Jaunā Gaita Nr. 29. 1961

 

 

 

JAUNIEŠU ROSĪBA ZIEMEĻANGLIJĀ

Saglabāt un parādīt mūsu gara mantas svešumā ne tikai pašiem par lepnumu, bet arī sveštautiešiem par prieku, kā arī radīt sev latvisko pasauli − ar šo domu dibinājās Ziemeļanglijas tautisko deju kopas − Līdsas Kamoliņš un Bradfordas Sakta.

Līdsas Kamoliņš pastāv pie D.V.F. nodaļas. 1960. g. pavasarī tas atskatījās uz aizvadītiem desmit gadiem. Par tā tērpiem un veikumu priecājušies ne tikai latvieši, bet tie apbrīnoti arī Skotijā, Velsā, Īrijā, Vācijā, Itālijā, Francijā un Zviedrijā − kur vien Kamoliņš ciemojies.

Arī Bradfordas D.V.F. nodaļas deju kopas Saktas jaunieši ar lieliem panākumiem dejojuši Anglijā, Velsā, Īrijā, Holandē, Vācijā un Francijā.

Abas kopas guvušas lielu atzinību minēto zemju laikrakstos, filmās, televīzijas raidījumos, radio reportāžās u.t.t. Kamoliņa īpašumā ir sudraba kauss, kas izcīnīts Sicīlijas internacionālajā sacensībā.

Daudzi no ziemeļniekiem studē − aug jaunie ārsti, ķīmiķi, valodnieki, elektroinženieŗi, skolotāji. Ir arī jau kvalificēts elektroinženieris, ārsts un māsa.

Pārstāvēta ir arī modes pasaule ar vienu modeli un skatuve ar dziedātāju un dejotāju, kas pašlaik uzturas Lisabonā, Portugālē.

Līdsas un Bradfordas jaunieši guvuši arī atbildīgus darbus šejienes birojos, metalla un tekstīlfabrikās.

No brīvā laika nodarbībām vispopulārākā kļuvusi fotografēšana.

Augusts Zolts gatavo tautiskus kokgriezumus un miniatūrkoklītes, kas dāvinātas daudziem deju kopas braucienos iegūtajiem Latvijas draugiem. Sicīlijas tūrisma apvienības prezidenta kabinetā glabājas Augusta gatavota Latvijas karte − kokgriezums. Kentas hercogiene, Agridžento bij. pilsētas galva Dr. Laureta un daudzi citi ir Augusta koklīšu īpašnieki.

Saktas administratīvais vadītājs Kārlis Uskalis raksta dzejas un kaļ sudrablietas.

 

Ziemeļjūŗas viļņos.

Saktas dalībnieki. 1. rindā no kreisās R. Riekstiņa, E. Šulce, R. Krūze, 2. rindā no kreisās V. Rulliņa − (deju apmācītāja), M. Ceriņa, A. Šiliņa, V. Strautmane, M. Ceriņa. 3. rindā K. Melbārdis, J. Zauers, K. Uskalis − adm. vad. J. Gravnieks, V. Gerels, V. Strautmanis un C. Bērziņš. Foto: A. Balodis

 

REZULTĀTS ELJA-S SEMINĀRĀ PĀRSTEIDZ

 

Redakcijas fotogrāfam laimējās iemūžināt vairākus interesantus uzņēmumus ārpus ELJA-s semināra tiešām nodarbībām...

Ak, šīs kājas... arī galda un krēsla.	Nav šaubu, ka semināra laikā ir daudz arī dzerts...
	Šķiršanās brīdī parādīta sirsnība var aizkustināt katru...

 

ELJA-s 2. semināra laikā rīkotās latviešu literatūras un autoru pazīšanas sacensības rezultāti ir patīkami, negaidīti un reizē pārsteidz. Sacensības virstemats tas pats, kas semināram, „pazīsim latviešu literatūru”. Sacensības dalībniekiem, jauniešiem, kas piedalījās seminārā, bija jāatbild uz 40 jautājumiem, nosvītrojot no četrām atbildēm trīs nepareizās. Jautājumi aptvēra kā latviešu jaunāko trimdas rakstniecību un dzeju, tā arī lietas, kas jau pieder latviešu literatūras vēsturei; bija jāzina arī šis tas par šāsdienas aktualitātēm mūsu grāmatniecībā un avīžniecībā.

Sacensībā uzvarēja Ojārs Gobiņš ar 102 , Ingrīda Kalniņa ar 100 un Velta Bajāre ar 97 punktiem no iespējamajiem 120.

Tiktāl nekāds sevišķs pārsteigums − Gobiņš un Kalniņa ir aktīvi jaunatnes organizāciju darbinieki un Velta Bajāre Minsteres latviešu ģimnāzijas audzēkne. Bet tādu netrūkst arī starp pārējiem. Tāpēc pēkšņi radās doma salīdzināt divi grupas − 10 labākos un 10 sliktākos literatūras pazinējus un konstatēt − cik katrā grupā lasa „Jauno Gaitu”. Aptaujas rezultāts šāds:

 

Ja ir šādi skaitļi, nav nekādu grūtību konstatēt ar statistiska testa palīdzību korrelāciju starp personām, kas lasa Jauno Gaitu un to rezultātu sacensībā. Šī korrelācija ir phi=0,70 vai chi²=9,80, kas nozīmē, ir mazāk kā 1% iespējamības, ka šāds rezultāts tikai gadījuma pēc; tāpat, ka starp JG lasīšanu un sacensības rezultātu ir vismaz „moderate correlation; substantial relationship” (pēc Guilforda).

Pārpratuma novēršanai jāpiezīmē, ka korrelāciju koeficienti nesaka neko par cēloņiem un sekām. Tie tikai norāda, ka divi parādības variē vairāk vai mazāk vienādi, t.i. jo vairāk vienas, vairāk arī otras, un otrādi (ja runā par pozitīvu korrelāciju kā šoreiz). Ir arī vēl citi aspekti, kas būtu jāievēro, taču viens ir skaidrs − šīs aptaujas un sacensības rezultāti norāda, ka JG lasīšana un latviešu literatūras pazīšana šajā grupā iet roku rokā.

Jaungaitnieki varbūt teiks, ka viņi jau sen to zinājuši. Bet nu tas ir vismaz konstatēts − neizlietojot labo ticību par vienīgo mērauklu.

 

I.

 

 

A. Balodis

AUSTRĀLIJAS PIEZĪMES

 

Austrālijas latviešu 10. kultūras dienu koŗa koncerta beigas. Uz skatuves redzami priekšā no kreisās: kultūras dienu rīcības komitejas priekšsēdis Ē. Līdums, 3 dziedātāji, kas piedalījušies visu 10 kultūras dienu koncertos, un diriģenti.
10. kultūras dienu atklāšanas akts Melburnas pilsētas namā. Aizmugurē stāv: vidū Ē. Līdums, pa labi Latvijas konsulārais pārstāvis Austrālijā O. Rozītis.	Skats no tautas deju sarīkojuma Sidneja Meijera brīvdabas estrādē.

 

ēģiptiešu archaioloģīja

Š.g. janvārī Sidnejā kāda latviešu divdesmitgadniece dzirdēta sūdzamies, ka latvieši esot reti neizpalīdzīga tauta. Proti, viņa iestājusies studentu organizācijā un sagatavojusi tai referātu par seno ēģiptiešu archaioloģiju. Diemžēl, nevarējusi sameklēt nevienu tautieti, kas uzņemtos referātu pārtulkot latviešu valodā.

 

KVINTETS VAI SEKSTETS

1960. g. rudenī Sidnejā iznāks piecu Austrālijas latviešu jauno dzejnieku kopīgs dzejoļu krājums Kvintets. Kāds sirms tautietis bar vienu no krājuma autoriem: „Jūs visi pieci patiesi esat kā jau dzejnieki, par praktisko pusi nemaz nepadomājat. Kas tad to jūsu kvintetu pirks? Vajadzēja papūlēties atrast kādu sesto autoru, nosaukt grāmatu par Sekstetu un vārda virsraksta pirmo pusi uzkrāsot uz vāka sešreiz lielākiem burtiem nekā otru pusi. Tad grāmata viena mēneša laikā būtu izpārdota!”

 

UZ SIĀMU

Jūnijā viens no „Kvinteta” autoriem, jaunais zinātnieks Kārlis Ābele, dosies uz Siāmu, lai Bangkokas universitātē lasītu vismaz trīs gadus lekcijas palaiontoloģijā un ģeoloģijas vēsturē. Par sava „garīgā enkura” vidi viņš tomēr solās paturēt latviešu sabiedrību Austrālijā, kuŗu cer apciemot atvaļinājumos.

 

AUSTRĀLIJAS 2. LATV. RAKSTNIEKU DIENAS notiks no 17. līdz 20. augustam Melburnā. Paredzams, ka piedalīsies kupls rakstnieku pulks no visas Austrālijas. Rīcības komitejas pr-dis I. Brēdrichs, vicepr-dis Ed. Silkalns. Gados jaunajiem komitejas locekļiem ar padomu palīdz rakstnieku seniors Jānis Sarma.

−S.

 

JĀNIS KRĒSLIŅŠ

Foto: Guilia Niccolai

SVENS LŪKINS

 

Šobrīd Ņujorkā pazīstamākais latviešu gleznotājs ir Svens Lūkins, kuŗa skati janvāŗa mēnesi rīkoja Betijas Parsones galerija „Section 11”. Skate bija iespaidīga, izkārtojuma ziņā priekšzīmīga. To aprakstīja Ņujorkas dienas prese un mākslas žurnāli. Par Lūkinu bija rakstīts arī latviešu laikrakstos (Eleonora Šturma Latvijā Amerikā 15. febr. num. un Jānis Krēsliņš Laikā 1. febr. num.). Divas Lūkina gleznas izraudzītas Ņujorkas jaunās glezniecības pārstāvēšanai plašākā izstādē Romā šinī pavasarī; viena no viņa izstādes gleznām izvēlēta nākamajai Karnegi lielajai gleznu izstādei Pitsburgā.

Svens Lūkins, kā Eleonora Šturma raksta, pieder jaunās Ņujorkas glezniecības skolas otrai paaudzei; citiem vārdiem, viņa glezniecību lielā mērā ir rosinājuši abstrakto ekspresionistu sniegumi.

Savā skatē Lūkins bija izstādījis tikai pašā pēdējā laikā gleznotos darbus − lielus formātus tumšās gammās, ģeometriski plākšņainām kompozīcijām. Runādama par gleznotāja vēso un atturīgo pasauli, Eleonora Šturma raksta: „Svens Lūkins savam darbam pieiet ar lielu nopietnību un Ņujorkas skolas ienestos jauninājumus pielieto ar gudru ziņu un izsmalcinātu gaumi, lai arī, pavirši vērojot, viņa gleznojumi varētu atstāt dekoratīvu iespaidu... Viņa toņi ir tumši, nopietni un atturīgi, Zilais un mēļais robežojas ar tumšu vai rūsganu brūnumu vai skuju mežam līdzīgu zaļumu, un Šai noskaņotajā krāsu secībā vienmēr ielāsmojas melni laukumi, piešķiŗot darbiem neparastu telpas sajūtu.”

NARCISS

Svena Lūkina zilo toņu dzidrumu piemin šīs burtnīcas debitante Valda Dreimane dzejolī Akvarelis :

Es zinu, kā tas bija:

tu lūkojies jūŗā kā spogulī zilā,

ūdeņi nepretojās, izkāpa malā,

un lija un lija

zils dzidrums tevī −

tik mūžīgs, ka nezaudēdams

tu arī mums no tā devi.

 

Kad tavā akvarelī

veŗos es tagad bez mitas,

līst dzidrums zili zilais manī.

 

Šodien es esmu cita −

lāse ūdens zili maiga

uz pasaules vaiga.

 

 

 

JĀNIS KRĒSLIŅŠ

SIGURDS VĪDZIRKSTE

 

1960. g. 25. augustā ar franču kuģi „Liberté” uz Eiropu aizbrauca Ņujorkas gleznotājs Sigurds Vīdzirkste. Protams, lai gleznotu. Mēs ceram. Un lai redzētu, kā citur glezno un dzīvo. Pirmos mēnešus Eiropā pavadījis ceļojot, tagad Vīdzirkste apmeties Majorkas salā Spānijā. Kā pats raksta, viņa „Šāsdienas mājvieta nav nekas satraucošs: kalnāji, ieleja, tītari, apelsīni, gaiļi, viens rejošs suns (aiz vārtiem), saule, mēness...” Bet gleznot jau laikam tur var, jo ir arī „pāris pelēkas bildes.”

Kā daudzi trimdā auguši mākslinieki, mērķtiecīgais gleznotājs Vīdzirkste latviešiem maz pazīstams. Pirms gadiem kopā ar Jāni Annusu (pašlaik Romā), Černoku, Stubi un Kaņepu Vīdzirkste bija rīkojis izstādi Kalniņa salonā Ņujorkā, bet kopš tā laika daudz krāsu no tūbām izspiests.

Vīdzirkste ir abstraktists. Tomēr viņš neatzīst vairumu, kas glezno abstrakti; tie viņa uztverē rotaļājas ar krāsām, aistētizē − pie tam parasti viens otru atdarinot. Savā mākslā Vīdzirkste grib būt tiešs, vienkāršs, godīgs. Godīgi savus darbus bieži darina bērni, tādēļ Vīdzirkstem patīk bērnu zīmējumi, grafiti. Vīdzirkstem patīk arī antiaistētiskais francūzis Dibefé, askētiskais spānietis Tapies − cementīgo gleznu darinātājs, neatdarinātājs.

Runājot par savu glezniecību, bez formālām apdares, kompozīcijas un zīmējuma problēmām, kas Vīdzirkstem ir šāsdienas vadošo eksperimentālo glezniecības strāvojumu nosacītas, gleznotājs allaž uzsveŗ savu darbu satura un emocionālās kvalitātes nozīmi. Kāda ir Vīdzirkstes darbu emocionālā kvalitāte? Grūti atbildēt. Katrā ziņā tā nav saistīta kā citiem māksliniekiem ar līdzīgu pagātni, ar literāri fotogrāfiskām atmiņām par zudušo dzimteni, bēgļu nometnēm, redzēto pilsētu torņiem, debesskrāpjiem un to iemītniekiem. Vīdzirkstes darbu emocionālā kvalitāte drīzāk saistīta ar tieksmi nicināt liekuļus un frāžu kalējus, kas iemantota pasaulē klīstot, tāpat ar tieksmi nicināt gleznotājus, kas ar mieru pārdot savus principus vairāksolītājiem − vienalga, ideoloģiju apzīmogotiem vai ne.

Kādreiz senos laikos Vīdzirkste gleznoja reālistiski, gandrīz, jāteic, cenzdamies kā Rembrants; savā abstraktā posma sākumā Vīdzirkste krāsains, košs kā vairums šodienīgie abstraktisti. Cezūru tā darbībā, šķiet, ievilkusi dienēšana ASV kaŗa flotē. Uz kuģiem un okeānos Vīdzirkste būs laikam iemantojis kādu izmisumu, jo pēc nokāpšanas krastā gleznotājs grib šāsdienas mākslai sniegt savu gluži personīgo nodevu. Tas nav viegli. Pēdējā laikā gleznas − pirms Eiropas ceļojuma redzētās − ļoti tumšas, melnas, pelēkas; gandrīz visu izšķiŗ apdare.

Tāpat kā Svens Lūkins, Vīdzirkste nav izcilās domās par trimdas latviešu gleznotāju grupu skatēm, vismaz kādas tās redzētas Ņujorkā. Tās viņa uztverē nereprezentē neko. Dažādi stili, dažādas ievirzes, dažādas kvalitātes mākslinieki vienkārši neder kopā. Lai sarīkotu labu izstādi nepietiek ar to, ka māksliniekiem tā pati tautība.

Ņujorkā Vīdzirkste biedrojas ar Elles ķēķa ļaudīm. Viņš ir liels Linarda Tauna dzejas cienītājs. Vīdzirkste allaž cenšas arī atbalstīt jauno latviešu literātu pasākumus. Kad vāca subskripcijas Dzintara Soduma tulkotam Džoisa Ulisam, Vīdzirkste bija viens no pirmajiem, kas pasūtināja desmit eksemplāru. To viņš darīja laikā, kad dzelžaini krāja naudu Eiropas ceļojumam. Gleznotājs nesen apmeklējis arī pašu Ulisa tulkotāju Sodumu Zviedrijā („nāvīgi lāga vecis.”).

Ko vēl par Vīdzirksti teikt? Ka viņš glezno melnas saules, kuŗas apdziedājis Gunars Saliņš? Ka nesen Romā iebraucis, viņš turienes draugam Jānim Annusam, kas to vedinājis apmeklēt muzejus, teicis, ka gribot redzēt pašu pilsētu un tās ļaudis, nevis mākslas darbu noliktavas? Ka viņa pirms pāris gadiem darinātos ogles zīmējumus Karalis Līrs un Pilsēta reproducējam šinī Jaunās Gaitas burtnīcā?

 

 

 

PAR ŽURNĀLA VĒRTĪBU
JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Par žurnāla vērtību nemaz nebūtu jārunā. Tas jau pats to rāda, neskatoties uz dažu nelaimīgi ievietotu un dažu dumji pārprastu rakstu. Tas viss ir sīkums, no kā dažs grib iztaisīt nezin ko, pat nespēdams godīgi atzīties savās kļūdās pēc to atskāršanas. Paldies jums visiem!

Arvīds Bite, Meivudā, ASV

 

 

CEĻŠ UZ LATVIJAS NĀKOTNI.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Vaļsirdībā pausti uzskati arvien daudziem nepatīk. Šī iemesla dēļ radās arī „kņada” ap Jauno Gaitu. Bet tas arī rādīja, ka jaunajai audzei ir drosme, sava domāšana, savi uzskati un ceļš uz Latvijas nākotni. Bēdīgāk būtu, ja mums nebūtu šādu meklētāju, ja valdītu vienaldzība un gara nabadzība. Tikai no šiem nemiera gariem — meklētājiem — nāks vīri, kas cels mūsu tautas nākotni.

T. Sīlis, Kalifornijā.

 

 

TUVUMS UN TĀLUMS, VAKARI UN RĪTI
JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Nevaru pievienoties V. Zariņa domai, ka lietu pareizai izpratnei vajadzīgs zināms attālums. Gluži otrādi. Jo tuvākā saskarē ar kādu parādību nonākam, jo labāk to saprotam. Tādēļ tas, kas no komūnisma cietis, to vienmēr nesalīdzināmi labāk pazīs nekā tāds, kas būs iepazinies tikai ar dogmu. Kur ir emocionāla distance, tur nav vairs cīņas, jo cīņas pamatā vienmēr ir jūtas. Prāts var noteikt tikai cīņas līdzekļus.

Nekādu atbalstu mēs mūsu cīņai no rietumiem nesaņemam. Rietumnieki mūs atbalsta tikai par tik, par cik viņi mūs var izmantot savas polītikas labā. Ja rietumi meklēs saprašanos ar komuūnistisko Krieviju, mēs nekādu atbalstu nesaņemsim, vienalga, vai mēs vēršamies pret krievu imperiālismu vai komūnismu. Saprašanās uz mūsu rēķina jau arī laikam sen būtu notikusi, ja Chruščovs negribētu „atbrīvot” arī pārējo pasauli.

Diemžēl, daudzu rietumnieku acīs imperiālisms ir pavisam normāla parādība. Tādēļ arī rietumu neveiksmes cīņā pret komūnismu. Savā informācijas darbā mums jāizvēlas vienmēr lietderīgākie argumenti. (Ar patiesību vien var gūt panākumus tikai starp prātīgiem cilvēkiem). Nekad nedrīkstam aizmirst, ka rietumu atbalsts ir tikai līdzeklis mūsu dzimtenes atbrīvošanai. Tādēļ nedrīkstam piekrist nekādam izlīgumam ar komūnismu, kaut arī mēs tāpēc zaudētu rietumos atbalstu. Pretējā gadījums mēs nonāktu pilnīgā bezjēdzībā. Lai iegūtu līdzekļus mērķa sasniegšanai, mēs atteiktos no paša mērķa.

Im. A., Zviedrijā

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Man patīk jauno autoru drosme un meklējumi. Katru burtnīcu gaidu ar lielu interesi.

Z. Jumiķis, Francijā

 

 

VĀRDI UN DARBI.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Jaunajā Gaitā ir iztirzātas dažādas sadzīves problēmas, bet gandrīz nemaz nav skarta ļoti svarīga „labas priekšzīmes problēma”, lai vārdi atbilstu darbiem. Tā kāds profesors apskata skaistos vārdos gaŗā rakstā, cik svarīgi ir latvietības saglabāšanai piederēt pie latviešu draudzes, bet pats paliek amerikāņu draudzē, jo tā viņam sagādājusi darbu. Līdzīgu piemēru ir daudz, tāpēc būtu ieteicams vairāk par šīm problēmām rakstīt, runāt un aicināt katru „neplātīties vārdiem”, kuŗus pats nevar pildīt, jo tie morāliski grauj visu sabiedrisko dzīvi.

Lasītājs Kalifornijā

 

 

KONSEKVENCES

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ja mēs būtu kaut cik loģiski konsekvencēs:

1. mēs par abstraktu gleznu rakstītu abstraktu recenziju,

2. mēs kritiku par filmu taisītu īsfilmā,

3. mēs feļetonus nenosauktu par romāniņiem,

4. mēs par avīzi nemaksātu naudu (par to samaksā sludinājumu ievietotāji),

5. mēs slavētu latviešu karali, jo tāds nav mūsu atmiņā ne ar ko „sablamēts”,

6. mēs visi pārietu katoļticībā, jo Vatikānā vēl kā vienīgajā kristiešu organizācijā nav atklāti iefiltrējušies boļševiki,

7. mēs izsludinātu 14. maiju par „opozīcijas” polītiskas negatavības piemiņas dienu,

8. mēs gatavotu filmu par Kaupēnu, sekodami Holivudas dižpanākumiem,

9. mēs ierīkotu rezervātu (ar nūdisma nodaļu) visiem, kas vēl vēlas nēsāt nacionālos tautas tērpus un runāt angliski,

10. mēs dibinātu nevien eksīlvaldību, bet arī eksīlčeku ar nākotnē uz rietumiem deportējamo sarakstu,

11. mēs izsistu boļševikiem aukstā kaŗa ieročus no rokām, ja pārņemtu viņu saukļus,

12. mēs dibinātu akciju sabiedrību palētinātās atombumbas iegādei,

13. mēs visus savus diletantus neslavētu, lai nepadarītu kaimiņnācijas skaudīgas,

14. mēs neuztrauktos par „svešu ideju briesmām”, bet gan radītu paši savas idejas...

Lasītājs