Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017
|
Dainis Deigelis
|
||
|
* * *
|
nakts klusu ieslīd acu zīlītēs kā plankumaina salamandra pilsēta elpo neaizmigusi caur elektriskās gaismas pielietām logu acīm klab taustiņu klusā vientulība datora ekrāna gaišajā mutē barojas nemierpilns ego joprojām reālists prasa neiespējamo nojaušams tuvums bailes nakts klusu ieslīd acu zīlītēs vistālākās zvaigznes
|
|
|
* * *
|
vasara šogad nav padevusies kā parasti tikai lietus vien lietus vien vispār jau nekas jauns tā bijis arī citus gadus citus gadus bija vieglāk vērot putnus, kurus vējš notriecis lejā no debesīm aizvēris rīkles bez neviena kliedziena uz balkona šogad iestādīju ziedus neaug
|
|
|
Dzejolis kas uzrakstīts bez sirdsapziņas |
viss pareizi patiešām viss pareizi jūs lasot nekļūdījāties mēs nekad nepadosimies teroram mēs esam terors ar to vien ka griežam otru vaigu nav nekā cietsirdīgāka par neizmērojamu augstsirdību nav ciešāku važu par neizmērojamu pateicību viss pareizi patiešām viss pareizi jūs lasot nekļūdījāties svētās grāmatās tikluma mazāk kā bulvāržurnālos aiz kuru vākiem tik saldi dus mirstība
pielūdziet
|
|
Dzejolis kas uzrakstīts |
pārlauzts līdz kaulam iekšējais mehānisms pārlauzts līdz kaulam akmens gulst kā lietuvēns uz acīm varbūt dziļāk sataustāma vāts likās sadzijusi nervoza dēļu čīkstēšana minūtē pirms saullēkta pirksts nospiež sprūdu lai apklusinātu visas tās vājprāta pilnās vārdu upes kuras nav uzrakstītas kuras nedrīkst uzrakstīt tāpat kā nedrīkst mīlēt pārlauzts līdz kaulam iekšējais mehānisms
|
|
|
* * * |
dažreiz nezinu ar ko kopā cīnīties eju pie kokiem kailiem vai salapojušiem vientuļiem un pūlī tiem nav tieksmes runāt niekus parasti tie saprotoši klusē glāsta savām zaru rokām vaigus vai paņem tevi uz galotņu pleciem aijā kopā ar vēju klusumu tavā azotē tie nekad necenšas aizbēgt tiem vienmēr ir laiks stāvēt rītausmā pret zāģa asajiem zobiem krist ar smaidu kaltušiem vienalga sārtos degt kādam drosmīgi liksies kādam stulbi eju pie kokiem kad nezinu kur manī cilvēks ir
|
|
* * * |
cauri atkušņa nodriskātai pilsētai ledus pamesta plūst rāma upe čukst nāc un slīksti manī man ļoti gribas tev patikt man ļoti gribas tevī palikt stingri un nesatricināmi kā blokmāju maldugunis logos paraksta spriedumu jebkuram skūpsta zilganrāmas lūpas nožņaugtām elpām deg tilti pa kuriem eju uz tirgu pēc piena vienam dzīvam kaķim
|
|
|
* * * |
pilsētā pie mājas plīsušas caurules vīri nervozi pīpē berzē lietū nosalušās rokas gar oranžām vestēm dauzās samirkusi dzīvība zem neuzlauztā asfalta vēl neredzamā ievainojumā peld cauršauts galvaskauss tam kas reiz gribēja elpot pirms palikt par rētu apklātu paša izdedžiem izdilis asfalts pāri kā piemineklis pēc puststundas tiks atrakts svinīga komisija izcels to lateksa cimdiem vedīs pārapbedīt tur
kur vārdus vairs neatceras caurules plīsušas pilsētu tevi dzer klusi aprakdams nosalušās rokās vibrējošs zvans nervozē telefonā priekšniecība jautā par darbu gaitu atgādina izpildes termiņus aiz logiem pilsoņi elpo mierīgi rētas paslēptas
|
|
|
* * * |
ir atspīdējusi tā dievišķā gaisma mēs nemaz neesam priecīgi redzēt autobusus no vienas vietas rētās sēžam un saprotam pretī taču visi izliekas ka smaida ka ir laimīgi gaismas apgaroti tauriņi kas sitas kā arestanti jukuši pēc spīdzināšanas pret kailām betona sienām ir atspīdējusi tā dievišķā gaisma plūst neizraudātas asaras pa ielām mēs atgriežamies pie pareizajām vērtībām pie smaidošiem bērniem paklausīgām sievām vīrišķīgiem līdz zobiem vīriešiem kas krēslā griež vēnas kas nezina kā dzīvot bez iespējas redzēt tālāk par sauli līdz pēdējam nervu galam ir atspīdējusi tā dievišķā gaisma līdz pēdējam nervu galam nevienas citas zvaigznes kas mierinātu cik tumši sāp viens gaiši valkāts vārds
|
|
|
* * * |
viennozīmīgi tā vienmēr ir bijusi vientuļa kāpšana kalnā viennozīmīgi vienmēr jāizlemj pašam tas ko nes pūciņa vai akmens naids vai piedošana viennozīmīgi mūžīgs jautājums ja nepiederi nevienam krastam vai tu esi upe
|
 |
Dainis Deigelis (dz. 1983) pašlaik ir jelgavnieks ar saknēm Alūksnes novada Ilzenē. Publicējies laikrakstos Kultūras Diena kultūras portālā Satori.lv, Ubisunt, Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes, žurnālā Domuzīme. 2017. gadā absolvējis Literārās Akadēmijas Meistardarbnīcas dzejnieku Andra Akmentiņa un Ronalda Brieža vadībā. Pašlaik ir ceļā uz pirmā dzejoļu krājuma pabeigšanu. |
