Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

Juka Rislaki (Jukka Rislakki)

 

Šīs grāmatas ļāva justies kā mājās

 

Kronenberga mantojums

Laikraksts Latvietis Nr. 458 (2017.07.V) un Nr. 460 (2017.23.V)

Kad daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem saka: „Bērnība,” –  viņi domā: Kronenbergs...”
Māra Miķelsone

 

Skice grāmatai Sprunguļmuižā gadatirgus, 1938

Dzejniece Māra Zālīte atcerējās savu bērnību sešdesmito gadu sākumā vecātēva mājās laukos. Viņa bija atklājusi lasīšanas prieku un mājas bēniņos zem zāģu skaidām atradusi savādu, neparastu grāmatiņu. „...Pašlaik mani apbur grāmatiņas vizuālais tēls – vāka vinjete, burtu forma, zīmējumi. Grāmatiņa nelīdzinās visām tām, ko esmu jau lasījusi, – par oktobrēniem, kas ir Ļeņina mazbērni, par mazo traktoristu, par milici Stjopu. [..] Tā līdzinās lielajai kārbai, uz kuras rak­stīts „Laima” (to lieto miežu kafijas glabāšanai). Tā līdzinās diegu kastītei un vecāsmātes priekšautam, un... Esmu sajutusi to, ko sauc par latvisku stilu. Tas mani uzrunā. Tas mani saviļņo, ir tuvs, mīļš. Jā, un grāmatas nosaukums ir „Mazās Bērnības (Jaunības – J. R.) Tekas”. Tā pasaule ir zudusi, tās vairs nav, bet mazā Māra zina, ka to pasauli sauc – Latvija! „Latvijas vāze, Latvijas konfekšu kārba un šī grāmatiņa – tas ir viss, kas man no Latvijas atlicis. Vēlāk mātei rādu, – re, ko es atradu! Mātes seja uz mirkli atmaigst, bet tad viņa man grāmatiņu atņem. Māte zina, ko nezinu es, – tā ir aizliegtā literatūra. Par tās glabāšanu un lasīšanu draud kriminālsods.”[1]

Dzejnieks Jānis Peters savukārt stāsta, ka viņš jaunībā mugursomā glabājis savus galvenos dārgumus – Daniela Defo Robinsonu Krūzo un Alberta Kronenberga Mazo ganiņu. Viņa bērnības mājās no trīsdesmitajiem gadiem bija saglabājies Mazā ganiņa pirmais izdevums.[2]

Arī Margitai Gūtmanei bērnībā, bēgļu nometnē Vācijā daudz ko nozīmēja Kronenberga grāmatas. Viņasprāt, laba bērnu grāmata ir tā, par ko pieaugušais vēlāk teiks: ja bērnībā tās nebūtu bijis, man šodien kaut kā trūktu. „Man droši kā trūktu, ja bērnībā nebūtu bijis Mirdzas Timmas „Pienenītes”, Valda „Staburaga bērnu”, Jāņa Širmaņa „Pīkstītes” un – galvenokārt – Alberta Kronenberga „Sprunguļmuižā gadatirgus”. Šīs grāmatas tika lasītas, pārlasītas un atkal lasītas, pa vidu lasītas priekšā, līdz tās kļuva daļa no manis [..].”[3]

Ar ANO starptautiskās bēgļu organizācijas UNRRA atļauju 1946. gadā latviešu bēgļi Vācijā laida klajā Sprunguļmuižas atkārtotu izdevumu. Poligrāfiskā kvalitāte, pat krāsas, izdevušās apbrīnojami labi.

„Šīs grāmatas bija toreiz kā „mājas”, kad bija jāpārvācas no nometnes uz nometni, kad nevienā nespēja iedzīvoties, jo viss bija tikai pagaidu,” raksta Margita Gūtmane.

Vēlāk viņai uzdāvinātas brāļu Grimmu un Hansa Kristiāna Andersena pasakas, bet tā bijusi velta naudas tērēšana. Tās viņai nedeva nekā. Tās bija un palika svešas. „Ir grāmatas, kuras mēs katrs uzskatām par latviskām, nevarēdami izskaidrot – kādēļ.”[4]

Iepriekš minētajām bērnu grāmatām piederējās arī Jaunsudrabiņa, Brigaderes, Poruka un Virzas sarakstītās. „Man vēl šodien liekas, ka tā ir bijusi ļoti skaidra un ļoti loģiska attīstības līnija. Kas bērniem raksta, raksta viszinātkārīgākai, uztverīgākai, uzņēmīgākai publikai. Bērni ir fantasti, bet reizē arī reālisti, un – ko mēdz aizmirst – bērni ir nākamie pieaugušie. Rakstīt bērniem pavirši vai nevīžīgi nozīmē apvainot viņos cilvēku, kāds viņš kādreiz būs.”

Kronenbergu atceras arī cits bēglis. „Saviem bērniem mācīju latviešu alfabētu ar viņa ābecītes palīdzību, nevis ar kādu lingvistu teorijās balstītām garlaicīgām ābecēm,” stāsta Jānis Krēsliņš seniors, kurš dzīvo Ņujorkā. Krēsliņš turpina: „Viņš ir ļoti izcils mākslinieks; – ja arī nav pilnīgi ignorēts, tomēr īsti pienācīgi nav novērtēts. Kronenbergs nav tikai zīmētājs ar vienreizēju, kronenbergisku stilu, bet arī suverens latviešu valodas pratējs, burvīgs dzejnieks, kas izprot katra vārda daiļskaņu, ritmiku un burvību. Es teikšu, ka viņš ir dziļi latvisks, ziemeļniecisks mākslinieks, apveltīts ar brīnišķīgu humora izjūtu.”[5]

Grāmatai Mazais ganiņš, kas 1987. gadā iznāca Zviedrijā, pievienoti komentāri, starp tiem – dažas piezīmes par ritma dēļ nepareizi lietotiem vārdiem šajā krājumā. Piemēram, pēperkoka, – kur jābūt piparkūka, agris, – kur agrs, esu, – kur vajadzētu esmu, seskis, – vajadzētu sesks, ģīmi, – vajadzētu seju, klātāk – tuvāk, ķeša – kabata, praku – fraku vai svārkus, pusgraudnieks, – kur jābūt pusrentnieks un tā tālāk.[6]

J. Krēsliņš savukārt oponē, ka skaņu un ritma prasību dēļ dzejnieks, protams, drīkst neievērot endzelīniski vai blinkeniski dogmatiskos pareizrakstības noteikumus.[7]

Pēc Gūtmanes domām, liela latviešu klasiskās bērnu literatūras nozīme bija, ka tā nav novirzīta tīrā bērnu un jaunatnes literatūras lomā. Latviešu bērnu literatūra nekad nenonāca izolācijā, un tam par iemeslu, pirmkārt, tautasdziesmu apjēgtā nozīme un, otrkārt, laimīgais un vienreizīgais apstāklis, ka Latvijā vesela virkne pieaugušo literatūras rakstnieku ir rakstījuši arī bērniem – Rainis, Aspazija, Poruks, Blaumanis, Plūdonis, Brigadiere, Jaunsudrabiņš, Skalbe, Austriņš, Birznieks-Upītis, Paegle, Laicens, Čaks, Ādamsons un daudzi citi.

Alberta Kronenberga ilustrācija grāmatā Mazais ganiņš un viņa brīnišķais ceļojums

Jūlijs Dievkociņš jau 1900. gadā rakstīja: „Viena no beletristisku mākslas ražojumu galvenām pazīmēm ir tā, [...] kas saprotami bērnam, var būt par estētisku baudījumu arī pilnīgi pieaugušam cilvēkam ar attīstītu mākslas gaumi.”[8]

Pēc Margitas Gūtmanes domām, agrīnie centieni bija „pārvarēt vācu garīdzniecības sentimentāli seklās, didaktiskās un moralizējošās dziesmiņas.” Tikai sākot intensīvu tautasdziesmu un pasaku vākšanu, arī bērnu literatūrā notiek pagrieziens. M. Gūtmane atgādina, ka jau 1910. gadā Andrejs Upīts atzinis: „Ja kāds vēlas attīstīt un izkopt savā bērnā īsta cilvēka dvēseli, tas nevar iztikt bez tautas pasakām kā elementārākā īpatnēja audzināšanas līdzekļa.” Pēc Gūtmanes domām, Kronenbergs ir viens no tiem retajiem pieaugušajiem, kas pilnīgi sapratis bērna pasauli, viņam nav ne mazāko grūtību akceptēt bērnā to garīgo brīvību, kādu pieaugušais pieprasa sev. Viņasprāt, ir grūti atrast citu bērnu autoru, kam tik ļoti jūtama patika un prieks, ar kādu viņš rakstījis. Te gribētos piebilst: un zīmējis.

Kronenberga grāmatas atkārtoti izdeva gan Vācijā bēgļu nometnēs (pirmā iznāca jau 1946. gadā), gan trimdā Amerikā. Austrālijas latviešu avīze 1992. gadā rakstīja par asprātīgā pantu meistara Kronenberga priecīgajām bērnu grāmatiņām. „Un daudzas no Kronenberga joku rindiņām mums iespiedušās atmiņā vēl pēc daudziem gadiem.”[9]

Rakstniece Lūcija Ķuzāne teikusi: „Es paņēmu ceļasomā grāmatas ar garu mūžu dzīvojuša mākslinieka Alberta Kronenberga zīmējumiem un asprātīgu tekstu. Bet [...] nebija jau, kam dāvināt. Ģimenēs, ar kurām iznāca saskare, negadījās sastapt mazus bērnus...”[10]

Trimdinieku sabiedrībā Kronenberga grāmatas palīdz uzturēt bērnu latviskumu un latviešu valodu. Austrālijas latviete Zane Ritere 2008. gadā stāstīja: „Tikko izlasīju avīzē „Austrālijas Latvietis” fragmentu „Mazais Mikiņš”, kas man „ieleca acīs” kā mīļš draudziņš. Manās rokās ir oriģināla grāmata „Sprunguļmuižā gadatirgus”, ko mana māte bija paņēmusi līdz, kad atstājām Latviju bēgļu gaitās. No šīs grāmatas lasīju savām meitām un tagad lasu saviem trim mazbērniem, kuriem tēvi ir nelatvieši, bet kuri iet latviešu bērnudārzā, dzied latviešu dziesmas, un ar viņiem mēs runājam latviski.”[11]

Kronenbergs mierināja arī tos latviešus, kas bija nonākuši pavisam pretējā debespusē. Rīdziniece Margarita Lazdiņa, kura dzimusi 1929. gadā, stāsta, ka viņa, būdama tālu, uzaugusi Latvijas gaisotnē: „Mazo ganiņu” saņēmu kā dāvanu Ziemassvētkos, bērnu dienās. Panti un zīmējumi tik viegli „ielikās” prātā. Tos atcerējāmies vēl Sibīrijā, bērnu starpā... Pēc kara – vēru vaļā tik mīļo grāmatu, bet tur nebija ne īsti vecā satura, ne vecās „rīmēšanās”. Saprotu. Nodeva laikam. Tomēr ar to izauga mana meitiņa. Vēlāk abas pārrakstījām kaut kur sadabūto veco grāmatu un veco tekstu. Nu tas kopā ar citām A. Kronenberga grāmatām stāv plauktiņā.”[12]

Tikpat svarīgs Kronenbergs bija arī tiem, kuri dzīvoja Padomju Latvijā – un varbūt pat vēl svarīgāks. „Sevišķi svētīga misija viņa grāmatām bija padomju gados, jo rakstnieka asprātīgajos pantos un zīmējumos lasītāju spilgti uzrunā latviskums ar tautas pasaku un tautas dziesmu mīļu tēlainību un viedumu,” saka Irēna Lagzdiņa, kurai jau ilgus gadus bijis tuvs Kronenberga mantojums, īpaši teātrī. „Tolaik tas bija kā balzams dvēselei, jo padomju ideologi jau no bērnudārza vecuma maziem knauķiem stāstīja un lasīja par tēva nodevēju Pavļiku Morozovu, Pāvelu Korčaginu. [..] Kronenberga grāmatiņās bērns iepazina pasauli šo murgu nesadraņķētu, mīlestības, šķelmības, gaišu joku pilnu, kurā pieaugušie, bērni un viņu dzīvnieciņi dzīvo draudzīgu, saskanīgu dzīvi.” Viņa esot bijusi „to laimīgo vidū, kam vecāki mazotnē gudri prata rokās ielikt Jaunsudrabiņa, Skalbes, Eglīša, Stārastes, Kronenberga un Brigaderes grāmatas. [..] Lasīju arī „Jaunības Tekas” un „Mazās Jaunības Tekas”, kurās par ilustratoru darbojās A. Kronenbergs. Pēc kara dažam labam bēniņos un citās mazāk uzkrītošās vietās glabājās gan šie izdevēja Andreja Jesena izdotie žurnāli, gan Emīlijas un Antona Benjamiņu lolojuma „Atpūta” komplekti, vērtīgas padomju varai nevēlamas grāmatas. Lasīt kāriem bērniem tā bija īsta paradīze.”[13]

Lagzdiņa atklāj, ka spēj izjust to, kas Kronenbergam bija ieslēgts pasakas dzejas rindās un – galvenais – aiz tām. „To neviens modrs padomju cenzors nevarēja uzrādīt, bet tas virmoja gaisā un visus vienoja. Šodien mēs to drīkstam saukt par latviskumu.”[14]

Ženija Katkovska, kuras piecgadīgā meitiņa Liene spēlēja ganiņa lomu Irēnas Lagzdiņas veidotajā uzvedumā, stāsta: „Ar Kronenberga darbiem mums iesākās priekšā lasīšanas tradīcija, kas sekmīgi turpinās arī tagad, meitas Lienes ģimenē. Kad vecākais mazdēls Ernests gāja gulēt diendusā, viņš man salika grāmatu kaudzīti lasīšanas kārtībā, ko es nedrīkstēju sajaukt. Kā pirmais bija Kronenbergs. Tagad astoņgadīgais Ernests ir jaskolnieks, viņš bieži lasa jaunākajam brālim, piecgadīgajam Armīnam, un man.”[15]

Tūlīt pēc Kronenberga nāves 1958. gadā Uga Skulme savās atmiņās rakstīja, ka Jaunības Teku laikā bērni sajūsminājušies par mākslinieku: „Bērni mīl cilvēkus, kas ir bez viltus. Neviltotības un labsirdīguma dēļ Kronenbergs patika arī pieaugušajiem,” piebilda Skulme.[16]

Režisors un aktieris Pēteris Liepiņš, kurš Kronenberga darbus vairākkārt uzvedis uz Dailes teātra skatuves, stāsta: kaut gan viņš Kronenbergu nekad nav sastapis, rakstnieks viņam jau no pirmajām lapaspusēm licies kā ļoti tuvs radagabals. „Viņa darbi ir tik brīnišķīgi, un viņa bērnības pieredze aktiera pasaulei der kā uzlieta. Tajos ir visa dzīvā dzīve un brīnumaini fantāzijas tēli... Man viss ir tik mīļš.” Liepiņš esot uzaudzis mājā, kas atgādināja Kronenberga radītās mājas, un viņu pārņēmusi pārliecība, ka rakstnieks „visu uzrakstījis par manu bērnību, par mūsu meža mājām”.[17]

Liepiņš stāsta, ka jau sen nolēmis iestudēt Kronenberga tekstu uz skatuves, kaut arī sapratis, ka „būs ellīgi grūti, bet...” Tikko viņš sācis mācīties tekstu, nākušas klāt arvien jaunas idejas.[18]

Kopš 2009. gada decembra Dailes teātrī atkal rāda Jērādiņu, kuras režisors un vienīgais aktieris ir Pēteris Liepiņš. Zāle arvien pārpildīta, biļetes dabūt grūti. Šis ir jau trešais monoizrādes variants – 1982. gadā šajā pašā teātrī (Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris) uzvestā Pētera Liepiņa un Imanta Zemzara Jērādiņa noturējās uz skatuves pāris gadu desmitu un sasniedza šī teātra visu laiku rekordu. Otrā versija parādījās 2001. gadā.

Tajā pašā 2001. gadā Dailes teātrī varēja skatīties muzikālu pasaku Ķēniņa Mikabika raibie svārki. Šī monoizrāde tapusi pēc Kronenberga nepublicētās un nepabeigtās humoristiskās dzeju pasakas motīviem. Liepiņš bija saliedējis dzejas vienā veselumā. Viņš pats tēloja vairākas lomas, būdams ne tikai bērni un pieaugušie, bet arī ragana Baba, velns un dzīvnieki.

Mikabika bija izrāde par nabadzīgu puišeli, kam jāsadabū, ko vilkt mugurā, kā arī par skroderi, kurš braši cīnās gan ar lāci, gan pašu velnu; par labo un ļauno. Liepiņš loloja arī ideju par Kronenberga nepublicēto darbu dzejas izrādi.

Aktieris un režisors uzskata, ka izrādē Mikabika ar pasakas palīdzību risināti nopietni, pat valstiski svarīgi jautājumi. „Ja cilvēki visi kopā vienoti atsakās no kādas muļķības, ja visi rūpējas, lai gudrība valdītu pār muļķību – tā, manuprāt, ir īsta demokrātija.” Viņš turpina: „Demokrātija valstī iestājas tad, kad katrs ir savā vietā, pretējā gadījumā sākas sabrukums.” Tā arī pasakā ķēniņa valstī sākas jukas.

Pētera Liepiņa Jērādiņas interpretāciju slavēja jau astoņdesmitajos gados. Kādā recenzijā rakstīts, ka izrāde dodot vielu pārdomām par bērnu audzināšanu.

Jo te nu laikam ir gan šī iestudējuma, gan Alberta Kronenberga darbu racionālais kodols kopumā, un tas ir labestība, sirsnīgums, pamudinājums mācīties dzīvē saskatīt vispirms labo un gaišo pusi; asprātība, bagāta iztēle un fantāzija un pa reizei tik asi precīzs skatiens uz cilvēku vājībām un negatīvajām īpašībām, kāds var būt tikai mūsu tautai raksturīgajam pasmagajam, bet tiešajam un labsirdīgajam humoram. Izrāde patika arī bērniem, kaut gan skaidrs, ka viņi ne vienmēr saprata visus senos latviešu vārdus.

Dramaturgs Gunārs Priede ar Kronenbergu iepazinies studiju laikā un vēlāk nožēlojis, ka nemācējis, kad tas bija iespējams, vecākajam un pieredzējušākajam kolēģim neko pavaicāt. „Viņš tajā dzīves posmā bija tāds rāmi apcerīgs, vairāk skatījās vien. Retumis kaut ko pateica par Raini, par Birznieku-Upīti, par Jaunsudrabiņu. Mēs, kas tur bijām ap viņu, noklausījāmies gan, bet, lai kaut ko pajautātu, precizētu, nofiksētu – tiktāl nebijām tikuši. Nē, kur nu. Tagad, jā! Šo vajadzēja un to vajadzēja...”[19]

Vija Siliņa stāsta, ka viņas audžutēvs maz lasījis daiļliteratūru. „Caurām naktīm viņš strādāja savu zinātnisko darbu. Tomēr lasīšanā mani ievadīja tieši viņš. Pirmā dāvātā grāmata, atceros, bija A. Kronenberga „Tuntuļu Jurītis”.”[20]

Literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis žurnālā Karogs 1970. gadā atcerējās, ka viņa bērnībā bijis maz krāsainu attēlu, – un bērni tā priecājušies par melnbaltajām ilustrācijām! „Nevar taču teikt, ka Alberta Kronenberga, Zeberiņa un Vidberga zīmējumi būtu neizteiksmīgāki par mūsdienu krāsainajiem... Bet mēs līdz ar saviem bērniem esam jau tā izlutināti, ka šodien bērnu žurnālos un grāmatās melnbaltā ilustrācija izskatās ne visai piemērota, it kā sliktāka. Barojam ar baltmaizi.”[21]

Grāmatu izdevēja Māra Caune raksta, ka viņas pirmā iepazīšanās ar Kronenbergu notikusi 1949. gadā, kad „...mūsmājās kāds no Rīgas bija atvedis mākslinieka ilustrēto grāmatiņu „Darbam dzimu, darbam augu”. Cik lauku bērna gara pasaulei tuvi un saprotami tās varoņi –

Zaķīts ara tīrumā,
Žagatiņa brīnījās.
Ko brīnies, žagatiņa?
Tā vīram jāstrādā.

Varbūt tieši šī plānā grāmatiņa bija tā, kas mani ierosināja pievērsties grāmatniecībai, saskatīt skaisto pasaulē un cilvēkos.”[22]

1987. gadā rakstnieks Miervaldis Birze intervijā atklāja, ka vismīļākās viņam joprojām ir Kronenberga ilustrētās grāmatas. Viņa „jaukie un nepārprotamie zīmējumi aizveda pie Birznieka-Upīša”.

Kad dzejnieks Andris Akmentiņš izdeva savu pirmo grāmatu, viņš atzinās, ka viņam bijuši trīs garatēvi, trīs K, kas grāmatas rak­stīšanas laikā bijuši ļoti mīļi: Klāvs (Elsbergs), Knuts (Skujenieks) un Kronenbergs.

Skolotāju Avīzes redaktore Selga Palu (Kaņepe) 1987. gadā rakstīja Rūtai Kronenbergai, ka „...priecājoties par ilgi cerētu un gaidītu tikšanos grāmatu pasaulē. Kaut visiem cilvēkiem būtu bijusi tāda „Zelta atslēdziņa”, ar ko slēgt durvis uz gara gaismu!”[23]

Selga Palu bija ilgi meklējusi šo grāmatu, kuru viņa atcerējās no bērnības, bet autora vārds bija aizmirsies. Viņa brīnījās, kāpēc to nevar atrast katalogos, muzejos vai enciklopēdijās. Veco grāmatu kolekcionāri prata viņai palīdzēt, un varbūt tieši viņas nopelns bija tas, ka vācu okupācijas laikā izdoto grāmatu jau 1988. gadā beidzot izdeva atkārtoti.

Rodas iespaids, ka Kronenbergu pazīst arī ārpus Latvijas. Lietuviete Renāta Zajanč­­kauskaite 1989. gadā stāstīja Skolotāju Avīzei, ka viņas pirmā grāmata bijusi Alberta Kronenberga Teic, māmiņa, manu darbu latviešu valodā.[24]

Trimdas sabiedriskā darbiniece Anita Tērauda atceras, ka viņas bērnība būtiski saistās ar trim grāmatām, no kurām vienu – Sprunguļmuižā gadatirgus, „...es vēl tagad varu citēt no galvas:

Aploks pilns un pilna pļava,
Laidarā pat vietas nava,
Bet pa šauro ganu ceļu
Nāk vēl divi duči peļu.”

Ilustrācijas un teksts viņai joprojām esot acu priekšā. Tērauda uzskata, ka latviešu bērnu grāmatas ir visskaistākās pasaulē.[25]

Žurnālists Andrejs Krauliņš 2007. gadā par Kronenbergu rakstījis šādi: „Gandrīz vai katram no mums kāda no šīm grāmatām ar autora brīnišķīgajām ilustrācijām uzdzen nostalģiskas atmiņas par bērnības gadiem, par to laiku, kad tās lasītas un aplūkotas, par sevi un savām izjūtām tajā laikā.”[26]

Rūta Kronenberga stāsta, ka, viesodamās Minsterē, iepazinusies ar kādu dāmu, kas savulaik izīrējusi mitekli Jānim Jaunsudrabiņam, kurš 1944. gadā bija atstājis Latviju. „Viņa atcerējās, ka rakstniekam esot bijusi jauka Kronenberga dāvināta grāmata ar mīlīgiem rūķīšiem (acīmredzot „Zelta laiki”, kas sakņojas vācu pasakā. – J.R.). Tēvs ar Jaunsudrabiņu, manu garīgo krusttēvu, bija draugos jau no seniem laikiem. Pasaule ir maza!”[27]

Daži cilvēki uzskata, ka mūsdienās Kronenbergu necienot un negodājot un ka tas esot Latvijas sabiedrības mīnuss. 2009. gadā izstrādātā Latvijas Kultūras kanona vizuālās mākslas sadaļā iekļauti trīsdesmit mākslinieki un viņu darbi. Alberta Kronenberga viņu vidū nav. Droši vien tas nozīmē tikai to, ka Latvijā ir daudz ievērojamu mākslinieku un viņus visus nav iespējams uzņemt kanona sarakstā, – vai arī to, ka Kronenbergs ir pārāk daudzpusīgs, lai atbilstu kādai vienai, noteiktai formai vai statusam.

Kanonā ir Jaunsudrabiņa ilustrācijas Baltajai grāmatai, pati grāmata iekļauta kanona literatūras sadaļā. Purvītis Mākslas vēsturē rakstīja: „Pilnīgi savrupas, bet karikatūrai tuvas ir Jāņa Jaunsudrabiņa humoristiskās ilustrācijas „Baltai grāmatai”; viņš izveidojis īpatnēju stilu, atdarinādams bērnu zīmējuma naivo formu protovozēšanu ar lielu māksliniecisku taktu.”

– Pirms dažiem gadiem, kā vēstīja avīzes, kustības Jaunā paaudze biedri pretpagānisma akcijā Rīgā sadedzināja Jaunsudrabiņa Balto grāmatu. Arhibīskaps Jānis Vanags nosodīja Jaunsudrabiņa grāmatas dedzināšanu: „Kristīga latvieša bērnības atmiņas, ko kādreiz lasīju priekšā saviem bērniem!” – 1958. gadā Kronenbergs ilustrēja Zaļo grāmatu, kurā attēlotas Jaunsudrabiņa ganu gaitas Neretas apkārtnes sētās, tātad savā ziņā var uzskatīt, ka arī Kronenbergs iekļauts kultūras kanonā.[28]

 

Skice grāmatai Sprunguļmuižā gadatirgus, 1938

 

---

[1] Zālīte, Māra. Sēklas sniegā: mani darba gadi Rakstnieku savienībā ir kā sēklu vējš, tā tolaik Latvijā bija brīvdomīgākā vide. Diena, Nr. 85, 2009, 11. apr., 12. lpp.

 

[2] No sarunas ar Jāni Peteru.

 

[3] Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887–6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr. 3, 1987, 32.-36. lpp.; Nr. 4, [CR4] 1987, 20.-23. lpp.

 

[4] Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887-6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr. 4, 1987, 20.-23. lpp.

 

[5] No Jāņa Krēsliņa vēstules 19.2.2008.

 

[6] Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887-6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr.3, 1987, 32.-36. lpp.; Nr. 4, [CR5] 1987, 20.-23. lpp.

 

[7] No J. Krēsliņa vēstules 19.2.2008.

 

[8] Citāts no: Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887-6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr. 3, 1987, 32.-36. lpp.; Nr. 4, 1987[CR6], 20.-23. lpp.

 

[9] A. P. Ulda Siliņa „zvērīgā” luga. Tēvzemes Avīze, Nr. 21, 1992, 12. jūn., 8. lpp.

 

[10] Ķuzāne, Lūcija. Stāsts par trim vaļiem. Dzimtenes Balss, Nr. 52, 1986, 25. dec., 6. lpp.

 

[11] No Zanes Riteres e-pasta vēstules 27.3.2008.

 

[12] No Margaritas Lazdiņas vēstules 7.2.2008.

 

[13] Kronenberga, Rūta. Laika pārbaudītas vērtības: sarunā ar Irēnu Lagzdiņu. Brīvā Latvija (Londona), Nr. 31, 2008, 9./15. aug., 5. lpp.; Nr. 32, 2008, 16./21. aug., 5. lpp.

 

[14] Lagzdiņa, Irēna: Brīnumainas tikšanās ar Alberta Kronenberga pasaku tēliem. Atmiņas. 2011.

 

[15] Turpat.

 

[16] Skulme, Uga. Albertu Kronenbergu pieminot. Rīgas Balss, Nr. 212, 1958, 8. sept., 4. lpp.

 

[17] Citēts no: Lagzdiņa, Irēna: Brīnumainas tikšanās ar Alberta Kronenberga pasaku tēliem. Atmiņas. 2011.

 

[18] Katrs savā vietā: Pēteris Liepiņš intervijā Irēnai Lagzdiņai. Laiks (ASV), Nr. 17, 2002, 27. apr./3. maijs, 11. lpp.

 

[19] Priede, Gunārs. Galvenais ir cilvēks /sarunu ar G. Priedi pierakst. I. Pijols // Karogs, Nr. 3, 1988, 133.-138. lpp.

 

[20] Siliņa, Vija. Mans audžutēvs – Pā ... (Pasts). Skola un Ģimene, Nr. 4, 1989, [39.]lpp.

 

[21] Ancītis, Valdemārs. Laikmets. Literatūra. Bērni. Karogs, Nr. 12, 1970, 126.-133.lpp.

 

[22] Caune, Māra. Kronenberga dzīvesceļu pārstaigājot. Karogs, Nr. 10, 1987, 154.-158.lpp.

 

[23] Selgas Palu vēstule 23.9.1987.

 

[24] Zajančauskaite, Renāta. Ej un nebaidies! Skolotāju Avīze, Nr. 7, 1989, 15. febr., 13.lpp.

 

[25] Tērauda, Anita. Ir tikai viena vēsture vienai latviešu tautai /pierakst. E. Mārtuža // Lauku Avīze (Mājas Viesis), Nr. 117, 2001, 6. okt., 11. lpp.

 

[26] Krauliņš, Andrejs. Viss sākās tā kā pasakā... Jūrmalas Ziņas, Nr. 41, 2007, 24. okt., 10. lpp.

 

[27] Kronenberga, Ruta. Laika pārbaudītas vērtības. Brīvā Latvija (Londona), Nr. 31, 2008, 9./15. aug., 5. lpp.; Nr. 32, 2008, 16./21. aug., 5. lpp.

 

[28] Adamaite, Undīne. Piemini kultūru!: tapis Latvijas kultūras kanons – nācijas piederības zīme un kultūras atmiņa // Diena,Nr. 60, 2009, 12. marts, 6. lpp.