Jaunā Gaita Nr. 29. 1961

 

HERBERTS SILS

Linkolnas katedrāles ciļņos starp eņģeļu un svēto sejām redzams arī šis laipnais, bet bezkaunīgais velnēns − varbūt kā simbols anglosakšu īpašībai arī nopietnos brīžos un laikos nezaudēt humoru.

PAR KĀDU ĻOTI NOPIETNU JAUTĀJUMU

Joku jautājums ir ļoti nopietns jautājums. Profesori nesmaidīdami ņemas ap humora definīcijām, nopietni ļaudis sašutumā raksta vēstules redakcijām par joku nodaļas zemo gaumes standartu un visu svētumu izsmiešanu, feļetonu rakstītājs ar sāpīgi savilktu vaibstu drūmajā vieplī mēģina kaut ko saldu izspiest no sava garīgā citrona. Varbūt visnopietnākais cilvēks ir cenzors nedemokrātiskajās zemēs, kuŗa uzdevums ir laikus uzķert jokus, kam varētu būt bīstama dubultnozīme. Nav tāpēc brīnums, ka Rīgā vēl nav rādīta lieliskā Čaplina komēdija Lielais diktators (par Hitleru, gestapo, geto etc.). Bet Rīgā ir rādīta B.B. filma Babete dodas kaŗā, kas ir izcila komēdija, un partijas ūpji ir saīguši par šo Maskavas atļauju: kā gan varot uztvert vieglprātīgi tik nopietnas lietas (kaŗš, okupācija, pretestības kustība, spiegi, slepenā policija un metodes, kā diktatūras zemēs var padarīt par nodevēju ilggadēju ģenerāli, kas kādam sāņcensis.)

Agrāk šo uzskatu varēja dzirdēt arī no kanceles. Pēdējos gados kristieši sākuši gudrot, ka kalvinistu nopietnība nav jēdzīga bībeles reklamēšanā un ka pats Dievs nevarot būt bez humora! Par to, ka bībele ir tik lielā mērā bez humora, brīnījušies visai nopietni un ticīgi filozofi (skat. piemēram Dialogues of Alfred North Whitehead). Nesen šo pašu domu atkārtoja mācīts teologs Aleksandrs Džonnes katoļu pirmajā bībeles kongresā Austrālijā. Ir dzirdēts par plašu „Smieklu kongresu" evaņģēliskajā akadēmijā Tucingā, kur beidzot atzinuši, ka tagad bieži nesmejas vai smejas nepareizā vietā (un nepareizos toņos!) − nepareiza domāšanas (ne ticēšanas) veida dēļ.

Pirms apm. 50-60 gadiem teātŗa kritiķis (Londonā) īrs Bernards Šovs rakstīja: „Tikai spējīgākie kritiķi tic, ka teātris ir tiešām svarīgs iestādījums... Man teātris ir ... vecākā un lielākā draudze, pie kuŗas es piederu: baznīca, kur jo biežāk jūs smejaties, jo labāk. Jo tikai tā var iznīdēt ļaunumu bez ļaunuma lietāšanas." Tā domāja arī nopietnais krievu rakstnieks Maksims Gorkijs, kas rakstnieku kongresos aizstāvēja lielisko humoristu Zoščenko pret partijas birokrātu uzbrukumiem ar motivāciju līdzīgu Šovam (Ždanovs tomēr vēlāk aizliedza Zoščenko). Naida un sašutuma kultivētāji tā nedomā. Paverieties tikai bij. vācu gebītskomisāru vai tagadējo krievu komisāru grupu fotogrāfijās: drūmie! Pie velna ar brīvību jokot! Erst siegen, dann lachen! Ir nesaprotams fakts, ka mūsu dažādo partiju programmās nav atrodama prasība pie rakstu un vārdu brīvības, proti − par joku brīvību.

Latviešu tautas pasakas, parunas, sakāmvārdi, mīklas un tautasdziesmas (līgo un sevišķi nerātnās) rāda, ka mums bijusi cienījama, latviska un dabiska tradīcija piezobot ļaudis. Tur atrodam daudz asu novērojumu, atziņu, kas izteiktas humoriski un formā, ko J. Veselis sauc par skaudru, dzedru, pat skarbu.

Lieli smējēji bijuši Pēterburgas Avīzēs. Vispār, jau šīs avīzes koncesiju (un priviliģēto necenzēšanu iepriekš) Rāviņš panācis ar joku, kas iepaticies toreizējam troņmantniekam. „Saulainais" Blaumanis šīs avīzes humora daļā kaŗojis ar veco pasauli, vecbaltiešiem un kārklu latviešiem. Pret mācītājiem cīņu sācis humorists Atskabarga (K. Ducmanis). Treimaņa rindās bija sarkasms pret Baltijas varas vīriem. Bet visus šos večus 15. maija ideologs J. Lapiņš (Sējējā, 1939.) nosauc par veciem negātīvistiem un paskaidro, ka „ir gluži saprotams, ka Vienības valstī mūsu prese un literātūra ir pazaudējusi sarkasmu, pat smieklus!"

　Doré karikatūras „IZ SVĒTĀS KRIEVIJAS VĒSTURES"

Krievu valsts sākumi ir miglā tīti, tāpēc nav iespējams sniegt skatītājiem vairāk par šādu attēlojumu.

Ilgās pēc kārtības un likuma viņi sāka apspriesties, ko vēlēt par savu valdnieku. Bet drīz vairs nebija neviena ko vēlēt.

Atbildīgās personas augstu vērtēja sievietes un sekoja viņām visās lietās un vietās.

Valdnieks kļuva varjags Ruriks. Viņš mira tās kaites ķerts, ko dēvē par troņa maiņu mantojuma ceļā.

Bēdīgi komisks fakts varbūt ir tas, ka arī bēgulībā mūsu redaktori mēģina „turpināt" „Vienības" valsts gaisotni. Lai pēdējo izventilētu, tāpat kā asimilācijas raibo gaitu, sen ir vajadzīgs nopietns humora izdevums. Atceros, ka kādreiz ASV populārā Menkena „paškritika" Daugavas chronikā tika vērtēta par mazajai Latvijai nevajadzīgu luksu! Laikam bija jau sācies pozitīvisma laikmets. Esmu lasījis un dzirdējis, ka dažas šī laikmeta „galotnes" vēl tagad vērtē Anšlava Eglīša un Knuta Lesiņa prozu par seklu feļetonismu tieši no pozitīvisma, ne no literārā viedokļa! Jā, arī B. Šova darbos daži nesaskata ne asprātības, ne dziļuma, ne literātūras. Šī ļoti nopietnā stāja, paradoksāli, ir daļa no boļševisma mūsos pašos (protams, ar citiem simboliem, citu izkārtni).

Par ko tad smej un kāpēc? Ja kādam paslīd kāja uz noledojošas ietves, tas krīt (un pārdauza reizēm pauri) − smej tie, kas vēl nekrīt. Tāpat svinīgās, stīvās, pompozās ceremonijās visi (zemapzinīgi?) gaida, lai kāds uzsēstos uz cepures vai pārsacītos runā − būtu joki. Ka tā notiek visnopietnākajās izrādēs, par to mums ir grāmatiņa Teātŗa anekdoti (Zelta Ābeles izdev.).

Vairums ļaužu par kādu joku var smiet tikai tad, ja tas notiek opozīcijas partijā, klubā, citā draudzē vai kaimiņa mājā. Amerikāņi izsmej savu prezidentu, armijas vadību, sūtņus ārzemēs u.t.t. Lai nedod Dievs, ja pie mums kāds pajokotu par sūtni Zariņu! Jaunatne ļoti pareizi šo nopietno stāvokli iesaukusi par „svētās govs" lietu (ar piezīmi, ka šo govju saradies pārāk daudz, un tās var izdarīties pēc patikas − arī Indijā). Daži nopietni kritiķi aizstāv taupīšanas laiku, jo esot kaŗa stāvoklis. Arī kaŗā plēsa jokus, kaut dabiski visi cerēja, ka kritīs tikai pretinieka pusē. Pie tam „tīro H bumbu" (arī joks?) skaits un pārvietošanas ērtības liek nojaust, ka kaŗa nebūs un kaŗa stāvoklis būs vienmēr. Ko nu?

Panākumiem bagātais Rurika pēctecis cars Igors vada savus pulkus uz Konstantinopoli.

Igors atgriežas no Konstantinopoles.

Drīz vien, kā par brīnumu, arī Igors izbeidz dzīves gaitas tajā pašā mantojuma secības sērgā.

Cars Jānis (Gudrais alias Briesmīgais) ar izciliem panākumiem pievēršas dzīves standarta pacelšanas centieniem āvu (pa labi augšā) un kaulu drupinātāju (lejāk) rūpniecībā.	Viņš arī izšķieda daudz laika savā laboratorijā, pārbaudot atziņas, kas radušās, interesējoties par ķīmiju un polītiku.
Tāpat viņš prasmīgi atrisināja problēmu, kā apsaimniekot Sibirijas raktuves, reizē arī uzlabojot nevēlamos sadzīves apstākļus, kas radušies iedzīvotāju nepārredzamās biezības dēļ.

Koeksistences ietvaros viens no Austrālijas nopietnajiem, ļoti angliskajiem ārzemju korrespondentiem ASV (Don Iddons, saukts arī par Don Idiotu) bija aizbraucis uz Krieviju un apmeties lepnā viesnīcā, kur brokastīs pasūtinājis apelsīnu sulu, olas u.t.t., ko visu saņēmis, apēdis un braucis omulīgi mājup. Un, ko jūs domājat, ASV ģenerāļi (viņa ilggadējie paziņas) neticējuši, ka Krievijā ļaudis tik lieliski dzīvo. Iddons vairākos turpinājumos avīzē ārdījās, lamāja ģeķīgos amerikāņus un sauca nākt pie prāta. Bez jokiem! (Uzmanieties no ļaudīm, kam nav humora!)

Viņš nav viens, arī mācītāji no šejienes dodas uz sarkano Ķīnu un pārbraukuši mājās aizlūdz, lai to uzņem Apvienotajās Nācijās. Vai tās ir teoloģiskas nopietnības sekas? Ne B. Houps (B. Hope), ne M. Sāls (M. Sahl) netika piejokoti aiz dzelzs aizkara.

Tālāk, par ko smej Francijā (piem. par vīru ar ragiem), nesmej Anglijā (kur tāds ir nožēlojams upuris!) un otrādi, piem. angļi atļaujas humora stāstiņus, kas noteikti ir daļēji muļķīgi, franči turpretim necieš absurdus stāstus nemaz.

Kā stāsta, asprātība arī cēlusies Francijā, franču galmā 17. gadsimtā, kur visi gribējuši runāt, bet tikai veiklākais ticis pie vārda.

Ir filmas, kuŗas skatīdamies baltie raud, melnie smej vēderus turēdami (Holivuda nezaudē!). Smieklu ģeogrāfiju vēl nav sarakstījuši nopietnie, sistemātiskie vācieši. Frančiem ir mēģinājums: Le tour du monde du rire (autori Daninos, Pagnol, Maurois u.c.). Ļoti derētu šāda ekskursija mūsu pašu folklorā, literātūrā un grafikā. Diemžēl, materiāli ir Rīgā: žurnāli, Svari, Ho, Ho u.c. Angļu labais zīmētājs Sērls (Searle) saka, ka karikatūrā ar 9-10 līnijām jāparāda ļoti sarežģīta situācija (piem. polītiska), šinī gadījumā jānoņem polītiķiem maskas, ko tie nēsā sabiedrībā. Ungāru architekts Steinbergs radīja veselu skolu vēl vienkāršotāku, mazāk līniju „jefiņu" radīšanai. Pavisam pēdējais šinī tirgū ielauzās Feifers, kas blakus veiklajai skicei pieraksta lieliskus dialogus. Mūsu Atpūtā zīmētāji paši arī reizēm rakstīja pantiņus (Drekslers, Strazdiņš) vai feļetonus (Rirdans) saviem zīmējumiem. Būtu aplam sacīt, ka tā nebija māksla. Tā nav „augstā plaukta" māksla, bet tomēr māksla.

Čaplina filmu panākumu analīze (Capp) rādija, ka mēs smejam tikai tad, kad jūtamies drošībā, ērti, gudri, vispār pārāki, tātad − omulīgi, salīdzinājumā ar nabaga tipu uz ekrāna, kuŗa naīvitāte un nabadzība mūs sajūsmina, mēs − jūtam līdz! Neviens joku taisītājs nav populārs, ja liek saprast, ka izsmej jūs. Tad tas ir ņirga, nav vairs „labsirdīgā smaida". Šis tiešums reizēm apmulsina. Atceros, ka Nacionālajā teātrī krievu okupācijas pirmajā gadā dekorators Valdmanis bija ielicis karikatūru ar tekstu par vienu no aktrisēm, nesaukdams viņu vārdā. Pie direktora ieradās sūdzēties visas primadonnas!

Noblais anglis nepatīkamo ignorē, mēs tam metamies virsū. Nesen daži Laika lasītāji uzbruka karikatūristam Bundžam. Pēdējais pazuda. Brīvība pasmiet prasāma ne tikai no okupantiem, bet arī no noteicējiem savā presē. Citādi jāsmej slepeni, aizmugurē, ko arī dara katrā nedemokrātiskā valstī, katrā „stīvā" sabiedrībā.

　

Es gribētu teikt, es esmu apm. 40% par Niksonu, 30% par Rokefelleru un 19% neizšķīries.

Mākslas galerijā.

Ir zīmīgi, ka labākie antireliģiskie anekdoti radušies Itālijā (Bokačio!), kur priesteriem tik liela nozīme. Labākie antipadomju anekdoti rodas tur uz vietas. Labākos anekdotus par žīdiem esmu dzirdējis no viņiem pašiem.

Ja palūkojas vienā otrā „ārzemju" tautas izdevumā, tad tiešām jāpabrīnās par klišejisko atkārtošanos tematā, zīmējumā un vulgaritātē. Ja tas vēl arvien saceļ smiekliņus, tad tam ir dziļāki iemesli. Kā citādi var smiet vienmēr par to pašu! Ķilda starp vīru un sievu, piedzēries vīrs, valdonīga sieva, vecs vīrs šķielē uz jaunāku sievu, sieva nejēdz vadīt auto, divi jauni un neveikli mīlētāji uz dīvāna, sekretāre uz bosa ceļgala un vēl pāris situāciju − tas viss. Katrs nopietns cilvēks nevar neredzēt, cik pretģimeniski šie joki. Bet katoļu humorists un paradoksists − B. Šova paziņa Čestertens aizstāv uzskatu, ka vulgārie joki ir spirituāli, reliģiski savā būtībā, kaut arī katrs joks ir protests nopietnībai. Vairumā tas ir robusts veselā saprāta ražojums, kā Č. saka, vulgāra joka izdomātājs ir saskatījis kaut ko dziļu, delikātu, ko var izteikt tikai ačgārni − sekli, nedelikāti. Šis ačgārnībās gars ir zīmīgs aspekts, pat pētījams. Freuds, liekas, atrastu izskaidrojumu sadistiskā impulsā. Tā, piemēram, šķietami vulgārs joks (par tematu Mazs cinītis gāž vezumu) atklāj cilvēka dabas divdaļību, primāro paradoksu, cik visuvarens tas iedomājas esam − un − cik atkarīgs no sīkuma dzīves ceļā. Tāpēc Č. šos jokus pakļauj zem teoloģiskas izkārtnes. Tikai to izlasījis, es sāku apjēgt „šoku" bērnībā, kad dzirdēju sievas uz lauka smejamies par teicienu: Pakaļā tumšs! Tik tiešām, mūsos ir tumši labirinti arī galvā. Laikam bailēs no tā mēs izliekamies nopietni. Par spīti tam katra visnopietnākā dižmeistara glezniecības darbu klāstā ir vismaz viens visai humorisks un − pornogrāfisks darbs (vācieši reiz tos bija savākuši vienkopus attēlu grāmatā).

Atceroties skolas laikus, visi skolmeistari likās stīvi, tikai kādi pāris (nelaiķi Zaķis, Sleinis) bija humoriski, omulīgi. Un pirmais no minētajiem arī deva vislabāko padomu dzīvei, kad pieķēra matemātikas stundās slepu skatāmies grāmatā. „Lūri vien, ja Tu zināsi dzīvē, kur ātri sameklēt vajadzīgo formulu, tad skolas nauda nav zemē nomesta. Ar ‘kalšanu’ nepietiek".

J. Rozentāls − Velni.

　

Tā saucamais „Sense of Humour" ne tikai mūsu presē, arī klasiskajā humora zemē Anglijā ir konstatēts kā dilstoša parādība (S. Pottev). Kopā nav nekādu pazīmju, ka angļi vai mēs kļūtu būtiski tāpēc nopietnāki, var būt dibinātas aizdomas, ka tas ir kāds mazasinības vai vēža paveids. Varbūt sakarā ar to par komisku kļūst nopietnā prese savā ģeķībā. 1960. gadā vislielākie burti virsrakstā Sidnejas lapām bij IT'S OFF. Tas nebija ne par raķeti, ne Chruščova un Eizenhauera sarunām, bet gan par M.M. laulības šķiršanas iespēju! Ir veselas slejas nopietni domātu recenziju, apcerējumi par abstrakto mākslu, vēlēšanu ievadraksti (nerunājot nemaz par mūsu pašu redaktoru pačalām), kas visi lasāmi kā humora parauggabali. Diemžēl, tas ir absurda un bēdīga humora paveids.

Smieties tiešām būtu māka, ja varētu to darīt zobu sāpju laikā. O. Vaildam lieliskā asprātības spēja izkūpēja cietumā (O. Henri tieši cietumā kļuva par humoristu!). Cik dažādi gan ir J. Jaunsudrabiņa un Knuta Lesiņa, Marka Tvena un O. Henri humori. Vai filozofijā: Voltēra − Nīcšes − Rasela!

Dzīvē visvairāk derētu t.s. karātavu humors, spēli zaudējot. (Humors zaudēts, viss zaudēts, ir paruna vāciski, bet − vai vāciešu?) Katrs zina, cik „bad grace" mēs izrādām, ja jāatkāpjas no maldiem, posteņa, vecām „klišejām", jaunām brūtēm etc.

Runājot pat „ļaunuma" porciju, tā drusku humorā der, tāpat ka sāls virumā. Ir arī skābi humori, sevišķi, kur tos sauc par „organizētu humoru".

Pulkstenis iet, apģērbi mainās, vēsture tiek rakstīta, bet cilvēks paliek tas pats vecais Ādams, kas kopā ar Ievu smēja par pirmo joku Paradīzes dārzā un tikai vēlāk mēģināja civīlizēties, attīstīt gaumi un radīt − principus.

B. Šovs pirms 60 gadiem smēja par 4 dakteriem, kas šokēti par dabisku ārlaulības bērnu. Tagad tas viss ir novecojis. Šovu sen nelasa šīs paaudzes mātes, bet daži viņu vaino ārlaulības bērnu skaita pieaugumā... Tāpat kādreiz gudri prostitūciju izskaidroja ar nabadzību, nelāgiem ekonomiskiem apstākļiem. Tagad labklājības zemēs tā aug augumā, tā ir vienkārši ne vien vecākā, bet arī ienesīgākā profesija (B. Šova lugu par to ilgi neizrādīja pat Francijā!). Ir apbrīnojami, cik maz humora par šo svarīgo iestādījumu. „Izskaidrojums" varbūt tāds, ka ne vien „prieka namā", bet arī „vilcienā, restorānā, pie friziera vācietis neļauj ne sev, ne citiem par sevi pasmaidīt. Arī mēs to nedarām!" (rakstīja red. P. Klāns). Turpretī Anglija ir ekscentriķu paradīze, un humoriski ekscentriķi bija īri: Vailds, Šovs, Džoiss. Anglijā pasmiešanos par savām vājībām uzskatot par augstvērtīgu īpašību. Galu galā cilvēks pats taču nosaka „galveno", nosaka pienākumus, normas, izstrādā principus, teorijas, nosaka robežas. Protams, to ietekmē daudzi citi apstākļi, piemēram, dzīve uz salas vai tuksnesī, ēdmaņa un dzērieni, kakla kungu kulturālās dogmas u.t.t. Bet kaut kas ir savs un latvisks, un to nu nevajadzētu gremdēt arī humorā ne asimilācijas, ne „Vienības" labad. Mēs esot individuālisti, vai ne?