Eglons Spēks
LIDZIVIS
Pelēcīgajā jūŗā zaļoja Gotlandes mežu svītra, un augstu virs apvāršņa malas bija redzams Slites ūdenstornis. Tas stāvēja uz klints kā senatnīgs grieķu pīlārs. Visapkārt tam jozās uz balta pamata sarkanbalti stari. Tie meta dzirksti atmiņu pulverī, un bija jāsaprot no jauna, cik spēcīgi staro šis simbols.
Kad riets dzisa apvārsnī, mākoņu strēlēs jau viznīja zvaigznes. Kuģis, smagi iegrimis, slīdēja tālāk ārā jūŗā, sev līdzi kā sapni aizvezdams dēļos sagrieztu Gotlandes mežu. Dzelmē, - tumsainajā dzelmē palika taisna ķīļūdens svītra.
Rīts Ziemeļjūŗā! Tas bija sūnu zaļumā. Un pavasarīgi zaļajos planktona viļņos, kādus var redzēt uz konservu kārbu vākiem, šūpojās zvejas kuteri. Flāmu siļķu zvejnieki meta tīklus. Mēs satikām svešus tvaikoņus. Tie nāca un gāja uz Ķīli, uz Elbu, uz Antverpi un Hāgu. Te uz pasaules dižūdens ceļa satikās kuģi zem jūŗas tautu karogiem un pie Doveras Lamanša šaurumā drūzmējās dūmakainās rindās.
Lamanša nakts. Signālugunis, melni kuģu silueti te parādās, te zūd... Uz radara fosforiskās acs atveidojas krastmalā un kuģi kā mazi punkti. Varbūt ar tādām rentgena acīm blenž zivis? Mēnesnīcā no miglas iznira Anglijas krasts - balts, krokains, sirreāls, ar kaŗā kautu kuģu mastiem krastmalā. Likās gluži neticami, ka šīs baltās krīta klintis veidojušās dziļi dzelmē - lēni, lēni sasnigušas ar miljongadīgu radiolsniegu. Vēl ausmas saulstaros redzējām klinšu galus atvizam, it kā tie būtu līdz ar rītu nupat no dzelmes izcēlušies.
„Land's End, Brest, D'Ouessant...” un iztēlē izdzirdu vētru aurus un Atlanta viļņu dunoņu. Taču, kad Eiropas bākas mums blisināja atvadu sveicienus, Atlants gulēja rāms. Tikai sīki kruzuļi un dažs vecs ōkeanvilnis pārskrēja līmenim kā ēna. Duesanas bīstamās zemūdens klinšu radzes neredzējām, tik stodere tur stāvēja ap to vietu kā brīdinoši iesprausta izsaukuma zīme. Tur kuģu kapsēta ar „vārtos” iekaltu brestiešu parunu:
„Tas, kas redzēs Duesanu, slīks savās asinīs.”
Kuģis devās droši tālāk un tālē, - cik acs redz, vērās okeāns. Kādas blāzmainas tāles! Gaŗām aizpeldēja aļģe, kāds delfīns izlēca un tikpat pēkšņi pazuda... Visapkārt valdīja apvāršņa varenais loks. Debess un ūdeņi saplūda vienmērīgā zilgmē, un zilgme spiedās kuģa telpās, mūsu domās... Vai zeme ir maz īstena, vai tikai brīža šķitums?
Šai noslēgtajā lokā cilvēki savas sugas brālību izjūt ciešāk, bet kuģis peldēja tālāk okeānā kā vientuļa aļģe, kā acumirkļa lidzivs, kas te izlec, te zūd mūžības dzelmē. Uz klāja dārdēja rūsas āmuri, švīkstēja otas, saule kāpa zenītā, komandtiltā mainījās sardzes, viļņi steidzās kaut kur tālumā, un kuģa sirds dunēja ar simt astoņdesmit eksplozijām minūtē. Ikviens misiņa apkalums aprādīja mašīnļaužu neizsīkstošo rūpību un ticību, ka mums ir kaut kas svarīgs veicams, kāds mērķis...
Dienu no dienas kļuva siltāks. Kad tika šķērsots desmitais platuma grāds, ļaudis sāka pulcēties uz klāja biežāk. Mēs staigājām gandrīz kā kaili Adāma dēli. Pievakares mākoņi ziedēja tā, it ka Dievs tur jaunu pasauli darinātu, un kāds iedomās reibis jungs sirsnīgi dziedāja par vēl nesatikto Ievu. Kas zina, kas citu dienu būs ? Varbūt viņš gulēs mānīgā svešzemes krogū ar pudeli zem galda nosists. Varbūt mazliet izspūris lūkosies baznīcas kora meitenēs ar zilām neaizmirsteļu actiņām. Varbūt ka vētra sauli saplosīs un okeāns viļņos kā pelēks izburbējis ķets, kā bezjēdzīgs ārprāts.
Arī tad vēl, kad satumsa, dzīslās kvēloja dienas gaisma, un apvārsnī ieslēgtās dzīves alkas nespēja dzēst ne ledusūdens, ne kuģa alus, ne citronu sula. Ūdens melnoja visapkārt kā cietuma mūris ar šūpojošos dienvidu zvaigznāju augstu virs galvām. Zvaigznājs šūpojās tāpēc, ka kuģa šūpas nejutām. Tad timermanis stāstīja:
„Reiz vecs kurinātājs sanaidojās ar čīfu, ar kapteini un arī ar komandu, un, kaut arī kuģis atradās okeāna vidū, viņš gribēja nomunsturēties. Kapteinis izmaksāja algu, kurinātājs salika savas mantas jūrnieka maisā, atvadījās, tad pārsvieda maisu pār bortu, un ielēca ūdenī arī pats. Tā viņš peldēja trīs dienas, līdz pretīm nāca kāds štīmeris.
„Vai jums kurinātājs vajadzīgs?” viņš sauca.
„Vajag, vajag,” no svešā kuģa atskanēja gribīgas balsis.
„Nu ko tad maksāsit?”
„Divus pundus.”
Kurinātājs gluži pārskaities atkliedza:
„Kur jūs, velni, dabūsit okeāna vidū kurinātāju par diviem pundiem? Brauc tik vien tālāk. Ir vēl arī citi skursteņi, kas kūp!”
Timermanis, stāstījumu beidzis, pasniedzās pēc džina kannas, bet izstieptā roka atrāvās atpakaļ, jo bocmanis strupi izmeta:
„Es tam neticu!”
Redzami pārsteigti, visi sagriezās uz bocmaņa pusi, un bocmanis teica:
„Es gan reiz Ķīnas jūŗā peldēju četras dienas. Es pārkritu pār bortu, un neviens to neredzēja. Tas tur tā gadās.”
Daži matroži iesmējās.
„Neticat?” Bocmanis pielika dūri pie krūtīm: „Labi, ka man kabatās bija divas pudeles rīsu ļergas. Es tās izdzēru, un tās mani noturēja. Tās pudeles.”
Matroži atkal smējās. Bocmanis nicīgi atmeta ar roku un sarūgtināts aizgāja tumsā. Uz lūkas atsēdies, viņš vilka ermoņikas un briesmīgi ķērcīgā balsī dziedāja līdz pat rīta ausmai, līdz zvaigžņu šūpoles lēnām izbālēja.
Pēkšņi kādā pēcpusdienā pie apvāršņa iezilgojās krasta kontūras, un kuģa telpās lodāja līksms nemiers.
„Zeme!”
„Kas par zemi?”
„Ko tur pērk? Kādu naudu tur ņem?”
Drīz skatiem jau vērās plats līcis, un saule kvēloja virs Āfrikas kalnu grēdām kā liesmains saules karogs.
„Nova Lagondo!”
Mūža meža zaļajā jūŗā kā gliemene baltoja maza moderna pilsētiņa. Aiz tās cēlās varenas kalnu kraujas ar liānu biezokņiem un ķēpjainiem milzu kokiem. Purvainās piejūras lagūnās auga slaidu palmu birzis. Šie skaistie vienkāršie koki deva ainavai pirmatnīgas vientulības mieru. Mēs bijām atbraukuši desmitus tūkstošus gadus atpakaļ pagātnē. Mūslaiku drudžainā trauksme šeit pagaisa kā dūmi, kas cēlās no ostiņas kuģu skursteņiem līdzīgi zīdainiem diegiem un vijās stāvus augšā debesu dzīlēs. Krastā pie pāļu sādžas resna nēgeriete, ar bērniem līcī iebridusi, ļāva melnām krūšu bumbām ūdens spīguļos plakšķēt. Kuģi sagaidīja jautrs skrandaiņu bars. Tie smaidīdami klaigāja un māja ar rokām it kā veciem draugiem un pašapzinīgi pastiepa roku dāvanai vai ari slepenai paņemšanai. Kad gājām krastā, viņi, skaļi pļāpādami, nāca mums līdz. Viņi nāca smiedami, dejas solī palēkdamies un gaidīdami, ka mēs kādā krogū vai citur kur pakritīsim, lai tad ņemtu, kas ir ņemams. Mēs neļaunojāmies, jo, ja jau kritīsim, tad ņems, ja ne šie, tad citi - varbūt putni, varbūt kāds ziedošs koks. Vakarā nomales bambusa bāros spēlēja monotoni nēģeŗu džezi. Arī no tiem dvesa tvanīgs Āfrikas sentiments, kaisli mīlas kliedzieni un apdullinoša, mutulīga bungu dunoņa. Mēs, baltie, sēdējām kā bez asinīm bāli. Āfrikai, okeānam, mūža meža šalkām mēs bijām par sīkiem - vai arī par lieliem, bet dažs vēlāk atgriezās uz kuģa gluži satracināts, izspūris, ar pustraku nēģerisku spulgu acīs un, ostas līmenī ieraudzījis ķēmīgas kuģu ēnas, brēca kā āzis.
Augšā kuģa komandtiltā bija tāds pats tempļa klusums kā vienmēr. Kapteinis iznāca no kajītes, pārlaida rūpīgu skatu kuģim, tad, iegājis karšu mājā, piedungoja barometram ar pirkstu. Viņš paņēma lineālu, to turēja brīdi, tad, it kā būtu kāds baltās maģijas priesteris, ievilka jūŗas kartē smalku grafīta svītru - mūsu rītdienas kursu. Tad viņš devās pie miera.
Nakts elpoja ar mierīgām vēsmām - klusa un svinīga. Okeānā virs līmeņa lidoja lidzivis - te izlēca un atkal zuda...
- - - - - - - - - -
Beigas- - - - - - Finis - - - - - - Ende.
