Ārprātīgā radīts hipodroms un 25. marts
Inga Ābele, Duna. – SIA „Dienas Grāmata”, 2017., 432 lpp.
Šā
gada martā manās rokās nokļuva rakstnieces Ingas Ābeles romāns
Duna, kas ir sērijas MĒS. Latvija, XX gadsimts
jaunākais izdevums (izdevniecība „Dienas Grāmata”). Lasot radās
izjūta, kas neizgaisa, līdz biju tikusi līdz romāna pēdējai
lapaspusei, ka ar tā palīdzību esmu nokļuvusi 68 gadus senā
pagātnē – 1949. gada februāra otrajā pusē un martā. Tātad laikā,
kad cilvēki vēl aizvien nespēja atjēgties no lielākās
„asinspirts” 20. gadsimta vēsturē – Otrā pasaules kara, bet
gaisā jau virmoja priekšnojautas par nākamajām ciešanām, kas
kulminējās naktī uz 1949. gada 25. martu.
Uzteicama, pat drosmīga ir autores izvēle romānā attēlot laiku, kas mūsu tautai padomju okupācijas pusgadsimtā bijis pats smagākais. Lai mūsdienu rakstnieks, kurš nav šos laikus piedzīvojis personīgi, par tiem spētu vēstīt, nepieciešama ievērojama „zināšanu bagāža”. I. Ābelei tāda ir; par to var pārliecināties, kaut vai aplūkojot izmantoto avotu sarakstu grāmatas noslēgumā, kas daiļliteratūras darbam gan ir samērā netipiski. Vēl secināms, ka attēlot tieši šo laika posmu autorei ir bijis jau labi sen izvirzīts mērķis; iespējams, personīgu apsvērumu dēļ tas šķitis ļoti svarīgi.
Pagājušā gadsimta 40. gadi, kara un pēckara laiks, raksturīgi ar neaptverami lieliem zaudējumiem un upuriem gan ikvienai latviešu dzimtai, gan Latvijai kopumā. Tas ir laiks ar divām masveida deportācijām, milzīgu trūkumu un izmisīgu vēlmi izdzīvot. Bailes kļuvušas par ikdienas sabiedroto, tās pavada katrā gaitā. Īpaši spēcīgas tās ir no Stūra mājas, čekistu zvērībām un izsūtījuma. Pazemojums un nicinājums par to vien, ka esi latvietis, uzskatāms gandrīz par normu. Tāpat arī posta pilnās ainas, kas paveras, izejot uz ielas: „Pēterbaznīcai nav torņa, degot tas nogāzies, tāpēc torņa vietu aizvien vēl sedz strups pagaidu jumtiņš, niecīgs kā skaida, ko vējš uzmetis varenajiem mūriem. Daugavas pusē mājas nodegušas, jo vējš tajā brīdī esot bijis „uz Daugavu”.” (54. lpp.). Pilsētas centrā lielā skaitā sastopami kara invalīdi bez rokām un kājām, kuri pēc kāda laika gan pēkšņi pazūd. Taču, lai kādi būtu posta apmēri, cilvēki vēlas „izsisties”, dzīvot un mīlēt. Vēlas mieru un rimtu ikdienas dzīvi arī pirms 1949. gada 25. marta, kad „sākās Pelnu diena un Lielais gavēnis – kāpnes uz Lieldienām” (331. lpp.).
Līdzīgi, kā citos sērijā MĒS. Latvija, XX gadsimts iznākušajos darbos, I. Ābeles romāna pamatā ir ne tikai vēsturiski notikumi, bet arī ievērojamas Latvijas vietas. Ar nelielu piebildi, ka mūsdienās šīs vietas vairs neeksistē, piemēram, Valsts Rīgas hipodroms. Tajā notikušais – ikdienas darbs staļļos, treniņi, gatavošanās sacīkstēm, pašas sacīkstes, totalizators, skatītāju pārpilnās tribīnes, likmes un daudz kas cits – attēlots tik intriģējoši; autore izmantojusi tik piesātinātus krāsu toņus, ka pēc grāmatas izlasīšanas rodas vēlme par hipodromu meklēt padziļinātu informāciju. Romāna galvenajam varonim Andrievam Radvilim, arī Eizenam, Englardam, pavisam jauniņajai Vandai un citiem dzīve ārpus hipodroma mūriem un žoga šķiet attālināta, it kā tā noritētu paralēli. Iespējams, tieši nerimtīgs darbs no rīta līdz vakaram, ieskaitot svētdienas, kas prasa tik daudz fiziska un arī garīga spēka, palīdz izturēt visbriesmīgākā diktatora varas laiku. Saistībā ar jaunajiem laikiem Andrieva prātā rodas smalks salīdzinājums: „Dzīve tāds ārprātīgā radīts hipodroms vien ir – taisne ved prom, bet līkums atkal atpakaļ, un nekur no sava finiša nespruksi.” (23. lpp.) Vēstījumam spilgtumu piešķir arī tās epizodes, kuru centrā ir izcilas Latvijas personības (leģendārais gleznotājs Voldemārs Irbe, pirmskara labākais braucējs Reinholds Beķeris u.c.). Lasīšanas procesā gan vēlams atcerēties, ka romāns ir viens no literatūras žanriem, bet ne vēstures grāmata, līdz ar to uz 100% patiesu notikumu izklāstu nevajadzētu paļauties. Pēcvārdā to atgādina arī pati autore, izvēloties Jozefa Kempbela (Joseph Campbell) citātu.
Ar labu fantāziju apveltīts lasītājs spēs ne tikai „uzburt” redzes gleznas, bet pat sadzirdēt dažādas, paša iztēles radītas skaņas. Šķiet, brīžam, lapojot grāmatu, pat fiziski iespējams saklausīt Andrieva rikšotāja, sacīkšu ērzeļa Run Hill Dune pakavu dunu uz hipodroma skrejceļa sacīkšu laikā. Dun hipodroms, dun braucēja un zirga sirds, dun pakavi, dun ledus, dun migrēnas ievainotie asinsvadi, dun lāses un, protams, dun Daugava, kam romānā ir gandrīz tikpat liela nozīme kā zirgiem. Inga Ābele ar lasītāju it kā spēlējas – uzmini nu, kas domāts ar grāmatas nosaukumu! „Duna daudzās valodās nozīmē kāpa.” (136. lpp.). Taču ne tikai; par dunu tēlaini var nodēvēt arī spraigo vēstījumu, ko krāšņāku padara plašais apvidvārdu un terminu, kas pārsvarā saistīti ar zirgkopību, lietojums. Ļoti iespējams, ka kādu no autores izvēlēto vārdu nozīmēm lasītājs varētu nezināt – šim nolūkam grāmatas beigās ievietota skaidrojošā vārdnīciņa.
Lasot romānu, bija vairāki momenti, kas varbūt nedaudz, bet tomēr radīja šaubas. Viens no tiem – Andrieva izturēšanās pratināšanas laikā Stūra mājā. Katra atbilde pratinātājam – viltīgam čekas prokuroram iepriekš labi pārdomāta un izsvērta. Ja atbildi nezina, palīdz taktika, kas aizgūta no Luisa Kerola darba Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. Kā iespējams, redzot tik daudz ciešanu un šausmu, kā arī tās izjūtot pašam uz savas ādas, palikt nesalauztam, neiebaidītam? Varbūt dzelžainais garaspēks kaldināts kara laikā 19. divīzijas 44. grenadieru pulka pirmajā rotā? Vai arī „rūdījums”, vismaz daļēji, radies pēc pieredzes ar Antoniju, sirdssāpēm, ko nesusi nepiepildītā mīlestība? Turklāt noticēt Andrieva gandrīz vai brīnumainajai izkļūšanai no Stūra mājas bija visgrūtāk.
Vienu var apgalvot samērā droši – ja lasītājs līdz šim par 1949. gada 25. marta notikumiem nav zinājis itin neko, romānu Duna noteikti nevajadzētu izmantot kā pirmo izziņas avotu. Tā nav vēstures grāmata, bet gan literārs darbs, un tieši tā romānu vēlams arī uztvert.
Lāsma Gaitniece
Recenzijas pirmpublicējums Lejaskurzemes reģionālā laikraksta Kursas Laiks 2017. gada 16. marta numurā.
