RUNĀJOT PAR GRĀMATĀM
Ziemsvētku ekonomiskās peļņas aspekts nav svešs arī mūsu grāmatu apgādu īpašniekiem, un pērnruden, svētku gaidās, iznācis krietns birums jaunu grāmatu latviešu valodā. Jau paagri rudenī publicēts Kristīnes Arnoti romāns DIEVS IR AIZKAVĒJIES (Imanta, Kopenhāgenā). Arnoti kļuvusi populāra ar savu MAN IR ČETRPADSMIT GADU - UN ES NEGRIBU MIRT - sava veida parallēle Annas Frankas dienasgrāmatai; Arnoti tajā attēlo savus pieredzējumus Budapeštā okupāciju maiņas mēnešos. Šis stāstījums satriec. Jānožēlo, ka apgāds nav izvēlējies šo Arnoti pirmo darbu, bet licis pārtulkot franciski rakstīto DIEVS IR AIZKAVĒJIES, kuŗā daudz kas konstruēts un nedzīvs, atrisinājums jo īpaši. Ramānā tēlota dzīve komūnistiskajā Ungārijā . Protams, ir interese lasīt kaut ko tik radniecisku daudziem mūsu romāniem, meklēt līdzības un atšķirības, bet nekāds labais darbs šis romāns nav. Autore, cik zināms, izkļuvusi no Ungārijas laiciņu pirms īstā sarkanā režīma iestāšanās. Ir sajūta, ka viņa rakstījusi darbu, spekulēdama ar iepriekšējās grāmatas "ierauto vagu" un vajadzību attēlot Ungārijas situāciju. Nodoms nav slikts, bet tādā gadījumā jājautā, vai viņa izvēlējusies pareizo perspektīvu, tēlojot bijušo t.s. augstāko šķiru situāciju, likdama pat galvenajai varonei izvairīties no darba un piekopt netiklību, lai sagādātu vīram panākumus a r ī jaunajā iekārtā. Arī erotiskais iekrāsojums romānā liecina par īsta pārdzīvojuma trūkumu.
Uz robežas starp trimdu un dzimteni ir Veltas Tomas pirmais romāns ALDAUNE (Grāmatu Draugs, Ņujorkā), Darbība romānā gan notiek jau ārpus Latvijas robežām, bet Toma neskopojas ar t. s. "atpakaļskata elementu" un tādējādi apvieno abas ģeografiskās vienības vienā veselumā. Man šķiet, ka Tomas romāns pelna ievērību: pretēji daža laba cita autora metodei, kas raksta pašplūsmes ceļā. Toma domā par kompozīciju un valodu; viņas stils pārsteidz, pirmajā brīdī šķiet neērts, bet vēlāk simpatisks. Nevar noliegt, ka Tomas dzejnieces talants spīd romānā un iekrāso tā valodu, citiem vārdiem - romānā ir daudz vairāk dzejas nekā parasts. Interesanti, ka Toma aizkārusi, apzināti vai neapzināti, kaut ko no t. s. "pataloģiskā nacionālisma". Jābrīnās, ka šī tik pazīstamā parādība vēl nav interesējusi nevienu latviešu trimdas rakstnieku - vai varbūt ir bailes "noziegties pret līniju"? Tomas pasāktais iepriecina - tas palīdz attālināties no klišejām un pareizāk izprast cilvēku - arī trimdinieks ir tikai cilvēks...
Pilnīgi trimdas ūdeņos iebridis Alfreds Dziļums ar romānu NOKALTIS ZARS (Imanta). Darbības vieta - Zviedrija. Romāns ir satirisks, bet nelaime, ka autors pats nav satiriķis. Viņa satira neaizkustina - ne pozitīvi, ne negatīvi. Vietas, kur Dziļums jūtas savā elementā, ir dabas tēlojumi - tajos viņš ir īsts un sagādā lasītājam patīkamu pārdzīvojumu. Turpretī satiriskās daļas drīzāk pamudinās vienu otru meklēt prototipus, kas ir gaužām neliterāra nodarbošanās, kaut arī cilvēka dabā. Bet cenšanās pēc tāda efekta nevarētu būt daiļdarba nolūks. Der piezīmēt, ka Dziļuma romānā nav neviena "pozitīva tēla", tas ir simpatiskākais - katram ir savas vainas, katrs ir kaut kādā veidā grotesks. Tikai nav izmanāms, vai Dziļums saviem varoņiem jūt līdz vai tikai tos izsmej.
Imantas apgāds izdevis no jauna arī somu tautas eposu KALEVALA Linarda Laicēna tulkojumā, kas nedaudz atsvaidzināts. KALEVALA ir kapitāldarbs, un tam nav vajadzīgas sevišķas piezīmes, tā vietā katrā rietumkultūras literātūrā ir ierakstīta. Traucē nekonsekventais tipografiskais iekārtojums, par ko jābrīnās, jo lietpratēji apgādam pieejami.
Silvijas Ābeles romāns DAUGAVĀ IET LEDUS (Grāmatu Draugs) ir pērnā rudens sensācija latviešu grāmatniecībā, par kuŗas rašanos "klīst nostāsti". Ir runāts, ka izdevējs lasītājus gluži vienkārši piemānījis un grāmata rakstīta šeit, ne okupētajā Latvijā, kā sludināts. Izlasot romānu, tomēr jāsaka, ka vai nu var domāt par konģeniālu krāpnieku-rakstnieku vai arī grāmata ir īsta, un pārliecība vairāk sveŗas uz pēdējās versijas pusi.
Silvijas Ābeles darbs katram jālasa pašam. Lasot rodas tīrības sajūta. Romāns pārliecina ar to, ka atklājas patiesa aina par pašreizējo Rīgu un tās ļaudīm. Ar to nav pārmests trimdas autoriem, ka tie melojuši, savos darbos pieskārdamies okupētās Latvijas tematiem - taču jāsaprot, ka n e v i e n a m šeit nav tiešamības pārdzīvojuma, nemaz jau nerunājot par ikdienas detaļu zināšanu. Pat vislabākam rakstniekam nevar rasties nekas vairāk par publicistikas literārizēšanu.
Bez publicistiska elementa nav arī Ābeles grāmata, tā ir pat ļoti daudz, bet, no otras puses, liekas, autores kautrīgā atzīšanās , ka viņa nebūtu rakstniece, ir lieka. Ābele raksta droši, kaut arī rokai trūkst ierakstījušos autoru gludenuma. Bet tas taisni ir labi. Pārsteigums ir romāna izsvērtā kompozicija: atstāstīdama Rīgas meitenes Noras (savu?) dzīvi, autore met skatienus sāņus un apraksta Rīgu un cilvēku dzīvi Rīgā. Tā katru nodaļu veido Noras stāsta pavediens un publicistiskie sāņskati, kas kopsummā dod veselumu un harmoniju. Ledus iešana Daugavā ir arī sava veida kompozicijas elements: ar to iesākas romāns, tā gaidās tas beidzas ar Pasternaka temu. Bet kamēr Boriss Pasternaks paceļ savu varoni filozofiskā augstumā, pārvērš par (konstruētu) simbolu cilvēka cīņai pret masu kustībām, Ābeles ļaudis ir vienkāršie ikdienas cilvēki, kas dzīvo tā, kā viņi spiesti dzīvot un redz notikumus ap sevi paši savām acīm. Tās ir godīgas acis.
Godīgas pat dažreiz savā negodīgumā - vismaz autorei ir drosme visu atklāt. Drosme? Jā, varbūt gluži vienkārši nepieciešamība būt godīgai - jo citādi arī viņas rakstīšanai nebūtu jēgas.
Romāna saturs un tur pastāstītais neiedeŗas atstāstīšanai recenzijā: grāmata ir tik bagāta, ka katra tās lappuse interesē, aizkustina, liek dzīvot līdz tautas dzīvei un sajust tās dzīvo pulsu. Šī atklāsme ir kā tīrs lietus, kas noskalo putekļus no pasaules lietām. Bet radniecība ar Pasternaku kļūst par parallēli nobeiguma lappusē. Doktorā Živāgo ir divi paveci vīri, kas pie kāda Maskavas loga filozofē par "gara brīvību". Ābele nav tik rafinēta, viņas gaidas nerunā filozofu valodā, drīzāk liriķu, kas dabas parādībās skata līdzības ar cilvēku un tautu likteņiem. Bet vai tā nav tā pati Pasternaka iespītīgā ticība kaut kam nākotnē, kas lasāma Ābeles rindās, ar kuŗām tā nodod savu vēstījumu tēvam rietumos un mums visiem:
"Mēs esam te - Daugavas krastmalā... Mēs stāvam pie margām, ļaujamies spirgtajam vējam un klusējam, katra savās domās nogrimusi. Somiņā man ir tēva vēstule. Piepeši man nobriest cieša apņemšanās: es viņam aizsūtīšu visu, ko esmu šai gadā uzrakstījusi. Tagad uzreiz ieraugu, ka tam ir sava jēga... Viņam jāzina mūsu dzīve un ko darām. Šis ikdienas stāsts viņam paudīs, kā mums klājas, kāda ir mūsu pelēkā dzīvīte ar tās sīkajiem priekiem un lielajām bēdām.
Man pašai jāpaliek šeit. Man... nav ceļa cauri naktij un tumsai.
Nakts ir klusa, debess tumša un smaga kā akmens vāks. Lielā upe tek noslēpumainā klusumā, zem biezās, smagās ledus segas. Mēs zinām, ka reiz tā modīsies, kad pavasaŗa vēji salauzīs ziemas ledu. Bet vēl nav pienācis laiks.
Kad tas būs? Vai tu to zini, mīļais tēvs? Es tev sūtu sveicienus aiz gaišā apvāršņa".
Gunars Irbe
