Vita Gaiķe

 

Iet mūžīgs ceļinieks uz savu sapņu mājām...

Ingrida Vīksna 1920.10.III-2017.22.V

 

Atvadoties no Ingridas Vīksnas, varu bez pārspīlēšanas teikt, ka no mums ir aizgājis bezgala liels un bagāts cilvēks.

Kad šī sēru ziņa nonāca pie Ingridas rakstnieku draugiem un kolēģiem, līdz ar skumju apliecinājumu par zaudējumu saņēmu spēcīgus Ingridai veltītus vārdus, tādus kā „aizgājusi leģenda”, „enerģiskā personā iemiesota vesela ĒRA”, „neaizmirstams cilvēks”. Latvijas goda konsuls Imants Purvs, vēlot Ingridai saldu dusu un vieglas smiltis un izsakot pateicību par milzīgo darbu, ko viņa veica, kalpojot vietējās sabiedrības un Latvijas labā, atzīmē: „Mēs patiešām atvadāmies no cilvēka, kura vārds mūžības grāmatā ierakstīts zelta burtiem. Viņa ir devusi mums daudz, par ko būt lepniem.”

Visi šie vārdi liecina, cik daudziem cilvēkiem Ingrida dziļi aizskārusi dzīvi un cik daudzi cilvēki no viņas iespaidojušies.

Satiku Ingridu pirms 18 gadiem, kad ierados Toronto un sāku strādāt avīzē. Pavisam drīz Ingrida svinēja 80 gadu jubileju, bet to nekādā gadījumā nevarēja just viņas uzvedībā vai būtībā (varu tikai mēģināt iedomāties, cik nebēdnīga prieka un visādu izdarību pilna viņa bija jaunībā). Vēl savos 80 gados viņa bija enerģijas un izdomas pārpilna. Viņas aizrautība ātri pielipa arī man, un tā Ingrida veikli mani ieveda laikraksta veidošanas pasaulē. Par visu, ko esmu iemācījusies žurnālistikas laukā, man jāpateicas Ingridai.

Laikraksts Latvija Amerikā bija viņas sirdslieta, un redaktores amatā viņa ir pavadījusi vairāk nekā citi redaktori ‒ pa diviem lāgiem kopā 27 gadus. Katrs laikraksta numurs viņai bija īpašs, katrs veidots ar lielu mīlestību un izdomu, kā jauns dzejolis, kā māk^­slas darbs. Laikrakstos publicēties Ingrida jau sākusi vēl Rīgā pirms kara. Arī bēgļu gaitās Zviedrijā strādājusi par redaktori laikrakstā Latvju vārds. Jau tālajā 1951. gadā, iznākot Ingridas pirmajam romānam Mums jābrien jūrā kritiķis Jānis Grīns bažījas, ka Ingridu „draud aprīt avīžniecība”. Un tā arī droši vien notika. Viņa uzplauka kā dzejniece jau 20 gadu vecumā, vēl Rīgā 1943. gadā izdodot pirmo dzejoļu krājumu Rūgtais prieks, kam vēlāk pievienojās vēl četri krājumi un poēma Piecas naktis, ko viņas dēls Uldis tulkojis angļu valodā. Ingridas dzejoļiem ir melodisks skanējums. Kā saskaitījis komponists Arvīds Purvs, 8 komponisti 18 darbos izmantojuši Ingridas dzejoļus, starp tiem arī Arvīds Purvs, Tālivaldis Ķeniņš, Jānis Kalniņš un citi.

Pirmais Ingridas romāns Mums jābrien jūrā, kurā ļoti spilgti attēloti kara pēdējie gadi, bēgļu izmisīgā gaidīšana Kurzemes jūrmalā ar cerību līdz pēdējam brīdim, ka dzimteni nevajadzēs atstāt, attēlo arī Ingridas personīgos pārdzīvojumus. Savukārt otrs romāns Nams kalna malā aizraujošā veidā mums stāsta par latviešu bēgļu jaunas dzīves sākumu Toronto. Stāstu krājumā Dāvana Ingrida apskatījusi cilvēku likteņus gan psīcholoģiskā, gan tīri komiskā plāksnē.

Ingridas dzejas un prozas cienītāji noteikti cerēja sagaidīt vairāk literāru mākslas darbu, un Ingridai būtu bijis tik daudz ko stāstīt. Bet darbs laikrakstā un sabiedrības labā paņēma daudz viņas laika, izdomas un enerģijas. Ja mēs saskaitītu visus laikrakstos un žurnālos publicētos aizrautīgos ievadrakstus, košos ceļojumu aprakstus, atmiņu stāstījumus un jubilejas rakstus, tur iznāktu vēl vairāki krājumi. Kā Ingrida pati vienmēr smējās – viņas kopoto rakstu pēdējo sējumu veidos avīzes virsraksti un bilžu paraksti. Lai arī Ingrida veikli lietoja datoru, tomēr pie ierastās rakstāmmašīnas viņai domas raisījās labāk un, jūtot saskari ar rakstāmmašīnas taustiņiem, pirksti paši cilājās. Rakstāmmašīnas klaboņa radīja tīri avīžniecisku noskaņu redakcijā.

Darbs avīzē nav vienīgais viņas panākums. Ingrida Vīksna ir daudz devusi latviešu sabiedrībai Toronto. Viņa ne tikai uzstājusies ar savas dzejas lasījumiem dažādos rakstnieku sarīkojumos, bet arī pati vadījusi vairākus rakstnieku cēlienus dziesmu svētku ietvaros. Piedalījusies dziesmu svētku rīkošanā. Arvien ar jautriem stāstiem viņa atcerējās slaveno Preses pīļu izdošanu. Viņa ir bijusi klāt visos lielākos kulturālos notikumos. Vēl tikai pirms trīs gadiem Kanādas latviešu dziesmu svētkos Hamiltonā ar lielu cieņu un apbrīnu sveicām Ingridu rakstnieku cēlienā.

Runājot par Ingridas dzīvi, nevar neskatīties uz to ar smaidu, jo dzirkstošs humors un zobgalība bija Ingridas būtība. Ingridai patika bārstīt daudzus sīkus fragmentiņus no viņas dzīves, un mēs ar lielu baudu varējām klausīties ne tikai pašā notikuma atstāstā, bet veidā, kā tas tika pasniegts. Darbā jubilejas reizē viņa katram mums veltīja pa dzejolim, bieži vien turpat pirms dažām minūtēm uzdzejotu, vienmēr jautru, vienmēr atrodot kaut ko katram cilvēkam raksturīgu.

Bet viņa bija arī cīnītāja. Latviešu valoda bija viena no viņas lielajām mīlestībām, un aizstāvot to, nekas nevarēja stāties Ingridas ceļā. Cik reizes viņa nav lēkusi kājās dažādās sanāksmēs, sitot dūri uz galda, lai mestos vārdu kaujās, ja kāds uzdrošinājās necienīgi pret valodu izturēties.

Ingrida bija mīlēta un cienīta kā dzejniece, kā personība latviešu sabiedrībā visā pasaulē. Mums paliks Ingridas dzeja, viņas darbi, bet pietrūks viņas dzīvesprieka, izdomas bagātības, humora dzirksts un draudzības. Ikviens, kurš ir pazinis Ingridu, var justies daudz bagātāks.

Vēlot Ingridai gaišu aizsaules ceļu, mēs pateicībā noliecam galvu viņas bagātās dzīves priekšā.

Ģimene, radu, draugu, kolēģu, korporācijas māsu un viņas talanta cienītāju pulks no dzejnieces atvadījās saulainā 29. maija dienā Jorkas kapsētā Toronto skaistā un sirsnīgā ceremonijā, ko vadīja prāv. Ilze Kuplēna Ewart un māc. Ģirts Grietiņš. Atvadas turpinājās Latviešu Centrā Toronto pie mielasta galdiem, dziesmām un atmiņu stāstījumiem. Cauri šķiršanās sāpēm izskanēja apliecinājums Ingridas dzīves piepildījumam, sievietes spēkam, dzirkstošai enerģijai.

Pēdējās atvadas savai redaktorei sūta ne tikai Latvija Amerikā saime un lasītāji, bet arī jaungaitnieki. Preses kopa un daudzie rakstnieku draugi Kanādā, ASV, Latvijā un citās zemēs.