Aizvadītā
gada nogalē izdevniecības „Dienas Grāmata” sērijā „MĒS. Latvija,
XX gadsimts” ceļu pie lasītājiem sāka rakstnieces Laimas Kotas
romāns „Istaba”. Par darbu, ko jau paspējusi novērtēt gan
kritika, gan, pieļaujams, vismaz daļa lasītāju, nekādā ziņā
nebūs lieki pastāstīt un dalīties iespaidos arī vairākus mēnešus
pēc tā izdošanas. Viens no iemesliem šādai pārliecībai ir pat
bērnišķīgi vienkāršs – pēdējā pusgada laikā, ja ne ilgāk, otra
tik saistoša grāmata nebija lasīta. Kaut arī lappušu skaits
pārsniedz trīs simtus, darbs „pieveicams” pāris vakaros vai
vienā nedēļas nogalē.
Aplūkojot mākslinieka Jāņa Esīša grāmatas vāka dizainu, kā arī izlasot pirmās lapaspuses, secināms, ka uzmanības centrā būs padomju okupācijas laiks Latvijā un vienkāršā cilvēka dzīve šajā režīmā. Sākot lasīt, mēģināju minēt, tieši kuru laika posmu autore izvēlējusies attēlot, līdz kādā komunālo kaimiņu kopējas pasēdēšanas reizē pie virtuves galda izskan frāze: „Kuplā Uzacs ir miris!” (70. lpp.). Tātad skaidrs – atskaites punkts ir ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva nāves diena – 1982. gada 10. novembris. Autore gan pēcvārdā atklāj, ka rakstījusi romānu par perestroiku, taču tai raksturīgie notikumi parādās vien tad, kad vēstījums ir aptuveni pusē.
Laima Kota, pateicoties savam stāstnieces talantam, spēj kāpināt lasītāja interesi ar katru sižeta pavērsienu. Savukārt no tā brīža, kad romāna galvenā varone – mākslas studente Margrieta – iegūst istabu komunālajā dzīvoklī Revolūcijas ielā 13 (pašā Rīgas centrā!), lasītājs nokļūst citā dimensijā, ja vien kaut nedaudz ir apveltīts ar iztēli. Klātesamības iespaids izdevies perfekts; rodas izjūta, ka komunalkā, kur „priekšnama sienā bija ierīkoti astoņi elektrības skaitītāji” (31. lpp.) un kaimiņi cits citu uzrunāja ar vārdu „pilsonis” vai „pilsone” (atkarībā no dzimuma), sāc dzīvot arī tu pats!
Dažādi ne tikai pēc tautības un mentalitātes, bet arī rakstura un interesēm – tādi ir šie komunālā dzīvokļa kaimiņi, kurus vairāk par visu uz pasaules vieno nesasniedzamais sapnis: „Katram savu istabu savā dzīvoklī!” (261. lpp.) Tiek darīts viss iespējamais toreiz valdošo likumu robežās, bet vēl biežāk pretlikumīgi, lai tiktu pie naudas un līdz ar to iespējas šo vēlēšanos īstenot. Dzīvoklī ierīko gan šūšanas darbnīcu, gan kandžas ražotni, gan slepenu video seansu demonstrēšanas zāli, gan salonu, kur pieņemt klientus, kuri vēlas tikt pie sava portreta vai akta, gan daudz ko citu, ka mūsdienu lasītājam par tik izdomas un iniciatīvas bagātiem ļaudīm atliek vien nobolīt acis. Diemžēl šīs aktivitātes cerētos augļus nenes pat ļoti ilgi, jo Revolūcijas ielas komunālā dzīvokļa kaimiņus kā īstus padomju ļaudis raksturo arī naivums un lētticība, kas rezultējas vairākkārtējā „iekrišanā” krāpnieku nagos.
Darbā attēloti ne vien pagājušā gadsimta 80. gadi visā to krāšņumā, piemēram, ar sekām, kādas radīja Jurija Andropova „sausā likuma” pieņemšana vai Mihaila Gorbačova „pārkārtošanās”, bet arī daži aktīvi šo laiku darboņi, kurus lasītājs, neskatoties uz to, ka autore nedaudz pārveidojusi viņu uzvārdus, spēj atpazīt. Gandrīz vai smieties liek kāda telefonsaruna: „Te zvana no Kirova rajona komjaunatnes komitejas Jānis Šipčēvičs. Mēs rīkojam tautu draudzības festivālu, atbrauks viesi no brālīgajām ārzemēm. Ir paredzēts, ka pasākums jākuplina muzikantu grupai, kas organizēti demonstrēs latviešu padomju tautas folkloru.” (256. lpp.) Sarunas noslēgumā aktīvais komjaunietis izgāžas „kā veca sēta”, kas viņam, protams, nav glaimojoši.
Romāns nav vien pasmiešanās vai pat pamuļķošanās par aizgājušajiem laikiem, kā varētu šķist, lasot recenziju. Laima Kota pievērsusies arī vairākiem ļoti sāpīgiem tematiem, kam ir visciešākā saikne ar 80. gadiem, piemēram, PSRS bezjēdzīgajam karam ar Afganistānu vai sprādzienam Černobiļas atomelektrostacijas 4. energoblokā. Gan karot, gan likvidēt sekas vajadzēja doties arī latviešiem, iepriekš pat nenojaušot, kurp viņus ved. Kas ar šiem cilvēkiem notika pēc atgriešanās, nevienu vairs neinteresēja. Komunālajā dzīvoklī kaimiņus biedē Afgānis – cilvēks, kurš no kara gan ir atgriezies ar „veselu ādu”, taču mirušu dvēseli. Otrs kaimiņš – Viktors – tiek aizsūtīts uz Černobiļu, no kuras arī laimējas atgriezties, lai... nomirtu.
Kā spītējot tam, ka darbā attēlotais laiks, vismaz no sadzīves aspekta, uzskatāms par skarbu izdzīvošanas skolu ikvienam vienkāršam cilvēkam, rakstniece par savu sabiedroto izvēlējusies satīru. Vēstījumā plaši izmantota smalka ironija, skan smiekli par visdažādākajām ikdienas situācijām, konstatējami farsa elementi un daudz kas cits, līdz rezultātā tapis romāns – groteska. Stāstījums valdzina ar to vien, ka beidzot ir tāda grāmata, kuras autors lieliski iztiek bez krievu lamu vārdu lietojuma savas domas paušanai. Nē, frāzes un pat veseli teikumi krievu valodā gan ir izmantoti, taču, atšķirībā no citu mūsdienu latviešu autoru darbiem, tās nav rupjības, bet gan citāti no Bulata Okudžavas dzejas vai rindiņas no častuškām. Ja neproti krievu valodu un lasīt kirilicā, neko darīt – to nozīme paliek apslēpta.
Recenzijas noslēgumā divi secinājumi. Laiku varot mērīt pēc dažādām atskaites sistēmām. Vēsturniekiem ir pienākums būt precīziem, taču rakstniekam, ja vien viņš tīši nemaldina savu lasītāju ar sagrozītu faktu izklāstu (Laima Kota šajā ziņā „negrēko” itin nemaz), paveras krietni plašākas iespējas. Autore tās arī izmanto, atzīstot: „Romānā par perestroiku atļāvos laiku mērīt ziloņos un arī citos zvēros.” (313. lpp.) Un otrs – savādi, pat neticami skan kāda romāna varoņa pareģojums māksliniecei Margrietai: „Ka tikai nav tā, ka pēc šiem laikiem, kad valsts pasūta darbus, drīz vien mākslinieki ilgosies kā bērni pēc bonbongām. Nepaies ne simt gadu.” (259. lpp.) Līdz ar to secināms, ka viss ir relatīvi – vakardienas grūtumi un problēmas rītdien var šķist pagājis sapnis, kurā tik ļoti gribas atgriezties.
