Ilze Lāce-Verhaeghe
LIELĀS PIEDOŠANAS DIENA
Tosvētdien Silvija šķiroja novalkas – kas vēl puslīdz lietojams, to atkritumu maisā vešanai uz „mazo nabadziņu”[1] konteineru, ko Bārts, pa māju un dārzu rosoties, notriecis līdz skrandām – to savīkšķīt murskulī, kaudzē uz grīdas un pēc tam melnajā plastmasas atkritumu kubulā aiz dārza mājiņas. Uz minēto kaudzi aizlidināja arī ar baltu krāsu norušķītos džinsus, un tie, netrāpījuši nolemtības čupā, ar metālisku džinksti piezemējās uz virtuves akmens plākšņu grīdas. Jau atkal šķiltavas kabatā palikušas, īgņojās Silvija. Cik reižu tādas ugunsmēlītes nebija veļas mašīnā izkultas, un dažas pēc tam pat vēl varēja lietot.
Sieviete pieliecās un iztaustīja džinsu kabatas. Nē, šoreiz tās nebija šķiltavas. Silvija turēja plaukstā pelēka metāla gabalu ar tādu kā peles ašteli trejās beļģu karaļvalsts karoga krāsās. Uz apaļās alvas pamatnes ar melnu svītru iespiests kuģa stūrē sapinies enkurs, un virs šā visnotaļ neglītā veidojuma uzraksts tikpat draudīgi melniem burtiem – Grand Pardon.
Kā šī piemiņas medaļa (jo tieši tādam nolūkam neglītene bija darināta) nokļuvusi Bārta bikšu kabatā, viņa mirkli brīnījās. Bet, labi zinādama vīra paradumus, Silvija ātri vien aptvēra – viņš bijis ceļā uz atkritumu kubulu, gribējis izmest, bet tad, droši vien pāri žogam kaimiņa uzrunāts, aizmirsis. Tātad tomēr… Mirkli ļāvusi pa galvu šaudīties pretrunīgu domu bezdelīgām, sieviete atrasto priekšmetu iebāza atpakaļ džinsu kabatā, bet pašas bikses – atkritumu maisā. Nav nemaz tik stipri sasmulētas. Lai jau kādam tiek pārsteigums.
* * *
Uz to izpriecu laivu parādi mazpilsētiņā, kas kā apskretis šunelis pieplakusi bēdīgi slavenajai žurku safari un lēto lidojumu lielmāsai, Bārts nemaz nebija gribējis braukt. Daudzus gadus jūras policijā nostrādājis, tās laivas un kuģēnus bija atskatījies līdz nelabumam. „Tur taču sabrauks izrādīties mūsu buržuāzija,” viņš bija purpinājis, bet Silvija, pensionētajam policijas ierēdnim adresēto ielūgumu ieraudzījusi, nelikās mierā. Viņa pie jūras bija uzaugusi un bērnībā aizrautīgi lasījusi Aleksandra Grīna[2] stāstus. Par elegantām jahtām gan tolaik varēja tikai sapņot, bet darvas smarža, viļņu šļaksti gar zvejnieku laivu sāniem un sapnis par Zurbaganu, tas bija ilgi klusējis geizers, kas nu izvirda mutuļiem vien. Un kur tad vēl īsta buržuāzija - to taču viņa pazina tikai no romāniem un vēstures grāmatām. Dzimtenes naudīgos blēžus Silvija domās joprojām turēja zaglīga skrandu proletariāta plauktiņā.
„Gribu redzēt tos jūsu buržujus! Lai viņi izrādās, uztversim to kā teātri,” – tāds bija Silvijas arguments. Turklāt viņai tik ļoti gribējās pārraut dienišķo metro-boulot-dodo[3] virteni – apdomīgais sekss nedēļas nogalēs pēc gultā izdzertas kafijas tases to laikam pietiekami nekompensēja. Un Bārts padevās – galu galā nobeigumā lūgtajiem viesiem solīta ballīte, satiks kādu bijušo kolēģi, iedzers alu, var jau uz to Maršēnu-pie-tilta-ellē ratā aizbraukt.
Kāpēc lielā piedošana, kas tur kam piedod un kāds tam sakars ar izpriecu laivām, gribēja zināt Silvija. „Ai, nu paskaties Vikipēdijā, es nezinu,” raustīja plecus Bārts.
Silvija paskatījās, bet gudrāka nekļuva – tik vien bija skaidrs, ka tradīcija nāk no Parīzes, bojā gājušo jūrnieku pieminēšana, jauno kuģīšu un laivu iesvētīšana, vēl arī profesionālo jūrasbraucēju brāļošanās ar amatieriem. Nu, jā – tā Maršēna, kas pie velna uz kuļičiem, īstenā valoņu gaiļa stilā grib palēkties līdz Parīzei, laikam jau Bārtam taisnība, būs provinciāli un pompozi, bet... tomēr ļoti gribējās, jo rīta pusē paredzēta parāde – brauciens pa upi ar īpašu viesu kuģīti, kam sekos pārējie dalībnieki ar saviem peldīpašumiem, varēs visus labi apskatīt, safotografēt. Silvija domās jau kārtoja mazo, eleganto mugursomiņu un izvēlējās apģērbu, to balto linauduma kleitu un tumšzilo vējjaku, un baltos mokasīnus.
Paagrā rīta stunda vēl bija dzestra, bet jau ar to saules spozmi, kas solīja tveici pusdienlaikā. Pulcēties vajadzēja autostāvietā, kur saaicinātos, laivu klubam visnotaļ noderīgos pilsoņus gaidīja autobuss. Bārts bažīgi raudzījās apkārt, meklēdams drošāku vietu savam džipiņam – kādreiz bagātību nesošo, bet tagad slēgto ogļraktuvju piekvēpinātā žurku pilsēta bija izcilniece vairs tikai autozādzībās. Beidzot, apmierināti krekšķēdams, iestūrēja zilo mīluli starp paprāvu mersi un bembīša sporta versiju. „Tie būs mani sponsori,” Bārts, viltīgais rietumflandrietis, smīkņāja.
Jā, tāds nu viņas dzīvesdraugs bija, nekāds ne tur beļģis, nedz nūģīgs austrumflāms, kas skops kā holandiešu namatēvs, bet īstens flāms no rietumkakta[4]. Un tajā galā spāņu armāda bija savulaik labi pastrādājusi, lai holandisko aprēķinu un stīvumu atjauktu ar čigāniskiem emociju izvirdumiem un piparotu joku sprikstīm, kas turienes ļaudīm bija palīdzējis izturēt mūžīgo „piemērota karalauka” situāciju. Nolamāties, iedzert alu, samīlēt kādu meiču un tad sākt atkal no gala – kopt zemi, būvēt mājas, pie izdevības izstiepties uz kāda cita rēķina, jo īpaši, ja šis cits bija nevis tikpat trūcīgs darbarūķis, bet kundziņš, kas visu mantojis gatavu.
Strikti noteikt vīra šķirisko piederību Silvijai bija grūtāk (kā īstenai padomjskolas teicamniecei viņai pat prātā nenāca, ka tās varētu arī nebūt). Bārts bija uzaudzis laukos, šķībā būdelē, kur bērni ziemas naktīs skaitīja caur jumta šķirbām saskatāmās zvaigznes, bet viņa tēvs nekāds zemes kopējs vis nebija, laboja darbgaldus vietējā sīkfabriciņā. Bārta vecākais brālis to darbošanos ar mašīnām bija veiksmīgi turpinājis, un, kā teica Bārts, „kad viņš nopelnīja savu trešo miljonu, mēs viņam kļuvām neinteresanti”.
Silvija Hermani bija satikusi tikai vienu reizi – savās kāzās, aiz pieklājības klausījusies, kā viņš aizbildnieciskā tonī stāsta, ka bijis Rīgā, tur viņam esot filiāle un labs darījumu partneris, „latvietis” Volodja Kurkins. Aicināja paviesoties savā villā, lai tikai piezvanot... bet, kad Bārts viņam zvanīja, Hermaņa laulenei allaž bija augsts asinsspiediens vai kāda cita ķibele gadījusies, un no ciemošanās nekas nesanāca.
Toties Bārta jaunākais brālis Jonass bija likumīgi traks komunists. Tas ir, agrīnajā jaunībā viņš bija bijis tikai kreisais ar maoistisku novirzi, pat aizpendelējies līdz Ķīnai pieredzes apmaiņā, bet invaliditātei „uz garīgiem pamatiem” kvalificējās pēc tam, kad notenterēja no bankas jumta. Jonasam, pēc profesijas elektriķim, tur bija uzdots kādu gaismas reklāmu salabot, bet viņš negribēja palaist garām izdevību, un centās pie viena ieriktēt uz buržuāzijas citadeles jumta slotas kātu ar sarkano karogu, paslīdēja un... tika pie nelielas, bet pieticīgai dzīvei pietiekamas pensijas un brīva mitekļa sociālajā mājā.
Bārts ironizēja kā par viena, tā otra brāļa „ideāliem”, tā nu Silvija nevarēja saprast, kur to savu depīgo izbijušo policistu lai ieklasificē. Tas reizēm radīja tādu kā nepiederības sajūtu.
No „buržuju” pūlīša, kas mīņājās pie autobusa durvīm, atdalījās kāds tukls vīrs ar formas cepuri galvā un, zemās šasijas naski mētādams, cilpoja uz jaunatbraucēju pusi. „Orgkomiteja nāk,” vīram pie auss nomurmināja Silvija, kārtējo reizi piemirsusi, ka viņu un Bārtu nevieno kopīga pagātne darbaļaužu paradīzē.
Resnis, iztapīgi stādījies priekšā kā „galvaspilsētas ostas priekšnieks”, svīda, klanījās un aicināja kāpt autobusā. „Galvaspilsētas osta – kur tad tāda ir?” Silvijai paspruka izbrīns. „Ē…,” – četrkantīgais ģīmis piesarka kā melos pieķertam bērnam. „Pie kanāla,” priekšniekvīrs gandrīz taisnojās. Ak, jā – Silvija atcerējās, ka patiešām bija redzējusi kanālmalā pietauvojušās liellaivas, kaut pirmā asociācija ar šo ūdens dzīslu pilsētas nomalē bija mākslīgā pludmale, ko ik vasaru, savedot smilšu kravas un koka kastes ar palmām, darināja par prieku vietējiem iedzīvotājiem, kuru senči lielākoties bija ieceļojuši Eiropas sirdī no krietni vien karstākām zemēm.
Autobusā Silvija pētīja līdzbraucējus un apmierināti secināja, ka izskatās daudz piemērotāk ģērbta gaidāmajam pasākumam. Visapkārt viens vienīgs beļģu „pelēkais”, tikai pāris kungiem zamša jakas, kurām pat spīdīgie novalkājuma plankumi turpināja sniegt liecību minētā apģērba gabala prāvajai cenai.
Cienījamos viesus aizveda līdz krūmājam pilsētiņas nomalē. Izkāpuši no autobusa, viņi ostas priekšnieka vadībā cits aiz cita kā indiāņi pa šauru taciņu izkļuva dīķmalā. Pretējā krastā ne visai labi smakojošajā ūdenī šūpojās dažas izpriecu laivas, bet pie koka steķiem bija pietauvots paprāvs kuģītis militāri zilpelēkā krāsā. Silvija saprata, ka šis tad nu ir daudzinātais Maršēnas-pie-sazin-kur laivu klubs. Borta vārtiņi tapa atvērti, un iekāpšana varēja sākties. „Parādi” joprojām diriģēja tuklais ostinieks, norādot, kurai viesu grupiņai atvēlēts kāpt uz klāja. Kā pirmos, pats ērgļa puspietupienā līdzi pietekot un daudzinot „grāfa kungs, grāfienes kundze”, viņš līdz vienīgajiem sēdekļiem aizvadīja kādu ūsainu kungu rūtainā žaketē, gaišās bridža biksēs, pagarām, sirmām matu cirtām un viņa sīciņo kundzīti – sausziedīti ar caurspīdīgu lakatiņu galvā. Silvijai uzreiz bija skaidrs, ka „iesēdināšanas kārtību” nosaka viesu vērtīgums – viņi ar Bārtu ierindojās starp drusku paplukušiem vietējiem varasvīriem un stīviem, kā pakaramos norijušiem flāmu jūras flotes virsniekiem, ar kuru zeltītajiem uzplečiem labi saderēja viņu laulāto draudzeņu smagās, suņa ķēdei līdzīgās zelta aproces ap delnas locītavu. „Es teicu, ka mana sieva Eiropai strādā ļoti augstu”, uzjautrinājās Bārts, labi saprazdams, ka ne jau pensionēts beļģu jūras policijas ierēdnis tiek šādi pagodināts. Melots vis nebija – kopš pāris mēnešiem iestādes nodaļa, kurā visnotaļ pieticīgu amatu ieņēma Silvija, bija pārcelta uz augstceltnes pēdējo – astoņpadsmito stāvu.
Kuģītis tā kā ierukšķējās, kā iepukstējās un sāka mundri kult ūdeņus. Drīz vien tas no dīķa bija iepeldējis upē, un Silvija salūkoja mobilo tālruni bildēšanai. Bet tā arī palika ar puspaceltu roku, piemērota kadra gaidās. Nē, viņa nebija cukurota smukuma cienītāja, reizēm neglītais bija daudz interesantāks, bet te… abi krasti noputējušiem krūmiem aizauguši, kaut kādi šķembu kalni, un tad arī putekļu vēmēja – vietējā rūpnīca dzelzsbetona kluča veidolā. Apkārtne bija… nekāda. Vai arī – kā tāds Ziepniekkalna guļamrajons.
Vīlusies dabā, Silvija pievērsās līdzbraucējiem, un tie, nudien, bija aizraujošāki. Grāfs, ceļgalos šūpodamies, staigāja pa klāju, kumpo degunu gailiski paslējis, un ik pa brīdim raidīja izsaucienus uz „orgkomitejas” pusi. Silvija saklausīja apmēram šādu tekstu – „cilvēki mirst no slāpēm, vai tad nebūtu laiks kādus korķus izraut”. Nāca smiekli – viņa atcerējās, kā pirms daudziem gadiem pēc brauciena pa Ogres upi ar katamarāniem bija ar draugu bariņu ietūcījusies pārpildītā lauku autobusā, kur pilnīgā bezgaisā padomjļaužu pazemīgo klusēšanu pārtrauca tolaik jaunais, bet tagad slavenais dzejnieks, no pašas autobusa aizmugures stostīgā balsī iesaukdamies „a-atveriet logu, d-d-darbaļaudis smok nost”.
Grāfiene sēdēja vientuļa un mulsi smaidīja, izskatījās, ka viņa labprāt patērzētu ar eksotisko viešņu no Lettonie, bet Silvija, paniskās bailēs izgāzties ar savu klamzīgo franču valodu, izlikās to neredzam. Viņa pat piesarka, atceroties, kā pēc kursu pabeigšanas pieņemšanā Francijas vēstniecībā tieši viņu sarunai ar „tautu” bija izvēlējusies vēstniece. Silvija nesaprata ne vārda – lasīt franciski viņa varēja, bet uztvert ar ausīm – jēziņ, nē. Stāvēja ar Mārtiņa Rītiņa šokolādē ieķēpātu lielzemeni pirkstos un dumji smaidīja. Par laimi, vēstniece diezgan ātri aptvēra neveiklo situāciju un, trīs reizes novēlējusi „kurāžu”, likās mierā.
Grāfa balss tuksnesī bija saklausīta, sāka smaržot pēc cepta siera, un bija dzirdami arī uzmundrinoši paukšķi. Viesiem piedāvāja picu un skāņu vīnu vai alu plastmasas glāzītēs. Sarunas kļuva skaļākas, flāmu virsnieku kundzes pārtrauca uzjautrināti sačukstēties par valoņu mesdames pelēcību, bet pēdējās ar žēlīgi aristokrātiskiem skatieniem piedeva flāmietēm vulgāro bagātības demonstrēšanu. Grāfs pēc brīža bija redzams jau daudz omulīgākā noskaņojumā ar atkorķētu alus pudeli īstenbritiskās žaketes kabatā. Silvija atviegloti nopūtās – pasākums vairs nelikās tik bezcerīgs.
Un tad notika tas, kam viņa nekad nevarēs rast apmierinošu skaidrojumu. Pirms demokrātiski pieņemt picas gabaliņu uz baltas papīra salvetes, grāfiene pagrieza uz delnas iekšpusi visu četru labās rokas gredzenu acis. Pirmā doma bija – lai nenotraipītu. Bet tas taču absurdi – picas eļļa dārgakmeņus daudz mazāk apdraudētu delnas virspusē. Silvija nolēma palikt pie pagaidu versijas, ka grāfienei šķita nepieņemami stiept pēc tik plebejiskas barības roku, kurā mirdz briljanti.
Sekoja brauciens cauri slūžām, gluži interesants process, kuģītim līdz ar ūdeni te paceļoties, te atkal laižoties lejup. Un tad galvaspilsētas ostas priekšnieks, laikam mazliet nobažījies par viesu garlaikošanos, klāja vidū stāvēdams, jestri ietaurējās, ka „viņi” tūlīt būs klāt. Silvija nepaguva pavaicāt Bārtam, kas tie par „viņiem”, kad jau pati ieraudzīja – mūzikai skanot, daudzkrāsu karodziņiem vējā plīkšķinot, viesu kuģītim tuvojās parādes dalībnieku karavāna. Nu gan varēja fotografēt – gan cēli kā balti gulbji, gan pelēcīgi, bet aši kā draiskas zivtiņas, attiecīgi aprīkoti ar tīkkoka vai plastmasas mēbelēm un sudraba vai misiņa zvaniem, labklājību apliecinošie peldamrīki slīdēja, ūdens šļakatas dārdinādami. Uz dažu klāja kā aukstasinīgas, labi dresētas sfinksas tupēja arī lepno īpašnieku četrkājainie draugi. Skanēja aplausi, apsveikuma saucieni un, protams, paukšķi. Pati pēdējā kā smagnēja haizivs aizdūca Anglijas kanālu plakandibene – barža ar zemu jumtu.
Kavalkāde braši iepeldēja pilsētiņas miniatūrajā ostā. Pirmais, ko Silvija ieraudzīja, bija brocante[5] krastmalā. Nē, ne jau kādi antikvāri brīnumi, pat no attāluma varēja saskatīt, ka pārsvarā tiek tirgotas līdz caurspīdīgumam nomazgātas bērnu drēbītes un visādas plastmasas grabažas košās krāsās. No vienas novalku kaudzes pie otras kā vārnas pa atkritumu izgāztuvi staigāja sievas tumšās galvassegās, vilkdamas līdzi pēc kādas iekārotas rotaļlietas īdošus bērnus vai stumdamas ratus ar vēl negantāk brēcošiem zīdaiņiem.
„Flagmaņkuģim” pietauvojoties, šķita, ka degunu nošņauc pārdabisks milzis, bet patiesībā savus pūliņus uzsāka vietējo pašdarbnieku pūtēju orķestris. No tilta atbraucējus vēroja pāris puikas, atslējuši pret margām divriteņus. Lakatotās mātes pat nepagrieza galvu uz ostas perona pusi, it kā izpriecu laivu parāde būtu kaut kas tikpat neievērojams kā dienišķais tramvajs, kas, grabot kā suņa astei piesieta konservu bundža, tobrīd tenterēja pāri nelīdzeni bruģētajam tiltam. Tik cilāja apģērba gabalus, šo to pirka un lika plastikāta maisiņos ar lielveikalu zīmoliem. „Tas Grand Pardon tiek rīkots gadiem ilgi, vienmēr viens un tas pats, cilvēkiem apnicis,” vēlāk mēģināja skaidrot Bārts, Silviju tomēr nepārliecinādams. Iemesls šai uzsvērtajai vienaldzībai gan jau bija cits, tas virmoja karstajā vasaras gaisā, tobrīd vēl tā īsti netverams.
Ragu mūzikas apdullinātās VIP tapa no diviem ostas priekšniekiem (galvaspilsētas dunduram bija pievienojies prāvs alus vēders un nokarenas ūsas – Maršēnas kolēģis ar svītu) sastādītas ierindā. Priekšgalā nostājās sieviete pārāk šauros svārkos un zempapēžu kurpēm kājās, ar sejā sastingušu pārnopietnu pašas svarīguma apziņu. Augsti paceltā rokā viņa turēja lāpu, kuras liesmas spilgtajā saulē tikko varēja saskatīt. „Ciema partijas sekretāre,” pie sevis spurdza Silvija, šoreiz pat nemēģinot dalīties šai vērtējumā ar vīru. Viņa skaidri redzēja, ka Bārts neļaunīgi smīkņā, un Silvijai bija aizdomas, ka nevis par pompozajām norisēm, bet gan par buržuāziskas izpriecas kārojušo sievu.
„Kas te vispār notiek, kur mēs ejam?” Silvijas balsī jau ieskanējās aizkaitinājums. „Droši vien uz kādu pieminekli,” sen (vismaz pusstundu) alu nedabūjušā balsī rezignēti atteica Bārts. Aiz priekšā ejošo ļaužu mugurām neko nevarēja saskatīt. Procesija apstājās, bija dzirdama kaut kāda bubināšana, laikam uzruna – par laimi diezgan īsa, jo saule karsēja visā agras pēcpusdienas nežēlīgumā. Kad pūlis izklīda, Silvija ieraudzīja sarūsējušu enkuru uz ķēmīgi sašķiebtas cementa pamatnes – ar labu iztēli tajā varēja saskatīt izmisīgu mēģinājumu atveidot vilni.
Tumīgo pēcpusi atšāvis un sviedrus slaucīdams, galvaspilsētas ostas priekšnieks dāļāja pasākuma programmiņas, visiem piekodinādams, ka svētku mielasts sāksies tieši sešos vakarā, bet lai neierodas pēdējā brīdī, jo būšot jāpiereģistrējas. Pa starpu bija iecerēts atklāt kuģošanai veltītu glezniecības izstādi vietējā bibliotēkā.
Plānā picas šķēlīte nebija remdējusi izsalkumu, tāpēc Silvija un Bārts nolēma vispirms sameklēt kādu ēstūzi. Konstatējuši, ka tuvākajā bārā, kur pie varbūt vienīgās tāsdienas alus glāzes, ūsas košļādami, nīka daži pilsētiņas saimnieciskā panīkuma skarti vīri, nekas vairāk par čipsiem nav dabūjams, viņi gāja tālāk. Otrpus ielai pamanīja kebabnīcu. Tur viss bija no plastmasas – galdi, krēsli, dakšiņas… iespējams, arī paši kebabi, bet laika trūkums neļāva meklēt kaut ko labāku. Aiz letes stāvošais marokānis skatījās uz ienācējiem, uzacis saraucis vai nu neticībā, vai izbrīnā, bet apkalpoja ātri, un tādā kā pankūkā ievīkšķītie dārzeņi un kotlete gluži labi gāja pie dūšas.
Izgājuši atkal uz ielas, viņi sāka lūkoties pēc bibliotēkas. Ieraudzīja turpat netālu vienīgo daudzstāvu ēku un pareizi saprata, ka tā pati vien būs. Divām ielām sadaloties, žāklī veidojās saliņa, uz kuras kārtības labad nācās uzgaidīt, līdz iedegsies zaļā gaisma – kaut nekādu dižo satiksmes plūsmu nemanīja. Uz nelielā asfaltētā laukuma bija pacentušies uztupināt apdrupušu ķieģeļu būvi ar daļēji izdauzītām, daļēji ar grafiti apkrāsotām stikla durvīm, kurām blakus tieši uz asfalta sēdēja kalsns melnādains puisis puspavērtām acīm. Blakus mētājās šļirce. Nošķiebies „M” tērauda staba galā apliecināja, ka te ir ieeja metro. Pilsētiņas iedzīvotāji, kam dzīvība dārga, visticamāk, pārvietojās kājām, jo neredzēja nevienu, kas pa solītā pazemes transporta durvīm ietu iekšā vai nāktu ārā.
To, ka izdaudzinātā izstāde būs šļērbs diletantisma manifests, Silvija bija pareizi nojautusi. Atkal tika turētas runas, skanēja aplausi. „Iesim labāk apskatīt bibliotēku,” viņa ierosināja, un pret mākslām gauži vienaldzīgais Bārts aši piekrita.
Pats nams izrādījās apskatīšanas vērts – kokgriezumi un griestu gleznojumi, prāvi kamīni ar kartona plākšņu aizsistām mutēm. Tiesa, viss krietni apskrapstējis, un gaisā kā kode plivinājās sociālās palīdzības iestāžu smaka – veci papīri, dezinfekcija, savalkātas drēbes. Pa logu varēja redzēt to, kas kādreiz, acīmredzot, bijis art deco stila rožu dārzs. Nezālēm aizaudzis, pussabrukušām dobju apmalēm. Sūnām apaugušās akmens vāzes atgādināja dūres, kas laužas ārā no postažas.
Protams, šajos laikos, kad pat lielākā daļa slaveno Romas kaķu esot apēsta, nebūtu taktiski pārmest nabadzību. Bet slinkumu un vienaldzību gan. Viss, ko tādam nelielam dārzam vajag, ir pāris talkas, dusmojās Silvija, pa grezniem misiņa kalumiem rotātām durvīm izgājusi ārā uz terases. Laipodama no vienas apdrupušas celiņa plāksnes uz otru, viņa ar žēlumu noskatījās, kā pēc pēdējā elpas vilciena cīnās slimību un kaitēkļu nomocītās rozes.
Jau krēsloja, un manāmi pietvīkušais galvaspilsētas ostas priekšnieks, uzdvesdams saldenu vīna smārdu, mudināja visus virzīties uz svinību telpām viņpus ostai – kas izrādījās krietni vien lielāka, nekā sākotnēji bija šķitis. Un neapgaismota.
Dzelzsbetona paviljonā viņi vispirms iestājās rindā pie kopā sabīdītiem galdiem, kur viesu reģistrēšanai bija nosēdinātas divas balinātas blondīnes ar vienlīdz ataugušām melnām matu saknēm, vienlīdz apdrupušu nagu laku un vienlīdz nemākulīgu darbošanos ar saraksta lapām. „Mums noteikti jābūt sarakstā,” drebošā balsī sacīja veckundzīte, kas stāvēja pirms viņiem. Silvija atpazina grāfieni. Un re, tepat jau bija arī grāfs – staigāja apkārt, snīpi saslējis, it kā viņam gar šīm formalitātēm nebūtu nekādas daļas. Pieskrēja tuklais ostas aktīvists, joprojām ar formas cepuri galvā, un uzbudināti rāja vienu no blondīnēm – Silvija noprata, ka aristokrātu pāri alfabētiskajā sarakstā meitēns bija meklējis pēc titula, kaut bijis jāmeklē pēc uzvārda. „Mišū, Žans Filips ar kundzi,” pašķielējusi pāri grāfienes plecam, izlasīja Silvija.
Reģistrētajiem viesiem izsniedza… hmm, garderobes numurus. Paskaidroja, ka saskaņā ar tiem varēšot atrast savu vietu pie galda un saņemt ēdienu. Dzeramie gan esot bārā jāpērk pašiem, uz galda būšot tikai pudeles ar ūdeni. „Nu, ilgi mēs te nepaliksim,” vīlies noburkšķēja Bārts.
Zālē dārdēja mūzika, daudzi jau sēdēja pie garajiem galdiem, citi staigāja, sev atvēlētās vietas meklēdami. Mūzika ik pa brīdim tapa pārtraukta, un balss mikrofonā vēstīja, kuri nākamie desmit numuri var doties pēc delikatesēm, kas, kārdinošas smaržas izplatīdami, dižojās uz letēm abās zāles malās. Tikuši pie savas labumu tiesas, Silvija un Bārts apsēdās, ieturējās, pārmija dažas svešu ļaužu standartfrāzes ar galdabiedriem pa labi un pa kreisi. Bārts, apsolījis atnest sievai kādu stiprāku dzērienu, drīz vien nozuda – no zāles otra gala, kur atradās bāra lete, viņam sparīgi māja trīs braši jūras policisti, jau alus glāzēm apgādājušies.
Silvija garlaikoti raudzījās apkārt, aiz pieklājības uzsmaidīja plecīgajam vīrietim ar sirmajiem deniņiem, kas sēdēja viņai pretim un raudzījās uz sievieti vienlaikus gan bikli, gan tomēr pietiekami cieši. Viņš kaut ko teica, bet Silvija nesadzirdēja, jo tieši tobrīd mikrofons iešņāpa klātesošajiem ausīs ultraskaņu, tad nosēcās – un sekoja kārtējā runa aplausu mērcē. Tika pasniegtas balvas – par ko tieši, nevarēja lāgā saprast, bet viens no saņēmējiem bija arī Silvijas galdabiedrs.
„Mana draudzene gan bija pelnījusi kaut ko vairāk, otras tādas te nav,” vīrietis ar ironisku pussmaidu šaurajās lūpās virpināja pirkstos pelēcīgu metāla gabalu. Un, kā izrādījās, runāja skaidrā angļu valodā. Silvija uzreiz attapa, ka draudzene nav nekāds sievišķis. „Kura tad ir jūsējā?,” viņa apvaicājās. Izrādījās, ka tikai ar piemiņas medaļu novērtētā ir apjomīgā plakandibene, kas savulaik ar sauszemes transportu atvesta šurp no Anglijas ziemeļiem. Vīrietis stādījās priekšā kā Nikolass, atzinās, ka esot skots un precēts, bet sievu tikpat kā neredzot – viņai allaž misijas, sēdes un tikšanās, viņš – lielākoties uz kādas upes, braukājot tāpat vien šurpu turpu, palaikam piedaloties kādā parādē. Balss tīkamais baritons un paskarbie sejas vaibsti, kas kontrastēja ar skumjo, gandrīz maigo acu skatienu, Silvijai šķita ļoti pazīstami. Jā, nu, protams. Tieši tādi viņas iztēlē bija bērnībā lasīto grāmatu varoņi – jūrasbraucēji.
Pienāca Bārts ar sievai sarūpēto vīna glāzi, uzmeta mazliet aizdomīgu skatienu skotu kuģotājam, patrinās pie galda, bet drīz vien bija atkal prom. No mūzikas un balsu kakofonijas Silvijai sāka sāpēt galva. Domās aptuveni aplēsusi Bārta izdzertās alus glāzes, viņa stingri nolēma, ka nupat gan ir laiks doties mājup.
„Varbūt padejosim?” aicināja Nikolass. „Jau tikuši līdz mūsu jaunībai”.
Silvija tikai tagad aptvēra, ka dīdžeja izsaucieni „piecdesmit”, „sešdesmit” bija vēstījuši, kuras pagājušā gadsimta desmitgades mūzika tiks atskaņota. Gan gribējās, gan negribējās pieņemt uzaicinājumu. Bija apnicis sēdēt bezdarbībā, kamēr Bārts tur zvaigā ar bijušajiem kolēģiem. Bet bija arī tā… it kā viņa grasītos darīt kaut ko neatļautu. Muļķības. Ja pašas vīrs neprotas, kāpēc lai nepadejotu ar patīkamu kungu.
Un tā nu viņi aizpeldēja pa dejām atvēlēto laukumu starp galdiem. Vīrieša tvīda žakete smaržoja pēc konjaka un zemes. Silvija bija saspringta. Nezin kāpēc galvā veidojās ainas – viņa, zemu noliektu galvu, kāpj lejā pa plakandibenes šaurajām kāpnītēm, kajīte droši vien pavisam mazītiņa… Sieviete papurināja galvu, bet domas neatlaidās, kā pielipusi melodija, kas piespiedu kārtā dungojama, kā muša, kas atvairīta lien virsū ar vēl lielāku sparu. Kaut kas te bija nevietā. Nesakrita ar ieplānoto buržuāzijas izpriecu vērošanu. Silvija sajutās kā bērnībā uz slidkalniņa – bail bija lejā laisties, bet viena kāja jau slīdēja. Puikas aiz muguras grūstās, dusmas, bet gandrīz gribas, lai pagrūž – un tad jau redzēs, kas notiks.
Kā nolasījis viņas domas, Nikolass apvaicājās, vai „Silvī” negribētu apskatīt viņa pieticīgo laivu. Beta Midlere sulīgā balsī vienlaikus apgalvoja, ka mīlestība esot for those lucky and those strong. Silvijai noreiba galva. Bet iekšējā kontrole nepievīla, ātri atjēgusies, sieviete saudzīgi, bet noteikti atvirzījās no partnera platajām krūtīm. To viņa dzīves gaitā bija teicami atstrādājusi – iebāzt pirkstgalus peļķē, iztēloties melnas šļakatas, un tad mierīgi turpināt ierasto gaitu baltā kleitiņā.
Bārts jau stāvēja pie viņu sēdvietām un, savādi gan, gatavs tūlīt pat braukt mājās. Nikolass iebāza roku žaketes kabatā un izvilka medaļu. „Ņemiet, lai paliek par piemiņu.” Vīriešu skatieni sadūrās, nodžinkstēja kā zobenu asmeņi un… viņi pieklājīgi atvadījās. Metāla ripuli Silvija noglabāja rokassomiņā.
Vēlīnās vasaras tumsa bija bieza un silta. Vienīgais gaismas avots – pilnmēness – skopi uzmeta kādu staru sauju dēļiem klātajai takai gar molu. Laivu un kuģīšu neskaidrie apveidi, viegla vējiņa palaikam kustināti, spokaini līgojās, enkuru ķēdes slinki žļerkstinādami. Tālumā pret debesīm slējās vēl tumšāki silueti – tādi kā torņi, kā rūpnīcu korpusi. Melni, kūkumus saslējuši runči – dzelzs tilti – pārmetušies pāri ostas kanālam. Mazliet baisi, bet Silvijas dziļi pagrīdē nodzītajai mākslinieces dvēselei tas lika aizrautīgi saviļņoties. „Kādus klipus te varētu filmēt…” viņa nodomāja, tomēr satvēra ciešāk Bārta raupjo delnu.
No četrām stāvvietas laternām trīs nepildīja uzticēto pienākumu – divām augšpusē noliektie stabi kā gigantisku zosu kakli bez galvas, bet trešā vēl aizvien slēja pret melnajām debesīm apsūdzošas stikla lauskas.
Bembis bija jau prom, atstājis džipiņa kreiso sānu neaizsargātu. „Godverdomme[6]!” iebrēcās Bārts. Verot vaļā autiņu, viņš bija sataustījis skrāpējumu. Švīku mudžeklis stiepās šķērseniski pāri vai visām priekšējām durvīm.
Atpakaļceļā Bārts bija neierasti kluss. Plakandibenes īpašnieks pieminēts netika. Toties nakts izvērtās brīnišķi trauksmaina, aizslaukot pagultē visas muļķīgās fantāzijas.
Nākamajā rītā, brokastu kafiju labā saskaņā pēc mīlīgi pavadītas nakts padzēruši, laulātie devās katrs savos darbos. Silvija pie datora – ziņkāroja pavaicāt „mātei gūglei”, ar kādiem aristokrātiem bijusi kopā. Tālu nebija jāmeklē – melns uz balta varēja lasīt, ka Žans Filips Mišū un viņa laulātā draudzene Marī Žanna ir Maršēnas laivu kluba sponsori. Un viņiem pieder saldētu pārtikas pusfabrikātu uzņēmums, kā arī četras sacīkšu laivas, kas startējot ar labiem panākumiem. Ne vārda par „grāfismu”. Laikam tituls bija nesen nopirkts un vēl tīmekļa šķirtnē neielabots. Eh, nu kur paliek tas smukums, pašironiski nopūtās Silvija.
Piemiņas medaļu viņa bija nolikusi grāmatplauktā starp Romas pīniju čiekuriem, pilnīgā neizpratnē par savu iepriekšējā vakara mulsumu.
Bārts pavēra durvis un sauca, lai sieva arī nākot paskatīties, kas džipiņam nodarīts. Izgājusi pa dārza vārtiņiem, Silvija apmeta loku ap automobili un sastinga.
Ķeburainie, kā ar trauslu, trīcošu zirnekļa kājiņu uzvilktie burti uz ģimenes lepnuma durvīm vēstīja: „Les cochons de burgeoisie[7]“.
Ilze Lāce-Verhaeghe beigusi LU Juridisko fakultāti, strādājusi par redaktori apgādos „Liesma” un „Avots”, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus, Rakstnieku Savienības biedre, no 2002. gada dzīvo un strādā Beļģijā, kur ir lingviste Eiropas Savienības Padomē.
