Atis Lejiņš

ATCEROTIES VECVECĀKUS

 

Neatceros savu agro bērnību Latvijā, bet atceros diezgan daudz par dzīvi latviešu bēgļu nometnēs Vācijā, un gandrīz visu par garo ceļojumu pa jūru uz Austrāliju. Bet tādā vecumā nav akūts jautājums par savu vietu pasaulē.

Filozofiskus jautājumus es sāku apcerēt kā padsmitnieks, Austrālijā. Galvenais jautājums bija: „Ja es un mana ģimene esam latvieši, tad kāpēc mēs nedzīvojam Latvijā?”

Tagad, kad esmu ceturtdaļu gadsimta nodzīvojis Latvijā, es dažreiz pārdomāju, kā man ir izdevies atgriezties dzimtenē pēc tik daudziem līkločiem. Maniem vecākiem bija bail no Sarkanās Ķīnas invāzijas Austrālijā. 1960. gadā viņi nolēma emigrēt uz ASV, un tā es gandrīz nonācu Vjetnamas karā kā ASV karavīrs. Es redzēju karu Afganistānā ’80. gadu vidū, kad meklēju kara gūstekņus no Baltijas, kas spiesti dienēt padomju armijā, bija nonākuši mudžahedinu gūstā. Bet tad jau es biju nonācis Zviedrijā, kur trimdas latviešiem bija kontakti ar pagrīdi okupētajā Latvijā, tieši pāri Baltijas jūrai.

Vai viss varēja būt citādi? Vai epizodes ģimenes vēsturē manī radīja dzinuli atkārtot to, kas bija iepriekš noticis? Vai man tas bija gēnos? Esmu pārliecināts, ka atbildes ir Austrālijā. Galu galā es tur uzaugu, no septiņu līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Tie bija nevainīgie ‘50 gadi, kad Bills Heilijs (Bill Haley) un viņa Komētas (Comets) izsprāga mūzikas pasaulē ar savu Rock Around the Clock, un mēs sīkie stāvējām garās rindās pie kinoteātriem, lai redzētu Elvis Presleju (Elvis Presley) filmā Jail House Rock. Es nekavējoties nopirku zilas zamšādas kurpes. Es visu atceros tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar. Tas ir mans stāsts...

Bija ļoti karsta, jauka Austrālijas vasaras diena septiņi gadi pēc II Pasaules kara beigām. Karstais ziemeļvējš bija ceriņu krūma zaļās lapas padarījis melnas. Krūms auga mūsu mājas dārzā, Melburnas (Melbourne) priekšpilsētā Grīnsboro (Greensborough). Putekļi cēlās aiz govīm, kas slinki staigāja aplokos Plenty upes līkumā. Pirms dažām nedēļām tur bija sulīga zaļa pļava, kas labi auga nogulsnēs, ko upe katru gadu sanesa. Tagad tur bija putekļu bļoda, kur vēl šur tur turējās brūnas un dzeltenas zāles kušķi, cerībā sagaidīt drīzu lietu.

Man bija trīspadsmit gadi, un mazā māsa Aija bija divus gadus jaunāka, kad mēs iedrāzāmies vecās mājas virtuvē, ko bija cēlis Grīnsboro pirmais kolonists Viljams Polters (William Poulter), un palikām kā sasaluši. Mūsu mamma raudāja. Vecākais brālis Aivars pa lielākai daļai bija kopā ar saviem draugiem. Mēs ar māsu, neraugoties uz karstumu, visu laiku skraidījām iekšā, ārā. Katra diena bija aizraujoša, jo bija tik daudz, ko darīt pie upes un kalnā, kur auga koki un kazenes. Mums bija liels prieks par kanulaiviņu, ko brālis bija uztaisījis no skārda, darvas un koka. Laiviņa tecēja, bet mums bija vecs skārda trauks, ar ko smelt no laivas ārā ūdeni, un mēs varējām irties lielus gabalus pa tumšo ūdeni garām kritušiem kokiem, pāri sekliem akmeņiem, spēlējot kovbojus un indiāņus.

Man bija īsts loks un dažas bultas, ko tēvs bija izgatavojis un es biju iemantojis no brāļa. Es vienmēr biju indiāņu pusē, kas pret milzīgu pārspēku, baltajiem kolonistiem un viņu karavīriem, aizstāvēja savu zemi. Tie tīkoja viņu zemi, un runāja ar šķeltu mēli. Tikai daudz vēlāk es sapratu, kāpēc es ieņēmu tādu nostāju.

Mēs nekad nebijām redzējuši mammu raudam un lielās bailēs spiedāmies viņai klāt, un arī sākām raudāt. Kas bija noticis? Caur asarām viņa rādīja vēstuli uz virtuves galda un šņukstēja, ka viņas māte Vācijā ir mirusi.

Mēs bijām atstājuši latviešu bēgļu nometni Vācijā pirms trim gadiem. Internacionālā Bēgļu Organizācija (IRO) ar bijušo amerikāņu armijas transporta kuģi General Black no Neapoles Itālijā mūs bija atsūtījusi uz Melburnu, Austrālijā.

Man ir dzīvas atmiņas no garā brauciena ar vilcienu no Falingbosteles, angļu zonā, cauri visai Vācijai, un tad caur lielo tuneli, kas savienoja Šveici un Itāliju. Bija drusku bailīgi iebraucot un pukšķinot cauri kalnam, bet septiņgadīgam puikam nekas nevarēja būt aizraujošāks. Kad sākām braucienu, tēvs bija piesējis mūsu segu stūrus pie bagāžas tīkliem mūsu nodalījuma abās pusēs un pa nakti iecēla visus trīs bērnus izveidotajos guļamtīklos. Tur mēs šūpojāmies un ātri iemi­gām ar ritmisko riteņu klaboņu pār sliežu savienojumiem. Bija jocīgs notikums, kad vilciens, izbraucis no tuneļa Itālijas pusē, uz brīdi apstājās. Mēs skatījāmies pa logu, kā itāliešu robežsargs paslīdēja uz sniegainās slidenās dzelzceļa sliedes un nokrita zemē uz dibena. Cilvēki vilcienā un pārējie robežsargi ārā sniegā visi labsirdīgi smējās par samulsušo, kaunīgi smaidošo puisi.

Bet es neesmu drošs, vai es īsti varu atcerēties savas mātes vecākus. Mēs dzīvojām citā nometnē nekā viņi. Pirms britu armijas smagās mašīnas mūs pārveda uz Falingbosteli, kas bija iesākums mūsu ceļojumam uz Austrāliju, mēs dzīvojām Omštetē (Omstedt), Oldenburgas priekšpilsētā. Mūs ievietoja barakās, ko īsi pirms tam bija apdzīvojuši krievu kara gūstekņi. Plānās barakas bija apbērtas ar tonnām DDT, lai tiktu vaļā no utīm. Sarkanarmija uz priekšu vairs nenāca, un mēs, bērni, sākām iet latviešu bērnu dārzā, kas nometnē bija ierīkots.

Šķērsojot Vāciju dažādos virzienos, izvairoties no amerikāņu/vācu un vācu/krievu sadursmēm, mēs bijām atšķīrušies no mātes vecākiem. Ar kājām bijām aizgājuši no Drēzdenes melnajām drupām līdz Oldenburgai, bet vecvecāki kara beigās nonāca Forelē (Vorel) netālu no Ziemeļjūras, kas arī bija angļu zonā. Vēlāk mēs viņus sameklējām caur Sarkano Krustu. Mēs pazaudējām kontaktu ar tēva māti, kas bija palikusi Latvijā kopā ar savu jaunāko dēlu. Vīrs viņai no vecuma bija miris kara laikā. Mēs nevarējām viņai rakstīt, jo bija nolaidies dzelzs priekškars.

Es ļoti centos atcerēties, kādi izskatījās manas mātes vecāki. Varbūt ka es viņus atceros, jo mēs viņus vienreiz Forelē apciemojām. Tam vajadzēja būt neilgi pirms man palika pieci gadi, jo tādā vecumā jau var kaut ko atcerēties, īpaši interesantas lietas. Es skaidri atceros braucienu ar kamaniņām pa kalnu lejā kopā ar brālēnu Jāni un savu māsu. Man tas bija liels notikums, mans pirmais brauciens ar kamaniņām. Tas nevarēja būt Olm­štetē, jo tur nebija kalnu un mans brālēns tur nedzīvoja. Viņš dzīvoja ar savu māti, manas mātes māsu, kopā ar vecvecākiem. Manas tantes vīrs bija kritis austrumu frontē. Vēlāk viņa apprecējās ar bijušo latviešu karavīru, invalīdu, ko viņa bija satikusi Forelē. Viņam bija laimējies palikt dzīvam.

Kā pa miglu es atceros telpu, ar krāsniņu kaut kur labā pusē. Kāds bija ugunī ielicis vēl dažus gabalus akmeņogļu, jo it kā runāja par aukstumu. Viss, ko es redzēju no vecmāmiņas, bija neskaidra, bāla seja tālumā. Tam vajadzēja būt vectēvam, kas kurināja dzelzs krāsniņu. Latvijā es viņam sēdēju klēpī dārzā pie viņa lauku mājām, kamēr viņš lasīja avīzi. To man māte stāstīja. Es pats to neatceros. Man bija tikai divi gadi, kad mēs izsprukām spraugā, kas bija uz brīdi pavērusies starp karojošām armijām, un tikām pēdējā vilcienā, kas gāja no Rīgas uz Berlīni, dažus mēnešus pirms ieroči apklusa.

Interesanti būtu zināt, kāds es būtu izaudzis, ja mātes vecāki būtu bijuši manas dzīves sastāvdaļa. Mani vecāki teica, ka viņi būtu varējuši vecvecākus uzturēt. Viņi nebūtu kļuvuši par nastu valdībai. Bet Austrālijas valdība bija citādos uzskatos – viņi vairs nebija darba spējīgi, tāpēc viņiem neļāva pie mums braukt.

Māja, ko mēs īrējām, gandrīz neko nemaksāja. Varbūt dažus šiliņus mēnesī. Tas bija tāpēc, ka tur nebija elektrības. Mājas īpašnieks Pope kungs, kas pats dzīvoja otrpus lielai pļavai un savu zemi apstrādāja ar arklu un lielu zirgu, bija priecīgs, ka mājā kāds dzīvoja.

Mājai bija divas daļas. Sākotnējā daļa bija divas telpas, celtas no akmeņiem, dubļiem un salmiem, ko bija cēlis Poltera kungs kaut kad 19. gadsimtenī. Biezie brūnie akmeņi turēja telpas vēsas vasarā, bet vajadzēja daudz malkas, lai ar primitīvo kamīnu turētu telpu siltu ziemā. Viņam par godu ielu, kur mēs dzīvojām, sauca Poltera gatve, lai gan tā bija bedrains grants un smilšu ceļš, kur divām automašīnām būtu grūtības pabraukt vien­otrai garām. Tam nebija nozīmes, jo ielai viens gals bija ciet, ļoti maz mašīnu te vispār iebrauca, un vienrocis pastnieks brauca ar divriteni.

Es nezinu, kad mājai no dēļiem tika piebūvētas vēl divas istabas. Tad vēl bija daļēji aizsegta veranda un virtuve. Izlietnē bija auksta ūdens krāns. Ūdens bija ļoti garšīgs, varbūt tāpēc, ka tam nebija nekādi ķīmiski piemaisījumi.

Mūsu ģimene visvairāk dzīvoja pa virtuvi. Liela petrolejas lampa ar dakti un stikla cilindru zem abažūra stāvēja liela galda vidū un visai virtuvei deva siltu gaismu. Dzelzs plīts stāvēja dažas pēdas tālāk pie ārsienas. Tur māte mums gatavoja ēdienu. Es cirtu malku plītij un kamīnam. Tas mums neko nemaksāja, jo mēs varējām savākt nolauztus zarus un dažreiz pat veselus baļķus, ko upe gadskārtējo plūdu laikā bija izskalojusi.

Lielu daļu no pārtikas mēs paši izaudzējām. Kartupeļi pietika līdz nākamam pavasarim. Vasarā es stiepu mūsu gurķus un tomātus augšā pa kalnu uz vietējo dārzeņu veikalu ceļa malā. Kalns bija iepretī tam kalnam, kur mēs parasti spēlējāmies. Atlīdzībai veikalnieks no savas kabatas man iebēra sauju sīknaudas. Mūsu gurķi bija labāki nekā tie, ko smagā mašīnā atveda no sakņu tirgus. Mans tēvs Latvijā bija bijis zemkopis pirms viņš kļuva par skolotāju. Mēs, trīs bērni ,daudz laika pavadījām ravējot dārzā nezāles, kas ļāva dārzājiem augt lieliem un sulīgiem. Vecais Pope uzcēla sētu ap mūsu māju un dārzu, un drīz vien ābeles un ērkšķogu krūmi atkopās no govju mīdīšanās. Mums bija divas govis, dažreiz trīs, tā kā mums pa brīvu bija piens, siers, krējums un sviests. Mans darbs bija griezt Alva Laval centrifūgas rokturi. Vēlāk es brālim palīdzēju slaukt govis. Nekas nav gardāks par krūzīti putojoša, silta, dabīga piena tieši no spaiņa. Arī olas un vistas gaļa bija par brīvu. Es baroju kādas četrdesmit vistas, un, kad nāca ciemiņi, mans darbs bija kādas pāris noķert, nocirst viņām galvas uz bluķa zem lielā sēru vītola, noplūkt spalvas un iztīrīt iekšas, pirms es tās nodevu mammai. Tēvs izvēlējās labākās olas un pārdeva tās Eltham vidusskolai, kur viņš mācīja matemātiku. Ciemiņi, veci draugi no nometnes laikiem, kas tagad dzīvoja Melburnā, man uzlika vēl vienu pienākumu. Man bija jākāpj augšā pa kalnu uz Grīna (Green) Viesnīcu, ar lielu tukšu brezenta somu. Tur bufetnieks piepildīja manu somu ar brūnām alus pudelēm par naudu, ko tēvs man bija iedevis. Lejup ceļš bija grūtāks, jo man vajadzēja uzmanīties, lai kāda pudele nesaplīst.

Veļu mēs mazgājām mazā piebūvē. Lielā skārda mucā sildījām ūdeni un tad ar spožu spaini lējām vecā baļļā. Tur bija karsts kā saunā vai, kā latvieši teiktu, pirtī.

Mana mātes māte nomira samērā jauna, 73 gadu vecumā. Viņa būtu varējusi tikai pāris gadus pie mums nodzīvot kolonistu mājā, bet viņa būtu bijusi daļa no mūsu ģimenes, piedalījusies pārrunās ap virtuves galdu, palīdzējusi mātei gatavot ēdienu un varbūt mūs pieskatījusi, lai mana māte varētu dabūt algotu darbu. Māte sāka strādāt tikai pēc tam, kad mēs bijām pabeiguši pamatskolu, mazā sarkanā skoliņā Grīnsboro, un es biju sācis ceļu ar vilcienu uz Heidelbergas nepilno tehnisko skolu 1955. gadā. Tas bija četri gadi pirms nomira mans vectēvs, un viņš tad būtu varējis pie mums nodzīvot gandrīz desmit gadus.

Tas nozīmē, ka viņam būtu bijusi veidojoša ietekme uz mani, kad es augu. Es pavadīju tikai dažas vasaras, strādājot tēvoča augļu dārzā Parengā, pie Murray upes. Tas mani noteikti iespaidoja. Viņš bija bijis karavīrs un dziedāja latviešu mīlestības dziesmas un pa starpām sērīgas karavīru dziesmas, kamēr mēs, – viņš pats, es, divi mani brālēni, Jānis un viņa pusbrālis Vidvuds – neskatoties uz šausmīgo karstumu, lasījām aprikozes. Kad es sūdzējos par garo darba laiku karstumā, viņš smējās un teica, lai es palasu Dvēseļu puteni, ja es gribu iepazīties ar īstām dzīves grūtībām.

Tas bija stāsts par latviešu puisi, padsmitos gados, kas cīnījās I Pasaules karā un pēc tam vēl Latvijas brīvības cīņās. Es grāmatu izlasīju, kad atgriezos mājās Grīnsboro. Man pagāja stunda izlasīt pirmo lappusi, jo toreiz es ar grūtībām lasīju latviešu valodā. Nevarēju grāmatu nolikt, jo atpazinu sevi grāmatas varonī. Tāpat kā es, viņš nesen bija iemīlējies, un tāpat kā viņš, es labprāt būtu varonīgi cīnījies par Latvijas brīvību.

Dzīvē pienāk laiks, kad kļūst interesanti atskatīties pagātnē, gandrīz tikpat aizraujoši kā jaunībā bija gaidīt katru jaunu dienu un brīnumus ko tā nesīs.

Dzejnieks Imants Ziedonis ir teicis, ka cilvēks atskatās nonācis „kalna pakājē” pēc tam, kad ir ticis „kalnam pāri”. Tas ir, lai pats sevi labāk saprastu un pārdomātu vai būtu varējis kaut ko darīt, lai kalnā kāpiens būtu bijis savādāks.

Vai vectēvs mani būtu varējis ievirzīt citādā kāpienā? Viņš bija dzimis 1874. gadā, izdzīvojis cauri viena gadsimteņa otrai pusei un pusei no nākamā gadsimteņa. Viņš bija pieredzējis revolūciju, pasaules karu, bijis gūstā, sašauts un viņam vēl bija šrapnelis kājā. Bet viņš izglāba savu ģimeni, atveda to no Krievijas atpakaļ uz jauno Latvijas valsti. Vai tas bija liktenis, laime vai kaut kas viņa raksturā? Mēs, bērni, augām Austrālijā it kā paši savā pasaulē, vienmēr ar jauniem piedzīvojumiem. Mūsu garīgais apvārsnis nebija īpaši plašs. Bija krikets vai futbols mazajā skoliņā otrpus kalnam. Ja mana komanda zaudēja, tā bija katastrofa.

Mēs tomēr nedaudz atšķīrāmies no pārējiem. Mēs trīs bijām vienīgie tā sauktie „jaunie austrālieši” mazajā sarkanajā skoliņā. Sākumā, kad es ēdu savas maizītes, citi bērni stāvēja puslokā man apkārt un platām acīm brīnījās. Es ēdu melnu rudzu maizi ar garozu. Viņi ēda mīkstu baltu maizi, kā vati. Es biju pārsteigts, kad viņi meta projām garozu, jo tā bija mazliet cietāka.

Mēs ar māsu bijām vienīgie bērni, kas uzstājās, kad bija sanākuši pieaugušie. Māte mums bija iemācījusi vienkāršas latviešu tautas dejas, un mums bija liela piekrišana pie citām mammām. Tēvi gandrīz nekad nebija, jo sarīkojumi notika pa dienu. Bija tikai vēl viens, kas uzstājās. Mans draugs Deivids, tērpies skotu svārkos, spēlēja dūdas. Viņam uzvārds bija Vickers, un tēvam piederēja aptieka. Man viņa uzvārds nelikās īsti pēc skotiem, jo priekšā nebija „Mac”. Viņa vecāki mūs izglāba no dzīves Mentonē, kur mēs pirmo gadu Austrālijā visi pieci dzīvojām vienā istabā. Vickera kungs mūs paņēma savā vecajā brūnajā Model T Fordā un aizveda uz veco māju pie Plenty upes. Brauciens izlikās bezgalīgs, bija ļoti karsts un man palika nelabi. Es nekad agrāk nebiju braucis automašīnā.

Mēs bijām viena no retajām ģimenēm, kas mājās nerunāja angļu, bet gan citā valodā. Mani vecāki nevainojami runāja angļu valodā. Māte bija Latvijā angļu valodas skolotāja, un tēvs kādu laiku bija strādājis Latvijas vēstniecībā Londonā. Bet runāt latviski mums bija tikpat dabīgi kā elpot tīru gaisu. Klausoties mūsu vecāku sarunās viņu dzimtajā valodā, mēs pamazām dabūjām zināt mūsu pagātni.

Saprotams, ka mūsu ģimenes sarunas bija savādākas nekā tās, kas norisinājās caurmēra austrāliešu mājās. Pamazām zināšanu druskas par dzīvi pirms mēs nonācām Austrālijā aizķērās mūsu smadzenēs. Cik Latvijā bija saldas un sulīgas zemenes, un, ja gaiši zaļos vasaras ābolus paturēja pret sauli, tiem gaisma spīdēja cauri. Tie saucās „Dzidrie”.

Viņi mums stāstīja par mūsu senčiem, kas simts gadu garumā ar zobenu un vairogu cīnījās ar Teitoņu ordeni, kas izkāpa mūsu krastā, un par briesmīgo badu krievu revolūcijas laikā. Mēs nevarējām saprast, kā tas ir, kad cilvēkiem nav ko ēst.

Mani visvairāk iespaidoja stāsts par vectēvu, kas paspējis izlēkt pa logu, kad krievu kazaki ielauzuši durvis 1905. gada revolūcijas laikā, lai viņu arestētu. Mana mamma bija tikai gadu veca, un vecmāmiņa viņu cieši turēja. Vecmāmiņas bailes bija tik stipras, ka tās pārgāja uz mazo meitiņu un palika neizdzēšamas viņas atmiņā visu atlikušo mūžu.

Vectēvs vietējās draudzes baznīcā spēlēja ērģeles, un revolūcijas laikā viņš spēlēja latviešu revolucionāru dziesmas, ko draudze sparīgi dziedāja līdz. Bet, kad ieradās cara kazaki, tas viņam nozīmēja nāves spriedumu.

Informācija pie mums, bērniem, nonāca pamazām, pa daļām, dažreiz aizmirsta, vēlāk atminēta. Laika gaitā tā nemanot iespaidoja mūsu jaunos prātus. Mamma mums stāstīja par sava tēva dzīvi, bet kā tas būtu bijis, ja viņš pats mums par to būtu stāstījis? Mums varbūt būtu bijušas garas sarunas.

Es atceros vienu reizi, kad mums bija ciemiņi no pilsētas. Es ieskrēju istabā un sastingu, jo visi klātesošie manī skatījās pilnīgā klusumā. Es instinktīvi jutu, ka kaut kas nopietns bija noticis. Bija ilgs klusums un tad man pateica, ka piecdesmit latviešu karavīri Franču Ārzemnieku leģionā bija krituši pie Dien Bien Phu, kad pilsēta krita Ho Chi Min varā. Tas bija 1954. gadā, man bija vienpadsmit gadi, un es to ainu šodien redzu tikpat skaidri kā toreiz. Es jutu neizteiktos vārdus smagi karājamies gaisā: „Kad latviešu karavīri beigs mirt cīnoties svešās armijās?”

Tai telpā nebija neviens, kas nebūtu cīnījies II Pasaules karā. Mans tēvs bija izņēmums. Viņš bija dienējis trīs dažādās krievu armijās pirms 1917. gada revolūcijas, pirms viņš bija atradis ceļu pie viena latviešu bataljona Sibīrijā un caur Japānu atgriezies Latvijā. Mans vectēvs nebija šajās viesībās. Viņš bija vienīgais, kas bija cīnījies cara armijā I Pasaules kara sākumā, kad viņš bija iesoļojis Austrumprūsijā dziedot latviešu karavīru dziesmas. Viņš man būtu varējis pastāstīt, ka viņa divīzijā vairums karavīru bija latvieši, ne krievi. To es tikai vēlāk uzzināju, lasot vēstures grāmatas. Sešus gadus vēlāk, ar klibu kāju un kopā ar savu vecāko dēlu, kas tikko bija sasniedzies astoņpadsmit gadus, viņš pieteicās Latvijas neatkarības cīņām. Viņi nedabūja ne reizes izšaut, jo neatkarības cīņas bija beigušās pirms viņi nonāca frontē.

Roberta Redforda filma The Horse Whisperer mani ļoti iespaidoja. Vai mans vectēvs arī prata sarunāties ar zirgiem? Kopš agras jaunības viņš sava tēva lauku mājās jāja ar zirgiem bez sedliem un bez iemauktiem, tāpat kā vēlāk augot viņa bērni, mana māte, mātes māsa, tēvoči. Latvijā vasaras dažkārt bija ļoti karstas. Viņš būtu varējis sēdēt zem sēru vītola mūsu dārzā, lasīt latviešu avīzi, ko izdeva latviešu kopiena Melburnā, un iedot man kādu padomu kamēr es kā Tarzāns šūpojos koka zaros. Tad man nebūtu tā iznācis ... Sirms zirgs pa vasaru bija ielaists aplokā. Zirgs mani vilka kā magnets. Indiāņi jāja ar zirgiem, man arī izmisīgi gribējās jāt. Es izdomāju plānu. Uzrāpos uz sētas un pacietīgi gaidīju līdz zirgs nāks garām nesteidzīgi gremodams zāles kušķi. Es viņam uzlēcu mugurā! Es pamodos un pārsteigts skatījos kā zilās debesis griežas ap mani. Kad tā īsti atjēdzos, upes otrā pusē redzēju zirgu, kas uz mani skatījās ar baltu aci. Es paliku dzīvs, nebija lauzta ne spranda, ne cits kāds kauls.

Liktenim izspruku par mata tiesu. Bija vēl citas reizes manā garajā atpakaļceļā uz atjaunoto Latviju. Ja mani vecāki dienu agrāk būtu nonākuši Drezdenē, mēs visi būtu beigti. Vai mana audzināšana Austrālijā bija likteņa lemta? Vai grāmatas, ko es lasīju, un mans neiepazītais vectēvs man deva priekšzīmi un parādīja ceļu atpakaļ uz Latviju? Varbūt man tas vienkārši bija gēnos. Kādam ģimenē jābūt ideālistam.

Mātes māsīca Anna Irbe, abām vārdā Anna, kļuva par misionāri Indijā 1930’os gados. Neviens cits neatsaucās viņas tēva bīskapa Irbes aicinājumam. Pēc kara viņa tur palika, jo nevarēja atgriezties Padomju savienības okupētā Latvijā. Vēl joprojām cilvēki viņu atceras un liek puķes uz viņas kapa, pateicībā par viņas darbu ar Indijas ciltīm.

Es sēdēju uz gandrīz horizontāla vītola zara mūs Grīnsboro dārzā, skatījos sarkanu saulrietu, un apņēmos darīt savu daļu, lai atbrīvotu savu zemi.

Jāsaka, ka vēl joprojām jūtos drusku savādi, dzīvojot savā zemē. Esmu vectēvs. Varu mazbērniem stāstīt savus stāstus. Mēs esam visi kopā. Es domāju nākamvasar uztaisīt loku savam vecākajam mazdēlam, kam palika septiņi gadi, tāpat kā es uztaisīju savam dēlam, kad viņš bija tai vecumā.

 

Šis stāstījums ir publicēts angļu valodā Greensborough Historical Society interneta lapā 2016. gada beigās. Skat. < http://www.greensboroughhistorical.org.au/Articles >. No angļu valodas tulkojusi Anita Liepiņa.

Atis Lejiņš ir 12. Saeimas deputāts, Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs un goda direktors, TZO virsnieks.

Skat. arī L. Vilks (segvārds) „Esmu berlīnietis...“, JG254 (2008.IX) 27. lpp.