Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017
Lidija Dombrovska |
||
* * *
|
Katra laiks ir nosacīts, kad kāda roka kloķi nospiedīs, mans pūrs būs pielocīts.
Šoziem man reti kad sokas – kā kad kamzolim gribu pielāpīt ielāpu un nav diegu pie rokas.
|
|
* * *
|
Šim laikmetam pazudis ceļrādis neviens tam nevar ceļu parādīt. Aiz neziņas tas pats pār savām kājām klūp un krīt. Redzams – tam vajag bateriju izmainīt.
|
|
* * * |
Vakars poš savu migu – tas savu laiku zin. Rēgi man uz kājām min.
Rudenim dūmu dvaša elpā – skatos – zvaigzne ar zvaigzni spēlē pingpongu telpā. Zvaigžņu zvīņas jūrā krīt, man grūtsirdības grubuļi nepielīp.
|
BLĀZMAS KOŠUMS
|
Blāzma brilles pazaudēja pusakla savas krāsas pa labi, pa kreisi lēja un mākonim sejā. Tad aizdipēja. Es piegāju pie loga loga rūts pušu – saule bija logā futbola bumbu iespērusi.
Glāsaina gaisma ielija istabā, rīta svīdumā. Uz palodzes gauris, nagi asi, atvēstiem spārniem apgāza manu tējas tasi. Nekas. Rīts bija košs. Es blāzmas košumu padzēros. |
Foto: West Australian
|
Lidija Dombrovska (prec. Larsena) studējusi Dānijas Ķēnišķīgā mākslas akadēmijā (Det Kongelige Danske Kunstakademi). Strādāja par mācībspēku Austrālijā Kertina universitātē (Curtin University, Perth), pasniedzot glezniecību un zīmēšanu. Darbi Pertas mākslas muzejā, daudzās universitātēs, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Ģederta Eliasa muzejā, Jelgavā. Saņēmusi Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas balvu. Latvijā izdotas septiņpadsmit grāmatas. Visus Jaunajā Gaitā publicētos mākslinieces Dombrovskas darbus un rakstus (gan dzeju, gan prozu) var atrast e-arhīvā <jaunagaita.net>.
|