Halliki Harro-Loita (Harro-Loit)

Žurnālistikas trīs paradoksi informatīvā piesārņojuma apstākļos*

 

Sodīt, nedrīkst attaisnot – iedomāsimies, ka šī frāze, kopā ar komata vietojumu, kas nosaka saturisku jēgu, atrastos kaut kur 30 lapaspušu gara priekšlikumu melnraksta 28. lapaspusē. Lēmējiem dokuments tiek izsniegts divas stundas pirms sapulces sākuma. Visa lēmuma melnraksta izlasīšana vārdu pa vārdam prasa labas funkcionālās lasīšanas prasmes un motivāciju atlikt malā visas citas darbības, lai iedziļinātos – gan komata vietojumā, gan arī lēmuma iespējamās sekās – kurš būs ieguvējs pēc šāda lēmuma pieņemšanas, kurš paliks zaudētājos? Iedomāsimies, ka neviens no lēmējiem nepievērš komata vietojumam nekādu uzmanību. Lēmuma sekām noskaidrojoties, žurnālisti sāk pētīt: bet, kā tā, kā tad lēmums nepelnīja nevienu uzdotu jautājumu? Piekļūt pie dokumentiem nebija problēma ne lēmējiem, ne žurnālistiem, bet rakstītā apjoms bija pārāk liels. Kurš lika komatu nepareizā vietā? Ar kādu nolūku? Kāpēc neviens nepamanīja/neatklāja komata vietojumu, kas mainīja visu jēgu?

Iedomāsimies, ka pētnieciska žurnālistika vairs nepastāv un „komata nobīdītājiem” nav nekāda iemesla bažīties, ka kāds varētu kaut ko pacelt dienas gaismā. Tieši aiz informācijas pārpilnības var vislabāk patverties, lai slēptu lēmumus un darbības, kuru maskēšana kādam ir izdevīga. Vai profesionālo žurnālistu kopiena varētu būt tas spēks, kas radītu „labāk mazāk, bet uzticamākas ziņu plūsmas”? Demokrātiskajās valstīs, kuras raksturo informācijas pārpilnība, jau labu laiku ar bažām tiek runāts par to, kāda nākotne gaida profesionālo žurnālistiku – jo reklāma, kas līdz šim finansējusi žurnālistiska satura ražošanu, ir aizgājusi citur. Žurnālistika ir zaudējusi savu monopola stāvokli ziņu ražošanā, bet neviens netaisās pārņemt varas uzrauga lomu. 21. gadsimta sākums pienāca cerīgi – ar pilsonisko žurnālistiku un blogiem, bet, tomēr, tie nekļuva par ilgtspējīgiem demokrātijas sargsuņiem. Trūkst attiecīgu ekonomisku modeļu un mehānismu, kas nodrošinātu neprofesionālo informācijas ražotāju autonomiju. Ne pārāk bieži lielajās valstīs tiek runāts par to, ka t.s. „sarkanajā grāmatā” (par aizsargājamām sugām) vajadzētu ierakstīt nevis žurnālistiku, bet žurnālistus. Lielajās valstīs cilvēkresursam nav tik kritiski izšķiroša nozīme, kā mazajās valstīs. Akreditēt žurnālistus kā kvalificētus ekspertus traucē arī apstāklis, ka žurnālista amats ir tradicionāli ietilpis t.s. brīvo profesiju skaitā: par žurnālistu var viegli kļūt, nevajag nekādu kvalifikācijas apliecību, kā tā pastāv ārsta, advokāta vai inženiera profesiju gadījumos.

Pēdējo divu gadsimtu laikā ir pastāvējis konflikts starp žurnālista profesionālo brīvību un žurnālistikas ietekmes līmeni. Tagad ziņu tirgū ienākuši daudzi satura ražotāji (piemēram, organizāciju komunikācijas struktūras) un ziņu atstāstītāji, kas dalās ar ziņām par velti. Tieši dalās, jo viņi nenodarbojas ar to, lai no liela dokumentu klāsta izraktu informācijas drumslas, kurām būtu vērts kļūt par ziņām, pārbaudīt, apsvērt, kādas ir dalībnieku-ieinteresēto personu intereses, lai rezultātā visa faktoloģija taptu par tekoši sarakstītu stāstu.

Var aprakstīt trīs paradoksus, kas raksturo pēdējo desmitgažu attīstību. Pirmkārt: arvien nabadzīgāk finansētā žurnālistika piesaista lētu darbaspēku – bet tāda ziņu žurnālistika, kas ir nepieciešama sabiedrībai, prasa dārgus augsta līmeņa ekspertus, kuru informācijas apstrādes spējas prot, bez mediju uzņēmumiem, novērtēt arī citi uzņēmumi. Igauņu žurnālistu algas bija labas 1990’tajos gados, tagad (t.i. 2014 – tulkotāja piezīme) tās ir labākas nekā Rumānijā, bet atpaliek no Spānijas. Vidējā mēnešalga ir svārstījusies 1000-1500 EUR robežās.

Žurnālistikas ekonomikas teorija apgalvo, ka žurnālistika ir atraktīva pašizpausmes joma – ietekmes, dažādības un dinamiskuma dēļ. Lielajos darba tirgos (piemēram, Vācijā, Spānijā, bet arī Rumānijā, Bulgārijā) šī iemesla dēļ aiz žurnālistikas organizāciju durvīm stāv rinda – jaunie strādā mēnešiem un gadiem par ļoti mazu algu, bieži pat, būdami praktikanti, par velti. Igaunijā, par laimi, tāda [žurnālistu] darbaspēka pārpiedāvājums nepastāv. Par laimi, jo labu žurnālistu izaugšana ir lēns un resursietilpīgs process, kas prasa labu izglītību un profesionālu darba pieredzi. Daudzskaitlīgs, lēts un mazkvalificēts darbaspēks var atbaidīt labi izglītotus un pieredzējušus žurnālistus uz ārpusžurnālistikas sektoriem.

Otrais paradokss ir, ka informācijas dažādība, kas kādreiz tika augsti novērtēta par labu demokrātijām, ir tagad sākusi darboties tieši pret demokrātiju. Uz kliķšķiem balstīta ziņu ražošana veido informācijas izgāztuvi, kur plecu pie pleca līdzdzīvo gan būtiska, gan nebūtiska informācija.

Trešais paradokss skar piekļuves brīvību pie informācijas – to vērtību, kas, bez šaubām, ir viens no demokrātiskās pārvaldes pamatiem. Bet – jo vairāk runātāju ir informācijas vidē, jo sarežģītāk ir novērtēt, kādas intereses publiskotais vārds atbalsta.

Igaunijā pašlaik (t.i. 2014. gadā – tulkotāja piezīme) ir apmēram 900 profesionālu žurnālistu (Zviedrijā, piemēram, apmēram 2000, tas tiek uzskatīts par vidēja lieluma mediju tirgu), 1990. gadu vidū Igaunijā bija apmēram 1500 žurnālistu darbavietas. Ja soli pa solim iznīks profesionālo žurnālistu kritiskā masa, tad notiks visļaunākais: nemanāmi iznīks t.s. ceturtā vara. Līdzīgi ekoloģiskam piesārņojumam, arī informatīvais un ziņu piesārņojums notiek lēni, nemanāmi.

Ja iedomāsimies, ka mums ir maza un nabadzīga kultūra, kas tik un tā neatmaksājas, tad aplūkosim, kas notiek Austrumeiropā. Uzzināsim, cik slikti var demokrātiskai sabiedrībai klāties bez tādas žurnālistikas kultūras, kas novērtē mūsu sabiedrībai tik pašsaprotamu autonomiju. Man liekas, ka mums ir, ko zaudēt. Politizēto un ekonomisko haizivju ietekmes zonā esoša žurnālistika, kurai cilvēki vairs netic un kas tiek apzināti patērēta kā izklaide, var dažiem, kas arvien lamā žurnālistus, likties par ērtu ceļu, bet ilgākā perspektīvā sabiedrība nevar iztikt bez cilvēkiem, kam ir motivācija, laiks un prasmes, lai noskaidrotu, „kurš nobīdīja komatu”.

H. Harro-Loitas papildinājums 2017.09.VII

Žurnālistu skaita samazināšanās, šķiet, pašlaik ir beigusies, bet precīzi skaitļi, cerams, tiks savākti nākamajā – 2018. gadā (šobrīd esam saskaitījuši apmēram 800 žurnālistu). Igaunijas lielākā laikraksta Postimees (Pastnieks) īpašnieku sastāva maiņas dēļ žurnālistu autonomija drīzāk ir mazinājusies. Joprojām pastāv problēma, ka žurnālisti kā profesionāli informācijas apstrādātāji netiek novērtēti. Profesionālo žurnālistu karjeras modelis nebalstās uz kompetenci, lai gan situācijā, kad ar ziņu veidošanu nodarbojas dažādi cilvēki un žurnālistiem vairs nepieder informācijas monopols, profesionālās žurnālistikas uzdevums būtu piedāvāt autonomu analīzi, lai būtu par sargsuni (gatekeeper). Bet minēto funkciju izpildīšana prasa augstu informācijas apstrādāšanas kompetenci. Tādēļ Igaunijas liberālās mediju politikas rezultāts ir tāds, ka profesionālu žurnālistu kopienu stāvoklis ir pasliktinājies, ja ar šo „pasliktināšanos” saprotam tādas vērtības, kā autonomiju, augstas kvalitātes ekspertīzes novērtēšanu (caurspīdīgi karjeras modeļi), kompetencei nepieciešamo darbavietu drošību (it īpaši Igaunijas Sabiedriskajos medijos). Kompetenču zudumam mazajās kopienās ir ļoti nopietnas sekas. Igaunijas mediju politikā pienācis pēdējais laiks sākt domāt par cilvēkkapitāla novērtēšanu.

 

No igauņu valodas tulkojis Hannes Korjus