Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017
Rūta Mežavilka
* * * Kādēļ tāda pelnu gaisma jūlijā Un ledains lietus Vai tas nozīmē Pasauli citās sliedēs Tik dzestri ir vakari Slīpa saule guļas priedēs Šī kauja ir zaudēta Šis karš ir beidzies
* * * visuredzošā augusta gaisma, tu mierini zaudētājus, tu esi kā rēna plauksta uz savainotas pieres. ābolu, riekstu un sūro kartupeļlakstu ugunskuru gaisma ‒tu redzi aizaugušu upi lēni grozāmies savā smilšu gultā zem dzelzskrāsas lapotnēm smagi šalcošām, tu redzi suņu saplēstu stirnu noasiņojam brūklenājos. tu redzi vecu sievieti saknēm līdzīgām rokām ‒cik lēnu un uzmanīgi viņa tausta ceļu, nesot ūdeni, cik saudzīgi viņa paceļ stirnas galvu.
* * * vai tie sarkanie saulrieti uz vējiem, kariem vai lietiem vai varbūt tiem jāpaliek liekiem ir jūlijs. jasmīni, rozes un putekļains ceļš vēl bezgalīgas dienas, un pļavā iemidzis teļš
* * * Dziļa bezmēness nakts un apkārt klusējoši meži Kā godasardze, kā vilšanās, kā aizgājušie draugi. Kā ierinda, kas šķir no gaismas nesaudzības Vēl mazu brīdi. Vēl nedaudz. Vēl mirkli, aizturētu elpu. Esi laba pret mums, nakts. Esi žēlsirdīga, tumsa.
* * * salstošas upes vižņu maigums - tur, viņpus. blīvas un remdējošas sniega debesis apskauj pārdaugavas ielas, sētas un krustojumus. un dzelzceļa uzbērums, viegli drebošais. un dažkārt vagoni šurpu turpu. cisternas grand. un perfekti ir vadu, putnu trajektoriju un lapotņu zīmējumi. drēgst tumsas pirmā stunda. pagalms. ak, aptvert un saglabāt šo ainavu. iekadrēt, pieskarties un paturēt.
* * * tas ir tikai augusts, tikai imperators debesis sakūst ar smiltīm un pārvēršas gaismā gaismā, baltā starojumā, nekurienē
betona kvartāli ziemasdrūmie atveras un izverd ceptu sīpolu, kāpostu
viss izšķīst gaismā
kāda veca sieviete baro kaķi. kāds zēns vienatnē spēlē novusu. kāds
tas ir tikai brīdis pirms kritiena lejup tikai augusts, imperators noguris no saules, pēc tam nogrimis nebeidzamās lietavās un veldrē
* * * augusta mēneši ziemeļos ir karsti jūras vējš ieklīst pilsētā kā vēsa plauksta uz sakarsētas saplaisājušas ādas rūsganās pilsētas liepas savēcina aizkaltušos zarus un paceļas spārnos un kastaņas, un parku vīksnas viņām seko lapām klusu švīkstot apstādījumu košumegles lido aizkaltušajām skujām birstot pat kanālmalas ginks majestātiski un cēli dodas mākoņos cauri dienas stiegrajai vielai es, aklais, taustos uz nakti cauri valodas karkasam es graužu tiešamības druskas cauri troksnim un rīboņai es apjaušu aprises kaut kam, kā vēl nav jā, augusta mēneši ziemeļos ir karsti saule norimdama aizdedzina apvārsni vēl mirklis kvēles, bet tad jau maiga nakts
* * * rudens vakari ir gari vakaros viņa vāra stipru melnu kafiju (ar šķipsniņu sāls) un iet dārzā skatīties zvaigznes vējš atnes dzelzceļa dunoņu (nav nekā vientulīgāka par mazdārziņu rajonu oktobrī siltumnīcu skeleti un pamesti piepūšamie baseini plēn bālajā lapkriša gaismā) lēnām viņa malko dziestošo kafiju vējš glāsta viņas pamazām grūstošo seju smiltis un laiks, jā, smiltis un laiks (un dunoņa, dunoņa aiz meža)
|
Rūta Mežavilka dzimusi 1971. gadā Rīgā. Mācījusies J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Izdoti trīs dzejas krājumi – Vēstules no sālszemes (1999), Ikdienas dzīves (2005) un Dz. (2010). Romāns Dzimuši Latvijai (2012) ieguvis balvu 2011. gada Latvijas Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena atbalstītajā romānu konkursā. Dzīvo Rīgā.