Lidija Dombrovska

AIZRAUTĪBA UN ATJAUTA

 

Griestos loga atveids ar glāsainas gaismas viļņojumiem. Gaismas strēles izgaismojas un izbāl virs kaļķaini baltas, gludas virsmas.

Domas pludo kā papīra kuģīši Lielupē.

Viņš grasījās piecelties, kad sadzirdēja viņas nicīgo balsi:

– Tu vienmēr blenz griestos! Ko tu tajās gaismas spēlēs saskati, kaut ko brīnumainu vai ērmīgu? – viņa jautāja.

Vakar bija Raitas dzimšanas diena. Pirmā bez viņas pašas.

Logā skalojās rīta blāzma, pieskaloja padrūmo istabu. Un tūlīt sirds kļuva vieglāka. Dzīve bija viņu iemācījusi pazīt gan prieku dzīvības dvašā, gan sāpju dūrienus.

Tuvības brīžos viņa viņu saukāja par sirsenīti. Kad dusmojās, par āpsi.

Viņš centās viņu nesakaitināt. Izvairījās runāt par tēmām, kas varētu satricināt mājas mierpilno gaisotni un viņa ērto klusumu.

* * *

Viņi sēdēja virtuvē pie galda. Katrs savās domās iegrimuši malkoja melnu, kūpošu kafiju. No atvērtā loga ieplūda puķu reibinošās smaržas.

Tikko izplaukušajos kokos zuzināja bites. Vienubrīd viņam likās, ka viņa viņu uzrunā:

– Sirsenīt, nu tu atkal esi aizdomājies!

– Es gaidīju, ka tu kaut ko prātīgu sacīsi.

– Nezinu, kas man būtu tev sakāms, – tu pats sēdi kā mutē ūdeni ieņēmis.

– Ko nu tu, Raitiņ! Mēs tak saprotamies arī bez vārdiem.

– Tu nekad neklausies ko es saku. Es teicu, tu izskaties saguris.

– Sirseņi nesagurst.

– Neizliecies, es tevi pazīstu kā savas rokas plaukstu.

Un tad, kā ar kāda burvja mājienu labā noskaņa pagaisa kā dūmi gaisā.

– Par sirseņu briesmām jau stāvēja rakstīts Bībelē. Viena sirseņu saime aptver piecdesmit biljonu insektu, tie noēd četrreiz vairāk nekā visi Ņujorkas iedzīvotāji.

– Ahā. Un no kurienes tev šī informācija? Vai no tava viszinīgā vēstuļu drauga, kas dzīvo debesskrāpī un grābstās mākoņos?

– Un kāpēc tu domā, ka viņš man tā raksta? Tādēļ, ka mani ciena?

– Nē, ne tādēļ. Mākoņiem tuvu dzīvojot, viņam nav neviena ar ko runāties.

– Dievam apnicis viņā klausīties.

– Kaunies! Marks ir novatorisks mākslinieks, kas savā mākslā meklē jaunas stigas. Kamēr tava prāta somā guļ vakardienu grabažas. Svied ārā!

– Modernā māksla kā pele lamatās velk savu pēdējo elpu.

– Tevī klausoties, novīst ausis, – Raita atbāza un saknieba lūpas. Par mākslu viņi ķīvējās tāpat kā par mēness krāsu.

Viņasprāt mēness bija perlamutra krāsās, ko viņš kategoriski apstrīdēja.

– Mēness ir kādas kosmiskas būtnes uzpūsts ziepju burbulis – viņš ironizēja.

– Tas no tā, ka tu vakaros nobaudi kārtējo groku, tad īstās krāsas nevari saskatīt, viņa sacīja un pavīpsnāja.

Raita jūsmoja par amerikāņu mākslas slavenībām un apbrīnoja Marka sūtītos fotoattēlus.

– Nu, ko tu saki? – viņa jautāja starojošām acīm kā bērns, kas saņem konfekti.

– Galīgs bleķis. Ūdenskliņģeri ar caurumu vidū. Tavs domubiedrs grib pasauli apmānīt, bet tu to neredzi.

– Šie darbi ir ģeniāli, gara sprieguma un atdeves rezultāti, kuros viss liekais atmests.

– Ha! Par tādiem pat godīgs gailis nedziedātu.

– Es dzirdēju ko tu teici, – viņa noskaldīja un pagrieza muguru.

Tur nu nav ne mazāko jaunrades dzirkšu, – viņš nodomāja un pašūpoja galvu.

Ka māksla var daudz ko zaudēt ir mūsdienu pasaules fakts, ko viņai bija grūti pieņemt. Cilvēces vēsture pierāda tehnoloģijas attīstību un māksla tajā allaž ieņem svarīgu vietu. Raita par Marka mākslu vien žvadzēja:

– Marks ir mākslinieks ar savu sūtību. Viendien vispasaule viņu pazīs kā popmākslas slavenības Varholu un Lihtenšteinu.

No viņa slavināšanas nevarēja nekur glābties! Vienīgā izeja bija ilgi un pamatīgi dušoties, kas Raitu vareni kaitināja.

Bet tikko viņš bija no dušas ārā, viņa atkal iesāka vidžināt:

– Tu nevari Marka talantu apstrīdēt! Viņš ir daudzsološs mākslinieks.

– Es neteiktu.

– Tu vienmēr spurojies pretim, – Raita dusmīgi izgrūda, – ja āzis nolauž vienu ragu, tas turpina badīties ar otru, – viņa nicīgi nomurmināja.

– Tavs Marks ir epigons, kas kaut ko noknipsē, tad attēlu izmanto, lai radītu „pseidosuverēnu” mākslas darbu.

– Tu esi iritējoši loģisks, – viņa izdvesa caur zobiem. Reizēm, kad viņa bija sliktā garastāvoklī, neizpalika dziļāki dūrieni.

– Tavas laikraksta slejas ir bezkrāsainas kā auzu pārslu tume.

Bet citreiz, kad labākā omā: Par rakstu „Reālijas un relikvijas” vari sev uzsist uz pleca. Tāda uzslava no Raitas mutes uzspodrināja citādi vienmuļo dienu.

Protams, ar tik nenosvērtu, untumainu sievieti kā Raitu bija grūti sadzīvot. Pat pieņemot, ka viņas uzbrukumu cēlonis varētu būt pašaizsardzība, bet vai tādēļ viņam jācieš? Viņu sadzīve taču vēl turējās kopā.

Ja lauvai nekāpj uz astes.

Un nevarēja noliegt. Pa laikam viņš sapņoja par nepiepildītām iekārēm.

Bet pašnožēlu viņš padzina kā pieklīdušu suni un neatlaidīgi turpināja savu avīžnieka darbu žurnālistikā, kas prasīja pārorientēšanos jaunas tehnikas virzienā. Sekošanu laika garam.

Raita viņu uzskatīja par „datoriski neliterāru”, kas neprot datorvalodā izteikties, lai jaunā, tehniski izglītotā paaudze viņu saprastu.

Pārmetumi bira kā krusa. Priekšpēdējā stunda šķita situsi. Saulei priekšā aizstājās Marss, un lietas savirknējās draudošā situācijā. Naktīs viņš sapņoja, ka kokiem nobira lapas. Koki apgriezās ar saknēm uz augšu, – it kā lūgdami augstāku spēku palīdzību.

Kad pamodās, rēgainās priekšnojautas pazuda kā nebijušas. Rīta gaisma izkliedēja iedomu ērmus. Un ēnas izkusa kā rīta rasa.

* * *

Marks zvanīja. Aicināja aplūkot muzejus, daudzās mākslas izstādes. Raita bija kā spārnos un aizspurdza pie Marka uz Ņujorku.

Protams, ka viņa sirds smeldza, bet notikušo apdomājot, viņš mierinājās, ka viņa situācija nebūt nav unikāla. Tik vien kā sentimentālas sievietes alkas pēc „garīgas tuvības” – kas nereti izrādās par maldu miglāju, kas nesniedz mīlestības piepildījumu. Ak, jā! Iedomas ir stiprākas par saprātu, – viņš sevī nodomāja.

Viņas prombūtnes laikā pierastās plūkšanās vietā iestājās kaulains klusums.

Dzīvesprieks sarecēja kā sarūdzis piens. Viņu nejēdzīgi mocīja sirdsapziņas pārmetumi, ka rītos ilgi aizsapņojās.

Dienas sapņi nāk tikai par samaitāšanu. Dzīve ir par īsu, lai to izniekotu.

* * *

Jaunajā gaismas rītā, loga atveids griestos šķita izplūdis un tomēr pilns nemiera. Pavasaris lauzās telpā ar varu. Dārzā koku lapotnei cauri sijājās zeltaina gaisma. Atvērtajā logā ievējoja dzedra vēsma un skumjas.

Piecēlies, viņš noskuvās, sakopās. Atraisījies no pārdomām, ieslēdza datoru ar Raitas vakarējo e-pastu: Sirsenīt, es taisos atgriezties. Gaidi mani atpakaļ.

Re kā! Ņujorka viņai lika apjēgties, – viņš apmierināts nodomāja un sevī nosolījās aizmirst viņas nievas un kritiku. Gaišam cilvēkam jādzīvo ar piedodošu prātu.

Viņš gaidīja viņas atgriešanos ar priecīgu satraukumu un bažām.

Ar Raitas ierašanos viņa mierīgā ikdiena varētu strauji sašķobīties. Tieši tagad, kad viņš bija izmetis enkuru pie Miera ostas krasta.

Kad Raita pēc dažām dienām uzradās, viņa teica, ka esot kļuvusi gudrāka.

– Kas nespēj savas kļūdas ieskatīt, tas netiek no murda ārā, – viņa sacīja tādā kā aizsmakušā balsī.

Tas bija viņas veids kā iegūt grēku piedošanu vai vismaz pamieru.

Impulsīva būdama, Raita savas dziļākās domas nemēdza zem grīdsegas pabāzt. Un vienā mierīgā vakara stundā sāka stāstīt:

– Mans uzskats par Marka mākslu mainījies. Viņš vairs ar krāsām nestrādā. Rītdienas mākslu radīšot roboti. Tā esot laikmeta nosacītība. Viņš staigāja skicēm piemētātajā darbnīcā, žestikulēja un kaut ko burkšķēja bārdā. Tad apstājās un noteica: – Vecajā manierē nav jēgas strādāt! Māksla pašreiz atrodas sava stāvokļa noskaidrošanas pozīcijā. Nekas svarīgs netiek radīts. Pigments, līnijas uz papīra vai audekla kļūs par modernās pasaules anahronismu.

– Varbūt tā, bet tādēļ grozu ar olām nav jāsviež krūmos. – Doma par robotiem man nelika mieru, vienubrīd man likās, ka viņam ir taisnība. Tad prātā iešāvās baisā patiesība: Autoritāros režīmos cilvēks tiek padarīts par varai paklausīgu robotu. Es liku viņam padomāt par latviešu tautas ciešanām.

– Latvieši vienmēr domā par politiku, – tas sagandē nervus, – viņš sacīja, – rītdienas roboti būs cilvēcei pakalpīgi. Tie cilvēci izglābs no bojāejas. – Marka apolitiskā nostāja mani saērcināja.

– Tad sargā vien savus vājos nervus, mums nav pa ceļam, – es dusmīgi izgrūdu un saņēmu no viņa „nāvējošu” skatienu.

Pēc garākas pauzes Raita atkal turpināja:

– Amerikā dzimušam un uzaugušam, Markam svarīga veiksme biznesā, to es atģidu nolūkojoties cik veikli viņš savus dizainus iztirgoja. Viņš pat centās man vienu „iesmērēt”, kas viņam neizdevās.

– Mākslas kolekcionāriem patīk neparasti darbi, – manas robotu skices aiziet kā siltas pankūkas dzedrā laikā, – viņš palepojās.

– Tiešām?

Nauda nesmird, – tā ir banāla patiesība.

Par kultūru runājot, atklājās viņa cinisms:

– Par kādu kultūru tu runā? No rauga kultūras var izcept kliņģeri ar rozīnēm, – viņš plerkšķēja. Un plēsa jokus, par kuriem pats priecājās.

Bet man viņa joki likās gaužām triviāli. Kā seklūdens līcis bez ūdenszālēm un krāsainām zivtiņām. Viņaprāt, tehnoloģijas attīstība veicināšot jaunu mākslas formu atklāšanu. Jānogaidot kas notiks. Starplaikā viņš tupēja pie televizora, raudzījās zvaigžņu kara (Star Wars) sērijas un mielojās ēdot picas un hamburgerus tik, cik ādā lien.

No avangarda mākslinieka Marks ir kļuvis par Zombiju. To es viņam pateicu acīs:

– Tavas robotu skices man liek šausmināties.

– Kas, kas?

Viņš kļuva manāmi puktīgs un sāka par saviem projektiem gari un plaši klāstīt. Es viņa robotu sarežģīto uzbūvi nesapratu. Vienalga cik sīki viņš pūlējās to funkcijas izskaidrot.

– Kaut gan šie roboti varbūt būs mazāk nelādzīgi par cilvēkiem, tie nekad nekļūs man līdzīgi. Jo bezmiesīgi, tie nespēj dzejisku jūsmu sajust un mīlēt, – es attraucu un piebildu, ka viņa aizrautību ar mākslīgām inteliģencēm es uzskatu par grābstīšanos zilā gaisā.

– To es arī negaidīju, – viņš norūca, – vistas tik vien zina, kā kārpīties zemes virskārtā.

– Man svarīgs skaistums, Dievs radīja pasauli skaistu. Skaistumu ignorēt ir kā Dievam spļaut sejā. Šolaiku cilvēks ir Dieva zaimotājs. Un pasaule plūst ačgārnā virzienā. Saule – nosūbējis metāla disks. Upēm un ezeriem pārvilkušās sārņu plēnes. Cilvēku prātus biedē teroristu akcijas. Tāda ir mūsdienu īstenība.

– Man nav iemesla žēloties, tik ilgi kamēr ķešā naudiņa, esmu ar dzīvi uz ‘tu’, – viņš bilda un bezbēdīgi iesvilpās.

– Kur palicis tavs dzīves un krāsu prieks, žestu švuncība? Izgaisa vējā? – es viņu „uzrāvu uz zoba”. To dzirdot, Marks iesmējās, paraustīja plecus un sniedzās pēc sestās picas šķēles. (Kā izsalcis suns, kas desas dēļ var pārraut dzelzs ķēdi, – es sarkastiski nodomāju.)

Radoši mākslinieki parasti pārtiek no savām idejām un sapņu putekļiem.

Mūsu draudzīgās attiecības izjuka kā baltmaize lietū.

Es izstaigāju muzejus viena. Un labi vien bija. Jo mākslu ir jāvēro vienatnē, bez citu domugraudiem.

Mēs šķīrāmies bez rūgtuma.

Kad Raita bija savu sirdi izkratījusi, viņa apklusa un piebilda:

– Tava ieraža raudzīties griestos ir mazāk destruktīva.

– Tad tu nāci pie prāta!

– Kā saulstari sijājas caur miglas un tumsas blāvojumu, man bija savas domas jāizfiltrē. Tāda procedūra prasa laiku, lai tiktu pie dvēseliski dziļākas dzīves uztveres. Tu esi brīvs gars ar interesi par mūsu tautas kultūras vērtībām. Tavi iztēli rosinošie raksti ietiecas cilvēka dziļākos slāņos. Un mākslu tu vērtē pēc savas iekšējās izjūtas. Es atskārtu, ka mums tomēr ir daudz kas kopējs – mūsu latviskā dzīvesziņa.

Šie vārdi skanēja kā salda mūzika viņa ausīs. Ko viņa pašreiz domāja?

Ka mīlestība pastāv aiz laika robežas?

Šobrīd viņam šķita, ka telpa saliedējās, pārtapa gaismas spogulī, kurā vīdēja viņa daudzo dzīvju fragmenti, kas neapzinoties ilgi bija viņa dvēselē dusējuši. Tie joprojām dzīvo gaismas plankumos, griestu „saules zaķīšos” – aizlaiku jausmās, aizpļavu zeltainās vasarās. Kad viņš skolas brīvdienās Lielupē pludināja papīru kuģīšus.

Kas atrodas viņpus dzīvības un nāves? Cilvēka prāts grib visu uzzināt, bet tālāk par dzīvības un nāves robežu netiek.

Varbūt vienīgi mākslā un sapnī.

Viņu kopdzīve, daudzu gadu garumā, viļņoja mērenos ūdeņos. Iecietībā pret viens otra pārliecību un reizēm kaitinošām ieražām.

Tuvības sajūta piešķīra dzīvei jēgu.

Par to domājot, prātā ienāca O. Vācieša dzejoļa rindas:

Vislielākais nabagums – kad nav / un nav priekš kā darīt / un nav priekš kā dzīvot.

 

Lidija Dombrovska. 1988. Eļļa un kolāžā uz papīra. 34,5 × 49 cm