Lāsma Gaitniece

 

Fragmenti No grāmatas

Vasarnīca Pārdaugavā. Kādas dzimtas stāsts (LiePA, 2017)

 

Māju izjūtu meklējot

Kopš bērnības esmu bijusi stingri pārliecināta, ka ikvienam cilvēkam visā plašajā pasaulē ir kāda noteikta vieta – valsts, pilsēta vai pat apgabals, ko Dievs radījis tikai viņam un kur cilvēks pats jūtas vislabāk! Viens to dēvē par savu sapņu zemi, cits – par savu vismīļāko vietu pasaulē. Aleksandras Vilsones sapņu pilsēta bija Valgeranna Igaunijā, kur pavadīti pirmie dzīves gadi un kur viņa vēlējās tikt apglabāta pēc nāves. Savukārt viņas jaunākajai māsai Valērijai Vilsonei šāda vieta, iespējams, bija Liepājas slimnīcas Infekcijas slimību nodaļa, kurā viņa – vadītāja – gadiem ilgi jutās kā savas karaļvalsts vienīgā noteicēja. Kā gan citādi bija izskaidrojams Valērijas ieradums nedēļām – veselām dienām un naktīm – ilgi atrasties darbavietā, pat neņemot vērā tik nopietnu apstākli, ka mājās viņu vienmēr gaidīja divi mazgadīgi bērni? Vai Valērijas sirdī patiesi nekad neiezagās kaut nelielas izbailes, ka tikai ar Anci un Kārli neatgadītos kas ļauns? Ja tas notiktu mūsdienās, nevis pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, viņai jau sen būtu atņemtas vecāku aprūpes tiesības, turklāt šī ģimenes iekšējā lieta sīki tiktu iztirzāta televīzijā un preses izdevumos. Taču jāpateicas Dievam, ka nekas ļauns par spīti tam, ka bērni auga paši savā vaļā, neatgadījās! Protams, ja neskaita mazas ķibeles. Un paldies arī citiem radiem, kuri ar lielāku vai mazāku regularitāti abus blēņdarus uzmanīja un, kā nu prata, audzināja, ja jau to nespēja miesīgā māte.

Iespējams, tieši pārliecība, ka ar bērniem viss būs labi, Valērijai arī bija pēdējais pamudinājums drosmīgajai izvēlei, par kuru viņa izšķīrās tai liktenīgajā 24. oktobra vakarā. Gan jau kāds parūpēsies par Anci un Kārli…

Savukārt man pašai par sapņu valstību jeb pilsētu pilsētā, kā joka pēc to klusībā biju nodēvējusi, kļuva Pārdaugava, precīzāk, Rīgas apkaime Torņakalns. Par spīti tam, ka pirmoreiz šai savādajā vietā nokļuvu samērā neparastu apstākļu dēļ. Kaut gan iepriekš biju apmeklējusi daudz dažādu valstu, iepazinusi tik atšķirīgas kultūras un mentalitātes, Torņakalns man iepatikās jau pirmajā dienā, pareizāk sakot, naktī. Mūsu vasarnīca, kas atradās netālu no skaistās, senās baznīcas ar smailo, garam zīmulim nedaudz līdzīgo torni, tāpat Pārdaugavas mazās, bruģētās ieliņas man kļuva par īstajām un vienīgajām mājām. Bet kā es tur nokļuvu? Vai spēju to vēl atcerēties?

Dzīve slimnīcā

Vēl kopš tiem laikiem labā atmiņā palicis, ka visa mācību gada garumā, ik dienu, stundām beidzoties, gāju pie krustmātes uz slimnīcu paēst pusdienas. Jā, tolaik tas bija iespējams un šķita absolūti normāli – ēdiens pietika gan slimniekiem, gan personālam, gan arī vēl kādam no viņu bērneļiem. Šad tad iemaldījos slimnīcas virtuvē – tur ēdiens tika vārīts tik milzīgos katlos, kādus savā dzīvē vairs neesmu redzējusi. Virtuves saimniecei, vienmēr jautrajai un smejošajai krievietei Olgai, nebija ne mazāko iebildumu, kad es tur parādījos. Gluži pretēji, ja bija skolas brīvdienas un slimnīcas telpās pavadīju augas dienas, viņa man atļāva palīdzēt kādos vienkāršākos virtuves darbiņos, piemēram, mizot kartupeļus vai lobīt olas, ja pusdienās bija paredzēta skābeņu zupa. Gan ķirurģijas nodaļā, gan arī virtuvē visi mani pazina, jo tur patiešām piestaigāju gadiem, pat vēl ilgi pēc tam, kad Kalevs mācības skolā jau bija beidzis un pārcēlies uz Rīgu studēt medicīnu.

Slimnīcā uz pusdienām, protams, ieradās arī brālēns, taču krietni vēlāk pēcpusdienā, jo viņam bija stipri vairāk stundu nekā man toreiz. Jāatzīst, ka slimnīcas ēdienam, pretstatā tam, ko ļaudis par to dažkārt runāja, nebija nekādas vainas. Protams, man būtu kārojusies arī kāda smalkmaizīte saldajā ēdienā, taču nācās iztikt.

Izņemot operāciju dienas, kas neiztrūkstoši bija otrdienās un ceturtdienās, Aleksandra sēdēja man blakus un mēs, kamēr es ēdu, pļāpājām – kā gājis skolā, kas jauns noticis un tā tālāk. Šad un tad gadījās kas neparedzēts, piemēram, ievests kāds smags pacients, kuru steidzami vajadzēja operēt, un man bija jāiztiek bez viņas sabiedrības. Ar to arī rēķinājos un centos neņemt ļaunā. Taču, ja pavisam godīgi un atklāti, dažkārt es pret viņas pacientiem jutu greizsirdību! Tādos brīžos šķita, ka viņiem manas krustmātes uzmanības tiek vairāk, nekā man! Ai, ai – cik bērnišķīgi un egoistiski!

Bez Aleksandras man ķirurģijas nodaļā bija vēl divi draugi – operāciju māsa Rasma, kura, kā toreiz šķita, bija mūžveca un droši vien kādas slimības dēļ arī ļoti resna, un krustmātes kolēģis, ķirurgs Nikolajs Noriļskis. Jā, ar Aleksandras medmāsu Rasmu patiesi bijām labas draudzenes. Atnākot uz nodaļu, es viņu drīkstēju uzrunāt: „Čau, Rasma!”, uz ko viņa man, protams, atbildēja: „Sveika, Beātiņ!”, taču Aleksandrai šāda familiaritāte nepatika. Reizēs, kad viņa centās iejaukties, Rasma mātišķā tonī, jo par krustmāti bija krietni vecāka, atteica:

– Esi nu mierā, Sašeņka! Ko tad tas bērns tādu pateica?

Savukārt dakteris Noriļskis izskatījās gandrīz vai pēc kinoaktiera – gara auguma, slaids, tumšiem, nedaudz viļņotiem matiem! Kā man patika, kad viņš man pievērsa uzmanību! Kā man patika klausīties, kad viņš ar Aleksandru pārsprieda kāda pacienta diagnozi vai ārstēšanu! Samtaina balss ar vieglu, slāvisku akcentu. Nikolajs Noriļskis, lai gan pēc tautības krievs, bija iemācījies labi runāt latviski. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc viņš nestrādā par aktieri un nefilmējas kādā grāvējā, bet gan kvern šajā vecajā, simt gadus neremontētajā, brīžam nelabi smirdošajā slimnīcas ķirurģijas nodaļā.

Liepājas vecā slimnīca, tās sarkano ķieģeļu ēku komplekss, kaut arī celts pēc talantīgā arhitekta Paula Maksa Berči projekta, bija ļoti nolaists. Dažās telpās, piemēram, tualetēs, bija īpaši nepatīkami, pat pretīgi ieiet. Koridori oda vai nu pēc hlora, vai mazmājiņas. Kad Kalevam vienreiz ieminējos, ka tā slimnīca ir tāda… hmmm, nu nekāda, viņš iesmējās un atbildēja:

– Bet tu, Kaķēn, neesi bijusi morgā! Tur gan var dabūt šo to redzēt!

– Tu tur esi bijis? – uz to man Kalevs neatbildēja, bet, ņemot vērā, ka viņš jau ļoti laikus bija nolēmis studēt medicīnu, nebrīnos, ka šā iemesla dēļ bija ieklīdis arī slimnīcas morgā – nelielā, sarkanu ķieģeļu namiņā, kas no pārējām slimnīcas ēkām atradās attālāk.

Savukārt visjaukākā vieta visā slimnīcas teritorijā, kur siltā, saulainā laikā ļoti labprāt uzkavējās gan personāls, gan pacienti, bija tās vecais dārzs. Protams, arī to neviens īpaši netika kopis, dārzs bija aizaudzis, taču, vienalga, neparasts. Man bērnībā tas šķita gluži vai apburts! Cik sajūsmināta biju, kad augusta otrajā pusē bija nogatavojušās Kau^­kāza plūmītes. Mazas, dzeltenas, saules gaismas un labvēlības piesūkušās! Tās bija tik saldas un sulīgas, īpaši jau, kad bija nedaudz pārgatavojušās! Aleksandra, ja pamanīja mani našķojamies, gan vienmēr rājās, lai es tās vismaz iepriekš noskaloju, ja jau tik ļoti kārojas slimnīcas plūmju! Vēl slimnīcas dārzā auga vairākas vecas ābeles, kas deva vēlos ābolus. To ražu gan nācās ilgi gaidīt; gadījās pat, ka nesagaidīju neko, jo puišeļi visus ābolus jau bija norāvuši, kad tie vēl bija gluži zaļi. Mana krustmāte par to vienmēr sirdījās; ēst zaļus ābolus vai plūmes viņa uz visstingrāko aizliedza un draudēja, ka meklēšot lielo sļirci ar pašu garāko adatu, ja neklausīšot. Pat Kalevs, kuram vienmēr patika visu ko izmēģināt, reiz, jautāts par āboliem, šķobījās un vaikstījās.

– Neesmu jau pie bada, – viņš man atrūca, kad vienreiz ierosināju, ka varbūt tagad, kamēr Aleksandra aizņemta, varētu pieiet pie ābelēm. Ai, kā es par tādu atbildi apvainojos!

Vēl slimnīcas dārzā pagājušā gadsimta 80. gados dzīvoja vairākas stirnas un buki. Viens no tiem, personāla mīlulis, tika iesaukts par Jurīti. Tas bija jauks un mīlīgs līdz brīdim, kad kāds pacients ar degošas cigaretes galu dzīvniekam izdedzināja aci. Šo sadistisko vīrieti no slimnīcas momentā izrakstīja, bet Jurītis kopš tā laika kļuva ļauns. Tas varēja kādam cilvēkam klusītēm pielavīties no aizmugures, ieskrieties un to nogāzt zemē vai, labākajā gadījumā, krietni pārbiedēt! Slimnīcas galvenajam ārstam pat vairākkārt nācās uzklausīt cilvēku sūdzības un izlemt, ko ar dzīvnieku iesākt. Kas beigās tika izlemts, nudien vairs nespēju atcerēties. Daļa dakteru vainas jau tajā bija – tieši viņi, kaislīgi mednieki, no kādām svētdienas medībām uz slimnīcas dārzu atveda mežsarga dāvinātus stirnu mazuļus, kuru māte, šķiet, gājusi bojā, un nebija neviena, kas par mazajiem parūpētos. Dažas medmāsas un kādu reizi pat Aleksandra mazos stirnēnus baroja ar pudelīti, līdz dzīvnieki pieauga.

Šodien tas pat šķiet neticami, ka gandrīz vai pašā pilsētas centrā mitinās meža zvēri. Tie patiesi bija jauki un jautri gadi, kamēr liktenis mūsu ceļus ar Aleksandru, Kalevu un arī citiem radiem vēl nebija šķīris.

Putekļu ielas radi

Kalevs nebija mans vienīgais brālēns – bez viņa man bija vēl otrs brālēns Kārlis un māsīca Ance – Aleksandras māsas Valērijas bērni. Ar viņiem man gadu starpības nebija gandrīz nekādas, taču, izņemot kopīgu blēņošanos un jautrību reizēs, kad visi kādā jubilejā vai svētkos sanācām kopā, nekas cits mūs īpaši nesaistīja. Savādi, bet viņi, manuprāt, arī nekad nenāca uz slimnīcu pie savas mātes. Vismaz nekad netiku viņus tur sastapusi.

Diemžēl tagad ar Anci un Kārli visi kontakti bija pārtrūkuši. Cits par citu nu jau ilgus gadus vairs nezinājām pilnīgi neko.

Šī ģimene tolaik dzīvoja pavisam netālu no Liepājas Tirdzniecības kanāla – kādā mazā ieliņā ar kaltu bruģi gan ietvju, gan braucamās daļas vietā. Putekļu ielā atradās vien pāris vecu dzīvojamo namu un viena privātmāja. Man toreiz, padomju laikos, šķita, ka dzīvot privātmājā ir tāds luksus, kas līdzinās absolūtiem kalngaliem un pienākas vien īpašiem ļaudīm. Tolaik, bērns būdama, tādiem sīkumiem kā šīs mazās mājeles šaurība un tam, ka uz labierīcībām jādodas pāri visam pagalmam, savukārt pēc ūdens – uz netālo šķērsielu, kur atradās pumpis, nepievērsu uzmanību. Tas viss šķita nieks, salīdzinot ar dārzu, kas viņiem piederēja. Taču, runājot par cilvēkiem, jā – šī ģimene patiesi bija īpaša, katrā ziņā ļoti savdabīga.

Valērija Vilsone man šķita tikpat neparasta kā krustmāte Aleksandra, taču viņa bija absolūti atšķirīga, lai neteiktu, ka pilnīgs pretstats gan māsai, gan arī savam vīram Kārlim – manam vienmēr omulīgajam un dzīvespriecīgajam onkulim. Savādi šķita kaut vai tas, ka Valērija precoties bija paturējusi savu meitas uzvārdu. Tolaik sievietes tā rīkojās samērā reti. Arī viņa bija studējusi medicīnu un strādāja tai pašā Liepājas slimnīcā, taču nevis par ķirurģi, bet infektoloģi. Ar laiku Valērija Vilsone kļuva par infekcijas slimību nodaļas vadītāju un šajā amatā nostrādāja ilgus gadus, līdz savai nāves dienai.

Lai arī es slimnīcā un tās dārzā atrados ļoti bieži, nekad, nevienu pašu reizi neaizgāju uz infekcijas slimību nodaļu pie Valērijas. Pirmkārt, man to stingri bija aizliegusi Aleksandra. Un, otrkārt, ja arī būtu gājusi, par ko gan mēs būtu runājušas? Būtu vien viņai lieks traucēklis. Vienīgā, kam ar Valēriju veidojās labs kontakts, bija Aleksandra. Māsas šad tad, siltā laikā sēžot uz koka soliņa pie infekcijas slimību nodaļas ieejas, bet aukstā vai lietainā laikā vienas vai otras darba kabinetā, malkoja kafiju un pārrunāja kādas ar ārstniecību saistītas lietas.

Valērijas Vilsones dzīvesbiedrs Kārlis Briedis jeb, kā mēs viņu uzrunājām, lielais Kārlis, bija neatliekamās palīdzības automašīnas šoferis un īsts pretstats savai sievai – pats jautrības un labsirdības iemiesojums! Kādus tikai viņš mums, bērniem, nestāstīja stāstus par atgadījumiem, kas piedzīvoti darba gaitās! Ātrās palīdzības stacija Liepājā atradās 8. Marta ielā, ko vēlāk pārdēvēja par Ludviķa ielu, un tās šoferi paši savām rokām bija uzbūvējuši pirtiņu, kur pēc smagas dežūras relaksēties.

Tolaik cilvēki vēl nebaidījās zvanīt ātrajiem, ja bija atgadījies kas nopietns. Liepājā dzīvoja pat vairāki tādi eksemplāri, kas neatliekamās palīdzības mediķus izsauca – bija vajadzība, vai nē. Gan feldšeri, gan šoferi viņus labi zināja, taču, ja atskanēja zvans, vienmēr devās uz izsaukumu, jo nevar taču zināt, kas cilvēkam atkal atgadījies. Neviens uz šiem regulārajiem zvanītājiem ļaunu prātu neturēja, drīzāk otrādi – par viņu izdarībām tikai pasmējās un varbūt savējo lokā kādreiz stāstīja anekdotes. Drūmāk bija tad, ja nācās braukt uz izsaukumu, kad bija noticis ceļu satiksmes negadījums, smaga avārija. Tas, šķiet, lielajam Kārlim viņa darbā emocionāli bija visgrūtākais. Gadījās, ka viņš pēc tādām dežūrām mājās pārradās, totāli piedzēries, taču tas nenotika bieži – drīzāk gan izņēmuma kārtā. Zinu, ka Aleksandra dažkārt mēdza sirdīties – Kārlis mājās pārnācis kunga dūšā un tas jāredz bērniem.

Mazais Kārlis un Ance visbiežāk mājās atradās vieni paši un auga savā vaļā kā savvaļas puķes meža pļaviņā! Abi vecāki bija ļoti aizņemti darbā, taču, garajām darba stundām beidzoties, viņi vienkārši kaut kur pazuda – šķiet, Valērija un lielais Kārlis mājās ieradās izgulēt tikai pašu nakts melnumu. Un arī tad ne vienmēr, jo abiem bieži bija nakts dežūras. Kas attiecas uz māsīcu un brālēnu, man viņu dzīve šķita kā liela laime: neviens nepieskata, neviens nekomandē, neliek darīt to vai šo! Dari, ko un kad pats gribi, vai, vēl labāk, nedari neko, ja negribi!

Pieskatīt un audzināt Anci un mazo Kārli dažkārt mēģināja Aleksandra un reizēm pat Kalevs, taču, kad sāka kļūt par traku, visbeidzot iesaistījās arī lielais Kārlis! Viņš visu, pat vislielākās nepatikšanas, kas bērniem bija atgadījušās skolā, uzņēma nevis histēriski, bet gan ar smaidu un jautrību! Kā tas dažreiz nokaitināja skolotājus un pat manu tik savaldīgo krustmāti!

Mazais Kārlis, līdzīgi savam tēvam, bija ļoti labdabīgs, īsts nemiera gars. Viņam patika pētīt un izzināt visu, kas vien gadījās ceļā. Ance bija citādāka – mierīgāka, intravertāka, bet arī vēsāka attiecībās pret citiem cilvēkiem. No šodienas skatupunkta vērtējot, iespējams, absolūtais vecāku uzmanības un intereses trūkums viņai radīja sirdssāpes. To gan es sāku saprast tikai pēc daudziem gadiem!

Vienā reizē, kad Putekļu ielas dārzā kopā ar Anci un mazo Kārli purinājām kokus un lasījām kritušās plūmes, jo Aleksandra bija nolēmusi, ka labu mantu nedrīkst laist zudumā, bet jāizvāra ievārījums, lai bērniem būtu, ar ko ziemā našķoties, mazais brālēns man atklāja baisu noslēpumu:

– Vai tu zini, ka manam tētim ir brūte!

– Tu ko? Kāda brūte?

– Kuš, klusāk! – viņš pārgāja uz čukstu. – Nu, mīļākā! Jā, jā – mīļākā! Es pats redzēju! Ance jau to nemaz nezina. Un es viņai arī neko neteikšu!

– Vai tu traks? Nemūžam neticēšu!

– Ja negribi ticēt, netici! Bet viņam ir brūte!

– Un ko par to saka mamma?

– Viņai jau vienalga. Viņa vispār dzīvo slimnīcā! Reizi nedēļā pārnāk mājās, paguļ un aiziet atpakaļ uz darbu, tas arī viss, - tai brīdī mūsu sarunu pārtrauca Aleksandra, kura bija izliekusies pa logu un uzsauca, lai taču mēs beidzot sākam strādāt!

Vēl no tiem laikiem un ciemošanās reizēm atceros, kā visi trīs skrējām pie ūdens pumpja padzerties. Tas, protams, notika slepus no Aleksandras un galvenokārt gada siltajā laikā.

Tikai krietni vēlāk sāku saprast, ka kaut kas tai ģimenē patiesi nav kārtībā. Bija vēl viena lieta, par kuru ar mums, bērniem, nerunāja ne Aleksandra, ne lielais Kārlis, pat ne Kalevs. Kādā rudenī, oktobra nogalē, astoņdesmito gadu otrajā pusē, Valērija pēkšņi nomira. Pat neatceros, kas un kā, tikai vienā dienā mēs visi braucām uz Centrālkapiem, uz bērēm. Manas krustmātes māsa, skaistā Valērija, gulēja gaišā zārkā, kam visapkārt bija neskaitāmi daudz rožu.

Un atkal tikai pēc gadiem, būdama jau pieaugusi, uzzināju, kas īsti toreiz notika. Kādā oktobra vakarā pēc dežūras Valērija iegājusi savā darba kabinetā un tur ieslēgusies. Viņa bija izlēmusi nokārtot rēķinus ar dzīvi. Dakteri Vilsoni atrada nākamās dienas rītā, saimniecības pārzinim uzlaužot kabineta durvis, taču par vēlu – viņa, spēcīgi pārdozējot antikoagulantus, bija mirusi.

Kaut arī pieradusi pie savas māsas dīvainībām un savrupības, Aleksandra šo pašnāvību pārdzīvoja ilgi un šausmīgi. Savukārt lielais Kārlis kopā ar abiem bērniem uzreiz pēc bērēm pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā, līdz ar to mūsu kontakti pārtrūka. Sākotnēji pēc pārcelšanās ar viņu vēl sazinājās Aleksandra, bet ar laiku arī šie sakari kļuva aizvien retāki.

Mazā Putekļu ielas privātmāja kādu laiku stāvēja tukša, taču, neilgi pēc pārmaiņu laiku sākuma, to nojauca un vecos kokus dārzā nozāģēja.