Krātiņā aiz metāla režģiem

Kristīne Ulberga, Tur. SIA „Dienas Grāmata”, 2017. 246 lpp. Redaktore Gundega Blumberga.

 

Nu jau aizvadītās vasaras sākumā manās rokās nonāca Latvijas vēstures romānu sērijas „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, ko klajā laiž izdevniecība „Dienas Grāmata”, romāns Tur. Vēl tikai turot grāmatu rokās un nesākot to lasīt, prātu jau nodarbina jautājums: „Kur tas ir – tur?” Ņemot vērā, ka augstākminētās romānu sērijas darbos tiek atspoguļota dzīve un sadzīve padomju okupācijas laikā, šķiet, atbilde varētu būt pavisam vienkārša. Proti, „tur” varētu nozīmēt to pašu, ko vārdu salikums „Padomju Latvijā”. Vai varbūt tomēr nē?

Lai recenzijas lasītāju nemulsinātu vēl vairāk, jāpiebilst, ka vismaz šajā ziņā Kristīnes Ulbergas romāns nav izņēmums; darbā ir atspoguļots padomju laiks, precīzāk, tā no­slēguma posms: „Ir pienācis pārmaiņu laiks, tautas masu augstākā griba, tā, kas bijusi nobēdzināta gadiem ilgi.” (58. lpp.) Pārmaiņas pamazām sāk kļūt pamanāmas it visās dzīves jomās, taču šo pašlaik (80. gadu vidū) vēl netveramo izjūtu pastiprina drausmā traģēdija, kas uzskatāma par pagrieziena punk­tu Padomju Savienības pastāvēšanas vēsturē: „Aizvakar uzsprāga atomelektrostacija Ukrainā. Un tas ir pārmaiņu īstais sākums.” (59. lpp.)

Nevienam cilvēkam nav iespējams noteikt savu dzimšanas laiku un vietu. Vienam laimējas piedzimt demokrātiskā valstī, kur cilvēktiesības un spēja ikvienā jautājumā izdarīt izvēli ir pašsaprotamas lietas, citam – kādā no 15 draudzīgajām republikām, kuras no pārējās pasaules atdala „dzelzs priekškars”. Citiem vārdiem – krātiņā aiz metāla režģīšiem. Tiesības uz pašiniciatīvu un izvēli nepastāv. Tādu vienkārši nav. Savukārt skarbās dzīves saldināšanai lieti noder meli, kas nu jau sasnieguši milzu lavīnas apmērus. Meli ik dienu dzirdami pa televizoru un radio, tos tiražē laikrakstos un žurnālos, izplata uz ielas un sabiedriskās vietās. Cilvēks, kurš kaut nedaudz ir spējīgs domāt un vērtēt, labi apzinās, ka dzīvo greizo spoguļu karalistē, taču apkārt notiekošais spiež šos noteikumus pieņemt. Izrādās gan, ka ne vienmēr. Laikmeta raksturojumā autore vietumis izmantojusi kolorītas, atmiņā labi paliekošas sentences: „Kā vajag vienam cilvēkam dzīvot, lai pilnīgi sveši ļaudis tūkstoš kilometru attālumā priecātos par viņa nāvi. Vai arī – cik zemiskiem jābūt ļaudīm, lai, nepazīstot aizgājēju, iedzerot ķiķinātu, kad zārks ar trok­sni ieveļas kapā.” (54. lpp.) Jāpiebilst, šī citāta jēgu sapratīs tikai tie, kuri paši šos laikus piedzīvojuši.

Romānā attēlotā laikmeta absurdumu paspilgtina K.Ulbergas paralēli veidotā sižetiskā līnija jeb vēstījums par darba galvenā varoņa – aptuveni 16 gadus vecā jaunieša – Pāvela dzīvi pirms nokļūšanas mežā. Tā bijusi dzīve ar alkohola atkarīgo tēvu, kam sieva ir ne tikai puiša māte, bet arī viņas māsa Kaķerina, un psihiski nelīdzsvaroto, sabiedrībai bīstamo brāli Itālo.

Viss augstākminētais rosina ne tikai uzdot, bet arī censties atrisināt kādu eksistenciālu jautājumu. Proti, ko darīt, ja neapmierina pastāvošā kārtība, turklāt nav citu alternatīvu? Kā dzīvot? Galu galā: kā šo elli izturēt? Šādiem vārdiem varētu definēt vienu no romānā skartajām problēmām. Izeju no situācijas var atrast, turklāt to ir pat vairākas: sākt lietot apreibinošas vielas (Padomju Savienībā ļaudis alkoholu patērēja neiedomājamos daudzumos), protestēt pret pastāvošo iekārtu (vajadzīga liela drosme) vai bēgt. Pāvels izvēlas trešo stratēģiju; viņš bēg no mājām un dienām, ķērcošu kraukļu bara pavadīts, klejo pa mežu. Draud notikt nelaime: iemaldījies purvā, Pāvels sāk slīkt, taču atgadās neticamais – puisi izglābj mistiskais nēģeris Džīma. Jau darba sākumā autore „piespēlējusi” sarežģītu mīklu: kas ir Džīma un vai viņš vispār eksistē? Kā viņš, meklēdams aizvien jaunus stāstus, nokļuvis padomju valstī?

Atrašanās paralēlajā pasaulē jeb citā realitātē, kas noris nesaistīti ar notiekošo padomju valstī un tās sabiedrībā, romāna varoņiem Māsteram, Džonijam, Sinoptiķim, Johanam, Smaidīgajam, Skābajam Ģīmim un Pāvelam uz laiku palīdz izdzīvot. Vismaz uz kādu brīdi, kamēr citiem jauniem vīriešiem nākas rēķināties ar mobilizāciju PSRS karā pret Afganistānu vai remontdarbos Černobiļas atomreaktorā. Iespējams, stiprinājumu, it īpaši šaubu mirkļos, sniedz divas apjausmas: „Tagad tu esi mežabrālis, bet mājās tu būsi sūdabrālis” (12. lpp.), kā arī: „Tur, ārpus meža, ir pavisam cita dzīve. Nemitīgi jāizliekas, jāklusē, jāpakļaujas. Es negribu būt tas, kas to visu māca saviem bērniem” (129. lpp.). Apziņu par iespējamajām nepatikšanām gadījumā, ja šos cilvēkus kāds atradīs un nodos čekai vai milicijai, ne visi spēj izturēt. Māstera terminoloģijā runājot, šī apjausma ir „karstais krēsls”. Kas šādos apstākļos palīdz? Iziešana caur labirintu, ko iespējams uztvert kā vēl vienu autores „piespēlētu” mīklu.

Meža klusumā pārbēdzējiem no reālās dzīves rodas visdažādākās domas gan par Bībeles motīviem un Dieva esamību (vairākus no darba varoņiem ir iespējams traktēt kā Dieva meklētājus), gan eksistences formām pēc nāves, ko pastiprina ziņa par Černobiļas traģēdiju, gan iespējamajiem nākotnes scenārijiem. „Viņi bija jauni cilvēki, kas gribēja dzīvot tā, kā paši vēlas. Viņi negribēja strādāt, negribēja kalpot, taču vēlējās būt laimīgi, brīvi cilvēki. Ezotērika un dzīves sīkumu mistifikācija padarīja dzīvi jēdzīgu,” (135. lpp.) – tā sava romāna varoņus raksturo autore.

Grāmatas lasītājam varētu rasties jautājums, kā un cik ilgi šādos apstākļos vispār ir iespējams izdzīvot. Un pamatoti, jo ar laiku pašrefleksija un pārdomas, ka „ārpus meža ir dzīve. Cilvēki iet uz darbu, uz institūtu un dzīvo. Bet kas tad notiek šeit?” (80. lpp.) var kļūt ja ne smacējošas, tad vismaz apgrūtinošas. Atbildi uz to autore meklējusi sengrieķu mitoloģijā: „Hermejam bija jānoiet uz tūkstoš gadiem ellē, lai saprastu, kas ir velnišķais spēks, kas ir ļaunums, jo, tikai izgājis cauri savai ellei, cilvēks pazīst briesmoni, kas ir jāapklusina. Citādi viss izskatās plakans un ikdienišķs.” (210. lpp.)

 

Lāsma Gaitniece

 

Recenzijas pirmpublikācija – Lejaskurzemes reģionālā laikraksta Kursas Laiks 2017.08.IX numurā.