Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017

Plakātu un ilustrāciju veidojusi Anete Krūmiņa

Inguna Daukste-Silasproģe

JĀŅA JAUNSUDRABIŅA IKDIENAS SKICĒJUMI (VĀCIJA)[1]

 

1944. gada vasaras izskaņa bija trauksmains laiks – tūkstošiem latviešu devās bēgļu gaitās[2], tostarp arī dzejnieks Kārlis Skalbe, kurš savas mājas „Saulrieti” Vecpiebalgā atstāja no dzejnieka Jāņa Medeņa palienētā zirga pajūgā un bēgļu ceļš viņu aizveda uz Kurzemi, tālāk bēgļu laivā uz Zviedriju, savukārt šī gada jubilārs, divus gadus vecākais rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ar kundzi Nati bēgļu gaitas uzsāka no Ropažiem tamborratos, kurus kādu ceļa posmu nācies vilkt pašam rakstniekam, jo zirgu nav izdevies dabūt. Vēlāk ar smaidu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš atminējās: „Nekas. [..] Šodien es tiešām esmu zirgs, pat ļoti vecs zirgs un stipri nodzīts zirgs. Bet gan es kādreiz atkal būšu cilvēks.”[3] Arī Jāņa Jaunsudrabiņa sākotnējais nodoms bija virzīties uz Kurzemi, bet notika citādāk – rakstnieks kāpa kuģī ar vairākiem koferiem, līdzpaņemot arī divus saliekamus makšķerkātus, nonāca Vācijā, izstaigāja tur bēgļu takas līdz nonāca bēgļu nometnē Grēvenē un trimdas laiku nodzīvoja Vācijā.

Jānim Jaunsudrabiņam paticis zīmēt, bet arī kādus cilvēka dzīves mirkļus vai pat gadus iespējams skicēt vai nedaudz iezīmēt, vairāk rosinot, iedodot pavedienus, lai tālāk risinātu dzīves un daiļrades mīklas, rakstus, zīmējumus un domu nospiedumus. Šajā nelielajā rakstā sniegts ieskats rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa ikdienā, laikaposmā kopš Latvijas atstāšanas, bēgļu gaitām, dzīves Vācijā, ieskicējot dzīves ‘ģeogrāfiju’ – Binde (Bünde)[4], Verfene (Werfen), Grēvene (Greven), detalizētāk nepakavējoties pie dzīves laika Mēnes (Möhne) ezera krastā Kērbekā (Körbecke), kad faktiski noslēdzās Jāņa Jaunsudrabiņa nometnieka gadi. Viņš pats atzinis, ka bēgļu ceļā pieredzēto ir aprakstījis grāmatā Es stāstu savai sievai (pirmizdevums 1946. gadā Oldenburgā[5]), ka viss, kas lasāms grāmatā „puslīdz atbilst patiesībai”, un ka „tikai dienu grāmata varētu dot manu dzīvi pilnīgāku”.[6] Pēc grāmatas Es stāstu savai sievai iznākšanas viņa novadnieks Jānis Veselis atzina, ka viņš šo sacerējumu formālā ziņā nemēģinās ietilpināt kādā literatūras paveidā. „To var uzskatīt kā daļu no Jaunsudrabiņa gaitām, kā romānu ar ceļojuma kompozīciju, skatoties no viedokļa, ar kādu tam pieiet. Stāstītājs ar savu klausītāju piespiesti bēg, maina diezgan bieži savu dzīves vietu, mainās cilvēki ap viņiem, bet Jaunsudrabiņa noturīgā atmiņa tos atkal reižu reizēm atgādina, šis piespiestais „ceļojums”, šīs maiņas piešķir stāstam lielu kustību, ainas tveras cita pēc citas, jo arī šai tāpat kā citos savos darbos Jaunsudrabiņš parādās kā dabas gleznotājs, mīļotājs, kā makšķernieks, kas katrā vietā meklē ūdeņus. Bēgļu gaitas šeit ir tipiskas, gandrīz simboliskas. Tautas rakstnieks nav nekas vairāk kā viens no mājām izdzītais. Pret svešajām tautām, ar ko nākas satikties, viņam nav ne naida, ne mīlestības. [..] atsevišķi cilvēki ir tie, ko viņš vērtē, ne tautas. Vēstījums aizrauj ar savu dinamiku, ar izteiksmes rūpīgo apdari, ar īsiem, bet zīmīgiem satikto personu raksturojumiem. Nemanot reizēm izšķiļas humors, kas nekur nav taisīts. [..] Apskaidrota, gatava stāstīšanas māksla.”[7]

Bēgļa ceļš rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa izjūtā rezultējas sajūtā – „Mēs bijām zaudējuši ne vien visu, kas mums piederēja, bet arī to, kam piederējām paši.” (208)[8] Ģeogrāfiski tas iezīmēts vairākās Vācijas pilsētās un ciemos, kur katrs atstājis rakstniekā kādus nospiedumus un ikdienas zīmes. 1944. gada rudenī nonākot Bīlefeldē un cerot satikt znota Viļa Šteplera vecākus, Jaunsudrabiņi atrod nesenos uzlidojumos izpostītu pilsētu. „Ielas bij kā tukšas upju gultnes. Pa tādām es dažkārt sapņos redzēju rāpojam vēžus. Neviena cilvēka! Baigs rīts... Es pavēros uz saviem pleciem, lai vismaz sevi redzētu. Jā, tur bija sik­snas, iespiedušās vadmalā. Es pacēlu vienu roku – makšķere. Otra tik viegli necēlās. Nu jā – rakstāmmašīna. Tātad man līdz bija viss, kas vajadzīgs. Ja nu vēl izdevās atrast radus, tad mēs bijām glābti.” (290) Tālāk bēgļu gaitas viņus aizved uz Bindi, pie znota Viļa Štep­lera tēvabrāļa atraitnes Martas. Ceļā uz Bindi pazūd viens no Jāņa Jaunsudrabiņa koferiem – „Zaglis ieguva tikai gabalu ģērētas cūkas ādas, bet es zaudēju mantas, kas nebija ar naudu samaksājamas. Vēl šodien, ja man kādreiz kāds vaicā, ko es viskarstāk vēlētos atgūt no tā, kas bijis, es bez apdomāšanās saku: ‘To čemodāniņu!’” (303) Šis fakts ticis tolaik pieminēts arī latviešu bēgļu periodikā, atzīmējot, ka rakstnieks pazaudējis tieši to koferi, kurā atradušās viņa grāmatas, nepublicētie manuskripti un zīmējumi,[9] savukārt laikraksts Latviešu Ziņas 1945. gada 16. augustā publicē ziņu, ka „viņa [Jaunsudrabiņa] jaunais briljantais stāsts Es stāstu savai sievai nonāca lasītāju rokās ar lieliem robiem.” Rakstniecības un mūzikas muzejā Jāņa Rudzīša kolekcijā atrodamajā vēstulē, kas datēta ar 1945. gada 24. janvāri Bindē, minēts, ka Jānim Jaunsudrabiņam ceļā pazuduši pusgatavi darbi un konspekti, kā arī tulkojumi un ap 200 zīmējumu.

Tātad, kopš 1944. gada oktobra turpat 10 mēnešus Jaunsudrabiņi nodzīvo Bindē. Ikdienas dzīvošana aizrit šaurībā, salstot, kara postītajā Vācijā grūti rast arī pietiekamu uzturu, arī rakstīšanai Jānim Jaunsudrabiņam nav piemēroti apstākļi – rakstīt viņš var vien Milijas jaunkundzes bēniņistabiņā, kamēr viņa pati bija darbā veikalā. Taču arī šajā pieticīgajā miteklī un apstākļos tapa Es stāstu savai sievai fragmenti. Rakstnieks asi izjūt svešumu, citu vidi, arī attieksmi pret to un bēgļiem vispār, atšķirīgs un grūti izrunājams vāciskajā vidē izrādās arī viņa uzvārds. Šajā sakarā Jānis Jaunsudrabiņš raksta: „Tikai vienā ziņā mēs visi vēl krasi atšķīrāmies: mans vārds svešām ausīm bij par daudz latvisks, lai spētu to izrunāt. Vēl tagad, kur esam Vācijā nodzīvojuši jau pilnus septiņus gadus, kur vairākkārt jau Jaunsudrabiņš redzēts iespiests melns uz balta, nebūs simts cilvēku, kas to bez stomīšanās pateiktu. Dažs rauga īsināt un saka tikai Jauns, dažs nezin kādēļ tīšām dara vēl grūtāku, iespraužot starp u un d lieku n. Esmu dzirdējis arī sevi saucam par Jaunsubindranat. Un vienkārši par Rundumdentisch. Tikai mazi bērni prot mani saukt īstā vārdā un, proti, taisni tā, kā tiku Neretā saukts, kad pats biju bērns. Viņi saka Sudrabiņš. Tas skan tik jauki, kad mazā Tumeru Gita saka: „Herr Sudrabiņš – ein Bonbongchen!” [..] Bet kāpēc es tev to stāstu? Kādā sakarībā? Nu tāpēc, ka mēs bijām un esam bez vārda tāpat kā toreiz mūsu ciems. [..] Mēs bijām un palikām – ciems bez vārda, svešais iedzīvotāju pāris arī bez vārda.” (360) Tādas bija Jaunsudrabiņa sajūtas bēgļu un trimdas laika sākumā, ar laiku tomēr situācija mainījās – viņa daiļradi pamazām iepazina un prata arī izrunāt uzvārdu.

Tolaik (1944. gada rudenī un 1945. gada pirmajā pusē), staigājot bēgļu ceļus pa kara postīto Vāciju, Jāņa Jaunsudrabiņa sajūtas un vērojumi tverti šādi: „Braucot, bēgot, kustoties vismaz vieta mainījās. Te mēs bijām uz salas. Tādēļ bieži sēdāmies sapņu kamanās un, klusām runādami vai katrs savu domu domādami, braucām uz mājām, kur bija mums piemērota apkārtne, draugi, radi, grāmatas, gleznas, priežu meži... Ai, cik tur bij labi!” (305) – šie vārdi izteic Jāņa Jaunsudrabiņa plašās sarakstes būtību, folklorizējot jēdzienu – ‘sēsties sapņu kamanās’. Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa plašā korespondence[10] ir lielisks avots viņa daiļrades un dzīves izpētē, ar mirklīgiem fiksējumiem, precīzām sajūtu mozaīkām. Īsprozā viņš atgriežas tur, kur ar īpašu mīlestību tolaik kavējās ikviena trimdinieka domas, - Latvijas laukos, bērnībā, pirmsākumos un reālistiskais, dziļi latviskais un cilvēcīgais dzīves tvērums Jāņa Jaunsudrabiņa tēlojumos pieder pie skaistākajām bēgļu laika literatūras lappusēm.

1945. gada marta vēstulē no Bindes Jānis Jaunsudrabiņš literatūras kritiķim Jānim Rudzītim rakstīja: „.. pavasaris, jā, pavasaris pie mums jau būtu klāt. Zied dārzos visādi krūmi, tikai ne mūsu pīpenītes. Es no visiem šejienes jaukumiem uz vietas atteiktos, ja tikai varētu tikt uz Ropažiem, tuvāk Gaujai. Šad un tad uznāk šaubas, vai esam savu laimi pareizi kaluši. Bet, kā jau būs, tā būs labi. Katrā ziņā kara beigas nu vairs nevar tālu būt. Un, kas zina, vai arī mēs nepaliksim to starpā, kas paliks dzīvi.”[11] Šī iezīme – nepieņemt svešumu, distancēties no svešās vides, pat dabas, kā arī ticība, ka svešums ir tikai uz laiku un ka drīz varēs atgriezties mājās, ir raksturīgs un vienojošs daudzu tālaika bēgļu sajūtās. Šis pagaidu stāvoklis, ‘dzīve uzgaidāmajā stacijā’ saglabājās vai visu DP (Displaced Persons) nometņu laiku Vācijā.

Kopš bēgļu gaitu sākuma, liels skaits latviešu 1944. gada rudenī un 1945. gada pirmajā pusē klīst pa Vācijas ziemeļpusi, meklējot pajumti, pavalgu un cerot, ka drīz atgriezīsies. Taču 1945. gada 8. maijā, noslēdzoties Otrajam pasaules karam, situācija mainās un bēgļi 1945. gada vasarā pamazām tiek izvietoti t. s. DP nometnēs[12] pa visu Vāciju. Kaut arī oficiāli bēgļus dēvēja par pārvietotām personām, ikdienas valodā tie ar humoru sevi dēvēja vai nu par Dieva putniņiem, vai demokrātijas pabērniem, vai par darbspējīgiem nespējniekiem, arī par dīpīšiem.

1945. gadā, vēl pirms nometņu laikā Jānis Jaunsudrabiņš spiests atzīt, ka „dzīvodams šeit smagā svešniecībā, es dažurīt, pa vecam paradumam un lai gaišotu domas, mēģinu kautko rakstīt. Nevar jau zināt, kad un kas to iespiedīs un kas viņu lasīs, bet labs kas gatavs.”[13] Jo tobrīd rakstītājiem nebija ne kur savus literāros darbus publicēt, ne arī, kur izdot. Situācija mainās, kad Vācijā aizsākas DP nometņu laiks ar daudzskaitlīgajiem latviešu preses izdevumiem, kuriem ir nepieciešami literāri darbi drukāšanai, tostarp arī Jāņa Jaunsudrabiņa spēcinošie darbi. Šķiet, ka Jānis Jaunsudrabiņš ņēmis vērā meitas Lilijas Štepleres ieteikumu – „.. tēt, neraksti nekad vairs par drūmām lietām: par nāves dejām, badu un mokām. Neliedz cilvēkiem skatīties saulē. Raksti kaut ko gaišu, mīļu. Ļaudis ir tik daudz cietuši un zaudējuši. Mums vajag mazliet prieka, tad kļūsim labāki. Liec ikvienam pie sirds, lai ir kā pulkstenis, kas rāda tikai gaišas stundas.” (327, 328)

Svešumā, 1945. gada augustā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš sagaida arī savu dzimšanas dienu, kuru asprātīgi atainojis grāmatā Es stāstu savai sievai – „Taisni manā dzimšanas dienā ieraudzījām pa ceļu nākam Liliju un viņas vīramāti. Bet ko tā tur klēpī stiepa? Tādu baltu, apaļu. Vai atkal kāds katls? Mēs nogājām pretim, un Anna man ievēla rokās milzīgu kāpostu galvu, novēlēdama daudz laimes dzimšanas dienā.” (358) Un tikai apjaušot, cik pieticīgs tolaik bija bēgļu uzturs, cik problemātiski sameklēt pārtiku, šodienas lasītājs spēj iedomāties, cik lielā vērtē bija šī kāpostgalva maltītes pagatavošanai.

Bēgļu laiks reizēm nomāc rakstnieku, nerazdams vietu šaurībā, viņš spēku meklē dabā un pie ūdeņiem, atzīdams – „Tad es labāk ņemu makšķeri un lienu upes kārklos, labi zinādams, ka ne nieka nenoķeršu.” (343) Šis ir laiks, kad tik daudz kā trūkst, pietrūkst, kad spēku rakstniekam sniedza gluži ierastie zemes darbi – „Dārzā es rušinājos pa pavasarīgo zemi un lāgiem aizmirsu, ka esmu svešumā. Jā, kam man rakstīt, kad nebija kur likt to pašu, kas jau gulēja pagultē jaunajā čemodānā. Gleznot es nevarēju, jo nebija ne krāsu, ne audekla.” (344)

1945. gadā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš kādu laiku arī dzīvo Verfenes ciemā pie Detmoldas, mazā jumta virtuvītē. Kā tolaik vēstī laikraksts Lībekas Vēstnesis, tad rakstniekam ar rakstīšanu veicoties grūti, istabā jāsēžot cimdiem rokā. „Kaimiņiene atļāvusi darba laikā sēdēt savā istabā, un te dzimuši 19 stāsti. Aug arī kopojums Ganos un turpinās Baltā grāmata. Bēgļu gaitās no septiņiem saiņiem seši mazvērtīgākie palikuši, bet septītais ar dzimtenē rakstītiem manuskriptiem un gleznām pazudis. No paša grāmatām tam līdz tikai Baltā grāmata un Ūdeņi. Krāsas apraktas Ropažos un svešumā nav dabūjamas, tā ka gleznot nevar.”[14]

Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš paudis arī kādu nozīmīgu atziņu, kas raksturo laiku pirms bēgļu nometņu izveides: „Nevar nemaz izprast, kā tautieši pasaules plašumā spēj cits citu sadzīt un atrast bez avīžu, bez ziņu biroju starpniecības. Kā ķēžu locekļi viņi ķērās cits citā, un beidzot paliek ārpusē tikai tie, kas nav tā paša metāla. Tā mēs, sākumā Bindē jutušies vieni un pamesti, drīz vien, sevišķi pēc Vācijas kapitulācijas, varējām sanākt kopā jau ap piecdesmit galvu. Nebija latviešiem vairs ne Rostokas radiofona, ne Berlīnes avīzes. Nekas nebija vēl zināms par tādām iestādēm kā bēgļu nometnes. Vajadzēja pašiem raudzīt turēties kopā un citam citu balstīt, lai turētos uz ūdens. Darba inteliģence, lauksaimnieki, amatnieki – visi jutās vienlīdzīgi. [..] Nevienam nebija vieglas dienas. Agronomi, mācītāji, ārsti nemaz neatklāja savu profesiju, jo tad viņiem varbūt būtu klājies vēl grūtāk.” (332)

Pirms pārnākšanas uz Grēvenes nometni rakstnieks dzīvojis Verfenē (Herfordas tuvumā). Te viss apkārtnē bijis veltīts dārzāju audzināšanai. Kāds Jāņa Jaunsudrabiņa apmeklētājs laikrakstā Detmoldas Vēstis rakstnieka agrāko mītni Verfenē raksturojis šādi: „Tā ir balta māja, kuras sētā pie veļas baļļas mani sagaida rakstnieka dzīves biedre. Ūdeņi gan nav saskatāmi, tomēr kaut kur tuvumā jābūt kādam dīķim, jo Jaunsudrabiņš, tāpat kā zivs, nevar iztikt bez ūdens. Līst, bet makšķernieks, kā ikdienas, no četriem rītā aizgājis uz dīķi. – Nevienam nav jausmas, ka Baltās grāmatas autors mīt mazā jumta istabiņā virtuvītē. Dzīves priecīgs, sirsnīgi smaidošs, kaut izlijis cauri slapjš, pusdienas laikā atgriežas makšķernieks. Bēgļu gaitās un ciešanās nav salīcis viņa stāvs, nedz izsīcis dzirkstošais humors. Tukšā! Sapali lietus laikā bijuši nepielūdzami noņemt no āķa vabulītes.”[15] 

Pārvietojoties no Bīlefeldes (Bielefeld) uz Bindi, uz Verfenes ciemu un Grēveni,[16] Jāni Jaunsudrabiņu neatstāj sajūta, ka „tagadējā dzīve bija un palika tikai pagaidu dzīve.” (353)

1945. gada 29. septembrī nonākuši Grēvenes bēgļu nometnē, Jaunsudrabiņi tur tomēr nodzīvo līdz 1948. aprīlim. Ierodoties tur, svešumā jau bija nodzīvots vesels gads. Grēvene tolaik bija ciems, 15 kilometrus ziemeļos no Minsteres. Grēvenes nometne no citām atšķīrās ar to, ka bēgļi nedzīvoja kādos bijušos armijas kazarmju vai baraku blokos, bet gan izkaisīti pa ciemu, speciāli norādītās ielās un mājās, kuras bija atbrīvojuši vācieši. Grēvenē bija nometināti pāri par 2000 latviešu. Faktiski Grēvenē it kā pastāvēja piecas savstarpēji saistītas nelielas nometnes, kultūras sekciju vadīja Pēteris Norvilis un Kārlis Nollendorfs, katru ceturtdienu tika rīkoti rakstnieku vakari, koncerti vai priekšlasījumu vakari; aktiera un režisora Pētera Ozola, arī Feliksa Lintiņa vadībā darbojās dramatiskā kopa (1946-1949), tika izdoti laikraksti A. Z. (1945-1946) un Grēvenes Ziņas (1947). Grēvenes latviešu nometnei piederīgi bija arī Minsterē studējošie jaunie literāti – Kārlis Zvejnieks, Modris Zeberiņš, Dzidra Zeberiņa, Anna Riekste, Irma Vīksniņa un Annija Berga. Tāpat jāpiebilst, ka nometnē darbojās latviešu pamatskola, koris, tautas deju kopa, regulāri notika Teodora Celma lekciju cikli un citas sabiedriskās un kultūras dzīves rosmes.

Grēvenes nometnē Jaunsudrabiņi nodzīvo divarpus gadus. Grēvenē, Merkules ielā 7 mājas mazajā jumta istabiņā arī aizritēja Jaunsudrabiņa bēgļa laiks, kad tapa dzejas krājums Debess un zeme, grāmatas Ūdeņi, Balles aplokā, Es stāstu savai sievai, Zaļā grāmata u. c.[17] Šai laikā rakstnieks aktīvi piedalījies nometnes dzīvē, bija zīmēšanas skolotājs Grēvenes latviešu ģimnāzijā, ievēlēts loceklis nometnes latviešu padomē, nometnes avīzes literārās daļas redaktors, atbalstījis nometnes teātra kopu, piedalījies ar saviem darbiem gleznu izstādēs, reizi mēnesī lasījis savus darbus, pulcējot pilnu zāli, arī jaunatni, jo saistījis ar savu personību un vēstījumu.

“Upe bij vienīgais Grēvenes skaistums. Pie tās es tiku tik daudz sēdējis, priecājies par rīta spirgtumu, vasaras dienās par sauli un par vēsām ēnām zem kokiem.” (384) Kādā vēstulē rakstniekam Jānim Širmanim[18] rakstnieks stāsta: „Grēvenes avīzīte ir UNRRA`s[19] izdevums, vienīgi vietējai nometnei. To iespiež 300 eks.. Neviens rakstītājs vēl nav saņēmis honorāru un laikam arī nesaņems, jo avīzi izdala par brīvu. [..] Bet viens ir atkal labums, ka Grēvenes avīzē iespiestais paliek tomēr kā manuskripts un var bez kautrēšanās tikt iespiests lielākā vietā, kad rodas izdevība.”[20] Tomēr būtiska ir Jāņa Jaunsudrabiņa atziņa, vadot bēgļa ikdienu – nerak­stās. Par daudz cilvēku visapkārt un radošam cilvēkam ir grūti rast kādu klusāku vietu vai stūrīti, kur netraucēti varētu domāt un rak­stīt, radīt savus tēlojumus.

Nereti arī latviešu bēgļu laika preses izdevumos rodama plašāka informācija par Jāņa Jaunsudrabiņa ikdienu. Tā dzejnieks un žurnālists Ēriks Raisters informēja: „Trimdas pajumti Jānis Jaunsudrabiņš atradis Grēvenes nometnē, kur viņš cītīgi piedalās arī sabiedriskajā dzīvē. Rakstnieks ir zīmēšanas skolotājs ģimnāzijā, literārās daļas vadītājs vietējā avīzē, nometnes padomnieks. Jātur arī rūpe par dārzu, malku un citām lietām. Taču pirmā vietā ir rakstniecība. Rak­stīšanas darbu viņš veicis arī laikā, kad visapkārt krita bumbas, jo pats pirmais, pēc kā sauca vāciešu šurp atdzītie latviešu tūkstoši, tūlīt pēc maizes un pajumta, bija grāmatas un laikraksti. Tanīs nedrīkstēja trūkt Jaunsudrabiņa vārda. [..] Pieprasījumi pēc darbiem nāk no visām malām, un rakstnieks, kā vien prazdams, lūko tos visus apmierināt.”[21]

Dzīvojot svešumā, Jānis Jaunsudrabiņš spēja uz ikdienas nedienām paraudzīties ar humoru, kādā vēstulē viņš apraksta šaurību nometnes istabiņā: „.. jūtos tīri labi savā istabā, kur vienā kaktā ir virtuve, tad gar sienu guļamistaba, tai līdzās ēdamzāle ar diviem ķeblīšiem un tādu galdu, kam pa virsu otrādi apvērsta miera laika galda atvilktne, uz kuras vieta tikai diviem šķīvjiem. Pie loga ir rakstām­istaba ar mazliet lielāku galdu. Tā ir gaiša, bet reti kad ir silta, ka nesaltu augšā pirksti un zem galda kājas. Pie otras sienas ir garderobe un viducī viesistaba.”[22] Tas iezīmē reizē Jaunsudrabiņa dzīves un radošo telpu. Un tomēr viņš raksta, glezno un iet pat zvejot, vada nometnes literāro dzīvi, jauno literātu pulciņu. Ar ironisku smaidu šīs pašas šaurās telpas aprakstītas arī grāmatā Es stāstu savai sievai.

Sarakstē ar rakstnieku Jāni Širmani Jaunsudrabiņš atzinis, ka atliekot laiks arī iemīļotām nodarbēm. – „Ejam uz Emsas attekām žibulēt ar visai labiem panākumiem. Lielākais asars ir bijis 650 gr. Pēdējā gājumā minēšu bez 24 asariem arī pusotra kilo līdaku. [..] Zivis ēdam ik dienas. Devas gan kļūst tā kā vājākas.”[23] Tādējādi arī iegūtie lomi bagātināja rakstnieka maltīti.

Būtisku Jaunsudrabiņa bēgļa ikdienas daļu veido sarakste, došanās ‘ciemos’, kas saistās ar nozīmi – „aizsūtīt vēstuli” vai „ir taču patīkami kādreiz savstarpēji apsērsties”[24]. 1946. gada sākumā Jānis Jaunsudrabiņš Grēvenes nometnē jau ticis pie savas istabiņas, tādas kā darbistabas, nost no citiem, lai varētu kaut nedaudz netraucēts radoši strādāt, jo „līdz šim es nevarēju glābties aiz cilvēkiem. Dažreiz no rīta līdz vakaram rāpās kā vēži ķeselēs.”[25] 1946. gada vasarā Grēvenes nometne kļūst vēl lielāka, un tādejādi katrs sarīkojums tur jāatkārto vai pa trīs lāgi, lai visi redzētu un dzirdētu, jo nometni atstāj poļi, bet to vietā nāk baltieši. Kad rakstnieku nogurdina cilvēku burzma, tad viņam, kā atklājas 1946. gada 27. jūlija vēstulē Jānim Širmanim, pietrūkst normālas dzīves – „Es personīgi veldzēju savus prātus pie ūdeņiem, kārtīgi divas reizes nedēļā eju makšķerēt,”[26] toties rakstīt stāstus esot grūti, tomēr pa kādam pamazām top. „Patlaban Jūsu zonā[27] gatavojas lielas rakstnieku dienas Eslingenā. Atsūtīta programma, uz kuras stāv rakstīts, ka arī es lasīšot savus jaunākos darbus. Neticu gan, ka tas varētu notikt, jo baidos no ceļa grūtībām un no visām citām klapatām, kas ar braukšanām sakarā.”[28]

Kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons, atklājot Jāņa Jaunsudrabiņa literārā vēstījuma spēku, rakstīja: „Rakstnieks nav zaudējis savas jauno dienu acis: viņa tēlotajam zēnam pasaule joprojām veras kā brīnums, un viņš skata to skaidrās, mirdzošās ainās. Skata it kā pirmo reizi, it kā katru mirkli atklādams kādu jaunu noslēpumu. Tā jāskatās cilvēkam, kas grib būt laimīgs. Ir jāierauga ikdienas burvība, jāierauga brīnumainā ikdiena, kā to ieraudzījuši viņi – mazais zēns un Jānis Jaunsudrabiņš.”[29] „Veikls stāstījums, brīnišķa, tīra latviska valoda arvienu ir bijušas Jāņa Jaunsudrabiņa mākslas raksturīgas iezīmes,”[30] rakstīja Dagnija Šleiere, savukārt redaktors Jānis Grīns tolaik atzīst: „Par Jaunsudrabiņu daudz rakstīts un spriedumi par viņu nav daudz dalījušies. Kā liels osis viņš ieaudzis latviešu tautas dārzā. Viņa mūžs un darbs ir arī gandarīts, cik tālu sniegusi latviešu tautas atzinība un rocība.”[31] Rakstnieks Jānis Veselis Jāņa Jaunsudrabiņa literārajā veikumā atzīmējis dzīvo, tiešo un tēlaino sava novada valodu „Bēgulību pavadīdams Vestfāles Grēvenē, viņš ar saviem tēlojumiem allaž ved atpakaļ uz dzimteni, reizēm pieskaras arī bēgļu gaitām. [..] Viņa vienkāršā, izkoptā stāstīšanas māksla pat sīkus notikumus padara interesantus.”[32]  

Jānis Jaunsudrabiņš reiz minējis, ka esot visvairāk apjubilētais rakstnieks. Kā pirmās svinības minams 1946. gada 14. un 15. decembris Grēvenē, kad tika atzīmēta piecdesmitgade kopš pirmās Jāņa Jaunsudrabiņa dzejas publikācijas, tad izrādīta arī luga Invalīds un Ralla, kuru autors bija uzrakstījis no jauna, jo svešumā līdzi nebija neviena agrākās lugas eksemplāra. Uz šo atceri bijuši arī aicināti un ļoti gaidīti viesi, tostarp novadnieki Velta Toma un Jānis Veselis, kuri gan nav varējuši ierasties, toties šī atcere izvērtusies par mazu sanāksmi angļu zonā. Arī pats rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš bijis pagodināts un aizkustināts.

Literatūras kritiķa Jāņa Rudzīša vēstulē Aleksandram Plensneram 1947. gadā iezīmēts vēl aspekts, proti, Jānis Rudzītis atsaucas uz laikrakstā Latviešu Ziņas ievietotu Jāņa Jaunsudrabiņa vēstuli Kārlim Dziļlejam, „kuŗā jubilārs lūdz neuzbāzties ar telegrammām, naudu, adresēm un puķēm. Toties viņš būtu priecīgs par dārzājiem, eļļas krāsas tūbiņām un makšķerauklām. Šai sakarā esmu sācis ievākt ziņas par cenām YMCAs[33] melnajā tirgū, t. i. par krāsu kastēm. Man teica – ap 500 markas viena tāda kaste maksājot. Kur ņemt naudu, tas man nav vēl skaidrs.”[34]

Vēstulē dzejniecei Veltai Tomai 1947. gada 1. oktobrī Jānis Jaunsudrabiņš atzīst, ka pamazāk sākot gleznot, jo līdz tam arī nav bijis iespējams dabūt krāsas un papīru. Jaunsudrabiņam sarakstē ir divi būtiski novadnieki – Jānis Veselis un Velta Toma, viņiem ir iespējams kopīgi atcerēties, atgriezties dzimtajā pusē. Tā 1948. gada 30. janvārī vēstulē Veltai Tomai viņš atzīstas, ka parunājies ar Veltu Tomu par dzimto pusi, bijis laimīgs, „tāda sajūta, ka būtu bijis mājās, tēvzemē.”[35]

Jau 1947. gada pavasara sākumā Jāņa Jaunsudrabiņa korespondencē rodama atziņa, ka dzīvo kā uz krātera, jo iespējama pārcelšana uz kādu citu vietu[36]. Šajā laikā arī jau bēgļu nometņu iemītnieku vidū aizsākas izceļošana uz Angliju un Austrāliju, kuras pirmās bija gatavas pieņemt bēgļu kā vienkāršo darbu strādātājus. Tolaik vēstulē Jānim Širmanim Jaunsudrabiņš atzina, ka tā „būs otra šķiršanās no dzimtenes, jo tik daudzos latviešos jau vairs nebūsiet.”[37] 1947. gada 1. maijā vēstulē Jānim Širmanim viņš atzīst, ka „Turēsies cik ilgi varēs iepazītā zemē.”[38] Bet 1947. gada 4. jūnijā laikrakstā Latviešu Ziņas publicēta aplama ziņa, atsaucoties uz Zviedrijas latviešu laikraksta informāciju, ka rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš tuvākā laikā atstāšot Grēvenes nometni un pārcelsies uz dzīvi Anglijā, kur „viņš paredzējis saistīties par zīmētāju kādā rūpniecības uzņēmumā.”[39]

20. gs. 40. gadu izskaņā agrākās bēgļu nometnes tukšojas, tiek likvidētas, to skaits samazinās un bēgļi no vienas nometnes tiek pārvietoti uz citu, daļa jau nonākusi izceļošanas vai tranzītnometnēs. Visu šo norišu iespaidā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš apsver domu par Grēvenes nometnes atstāšanu, jo šāda mainīga un nestabila gaisotne rakstnieku ir nogurdinājusi gan fiziski, gan arī emocionāli. 1948. gada 17. aprīlī Jaunsudrabiņi pārceļas uz Kērbeku pie Mēnes ezera - klusā vietā, dabā, vienatnē. Kaut ikdiena nebija viegla, nācās saskarties ar naudas grūtībām, īpaši pēc naudas reformas Vācijā, kad latviešu grāmatizdevēji vairs nemaksāja honorārus un labākajā gadījumā izsniedza autoram 200-250 jaunizdotās grāmatas eksemplārus, kurus nu pašam nācās realizēt (tirgot). Kad kavējas Jaunsudrabiņa romānu Jaunsaimnieks un velns un Nauda iznākšana, Jānis Jaunsudrabiņš 1949. gada 1. maijā Jānim Širmanim raksta: „.. nu jau izdevēji ir stipri aizdomīgi kļuvuši, kopš nevar tūkstošus nopelnīt bez riska.”[40] Šie grāmatu eksemplāri bija samaksa ‘graudā’ par paveikto darbu. Arī Jānis Jaunsudrabiņš pats mēģina šos eksemplārus realizēt, lai iegūtu līdzekļus. Laikā, kad grāmatu izdošana kavējas, neienāk arī nauda par paveikto, Jānis Jaunsudrabiņš kļūst arī rezignēts: „Gribētos atmest ar roku, un nesūtīt ne rindas – tomēr esmu aizlaidis vienu Zaļās grāmatas nodaļu. Jo man nekādu rezervju dzīvības uzturēšanai pēc naudas reformas nav atlicies,”[41] viņš raksta Veltai Tomai.

Jauno mājvietu Jaunsudrabiņi nodēvēja par Mēnesnīcu – „Kaut gan upe vācu rakstībā ir Möhne, mēs to saucam vienkārši par Mēni. Möhnesee stāv tik tuvu mūsu mēnesim, ka Mēnesnīca būs vispiemērotākais vārds. Tas mums arī atgādinās baismīgo vēsumu, kādu pirmajās dienās te jutām.” (413) Beidzot Jānim Jaunsudrabiņam bija mājvieta, kuru viņš varēja veidot, kopt pēc savas patikas. Mēģinot radīt, kaut arī iluzoru, tomēr mājas sajūtu. „Zem Mēnesnīcas logiem zied tāpat kā Ropažos un kādreiz Pļaviņās gladiolas, asteres un katrā ziņā kliņģerītes un samtenes. Esmu iestādījis mājas dienvidu pusē divus firziķu kokus un divas plūmes. [..] Ir mums arī savi tomāti un zirņi, un saulespuķes. Ir mums Kriksis un Minka un piecas kaņepainas vistiņas. [..] Visa, visa mums ir gana. Nav tikai dzimtenes.” (423) 1949. gada vēstulēs atklājas, ka Jaunsudrabiņiem ir arī zemeņu dobes un jāņogu krūmi[42], ka Nate vāra zaptes, bet vēstulē dzejniecei Rūtai Skujiņai 1950. gada rudenī viņš stāsta – „Mums ir 7 vistas, suns un kaķis, un mēs ar viņiem varam no sirds izrunāties pa latviskam.”[43]

Var teikt, ka Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtene patvērusies viņa literārajos darbos, kas tieši tālab tik tuvi bija arī lasītājam svešumā, un ne tikai, tie bija tuvi arī lasītājam Latvijā, tostarp padomju laikā. Pēc kādas sarunas ar Jāni Jaunsudrabiņu Kārlis Dziļleja, atstāstot sarunu, rakstīja, ka kaut arī klausītāji un lasītāji apbrīno viņa vārdu meistarību, lielo vienkāršību un reizē gleznainību, Jānis Jaunsudrabiņš atzinis: „Jā, vai tad jūs domājat, ka tie vārdi tik vienkārši nāk? Tā jau ir tikai šķietama vienkāršība. Vai jūs ar zināt, ka es šos tēlojumos laboju un pārrakstu vairākkārt?”[44] Kritiķis Jānis Rudzītis atzina, ka, lasot Jaunsudrabiņa tēlojumus, bēglim iespējams paslēpties no svešuma uzmācības un paturēt dzīvas atgriešanās ilgas. Jaunsudrabiņš svešumā bija autoritāte.

1949. gada 12. janvāra vēstulē Jaunsudrabiņš atzīst – „Mēs te dzīvojam un cīnāmies ar vējiem un ūdeņiem.”[45] Nometņu ēra Vācijā tuvojas izskaņai. Jaunsudrabiņš ir izlēmis – „Mēs laikam gaidīsim galu šepat, ierastā atmosfērā. Anglijā kvēpi un miglas, Austrālijā čūskas, Kanādā dziļš sniegs, - nekur jau nav vairs paradīzes.”[46] 1949. gada aprīļa vēstulē viņš atzīst – „Es jau turēšos Mēnesnīcā kā kaķis uz ledus.”[47] 1949. gadā Jaunsudrabiņš atkal spiests atzīt, ka nerakstās, toties turpina regulāru un plašu saraksti – 1949. gada augustā viņš raksta: „.. bet kad sēstos pie galda, apsīkstu un raugos pasta grāmatā, kam nu vissteidzīgāk būtu jāraksta vēstule. Pa daļai tas arī ir sabiedrisks darbs, un kas zina, vai beigu beigās nenes vairāk svētības nekā nieka stāstelis?”[48] Protams, šis pārmaiņu laiks un izceļošana arī mazina grāmatizdošanu, iespiešanas iespējas – „Rakstniekiem pie mums jāsavelk jostas. Vēl gan iznāk pa grāmatai, bet izdevēji ne nieka negrib maksāt. Negrib pat autoru sapnī redzēt, kad grāmata izlaista tirgū,”[49] Jānis Jaunsudrabiņš raksta vēstulē Veltai Tomai 1949. gada 11. augustā. Citā vēstulē: „Pašam gan nekas neiznāk, jo izdevēji baiļu pilni dreb par savu peļņu. Varbūt iznāks Nauda, varbūt  Jaunsaimnieks un velns Stokholmā un Zaļās grāmatas pirmā daļa Briselē. Tā mēs ieņemam vienu lielpilsētu pēc otras, bet zaudējam Rīgu. Kas zina, kad mūsu grāmatas nesīs šo lepno vārdu atpakaļ.”[50] Jāatzīmē, ka dzejniece Velta Toma no Kanādas sūta arī paciņas Jānim Jaunsudrabiņam.

Kad 1949. gada rudenī Jaunsudrabiņš ir bijis sešu dienu izbraukumā uz Veimāru, Eslingenu, Vircburgu, vēstulē viņam nākas atzīt – „Visur ar stipru skumju pieskaņu, jo no visiem vajadzēja atvadīties, varbūt uz neredzēšanos.”[51]

Latviešu literatūru neiespējami iedomāties bez Jāņa Jaunsudrabiņa. Un, šķiet, tieši dzīvojot svešumā, dažādu paaudžu lasītāji izteiktāk izjuta Jaunsudrabiņa tēlojuma spēku – „kad visas bēgļu domas ilgu pilnas pārstaigā dzimtenes laukus. Tādēļ ar daudz dedzīgākām acīm mēs šodien lasītu arī Jaunsudrabiņa darbus, ja tie nebūtu palikuši tur, kur palicis viss, kas mums mīļš un dārgs.”[52] Jāpiebilst, ka ne viens vien dzejnieks veltījis Jaunsudrabiņam viņa gadskārtās kādas dzejas rindas, tostarp Pāvils Gruzna, Velta Toma, Kārlis Dziļleja u. c. Jānis Jaunsudrabiņš allaž pateicies par sveicieniem un laba vēlējumiem, arī ar latviešu periodikas starpniecību. „Reizē lūdzu pieņemt no manas puses mīļus pretsveicienus un solījumu drīzumā atmaksāt Jūsu laipnību ar jauniem darbiem.”[53]

Sarunā ar Ēriku Raisteru – ko rakstnieks domā par trimdu un mūsu nākotni, Jānis Jaunsudrabiņš atbildējis: „Nasta esot smaga, bet citas izvēles neesot. Dzīve trimdā jāpieņem, lai kāda, jo tā ir likteņa diktēta nepieciešamība. Personīgi viņam tomēr esot sajūta, kā latviešu tauta reiz atkal brīvi dziedāšot Daugavas krastos. Ar to lielais latviešu prozas meistars apliecina visas trimdinieku cerības. Vēl viņa darbs ir daļa no tās. To, ko esam zaudējuši, atkal atgūstām mākslā. Tā ir Jaunsudrabiņā augstā misija šajā laikā, kad visa latviešu sabiedrība un sevišķi jaunatne sūta viņam lielajos darba svētkos savu pateicīgo siržu labākos novēlējumus un cer vēl ilgi veldzēties pie viņa mākslas skaidrajiem un latviskajiem avotiem.”[54]

Un bijis jāpiebilst, ka Jānis Jaunsudrabiņš allaž bijis labvēlīgs pret jaunajiem rakstītājiem / iesācējiem rakstniecībā. Grēvenē tolaik darbojies arī jauno autoru pulciņš. Un šī paaudžu sasaite, arī cieņa atklājās 1962. gadā, kad, gaidot rakstnieka astoņdesmit piekto gadskārtu, Jaunā Gaita 1962. gada 25. augustā iedibināja Jāņa Jaunsudrabiņa balvu ar mērķi rosināt un veicināt jaunu prozas darbu rašanos, balvu piešķirot 1963. gada 25. augustā par labāko iepriekšējā gadā publicēto jaunās paaudzes autora prozas grāmatu vai publicēšanai gatavu manuskriptu. Pēc dažām dienām rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš aizgāja mūžības ceļos.

Noslēdzot šo nelielo ieskatu, būtu noderīgi atgādināt, ka 1947. gadā Vācijā Kultūras fonds piešķīra Jānim Jaunsudrabiņam balvu (RM 2000). Un katra rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzimšanas dienas svešumā bija notikums, jau sākot ar 1946. gada decembri. Rakstnieks godināts, sagaidot septiņdesmito, septiņdesmit piekto un astoņdesmito dzimšanas dienu, turklāt ne vien Vācijā, bet visā plašā pasaulē, kur vien nonāca latvieši. 1952. gada augustā (5.-15. aug.), sagaidot septiņdesmit piekto gadskārtu, Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimeni viesojās pie latviešiem vairākās Zviedrijas pilsētās, kur notika priekšlasījumi, referāti, lugu iestudējumi un ilgi gaidītas (sa)tikšanās. 1952. gadā izdotā Artura Bērziņa monogrāfijā Jānis Jaunsudrabiņš, gleznotāja Anna Dārziņa atzinusi, ka „Dievam paticis taisīt Jāni Jaunsudrabiņu no sīksta koka, lai mums, kas bez dzimtenes jūtamies bāri, būtu vēl kāds liels viņa paaudzes rakstnieks, uz kuŗu pacelt savas acis.”[55] Intervijā neilgi pirms septiņdesmit piektās Jānis Jaunsudrabiņš atzinis: „Šī vasara ir kā visas citas trimdā aizvadītās vasaras. Viņām citāda skaņa nekā dzimtenē. Bet cilvēks ir laimīgāks par citu dzīvu radību pasaulē: viņam ir pagātne un arī nākotne. Tās abas mani uztur pie dzīvības un liek ticēt vasaras mūžīgai auglībai.”[56] 1952. gadā rakstniekā aizvien izteiktāk nostiprinājusies šķirtības sajūta, atzīstot: „Nedzīvoju taču vairs pilnu dzīvi, kopš atrodos ārpus savas tautas. Es daudz ko neredzu, kas notiek turpat acu priekšā. Nekas mani neskar, ko nevaru sasaistīt ar kaut ko bijušu vai reiz justu. Mana pasaule ir kļuvusi pārāk šaura. Palikusi tikai ģimene un ļoti nedaudzi, gandrīz visās pasaules daļās izkaisīti, draugi.”[57] Uz rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa astoņdesmito dzimšanas dienu tika izdots papildinātais un pārstrādātais Mana dzīve izdevums, kā arī jubilejas sarīkojums Minsterē noritēja divās valodās, sirmo latvieti godināt bija ieradušies vācu kultūras iestāžu oficiālie pārstāvji un draugi. Pats jubilārs Jānis Jaunsudrabiņš bija pārsteigts par tik daudzajiem pateicības vārdiem: „Patiesi, man pašreiz ir sajūta, it kā visu zemju robežas būtu izdzēstas, visi kontinenti būtu kopā sakusuši. Attālumi izzuduši. It kā laiks būtu apstājies... Paldies!”[58] Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas laiks iekodēts vārdos – „Piemini Latviju!” Viņam pagātnes mantojums ļāva izturēt tagadni.

 

      No košām zemes ziedu lejām

ar rozēm, lauriem, ozoliem

mēs, meistar, šodien ciemos ejam –

      Jo zinām, garā rada tiem

ir Tavi stāsti, dzejas, tēli

iz laikiem teiksmā grimušiem.

      Vieds dabas dailē spēku smēli,

tā Tava daļa, patvērums,

kur veidot dzīves viepļu spēli.

      Mums, meistar, prātā vēlējums,

Tev astoņdesmit plecos ceļot:

lai Latvija, Tavs sapņojums,

      Kā kuģis uzpeld vētru šķeļot,

brīvs, balts un varens tautu jūŗā –

lai lemts Tev rieta saulē ceļot

      Uz mājām, zelta sirdi pūrā!

 
Velta Toma. „Jānim Jaunsudrabiņam” [59]

Inguna Daukste-Silasproģe, Dr. philol., Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece.

Niklāva Strunkes vāka zīmējums 1951. g. Zviedrijas izdevumam