiem, ne žēlastība

un izraibina piepūstos vaigus

un degungalus kā klauniem.

 

Sit mājnieki plaukstas, smej,

cits krustās, tēvreizi skaita.

Ar spoguļa lausku no palodas puika

laiž muzikantiem saules zaķīšus acīs

no rīta gaismas mūžīgas.

Bet plaksti Šiem neietrīsas,

acu zīlītes platas kā runčiem tumsā.

Patiesības acis.

Āmen.

 

Bet viņi vēl pūš -

vaimanas? slavu? - Kam?

Tēvzemei? Kritušiem varoņiem? Puķēm?

Ielām? Brīvībai? Kritušām skuķēm?

 

Jel nevaicājiet! Tie ir

kādu bēŗu muzikanti, kas nevar beigt. –

 

Mūs vieno

mūsu bezmiega ritēšana

tumsā

ar kritušo sapņiem.

 

 

 

 


 

 

                              

 

 

Valda Dreimane

 

 

 

 

 

 

 

TEV

 

 

Katra jauna diena

rūtīs tevi zīmē,

zvaigznē, zilā putnā

visur

tu.

 

Tādēļ mirklis katrs

aizplūst tavā zīmē,

tādēļ sauja mana

putnu, zvaigzni

tur.

 

 

 

 

PARĪZE CONCIERGERIE

 

 

Danton, pieskaŗos vāri

tavas nāves asmeņa šķautnei.

Nāk brīnums ilgots. Atļauts

man gadsimtiem atkāpties pāri,

un kāri

mute man miršanu sauc:

Karalis lai dzīvo!

 

- Galvu man nosviež

blakus tavai sarkanam skūpstam.

 

 

 

 

PARĪZĒ RODĒNA MŪZEJĀ

 

 

(Gleznotāja Svena Lūkina īpašums)

 

Es pirmo reizi sastapu Tevi, Rodēn,

kad lasīju par Rilki,

un ilgi

tik melni baltu bilžu ēnās

minēju, ka esi vairāk viņam nekā draugs:

ka esi akmenī kalts trauks,

kur spoguļojas dievnami un Erōss

kā dienas ceriņu ceros,

kā naktis vīros un sievās.

Šodien šauras Parīzes ielas

sānā

pagriežos pa labi, kur plānā

iezīmēts muzejs Tavs ar punktu.

Vai stundu

stāvu. Pa labi man elles vārti,

pa kreisi pilsoņi no pilsētas Kalē

(pa labi vīri, piegrēkojuši sev mokas,

pa kreisi tie, kam lieluma atslēga rokās).

 

Pēc stundas, pēcāk, vai visu dienu

savu esmi ar Tavu sienu,

ko cietā baltumā cirti.

- Kad Tavas „Katedrāles” pirksti

mūķeni modina apslēpto manī,

top labi, bet kaut kā baisi,

un, kaisli

kur sakļaujas vīri un sievas, bēgu,

iegrimstu tēlos, baltos kā sāls -

un nojautu bāls

man kļūst sejs,

kad elles vārtiem gaŗām atkal prom eju.

 

 

 

 

ODA MAZIEM NETIKUMIEM

 

 

Es ieeju naktī vai dienā

ar tasi kafijas vienā

rokā, otrā cigareti.

 

Virs ezera melni brūnā

gaisos ik elpas pūsma

griež slaidenu pirueti.

 

Iedejo balets tad pelnos

un rūgtenu, brūni melnu

ezeru mute dzeŗ.

 

 

 

 

NENOMETAMĀ PAGĀTNE

 

 

Es gāju un nopirku zārku,

priežu koka ar gludeniem sāniem,

dzeltenu.

Un katru ēnu,

kas vilkās man līdzi ar pagātnes māņiem

es liku starp zarotām sienām.

Rindu aiz rindas. Blakus gaišajām dienām

(tik maz to!) skumīgās visas,

blakus ilgajām sāpēm - īsās,

un domāju: nobeigšu ar vakaru.

Aprakšu. Dzīvošu.

 

Apraku... Sevi līdz -

jauns rīts

neaust bez vakardienas.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Ingrīda Vīksna

 

 

ATOMLAIKMETA BALĀDE

JEB STĀSTS

PAR HAIZIVI, KOKOSRIEKSTU UN DŽETU

 

 

Tas notika lietainā Torontā,
Kur vairāk bēdu kā prieku:
Tie sastapās Spāņu pagrabā,
Vecs vīns kur velvēs ir paglabāts,
Un netrūka tiem vairs ne nieka, -
Jo Hercogiene bij atkal ar tiem,
Savu galmu, vasaļiem, augstmaņiem,
Saviem bezbēdīgajiem spēlmaņiem,
Un netrūka tiem vairs ne nieka...

Un tad tie zem palmām pastaigājās,
Ar harpūnām zivis šāva,
Un puķēm, svešādi smaržojošām
Sev prātus reibināt ļāva.

Un tad tie dziesmās noklausījās,
Un dienvidu saulē kaisa,
Un, vīnu palēnām malkojot,
Tie nopūtās: - Dzīve cik skaista!
Cik pasaule vecā vēl skaista...

Bet Hercogienei drūms kļuva vaigs,
Smaids apdzisa, pusvārdu sakot,
Tā pamāja jautrajiem vasaļiem,
Un beidza tie smieties un trakot,
Jo lūk,
trīs briesmoņi, briesmoņi trīs,
Bij taustekļus stiepuši kāri,
Lai uzbruktu negaidot Hercogienei
Un darītu gauži tai pāri -
Trīs briesmoņi, ļauni un kāri...

Visi domīgi kļuva un piestāja ēst
Ar papriku dzeldēto viru.
Vairs nezināja, skatus kurp vērst,
Ne celt pie lūpām sev dziru.

Nu tie tikai klausījās, klausījās
Par haizivi, riekstu un jūŗu,
Kas hercogieni gribēja tiem
Laist mājup ar melno buru...

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz,
Un iztukšoja tās kāri.
- Kas cits gan dzīvē šai nedrošajā
Vēl īstenāks paliek mums pāri? -
Tad sejas ļoti nopietnas tiem -
Tās augstmaņiem, spēlmaņiem, vasaļiem -
Bij kļuvušas ātri un spēji,
Un tūdaļ tie griezās pret dienvidiem,
Lai turpu šos vārdus nes vēji:

- Tu, jūŗas tīģer, briesmīgais,
Tev pateicība mūsu!
Tu kārs un izkāmējies skrej,
Un tomēr dažreiz gaŗām slej,
Kaut kumoss kārots pretī - smej,
Tā - Hercogiene mūsu!
Tu, melnā zivs, lai slava tev,
Un daudz vēl asu spuru!
Jo Hercogienei ļāvi braukt,
Braukt šurp ar balto buru!

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz
Un iztukšoja tās kāri.
- Kas cits gan dzīvē šai dēkainajā
Vēl drošāks paliek mums pāri?
Un atkal tie griezās pret dienvidiem,
Lai vārdus šos projām nes vēji:

- Dzied slaidā palmā kokabūrs,
Vējš šūpo lapas platās,
Bet rieksts kā zaļganbrūna acs
Ar ļaunu prieku skatās,
Kur lejā Hercogiene snauž
Bez ļaunuma un viltus,
Un nejauž tā, ka palma ceļ
Pret mūžību tai tiltu. . .
- Bet, zaļais velns, lai slava tev,
Lai pateicība mūsu!
Tu gaŗām gāzies žēlīgs tai,
Tev pateicība mūsu!

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz,
Un iztukšoja tās kāri.

- Kas cits gan dzīvē šai gaistošajā
Vēl īstenāks paliek mums pāri? -
Un vēlreiz tie griezās pret dienvidiem,
Lai vārdus šos turpu nes vēji:

- Rij uguns nāvē briesmīgā,
Vēl ļaunākā rij jūŗa,
Un baigi tālē nojaustā
Ņirdz pretī melnā bura.

No tumšām viļņu šļakatām
Kļūst brīžiem miklas acis. -
Laiks ietin baiļu lakatā,
- Kas drošu vārdu sacīs?

Starp liesmām un starp jūru šo,
Vai lemts būs galu zīlēt,
Kaut gribas krāšņā pasaulē
Vēl elpot, reibt un mīlēt...

Bet liesmās putns tālāk skrej
Ar nāves bultu stopā -
Vai jauks tas pīšļus laicīgos
Ar jūŗas putām kopā?

Bet liktens, liktens žēlīgais,
Vēl trešoreiz ir vēlīgs,
Un Hercogienei gaŗām slīd
Tā skāriens ass un dzēlīgs. –

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz,
Un nebija vairs tiem neviena -
Ne vasaļiem, cēlajiem augstmaņiem,
Ne bezbēdīgajiem spēlmaņiem,
Vairs doma cita kā viena:
Ir Hercogiene atkal ar tiem,
Savu galmu, augstmaņiem, spēlmaņiem,
Un netrūkst tiem vairs ne nieka!

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

V. Krāslavietis

 

 

 

VĒSTULE

BĒRNĪBAS DIENU

DRAUDZENEI,

KAS APPRECĒJA

AMERIKĀNI

 

 

Tāda tu vienmēr biji:

tev padodas viss, ko tu sāc;

 

tava dzīve tagad ir strauja un spoža

kā kadiljaks,

pirms tas ir izmaksāts.

 

Viss tev ir izrēķināts,

dubulti apdrošināts

un rit pa visgludāko ceļu:

 

pirmdienās tu mazgā veļu,

ceturtdienās - nāk čeks

(piektdienās - zivs),

bet svētdienās:

Herijs un Lerijs,

tu un tavs Džeks

steidzīgi baznīcā ieņemat vietas:

 

drošs paliek drošs –

nevar jau zināt –

vēl vienmēr ir lietas,

ko nevar tā apdrošināt...

 

Tev kaut kā trūktu,

vai laimīga nebūtu tu

ar savu dzīvi un lomu?-

 

Tikai skauģi var pielaist šo domu.

 

Ar vīstokļiem matos

tu vadi un sagaidi Džeku.

(Ar vīstokļiem matos

kā sīksprogu aitai!)

 

Tik vēstules retas,

ko māte no dzimtenes raksta,

labsajūtu tev maitā.

 

Bet tas ir jāpacieš

(tāpat, kā svētdien tā stunda),

šis tas ir jāpacieš,

ja dzīves standarts to prasa,

bet toties tev paliek daudz laika

priekš:

How do you do?

How do you do?

 

Tak piedod, ja dažreiz es šaubos,

ka laimīga esi tu.

 

 

 

 

 

MANAI PAAUDZEI

 

 

PROKURORS:

 

...viņi ir nepateicīgi, rupji, -

kā suņi iecērt zobus

tie glāstam paceltā rokā...

 

A p s ū d z ē t i e :

 

Jā - tādi mēs esam.

Un tādi mēs paliksim laikam -

uzticīgi tam sapnim un laikam,

kuŗu reibumu zīdām

reizē ar pienu,

 

bet citam nevienam.

Dzirdiet? - Citam nevienam! -

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -

- Savādi gan - kopā mēs sapņojām,

kopā dzīrojām, mīlējām, nīdām,

bet nāvē gājām pa vienam.

 

(Savādā kārtā - nāvē iet visi pa vienam.)

 

Tie, kas vakar mūs debesīs cēla,

šodien nezin vairs, ko ar mums iesākt.

- Tikai mirušie varot mūs tiesāt,

bet grūstīt var katrs...

Tāpēc: -

glāstus un līdzjūtību

un visas neīstās jūtas un lietas

(sevišķi tās, kas beidzas ar „-ība”),

Pestīšanas armijai nododiet!

 

Nav mūsu sirdīs vairs vienkārši vietas,
kas nebūtu aizņemta jau
viskrāšņāko vārdu lūžņiem.

 

Bet neskumstiet! Vēl jau

atrodas tādi, kas ļoti

kāro un alkst dzīvītes mazlietotas.

 

 

 

 

 

 

ARITMĒTISKA HUMORESKA

 

 

1 + 1 = 2,

bet tas neattiecas uz mums:

mēs esam izņēmums

un paliksim viens.

 

Kaut dzīve ir vienādojums

ar daudziem nezināmiem

(divi jau esam mēs paši,

un ar to vien mums pilnīgi pietiek),

būsim līksmi!

būsim līksmi, kamēr vēl vieno

mūs asiņu kopējais saucējs!

 

Tu esi plūss, es - mīnuss

(vai tas būtu otrādi?),

bet mēs neiesim vienkāršoties nekad.

Tas mūsu (pagaidām) vienīgais princips.

Tāpēc, mīļā,

ļauj lai kāpinu tevi

kvadrātā, kubā -

-Kubā?

Bet tur taču valda Kastro!

 

Es būšu tavs monoms,

es būšu tavs binoms un polinoms –

-Poligams?

Ak tāds tu man esi!

ar vienu tev nepietiek - ari citām

tu savu kvadrātsaknīti nesi!

Man diezgan no tavām teōrijām:

Ārā aiz iekaviņām!

Un paliec aiz tām!

* * *

Vai nežēlastībā jau krītam?

Jā. Laikam.

Vismaz līdz nākošam rītam...

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Ilmārs Batarāgs

 

 

 

NETAISNĪBA

 

                                                        

- Netaisnība?

... taisnības attēls spoguļa virsmā...

Vējā svilpo skeleta tukšajā paurī -

Netaisnība! ?

Piedzērusi ielas meita lamā gaŗāmgājējus...

Problēma: kā iekarot Pasauli?

- Aistēts slēpjas no lodēm cūkkūts mēslos

un bruņurupucis atstāj savas olas krastmalas smiltīs.

Netaisnība?

Smilga. .. vējš un mēsli

rāda ceļu pasaules iekaŗotājiem.

Un netaisnība snauduļo operas ložā.

Žigli un sprigani,

agrā rītā cēlies,

kāds devās noskaidrot

tukša vārda jēgu...

 

 

 

 

BAIGAIS LOKS

 

 

Koka stumbrā gadskārtu loki

stāsta rievainu dzīves stāstu...

Satraukta fantāzija

veido spoku tēlus.

Un viens no tiem,

kā cigaretes dūmu apli,

izpūš svelmainu liesmu loku.

Loks plešas arvienu platāks,

līdz apvāršņi kvēlo sarkanā blāzmā.

- Nav vairs ne rīti, ne vakari,

tik blāzmas mutuļi saplok, lai celtos no jauna,

Bailes saķeras ar prātu

kā skudru kareivji nežēlīgā cīņā.

- Vai krist pie zemes,

piespiest seju smiltīm

un nekustēties,

līdz liesmu pali pārvelsies visam?

(- Pat krusts uz sīpolveidīga baznīcas kupola

sašķēlies septiņos nozarojumos.)

Nē... Nē!

-Zem koka mizas

briest spēki jaunai atmodai.

 

 

Jaunā Gaita