IEMIDZINĀT SIRDSAPZIŅU

Dženija Rūnija, Sarkanā Džoana – (Jennie Rooney, Red Joan): Zvaigzne ABC, 2017., 383 lpp. No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims.

 

Slavenu spiegu, taču vēl jo vairāk spiedžu, piedzīvojumi ir viens no tematiem pasaules literatūrā un arī kino, kas vienaldzīgu nespēj atstāt gandrīz nevienu. Šī pretrunīgi vērtējamā aroda pārstāvji lielai daļai cilvēku varētu šķist citādi, īpašāki ļaudis, kam ļoti patīk apliecināt savu drosmi un varonību, riskēt un nepārtraukti atrasties spriedzes, pat briesmu situācijās. Motīvi, kas spiegus mudinājuši šim arodam pievērsties, var būt dažādi, taču galvenokārt tā ir pārliecība, ka viņu rīcība ir pareiza, akceptējama. Iespējams, pretrunīgi vērtējama, taču pareiza – par to šaubu nav, vismaz viņiem pašiem noteikti ne.

Latviešu valodā nesen izdota nervus kutinoša grāmata, kam ir visciešākā saistība ar augstāk minēto tematu. Runa ir par Dženijas Rūnijas (Jennie Rooney) spiegu romānu Sarkanā Džoana. Latviešu lasītāju literārais darbs varētu ieintriģēt vēl cita iemesla dēļ, proti, galvenās varones Džoanas prototips ir sociāldemokrāta Aleksandra Zirņa meita Melita Norvuda, kura Padomju Savienības labā spiegojusi veselus 40 (!!!) gadus, nododot slepenu britu valdības informāciju, tai skaitā arī par atombumbu. Neticami, bet tieši viņa ir visilgāk neatklātā spiedze Lielbritānijas vēsturē!

Romāns veidots kā Džoanas, kuru draugi jaunībā dēvējuši par Džo-džo, atmiņas par savu dzīvi, kuras lielākā daļa aizvadīta svešā valstī ar svešu uzvārdu. Iniciatori šādai atmiņu lavīnai ir nevis vecam cilvēkam raksturīgais apcerīgums vai garlaicība, bet ne vairāk un ne mazāk kā britu drošības dienesta pārstāvju Hārtas un Adamsa apmeklējums dzīvesvietā.

Autore vēstījumu veidojusi meistarīgi – tas sākas 2005. gada janvārī, aizvijoties līdz pat Otrā pasaules kara gadiem un sarežģītajam pēckara laikam, un noslēdzas mūsdienās. Jā, tieši 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, kad rīcība, kuru pirms gadiem piecdesmit vai sešdesmit varbūt arī varēja akceptēt, šķiet neiedomājams cinisms. Kas liek nodot savu valsti un sadarboties ar asiņaināko tirānu pasaules vēsturē? Uz šiem un citiem jautājumiem Džoanai nākas sniegt atbildi ne tikai MI5 pārstāvju, bet arī sava audžudēla – valstī iecienīta jurista, karalienes padomnieka Nikolasa Stenlija – mudinātai. Nika klātbūtne, viņa neizpratne, neviltotais sašutums un nosodījums sāp visvairāk, taču ko mainīt ir krietni par vēlu. Atzīšanās un taisnošanās par jaunībā pastrādāto vien ir pielīdzināma sodam. Vecā dāma savos klausītājos (visvairāk dēlā) dažubrīd meklē sapratni, varbūt pat līdzjūtību, taču saņem pretējo. Izrādās, ir situācijas, kad britu teiciens – neskaidro un neatvainojies – vienkārši nederēs. Dažas no atklāsmēm ir tik šokējošas, ka Džoanu gandrīz noved kapā. Bet varbūt tomēr notikušais ir gluži likumsakarīgs, jo „pagātni no tagadnes šķir tāda vēstures migla, tāda šausmīga zināšanu barjera, ka ideālisma spožo gaismu no tāda attāluma ir gandrīz neiespējami aprakstīt” (150. lpp.).

Romāna autore ticami spējusi atspoguļot 20. gadsimta sarežģīto politisko situāciju, ap­stākļu kopumu, ko veidojušas vairākas liktenīgas sakritības, kas jaunai, naivai meitenei likušas izšķirties nodot savu valsti. 1937. gadā Džoana ierodas Kembridžā studēt dabaszinātnes ar specializāciju fizikā un it kā nejauši iepazīstas ar Sonju un Leo Gaļičiem, kurus vieno ne vien asinsradniecība, bet arī pārliecība, ka „ka zinātne ir tīrākā komunisma forma” (67. lpp.) un „revolūcija ir neizbēgama” (93. lpp.). Tālāk notiek lietas, ko lasītājs spēj samērā viegli paredzēt iepriekš: Džoana kaismīgi iemīlas Leo, kurš kopā ar savu māsīcu Sonju to veiksmīgi izmanto, visi trīs apmeklē puslegālas sanāksmes un slavina komunisma cēlēju panākumus, Džoanai sākas grūtniecība, tiek veikts kriminālaborts, kā sekas jūtamas mūža garumā, utt. Draudzību ar Gaļičiem var salīdzināt ar akaci, kurā ievilkts, cilvēks nespēj izglābties un nogrimst. Saldā biedrenīte, kā Džoanu dēvē Leo, svēti tic viņa stāstiem par Padomju Krieviju un tās sasniegumiem, pieredzes un kritiskās domāšanas trūkuma dēļ nespējot atšķirt melus no patiesības. „Visām spēlēm ir savi noteikumi” (256. lpp.) – šo atziņu nākas apgūt ne tikai Džoanai, bet, kas ir pārsteidzoši, arī pašam Leo. Par uzticību tiek samaksāts ar dzīvību.

Lūzums notiek brīdī, kad Džoana iegūst darbu laboratorijā, kur kodolfizikas zinātnieki strādā pie atombumbas izgatavošanas. Parādot sevi no vislabākās puses, jaunā darbiniece gūst kolēģu simpātijas un uzticēšanos. Viss ir labi līdz brīdim, kad Džoanas ceļu atkal šķērso Kembridžas laika mīlestība. Gandrīz ar izmisuma pieskaņu izskan Džoanas jautājums: „Tu gribi, lai es iznesu no laboratorijas ziņas par pētījumiem? Lai es zogu?”, kam seko iepriekš labi sagatavota atbilde: „Ne jau zodz. Pavairo. Dalies.” (169. lpp.) Šie pāris Leo paustie vārdi savas rīcības attaisnojumam vēlāk noderēs ne reizi vien. Es nezogu, es tikai dalos! Tā būs atbilde ne tikai drošības dienesta pārstāvjiem, bet šaubu brīžos arī pašas sirdsapziņai. Tie kalpos vairākus desmitus gadu kā nomierinošs līdzeklis, kā miegazāles. Ērti, vai ne?

Romāna „Sarkanā Džoana” vērtību paaugstina tas, ka autore radošajā procesā daudz izmantojusi arhīvu dokumentus. Vēstījumam spēcīgu ticamības momentu piešķir dažādu liecību fragmenti, piemēram, no Kembridžas apgabala policijas ziņojuma vecākajam konsteblam, Īpašo lietu nodaļas ziņojuma, izdevuma The Times publikācijas 1939. gada 24. augustā par Neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un Krieviju, „Likuma par valsts noslēpumu” panta, „izvilkuma no dokumenta ‘Cauruļu sakausējumu organizācija’” (Extract from ‘The Organisation of Tube Alloys’), kā arī no prokuratūrai 1946. gadā iesniegtajiem pierādījumiem, personas nopratināšanas protokola, privātajām vēstulēm u.c.

Izlasot šo recenziju, iespējams, varētu rasties jautājums, vai romāns par pagājušo laiku spiedzi mūsdienās vairs ir aktuāls. Ņemot vērā kaut vai to vien, ka autore darbā uzdod jautājumu: „Kur sākas atbildība, un kur tā beidzas?” (224. lpp.), neatlaidīgi mēģinot rast atbildi, droši var apgalvot apstiprinoši. Ir aktuāls, un kā vēl!

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsme Gaitniece ir JG redakcijas locekle