JG291: Linda Treija. Ģirtam Puriņam

Rudens Katskiļos ir gleznieciski un mākslinieciski skaists. Likumsakarīgi, ka jau 39 gadus tieši šeit notiek Amerikas latviešu mākslinieku apvienības ALMA saieti. Divpadsmit gadus tos vadīja gleznotājs Ģirts Puriņš, kuram 2017. gada 12.decembrī apritētu 80. Šī gada saiets bija īpaši veltīts mākslinieka piemiņai, kavējoties atmiņās, baudot viņa mākslu un klausoties Čikāgas Piecīšu agrīnās dziesmas.

Bērnības dienu fotogrāfijās uz mums raugās zēns ar nopietnu un caururbjošu skatienu. Ģirts, divpadsmit gadu vecumā ar kuģi iebraucot Amerikā, satvēris rokā fotoaparātu, vēlas nofiksēt visu jauno un interesanto. Tas turpinās visu viņa dzīvi – gan interesējoties par apkārtējo vidi, mākslu, gan studējot arhitektūru un gleznojot pie mākslinieka un leģendārā izdevuma „Latvju Māksla” redaktora Arnolda Sildega. Vēlāk seko bakalaura un maģistra studijas Čikāgas mākslas institūtā, darbs galerijā Kazimirs, kurā var ieslīgt interesē ne tikai par struktūrismu, bet arī par jaunākajiem mākslas virzieniem, un nopietnais pedagoga darbs Pitsburgā. Liels iespaids ir gūts arī ceļojumos uz tuksnešainajām pavalstīm Arizonu, Jaunmeksiku, Jūtu. Viss attīsta un noved viņa glezniecību līdz pašam būtiskākajam – cauri laikam viņš vēro un mēģina izprast sakarības dabas norisēs, atrast haosā kārtību, attēlot vibrācijas ar krāsu, salaužot gleznu virsmu ģeometriskās šķautnēs. No krāsu triepienu bagātajām, reālajām ainavām, veiklajiem ogles zīmējumiem līdz šķautnēs sadrumstalotajām kompozīcijām ar iestarpinātiem dabas objektiem – smilšakmeni no Arizonas, īpatnējiem koka gabaliem, mākslinieks pēta, analizē, preparē dabu. Interesi par dabu varētu piedēvēt latviskajam Ģirta mākslā, bet mākslinieks pats saka, ka viņa „mērķis ir risināt gleznieciskas problēmas plašākā mākslas vēstures skatījumā: krāsa, telpa, forma un to attiecības pret dabu.”[1] Laimonis Eglītis rakstīja, ka Ģirta Puriņa „māksla ir māksla – ne latviska, ne amerikāniska.”[2]

Ģirts Puriņš darbojās ne tikai amerikāņu mākslas vidē, bet, ziedojot savu laiku, nenogurstoši „kustināja” un organizēja latviešu māksliniekus un arī visu latviešu sabiedrību kopumā. Piedaloties Čikāgas Piecīšu sākumgadu tūrēs, mākslinieks satiek savu dzīvesbiedri Daigu. Ģimeni papildina meita Indra. 1971. gadā Ģirts Puriņš, Pitsburgas universitātes internacionālā studiju centra atbalstīts, pavada Latvijā mēnesi, filmējot materiālus par tā laika Latvijas māksliniekiem. No 1983-1995. gadam viņš ir ALMA prezidents. Mākslinieks organizē izstādes, konferences, kopā sanākšanas, atbalsta savus amata brāļus un mākslinieku organizācijas Latvijā ar žurnālu abonementiem, speciālu Latvijas fondu, tehnisku aparātu iegādi un sniedz citu finansiālu palīdzību mākslas projektiem. 1991. gadā viņš noorganizē ALMA ceļojošo izstādi un akadēmisko konferenci „Par gaismu” Pitsburgas universitātē un Sewickley, PA International Images galerijā, kā arī palīdz ALMA biedriem piedalīties I Vispasaules latviešu mākslinieku izstādē Latvijā 1990. gadā. Garezerā, Mičiganā strādājis kā mākslas skolotājs un veidojis dekorācijas izrādēm. Nostāsti par viņa krāsaino un silto personību, par ugunskurā ceptu meža pīli, nupat uzgleznotām „Skroderdienas Silmačos” dekorācijām, pie kurām vēl var pielipt aktieris, pavada Puriņu vēl šodien. Ģirta ieinteresētība, līdzdzīvošana visā bija tas, kas padarīja viņu par tuvu draugu, spilgtu personību un izcilu mākslinieku.

Uzsēdies uz kamīna dzegas Atpūtas namā, ar sava pašportreta skatienu, Ģirts sekoja līdz ALMAs saieta lekcijām, masku ballei, izsolei, grāmatu atvēršanām, stāstiem par mākslas darbiem izstādē, ēšanai, dzeršanai un sarunām, sarunām, sarunām . . . neklātienē arī ar viņu.

[1] Māra Bērtīsa. Ģirts Puriņš. Latvju Māksla # 7, 1980

[2] Laimonis Eglītis. Ģirta Puriņa retrospektīvā izstāde. Latvju Māksla #25, 1999