Rita Liepa
NEKROLOGS DZEJNIEKA ISTABAI
Vēl tā ir dzīva, šī dzejnieka istaba - atrodama, ja ejam uz to pusi, kur ūdeņu dvesma, mūžīgs vējš planda priecīgu klaidoņu dvēseles, un tikai baloži izskatās pēc krietniem pilsoņiem. Sētmalēs te vajadzētu ziedēt saulespuķēm - ja būtu sētmales. Bet vienīgas puķes te mazu meiteņu acīs un kādā apdzeltējušā zāles pudurī pamesta bēzbola bumbiņa. Pilsēta te sastopas ar jūŗu - bet abas tikai ar svārku maliņu, un cilvēki, gar šo vīli dzīvodami, ir visu krāsu, ticību un neticību - un gaida pastardienu.
Jā, vēl šo istabu var uziet tumšā namā pa šaurām izmīdītām kāpnēm aplī vien, un tad - kur cik balsu, tik cilvēku - tā būs dzejnieka istaba. Izslāpušie, ziņkārīgie, apmaldījušies - visi mēs, kas lidojam ar burvju paklājiem, reiz atduramies dzejnieka istabā. Tā ir oāze tiem, kas allaž ceļā uz mēnesi; Noasa šķirsts peldēt nemācētājiem pasaules tikumu plūdos. Te savas ekstāzes izkliedz dzejnieki, kritiķi nodudina vilšanos, no manuskriptiem skandē autori, kas raksta it kā ar eņģeļa spārnu, un tādi, kas ik vārdu paceļ un noliek kā svaru bumbu.
No mutes uz muti mazu spuldzīšu naksnīgā, it kā zemūdens gaismā, ceļo alus kanniņas (kas rada mīkstu un tuklu noreibumu) un glāzes ar vīnu (kas iededz sirdī brīnumsvecīti). Kafija vārās mūžīgi, un debesskrāpji raugās iekšā pa logu, lai nepārkūsā. Ejā starp izžautu kreklu (rožainu) un pakārtu sīpolu virkni ar pudelēm aizžonglē saimnieciski apdāvināta brīnumainu vārdu žonglētāja.
Kādas rokas met uz šķīvja kluso dabu - gaļas šķēles, siera kumosus, melnas un zaļas olīvas. Citas rokas lūko tases, ar vai bez osām, bet ar vēsturi. Gar sienu aizčab iztraucēti prusaki kā pianista notis pa klavierēm. Garaiņos, smaržās uzaust un nodziest acis, mutes, jautājuma zīmes. Uz apgāztas pudeļu kastes četras rokas sīvi debatē, bet kāju pāŗi saderīgi saspiedušies. Balsu murdoņā vairs tikko sadzirdēt kāda autora augšuplejupošanu un notiek - pārāk bieži notiek - ka pār manuskripta lapām pāršalc pēkšņi velniņi, lasītājs pazaudē vietu, un visiem aplam sāk gribēties smieties un klaigāt. Tad - vai - tam autoram, kas uz sevi un citiem raugās pārāk nopietni. Švirkst valodas, klusē tikai kāds ar sapņu pīpi un trīs sārti āboli uz dzeltena šķīvja. Uz vāļām, uz grīdas saceltām grāmatu kaudzēm, uz paklāja tintes traipa sēd mūzas: jaunas mūzas, vēl jaunākas mūzas un goda mūzas - tās, kas izgājušas mūzu mūža pensijā. Viena aizdedz sveci, cita vīraka stiebriņu, madonnisks moments - bet te kāds iekliedzas: „Vai, bet man mēteļa kabatā desa!” Taču kas vairs atradīs mēteli, īsto kabatu - visu klāj cimdi kā krituši kareivji, savījušās Šalles, sabirušas cepures. Un vēl veŗas durvis, vēl nāk - mēteļi, cepures, šalles. Naktssvētki vai rīta dzīres vai trīsdienu svētdiena - dzejnieka istabā tie nāk un iet - mūžīgās dzimumdienas mūžīgie viesi. Brīdī, kad kaimiņš ar kurpi klaudzina pie sienas, ir jādzied „Happy Birthday to You”, tad viss kārtībā, un mēs piedzimstam un esam vienmēr jauni.
Bet dzejnieks pats? Nav viņa ne aiz vīna glāzes, ne alus kanniņas; neatspīd viņš nevienas meitenes acīs. Droši vien viņš, apkakli uzsitis, stāv mēnesnīcas lāmā lejā uz ielas, briesmīgās alkās būt vienam, būt klusam. Šī ir tā stunda, kad derētu patērzēt ar naktssargu - bet visi īstie naktssargi, Pēteŗa brāļi, palikuši Rīgā. Kad, svaiga gaisa nests, dzejnieks beidzot atveŗ savas istabas durvis, viņš nodauza pieri pret dūmu un alkohola stabu. Nekas, uzliksim rožlapas plāksteri. Bet varbūt ka tad jau viņu neviens vairs nepamanīs, vai kāda mūza garāmaizlocīdamās iespiedīs rokā krūzīti ar pēdējo dzērienu - kā jaunam, negaidītam viesim. Viņš stāvēs, pasmīnēs vai piemetīsies kāda jau aizņemta krēsla maliņā - savā mājā viņš allaž biklākais ciemiņš. Gan vēlāk varēs izstiept kājas - ja vien kādam neiepatīkas palikt viņa lāviņā pavisam. Pie ilgiem ciemiņiem dzejnieks pieradis - tālu ceļu slinkiem atpakaļbraucējiem; vientuļiem, kam nav mājas vācēju; dvēselēm, kam vajag psīchoanalitiķa, bet jāsamierinās ar dzejnieku gultas kājgalī - tas arī prot klausīties, pie tam bez maksas. Patiesi, šeit dažs ego drusku pielāpīts, lēnā dzejnieka sirsnības sanatorijā atspirguši noguruši draugi, draudzenes.
Bet kādreiz viņš paliek viens - ar cigarešu pelniem, ar ķermeņu iespiedumiem spilvenos, ar astrālām aurām, ko te atstājuši ciemiņi - lillā, zili un zaļi izstrāvojumi peld gaisā un strīdas. Ar balsīm, kas nav aizmirstamas, oranža lūpu zīmuļa švīku uz vaiga, izpaustiem noslēpumiem, kas jāaizmirst; apgāztu smaržu pudelīti, no kuŗas lāso dunošas, smagas galvas sāpes. Starp dzejnieka grāmatām, papīriem, zīmuļu vāzēm, gulošām un stāvošām gleznām, vienmēr kaut kas atstāts: dzeltens cimds, liela melna poga, trīs drūmi lietussargi, un nez no kuŗiem laikiem te mājo pūkains zils kamzolis, bez vārda, bez kādām asociācijām. Dzejnieks zina, kam pieder melleņu liķierī iemērktā kaklasaite, kam sarkanie virszābaciņi, bet no aizmirstajiem kaklautiem varētu izplēst pāri istabai mūžīgu varavīksni.
Viņš burza pirkstos zīda drānu, vieglu kā elpu, kā atmiņas par meitenēm, kas atlaiž un sukā gaŗus matus, pavelk zemāk virs ceļgaliem uzslīdējušus bruncīšus - un dažreiz nepavelk. Uz japāņu haiku grāmatas trīs ķiršu kauliņi - reiz meitene ar ķiršu acīm te sēdēja un no turzas ēda ķiršus, mezdama mutē vienu pēc otra, allaž trāpot - bet kādas lūpas turpat blakām nekad nenotvēra vairāk par vaigu.
Dzejnieks paveŗas vienīgajā spogulī - cik tur saglabāts gaŗāmslīdošo seju? Bet spogulis miglains, ar vāju atmiņu. Varbūt šis spogulis gribētu gleznot kā Tone - rādīt sejas apgarotas, klusinātas? Taču dzejnieks tur neierauga nekā, tikai miglu, pats savu. Jo šis ir tas brīdis pēc dzīrēm, kad domas pārvēršas svinā un smadzenes būtu jāizņem no galvas kausa un jāatpūtina. Jo vai tad jau Platons neliecināja, ka dzejniekiem smadzenes liekas, jā, pat kaitīgas?
Bet vienmēr kaut kur vēl ir kāds pamests zieds, kas jāieliek ūdenī. Pēc tam dzejnieks var atgulties, un rīta saule apspīd viņa kāju pēdas, dzejnieku pašu savā istabā.
Drīz tās vairs nebūs. Namu nojauks, istaba sabirs putekļos, izklīdīs saulesbrāļi un mēnesmāsas, un dārgs, pēc ziepēm smaržojošs progress aiztrieks kaķus, kas laimīgi mita zivju tuvumā. Varbūt baloži paliks un dūdos bērniem, kas velsies arvien tuklāki, veclaiku šūpuļa dziesmu:
„Reiz bija dzejnieka istaba...”
