|
Uldis Bērziņš
Debesu sotņa. Gribēju, bet nesatiku Neviens tak netaisījās augšā, Ne jaunais zēns, ne resnais vīrs, Tā – nejaušība. Sasit plaukstas! Tu – dubļos, gars – tur augstu virs
Cik nejaušība tomēr – jauša, Tu lūpas jaut un čukstu dzird; Jo nāve – tāda jauna auša,Un viegli mīlēt, viegli mirt 2016
|
|
Jaunajos žīdu kapos. Idille Ar smuko komponisti un ar Čīles vīnu kapos pasēdējām, jau delna zem mēteļa. Dievs liecinieks – cik ilgi, gari mūži: astoņdesmit, septiņdesmit, nu, te, rau, četrdesmit. Igauņu grāmatā to izlasīju, kurpnieka meitiņai tad bija četri, nākamvasar pieci. Pusmuļķīte, bērnu namā saka. (Meitiņ, meitiņ! Tev noslaucīšu deguntiņu ar siltu delnu!) „Ja divreiz pasaka, tad saprot jau visu. Tik sirsnīga, jā, grib būt līdzdalīga, vislaik skatās acīs,” – teicis direktors. „Jā, tantīt, gribu tev palīdzēt” – un izņem večai lupatu no rokas. „Ei ole! Žīdiete nevarēs te palikt. Mēs atbildam par mūsu bāreņiem!” – Nu, vai tad liela māksla? Tak varējāt! – Jūs sausām acīm vedāt bērnu vāciem: „Wo muss ich unterschreiben?” Atkal pie plāksnes apstājos, pie otras: Dievs liecinieks! 2017 |
|
Zirnis ēd. Idille Pie valodas kā pie plīts, manas meitenes, manas dāmas! Gočen, kā klasē ar godvārdu zvērējām! – ne tā jums jāsaka, meitenes: gnocchi! Ne spāņu, tā tak itāļu mēle: tupeņu ņukucīši ir ņoki un nevis gnoči, t āda ir mūsdienu kulinārija. Uzprasiet Autoru tiesībās: semantika ir tikpat aizsargāta kā garšas kārpiņas! Labāk staigāju neēdis, nekā ņemt mutē diletantisku atveidi. Valoda ir no svara kā ēdot, tā dzeŗot – nevaru dabūt pār lūpu šmakouku čyuliski.Palaidiet vietu! Manam džekam štovētie kāposti smeķē.Biešu vinegrets? Nē, lai paliek: karstu kotleti ņemšu! Daži saka: „Neēdu maizi – ar maizi!” – Tie džeki ir glupi.Tiesa, pie kotletēm vecu baltmaizi mīca; bet – o, ķieģelītis! Lien šķēle pie kotletes labi, uz galda par brīvu. (Bija tak, bija. Te, kabatā jakai! V ēl rublis divdesmit. Ā, vēl biksēs! Divi rubļi piecdesmit piecas – i aliņiem iznāks.)Cik saldi, cik skābeni kondženes pagrabā kāposti dvako...
Vai paties biju aizsnaudies? – Meitenes, nu man kafiju! Un simts piecdesmit balzāma! Un – pelnutrauku! Ko jūs, meitenes, jokojat? Kopš kuŗa tad laika „nedrīkst”?2017 |
|
Godmanis sapnī. Septembrī noredzēts Te, lielā vientulībā es kā tāla zvaigzne: svešs sev pašam. Kad tas bija? Ko, čalotāji, zināt? Man bedre jau bija izrakta. Redzu, tur tālu lejā „adresāts” man sapņo – tic man.Latvijas robeža – tepatās gaitenī, gar kabineta durvīm, sarkana un bieza kā asins. Tāpat Vecrīgā gar strupo akmens bluķi. Asins – sāļa! mūsu – miljons: es, lauku mehanizatori, tēlnieks Feldbergs. Kad tas bija?! Tik ieklausieties bezgal ībā. Nāk un saukā: „Zaglis!”, „Cukuriņš!” Un: „Atdod miljardu!” „Nāc, Godmani, būs tevi jātiesā!”Labi, lai tiesā. Nav Godmaņa – es miru augustā. Labi, ka tā. Ka – palikām. Ka
dzima bērni. Ka zeme nepadzērās. Mēs rokās sadevāmies gar grāvmalām. Un tanki – nenāca. 2017
|
