TRĪS RECENZIJAS
1
Linards Tauns, Mūžīgais mākonis, Apg. Ziemeļblāzma
Pirms dažiem gadiem pašā Lieldienu šķīdonī ieradās viesis: no jūrnieka gaitām bija iegriezies Eglons Spēks no Ņujorkas. Stokholmai pāri bija nobiris putenis, un ielas klāja šķīsta auksta sniega putra. Ārā drēgns un miglains. Nolieku aizrāvīgo Svena Rosendāla Grāmatu par āpšiem, kas priecina šādās dienās. Šodien negribas runāt par blēņdaŗiem (Stērnu) vai episkās formulas zinātājiem (Čoseru), piemērotāka būtu dzeja. Jā, latviešu dzeja. Pa durvju spraugu Godo nupat iemetis Linarda Tauna dzejoļu grāmatu Mūžīgais mākonis. Eglons sēž krēslā un izstiepj gaŗās kājas. Otrā istabā puikas klikšķina pingponga bumbiņu, tā lēkā pret mūsu ziemeļu mājas siltajām sienām. Eglons stāsta par Īslandi, kas izaug no jūras kā apledojis katls pār tvanīgajiem Čarlstonas purvājiem.
Kā bija Ņujorkā? Tur iznācis iebraukt tieši Ziemsvētkos. Arī sniegputenis, debesskrāpji niruši pār galvu kā kalni. "Pirmoreiz mūžā sastapu latviešu dzejniekus un māksliniekus tādā vairumā. Tas pēc daudzajiem kuģa mēnešiem radīja tādu iespaidu, ka pēcāk vilcienā likās, visi runā latviski. Tavu ārkārtīgu sirsnību!" Tauna dzīvoklis - Elles ķēķis. Gleznotājs Milts. Liftā dzied Čaka dziesmu. Domas un runas tur lēkā kā, nu kā pingponga bumbiņas. Saliņš. Mudīte Austriņa. Annusu Anniņa. Dzīvie, kustīgie ļaudis vada Eglonu uz staciju, tā milzīga kā katedrāle, sajūta kā uz nemitīgu braukšanu vai iešanu. Un Tauns? Viņš likās no visiem tuvākais. Uzliek roku uz pleca un stāsta, laba sajūta klausīties. Liekas nemainīgs kā visi trubadūri, "Kā spožs vērsēns, kas ienadžos nes Latvijas pļavu puķes." Kad svētku aktā lasa Tauna dzeju Rozes un zivis, klausītājiem, vairākiem simtiem bērnu, pārvīd smaidiņš, visiem viegla, pacilāta sajūta.
Paldies Eglonam par šo stāstu. Kam vairs recenzija? Tagad, pāršķirstot Tauna grāmatu, liekas: aiz dzejas ainām tur jaušams tik stingrs loģisks samērs, gleznas svaigas kā pusatvērušās - šķiet, Tauns vēl īsti nav parādījis sevi. Nezinu, vai brīvais pants pilnām atraisa viņa dzeju. Trubadūriem mēdz būt sava stingra, trausla forma. Viņi arī mēdz savas dzīves atsevišķos posmos koncentrēt dzeju ciklveidīgi ap zināmu objektu vai izjūtu. Kā pie tā tikt, tas laikam nav tik daudz mākslas kā maizes, īres, šad tad iespējas izkustēt un tuvu cilvēku jautājums. Lai top!
2
Olafs Stumbrs, Etīdes, Alfr. Kalnāja apgāds Čikāgā, 1960. g.
Stumbra grāmata vairākus gadus klaiņoja pa trimdas apgādiem un neatrada izdevēja. Kas to pirks, latviešu grāmatas vairs nepērk, dzeja nav modē utt. Beidzot tā iznākusi un, kā dzird, īsā laikā izpārdota, Kāpēc? Ko lasītāji tajā saskatījuši?
Stumbram viņa dzeja ir kaislība, viņš d z ī v o dzeju un līdz ar to spēj aizraut. Viņa saites ar publiku ir ciešas, un savā dzejā viņš izsaka tai tuvus pārdzīvojumus. Latviešu lasītāji ir izkaisīti visā pasaulē, reti iespējams tos aizsniegt. Lai nezustu kontakts ar publiku, Stumbrs raksta angliski un sniedz klausītājiem savu dzeju tiešā priekšnesumā.
Stumbra spalvai pieder vārdi: "Ar ko mēs te ārpusē beigu beigās tik ļoti lepojamies? Vai ar to, ka mūsu prozisti un dzejnieki joprojām d r ī k s t rakstīt ko un kā tikai vēlas , ja vien viņi vēlas rakstīt to pašu un tāpat kā pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem?" Tam pretī Stumbrs uzsveŗ dzīvu, zināt kāru, brīvu garu, kas vienīgais var būt nebrīvības pretspēks. (Polemika Laika lasītāju vēstulēs.) Tiesa, pirms dažiem gadiem trimdas publika vēlējās vairāk atcerēties. Taču atkal uzvēršas jaukā latviešu īpašība būt ziņkārīgiem, atbalstīt meklējumus. Arī Latvijā, cik jaušams, ir milzīga kāre pēc dzīva gara, lai arī valsts varas balstītā literātūra tur ir kā pelēks saspiests torso bez iespējām iedziļināties līdz cilvēka individuālākiem, smalkākiem pārdzīvojumiem, bez iespējām eksperimentēt līdz formas atbilstošākiem veidiem, bez iespējām kopt nescholastisku loģiku līdz objektīvam īstenības ieskatījumam, bez iespējām salīdzināt. Krāsa un individa aizmiršanās rodama tikai trimdas sūri grūti rakstītās grāmatās.
Etīžu lielāko daļu radījuši divi jūtu skālas pretpoli: sāpes un ekstatiska laimes sajūta. Katrai no šim sajūtām savukārt redzamas vairākas gradācijas, sākot ar "ikdienišķiem" dzejoļiem un iedziļinoties līdz sāpju apsēstībai; Neticība, Dziesma par pazušanu, rēgainā Elēģija manas dvēseles mieram, depresīvā Vēstule no aizslēgtās istabas, Divas variācijas, Apsēstība. Sāpju izjūta sasniedz katarsi Elēģijā kādai mīļai aizgājējai un Dziesmā no pazemes. Šai daļai kā vadmotīvs skan cauri drūmās korāļa rindas: "Gribēju tālajos laukos vēl iet. Satumsa nakts. Vai ne? Gribēju tālajos laukos-"
Tāpat dažādās gradācijās padziļinās ekstatiska laimes sajūta: Dziesma par slāpēm ("Gribu tikai ziedēt, gribu būt dzīvs, dot prieku. Nakts! Atraisies, parādies!"), Kraukļa dziesma, Gavilējot.
Katra no šīm gradācijām sasniegta ar pirmatnīgu iedvesības spēku, ieķīlājot tam savu miesu, lai arī tai grūti. Šādu dzeju rakstot, dzejnieks nedomā par konsekvencēm. Taču jaušama vēl trešā: epikas izjūta. To rāda Rīta dziesma, Dziesma par patiesām jūtām, Meitenei, kas uzkavējās manā pilsētā, ID (varbūt viens no grāmatas izcilākajiem), lepnā Dzejnieka dziesma, Vasaras gailis. To varētu dēvēt par organizētu dzeju, kur cildenās devās saplūst kopā kā sāpes, tā ekstaze.
Ar ko Stumbra dzeja varētu būt rados? Lasītāja uztverē pavīd Plūdonis, amerikāņu plašā panta dzejnieks Sandbērgs. Bet lielākā radniecība liekas ar latviešu lasītājiem maz pazīstamo amerikāņu dzejnieku Arčibaldu Meklīšu (MacLeish).
Perspektīvas? Dzejnieks ar tik stipru drāmatisku nervu labi varētu rakstīt modernas traģēdijas. Ja gribēs. Etīdes ir šķīstītava, un beigu akcentu dod rindas:
nekad, nekad vairs nebūs šī vienkāršā kurpe
dimdošs vilciens, kas, dzirksteles šķiezdams,
drosmīgi ieauļo naktī.Kāpēc ne? Ar savu dzejas māku un kaislību Stumbrs spēj uzcelt pats sava platuma sliedes.
3
Jānis Krēsliņš, Tomēr, es atceros, apg. Ceļinieks,1960.g.
Jāņa Krēsliņa pirmā dzejoļu grāmata Tomēr, es atceros atgādina kādu tagadnes latviešu rakstos aizmirstu īpašību: tā nāk ar t.s. savu vēsti gan mākslinieciski, gan sabiedriski polītiski. Mākslinieciskie līdzekļi tajā ir kā mazs spridzīgs orķestris, kas palīdz autora domai rādīt, noskaidrot, mudīt, vētīt. Kā tāda dzeja varējusi rasties? Pirmkārt, Krēsliņu viņa darbs (vēsturnieks) ik dienas tur kontaktā ar intellektuālu vidi; noberžas gruži, paliek ciets kodols. ASV gūtā izglītība devusi iespēju raudzīties romiski tālās līnijās, bez naida un bailēm. Otrkārt, kamēr daudzi dzejnieki savos darbos skaidro un meklē sevi, šā autora dzeja ir pret apkārtni vērīga cilvēka dzeja, radusies kā kopīgu svētku iespaidā, tā reizēs, kad autors caur Ņujorkas mākslas notikumu prizmu redz latviešu lietas. Treškārt, plašajā romantiķu saimē Krēsliņš izceļas kā neparasts flamingo ar konstruktīvu loģiku, svaigu modernismu, nosvērtību, polītisku vērtējumu. Tā nu kopsummā liekas, ka šī ir trimdas rakstos pirmā dzejoļu grāmata, kas rāda: atmiņām un tagadnei iespējams saaugt jaunā dzīvā organismā. Ar garīgu spēku:
Mūsu tēvzeme, šķiet, ir kaut kur tālāk, dziļāk.
Tā vairāk dziesmās, patiesībā, savā liktenī un valodā.Krēsliņa grāmatai ir arī nozīme māksliniecisko līdzekļu meklējumos. Tā ir a n t i a i s t ē t i s k a. Daiļuma pārdzīvojuma vietā tā dod pārdzīvojumu, ko rada patiesība, skaidrība, tātad ētiskas vērtības. Ar to sakarā Krēsliņš raksta par notikumiem, kas smagi skāruši daudzus Latvijas pilsoņus (par 1919. gadu, par faktu, ka vācu okupācijas laikā Rīgā tapa ierīkots geto, par kaŗā samocīto paaudzi) un tā dziedina samilzumus ar asu skalpeli, ar pietāti, ar smalkjūtību pret atsevišķu cilvēku likteņiem.
Kuŗš no latviešu rakstniekiem vēl šādā veidā metis lasītājos tīras domas, sašutumu, smieklu? Veidenbaums! Krēsliņš ir divas paaudzes jaunāks, raksta ar sava laika līdzekļiem, bet devums (un iespējams arī nozīme šajā situācijā) nav mazāks. Īpaši jaunās paaudzes lasītāji šo grāmatu jutīs kā savu domu un sajūtu tulku.
Dzintars Sodums.
