Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017
Dace Lamberga
NO PĀRDAUGAVAS LĪDZ ELLES ĶĒĶIM
Fridrihs Milts Foto: Ilmārs Rumpēters
Fridrihs Milts manās acīs vienmēr bija līdzinājies leģendai, bet, veidojot mākslinieka izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un rakstot grāmatu, viņa personība ieguva arvien konkrētākus vaibstus, apliecinot gleznotāja spēcīgo izteiksmes veidu. Vienlaicīgi radās pārdomas, kā mākslinieka rokraksts, kas Amerikas trauksmainajā vidē spēcīgi izmainījās novatorisku atklājumu virzienā, būtu attīstījies, ja viņš būtu palicis Latvijā. Katrā ziņā Ņujorka Miltu, atšķirībā no daudziem citiem laikabiedriem, iedrošināja krasi mainīt attieksmi pret glezniecības specifiku, formu deformāciju, kā arī tēmu loku.
LNMM direktori Māru Lāci tautieši ne vienreiz vien mudināja sarīkot Milta izstādi, taču to praktiski nebija iespējams īstenot, jo mākslinieka Amerikas posma darbu skaits Latvijā bija pārāk fragmentārs, lai atspoguļotu daudzpusīgo un gadu desmitos izstrādāto izteiksmes veidu. Tikai 2017. gada 15. septembrī, pateicoties advokāta Filipa Kļaviņa uzņēmībai, kurš atveda uz Latviju divsimt mākslinieka meitas dāvinātās gleznas un zīmējumus, bija iespējams izveidot izstādi „Fridrihs Milts 1906‑1993”. Muzeja 4. stāva zālēs tika eksponētas svaigi restaurētas un ierāmētas 59 gleznas un ogles zīmējumi, to vidū 15 pirmskara posma darbi no muzeja kolekcijas, atklājot pietiekami pārliecinošu ieskatu meistara daiļradē.
Pārdaugavas zēns Fridrihs piedzima amatnieka ģimenē, agri izrādot interesi par mākslu. 1927. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, bet 1930. gadā – Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, kuru vadīja Jānis Roberts Tillbergs, kurš savus audzēkņus mērķtiecīgi virzīja stingri konservatīvā gultnē. Pēc konflikta ar rektoru Vilhelmu Purvīti Tillbergs iesniedza atlūgumu, un līdz ar to Milts beidza akadēmiju 1932. gadā pie Ģederta Eliasa ar diplomdarbu „Kafejnīcā”. Pirmoreiz jaunais mākslinieks darbus parādīja izstādē Jelgavā 1932. gadā, bet gadu vēlāk pievienojās aktīvajai mākslinieku un literātu grupai „Zaļā Vārna”, kuras domubiedru vidū bija Oļģerts Ābelīte, Kārlis Baltgailis, Aleksandrs Junkers, Rūdolfs Plēpis, Arvīds Spertāls, Francisks Varslavāns, kā arī Ēriks Ādamsons, Leonīds Breikšs, Aleksandrs Čaks un Mārtiņš Zīverts.
Pēc studijām figurālās glezniecības virzienā Milts pievērsās sižetiskām ainām par 30. gadu Latvijas mākslā veicināto zemnieku dzīves tēmu, atainojot lauku cilvēku ikdienu. Taču rodas sajūta, ka, meklējot atraisīti glezniecisku risinājumu, viņš intuitīvi pūlējies tikt vaļā no Tillberga konservatīvisma uzliktā zīmoga. Veiksmīgāk meklējumi atrisināti pelēcinātā gammā ieturētajās ainavās ar ūdeņiem, kuras tuvas Eduarda Kalniņa un Valda Kalnrozes paraugiem. 30. gadu beigās Milts aizrāvās ar pasteļa tehniku, ar krāsainā krītiņa netveramu pieskārienu uzburot acumirkļa skatījuma valdzinājumu. 1942. gadā pirmajā personālizstādē salonā Kaļķu ielā viņš eksponēja 45 darbus – galvenokārt lielformāta kailfigūru kompozīcijas, kurās pasteļa fascinējošais vieglums iezīmēja līnijas maigumu, tonāli smalkus krāsu laukumus, klusinātas un romantiski piesātinātas noskaņas. Jānis Siliņš jūsmoja, ka „Milts ir mainīgo un gaistošo acumirkļu un iedvesmas meistars. Tā top viņa vizionārā un liegā pasaule ar pusaprautiem mājieniem, noklusējumiem, glezno apdares audumu; šie stāvi, kas pavīd zeltainā mijkrēslī, kas pēkšņi iznirst no satumsušā fona.”[1] Akadēmijas studiju biedrs Anšlavs Eglītis slavēja, ka „pasteļgleznotāju vidū izceļas Fridrihs Milts ar nepiespiesto, artistisko uztveri” un ka viņa darbi „uzmesti ar dzimuša kolorista krāsu prieku un sauc atmiņā Degā rotaļīgās impresijas.”[2]
 Fridrihs Milts. Gulošs akts. 1944. Papīrs, pastelis. 78 × 96 cm. Filipa Kļaviņa kolekcija |
 Fridrihs Milts. Sievietes ar sauli. 1970. Audekls, eļļa. 72 × 117 cm Filipa Kļaviņa kolekcija |
1944. gada vasarā Milts kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, un no Liepājas ar vācu transporta kuģi nonāca Dancigā. 1945. gada ziemu nācās pārlaist aukstā šķūnītī Ziemeļvācijā padomju okupācijas zonā Gistrovā. Kaut kā nopelnot pārtiku ar portretu pasteļiem, pavasarī kopā ar bēgļu straumi Milti nokļuva amerikāņu pusē ar šokējošu mītnes vietas adresi – „grantsbedrēs”. Beigās palaimējās pieveikt 20 kilometrus līdz Lībekai angļu zonā Mēzenes DP nometnē. Ikdiena izrādījās neiedomājami skarba, ko vismaz kompensēja Lībekas latviešu aktīvā saviesīgā dzīve. Turklāt mākslinieki tika īpaši ievēroti, un 1945. gadā avīze Latvijas Vēstnesis – dažas lapas mašīnrakstā uz gandrīz caurspīdīga papīra – ziņoja: „Gleznotāji, grafiķi, tēlnieki – Lībekā dzīvo Jūl. Jēgers / viņa gleznu lielā daļa gājusi bojā Meklenburgā /, Fr. Milts /gleznas nav izvedis / un grafiķis V. Krūmiņš.”[3] Ar UNRRAs sagādātiem zīmuļiem un papīru Milts atklāja studiju, kur mācījās bijušie karavīri, kopā ar Juri Soikanu, Jūliju Jēgeru un Ati Grundi sarīkoja izstādes Ziemeļvācijā, bet 1951. gadā Lībekā – personālizstādi.
Tajā pašā gadā Miltu ģimene devās tālāk uz Ameriku; uz kuģa Fridriham piešķīra policista posteni un līdz ar to pat tādu privilēģiju kā atsevišķa kajīte. Avīze Laiks īpašā rubrikā „Māksla un mākslinieki” 23. martā ziņoja: „Gleznotājs Fridrihs Milts no Vācijas britu joslas ieradies Savienotajās Valstīs un apmeties Bruklinā.”[4] Jau pēc divām nedēļām viņš pārņēma no Čiepas jeb Margaritas Kovaļevskas sētnieka vietu Bronksā, taču drīz kļuva par „superu” piecstāvu namā Elles ķēķī – Manhetenas ostmalā tikai dažus kvartālus no Taimskvēra, kur 50. gados valdīja nabadzīga pasaule ar lopkautuvju smakām, veciem namiem, ar klaidoņiem un Pestīšanas armijas mītnēm. Par Elles ķēķa fenomenu ir apcerēts daudz, galvenokārt saistībā ar dzejniekiem Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, taču bez Milta un viņa pagraba darbnīcas nav iedomājams leģendārais latviešu radošās bohēmas centrs. „Fridrihs Milts bija slaida auguma, kalsens vīrs, laipnu, bet nopietnu seju, allaž garīgi modru. Viņš ir runīgs, bet neprot vai nevēlas nodoties seklai, vieglai tērzēšanai; Ar viņu kopā būt ir ļoti patīkami, no viņa var gūt daudz ierosmes; droši vien tāpēc viņam tik daudz draugu Ņujorkas māksliniekos, dzejniekos, rakstniekos – patiesībā visa Elles ķēķa grupa kā planētas pulcējas ap viņu.”[5] 41. ielas nama pagrabā bez logiem darbnīcas pelēkās betona sienas rotāja gleznas, kas likās tīši izvēlētas askētiskas, kontrastainas, bet pie griestiem vijās ūdensvada un tvaika caurules. Milts uzturējās galvenokārt savā dzīvoklī, pagraba darbnīcā vai kādā no daudzajiem 42. ielas krogiem, no kuriem iemīļotākie bija „Torņakalns”, „Apaļais logs” un „Lidotāju bārs”. Tie Miltam un Taunam bijuši kā otras mājas. Elles ķēķa leģendārā slava vilināja tautiešus un dažkārt darbnīcā pulcējušies vairāk nekā trīsdesmit ciemiņi. Milts palīdzēja Jānim Tīdemanim no Kanādas izstādīties Ņujorkā un devis pajumti savā šaurajā dzīvoklī. Anšlavs Eglītis no Kalifornijas ieradās Ņujorkā 1963. gadā ar lugas „Cilvēks grib spēlēt” ceļojošo izrādi, taču, baidījies no Elles ķēķa sliktās slavas un piekritis to apmeklēt tikai pa dienu. Milts ar iesirmajām ūsām un matiem, ar rāmajām, nosvērtajām kustībām atgādināja filmās redzētos angļu lauku džentelmeņus, taču rakstnieka uzmanību īpaši saistīja mākslinieku un mākslas mīļotāju pulks: „Tādu es no Eslingenas nometnes jaukajiem un slavenajiem laikiem nebiju vienkopus redzējis. Mani pārņēma savādi smeldzīga sajūta: lūk, kā varēja dzīvot latviešu mākslinieki – bieži pulcēdamies kopā, pārstāvēdami visdažādākās nozares." [6] Eglītis izjuta patiesu skaudību, jo ne Kalifornijā, ne citur Amerikā latviešu mākslinieki un literāti nedzīvoja tik vienkopus, lai biežāk varētu tikties.
ASV pēc kara nonāca daudzi Latvijā pazīstami un ar Latvijas Mākslas akadēmiju saistīti mākslinieki – Augusts Annuss, Ludolfs Liberts, Jānis Cielavs, Sigismunds Vidbergs, bet no jaunākās paaudzes Jānis Gailis, Jānis Kalmīte, Mārtiņš Krūmiņš, Maksimiliāns Mitrēvics un citi, kuri 1954. gadā nodibināja Ņujorkas latviešu mākslinieku grupu – tur dzīvoja 75 procenti no visiem latviešu māksliniekiem ASV. Milts no 1955. gada līdz 50. gadu beigām (arī 1983‑1991) vadīja grupu ar vairāk nekā 20 biedriem ar galveno mērķi organizēt kopējās izstādes. 1957. gadā viņš kopā ar Annusu, Gaili un Krūmiņu sarīkoja pirmo kopīgo četru mākslinieku izstādi „4 Art Exhibition” Klīvlandē, kam sekoja 37 skates ASV un Kanādas pilsētās. 1966. gadā četrinieka izstāde notika Stokholmā, kaut arī Zviedrijas latviešu centrālās padome stipri riskēja, jo nebija līdzekļu rīkošanai. Katrs gleznotājs izdevumu segšanai ziedoja vienu gleznu, ko varēja izlozēt vai pārdot, taču panākumi pārspēja pat optimistiskākās cerības. Atklāšanā piedalījās ne vien Stokholmas latvieši, bet pat tautieši no valsts dienvidiem. Tomēr mākslas gardēži jutās nedaudz vīlušies; viņi bija iedomājušies, ka Amerikas latviešu gleznotāji demonstrēs daudz modernāku, „amerikāniskāku” mākslu, un šajā ziņā vienīgais izcēlās tikai Milts, īpaši ar ekspresīvajiem Ņujorkas debesskrāpju gleznojumiem.
Amerika pavēra plašus iespēju apvāršņus, neplānotas perspektīvas, sniedzot iespēju garīgai izaugsmei un arī kardinālai izteiksmes veida maiņai, taču ne katram radošam cilvēkam bija pa spēkam to visu saskatīt un asimilēt savā latviskajā domāšanā. Milta glezniecība, kas trimdā ieguva atzinību tikai šaurajā diasporas lokā, salīdzinājumā ar Latvijas posma dažbrīd manierīgi smalko estētismu aiz okeāna ārkārtīgi spēcīgi izmainījās. Daiļrade krasi pavērsās novatoriska formu vienkāršojuma virzienā. Jānis Siliņš pieminējis, ka viņu iedvesmojis Anrī Matiss, Amadeo Modiljani, Žoržs Braks, kā arī laikmetīgā meksikāņu māksla, impulsi no Ņujorkas galerijās redzētā. Grūti pat iedomāties tradicionālajā un pietiekami šaurajā latviešu glezniecības vidē augušā mākslinieka emocionālo pārdzīvojumu, kurš turklāt no sagrautās Vācijas bēgļu nometnes nokļuva vienā no pasaules mākslas centriem ar Metropolitēna, MOMA un Gugenheima muzeja daudzveidīgo bagātību. Pēc Otrā pasaules kara starptautiskā radošā elite no Eiropas pārcēlās uz Ņujorku, kur mākslas dzīve mutuļoja un kur izvērsās abstraktā ekspresionisma un citu avangarda virzienu uzvaras gājiens. Neraugoties uz ikdienas mājas „supera” slodzi, Milts gleznoja patiešām intensīvi un zīmēja katru dienu, „lai aci un roku turētu kārtībā”. Personālizstādē 1955. gadā viņš eksponēja 60 jaunākos darbus – Ņujorkas ainavas, klusās dabas, aktus, portretus, kuros pilnībā bija atteicies no akadēmijā apgūtā reālisma, pievēršoties triepiena ekspresijai un melnām kontūrām. Kaut gan pats motīvs – sievietes kailfigūra – saglabājies kopš 40. gadiem, vienīgi pasteli, kura puteklīši kļuva kaitīgi veselībai, atkal pārņēma eļļas krāsa. Anšlavs Eglītis nāca pie secinājuma, ka „atmetis seno reālistisko zīmējumu un sulīgos, piesātinātos, brūnīgsnējos toņus, Milts nu eksperimentēja ar dažādām deformācijām dažādās toņkārtās; viņa „rokraksts” tagad veidojās nervozs un emocionāls, gleznu apdare atgādināja improvizāciju, kā tas palaikam vērojams mūsu dienu pusabstraktajā glezniecībā. Milts taustījās pēc jaunām atziņām, pēc jaunām formām, neklausīdamies ne brīdinājumos, ne padomos.”[7] Visu mūžu tuvais sievietes tēls savā attīstībā 60. gados ieguva savdabīgi lakonisku stilizācijas pakāpi, kurā salīdzinājumā ar 50. gadu ekspresīvo manieri darbojās izteiksmes minimālisms, atturīgs siluets un plastiskas līnijas ritmika.
Pavērsienu uz temperamentīgāku krāsainību Milta paletē izraisīja Meksikas ceļojums 1967. gadā, paletē ienesot spilgti dzelteno, sarkano un oranžo gammu, iemūžinot dienvidu kvēlās saules gaismas sakaitēto atmosfēru un izteiksmīgos meksikāņu tipāžus. 1970. gadā latviešu mākslinieku grupas izstādē Milts eksponēja groteskās, pelēki brūnos toņos spēcīgi uzgleznotās „Cūkas” (1967), par kurām Jānis Siliņš izteicies, ka „cilvēka dvēsele un māksla neizdibināmas, ar olekti neizmērījamas.”[8]. Taču robustā kompozīcija ar tumšajiem dzīvniekiem, līdzīgiem vareniem laukakmeņiem, spoži oranžo Meksikas sauli un drūmo Vidzemes riju pamalē varēja dzimt kā nostalģiskas atmiņas par akadēmijas profesora Ģederta Eliasa vitālajiem audekliem ar cūku kaušanu vai svilināšanu.
Pakāpeniski Milts atgriezās pie harmonijas, un sievietes atveidojums ieguva savdabīgi lakonisku stilizācijas pakāpi, kurā darbojas siluets, līnija, ritmika, un pat zināms izteiksmes minimālisms, kā raksturoja Nikolajs Bulmanis 1972. gadā: „Tā bija nekad vēl neredzēta pasaule. Sievietes izstieptiem kakliem, mandeļu acīm. Japāņu meitene, ēģiptiete, meitene ar papagaili, meitene zaļā blūzē. Sievietes bēgles ar skumjiem lakatiņiem – uzmilzušas faktūras minorās zemes krāsās. Sievietes daļēji ģērbtas, pusakti un akti – vāri kairinoša erotika.”[9] Bulmanis kopā ar sievu Ingrīdu organizēja Milta personālizstādi Toronto; 1974. gada 5. augustā viņi devās uz Ņujorku, otrā rītā kaut kā iemānīja mašīnā 42 gleznas un pēc 10 stundām atgriezās Kanādā. 7. novembrī Milts ieradās uz izstādi Sv. Jāņa baznīcas sarīkojumu telpās. Tautiešiem mākslinieka vārds bija labi zināms, un atklāšanā piedalījās vairāk nekā 200 cilvēki, bet četrās dienās to apmeklēja vairāk nekā pieci simti. Milts nodzīvoja pie Bulmaņiem kādas divas nedēļas, bieži pieminot Ņujorkā atstāto sunīti un „pēc tā noilgojies”pēkšņi, turklāt pirmajā klasē, aizlidoja uz Ņujorku.[10]
Bez saviem izsmalcinātajiem sieviešu tēliem meistars gleznoja konstruktīvi būvētas klusās dabas ar augļiem un pudelēm, ainavas ar ostas ūdeņiem, taču īpašu vietu ieņēma Ņujorkas ainavu cikls ar skatījumu no daudzstāvu nama plakanā jumta uz Manhetenas debesskrāpju puduriem. Pa vertikāli saspriegotie Ņujorkas debesskrāpju skati uzskatāmi par vienu no viņa glezniecības galvenajām tēmām. Anšlavam Eglītim šīs ainas atgādināja kartes: „Tur varēja gleznot reālists un arī galējs abstraktais ekspresionists, jo namu masīvu gaismēnām izraibinātie sačupojumi tieši risināja visādas abstraktas vīzijas.”[11] Nez vai kāds latvietis trakajā Manhetenā būs nodzīvojis ilgāk kā mūsu glezniecības vecmeistars Fridrihs Milts − gandrīz 40 gadu. Ap 1990. gadu mākslinieks ieguva dzīvokli 32. stāvā vecās dzīves vietas tuvumā uzceltā milzu debesskrāpī, kur no logiem atkal pavērās bezgalīgi plašs skats uz Ņujorkas jumtiem.
Fridrihs Milts nodzīvoja garu mūžu, un mira pusotru mēnesi pirms 87. dzimšanas dienas 1993. gada 5. novembrī Ņujorkā. Nikolajs un Ingrīda Bulmaņi tikās ar meistaru 4. oktobrī, 32 dienas pirms aiziešanas viņsaulē, un viņš esot vairākkārt atkārtojis, ka dzīvē nekas nav sasniegts, un paudis patiesu nožēlu, ka toreiz atstājis Latviju.[12] Tāpat kā lielākajam vairumam latviešu, gleznotājam neradās iespējas gūt ievērību varenās mītnes zemes mākslā, taču tautiešu vidē viņa personības spēks un darbi tika augstu novērtēti. Katrā ziņā Fridrihs Milts savas paaudzes vidū izcēlās kā ievērojams novators, kura daudzveidīgais mantojums apliecina darbīgu un neatlaidīgu meklējumu pilnu mūžu. Savu radošo pārliecību mākslinieks paudis ar kodolīgiem vārdiem: „Esmu latvietis, jūtu kā latvietis, un mana glezniecība ir latviska. Man ir divas dzimtenes Elles ķēķis un Latvija.”
Par Latviešu Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratori un zinātnisko darbinieci Daci Lambergu skat. JG277 (2014) 39. lpp.
 Fr. Milta izstādes atklāšanā LNMM 15. oktobrī, 2017. No kr.: izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, izstādes kuratore Dace Lamberga, mākslas zinātniece Eleonora Šturma, advokāts un kolekcionārs Filips Kļaviņš Foto: Normunds Brasliņš |
 Skats no Fr. Milta izstādes LNNM Foto: Gunārs Janaitis
|
[1] Siliņš, J. Fridriha Milta Mākslinieka dzīvesbiedres portrets. Latvju Mēnešraksts, 1943, Nr. 1, 63. lpp.
[2] Eglītis, A. Mākslas izstāde Rīgā: Tēlniecība un grafika. Tēvija, 1942, Nr. 21, 26. janv. 6. lpp.
[3] Latviešu mākslinieki Vācijā. Latvijas Vēstnesis, 1945, Nr. 1, 3. okt.
[4] Māksla un mākslinieki. Laiks, 1951, Nr. 23, 21. marts, 3. lpp.
[5] Kārkliņš, V. Mākslinieks, kas atradis seju. Laika Mēnešraksts, Nr. 3, 1962.
[6] Eglītis, A. Trešais zvans. „Skatuves strādnieka piezīmes” Grāmatu Draugs (ASV), 1965, 149.‑151. lpp.
[7] Eglītis, A. Trešais zvans. 149.‑150. lpp.
[8] Siliņš, J. Latvijas māksla: 1915‑1940 II. Stokholma: Daugava, 1980, 188. lpp.
[9] Bulmanis, N. No vienas puses tā... Rīga, Mansards, 2010, 352. lpp.
[10] Skat. Bulmanis, N. 351. lpp.
[11] Eglītis, A. Trešais zvans. 150.‑151. lpp.
[12] Saruna ar Fridrihu Miltu Ņujorkā. 1993. g. 4. okt. Privāts arhīvs.
