Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018
 No kr.: Alfrēds Bērziņš, Jānis Balodis un KārlisUlmanis 15. maija naktī, Ulmaņa dzīvoklī
|
KO MĒS ESAM IZDARĪJUŠI?
15. maija Latvija
AS „Latvijas Mediji”, 2017
15. maija Latvija ir vērtīgs ieskats nozīmīgā Latvijas vēstures lapas pusē. Stāsts par Ulmaņa autoritāro režīmu pēc viņa 1934. gada 15. maija apvērsuma ir septiņu vēsturnieku kompilējums (alfabētiskā secībā: Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Ēriks Jēkabsons, Ineta Lipša, Aivars Stranga, Jānis Taurēns, Antonijs Zunda). Grāmata ir izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Valsts pētījumu programmas „Letonika” atbalstu. Grāmatas zinātniskais redaktors ir pazīstamais LU profesors Dr. h. hist. Inesis Feldmanis, kurš arī sarakstījis priekš- un pēcvārdus. No tā varētu secināt, ka prof. Feldmanis ir bijis varbūt vadošais, vai starp vadošiem, no šiem septiņiem vēsturniekiem, kad grāmatas vispārējā pieeja tematam tika izstrādāta. Bet vai kompilējumam var būt kopīga pieeja?
Ir manāms, ka visu autoru starpā nav radikāli atšķirīgi uzskati par Ulmani un viņa „laikiem”. Visumā Ulmaņa režīms tiek aprakstīts maigi kritiski, ar vēsi akadēmisku nostāju, bet nav kopēja sprieduma par Ulmani un viņa valdīšanas 6 gadiem. Grāmatai ar tik plaši vispusīgu titulu kā 15. maija Latvija, tas tomēr ir trūkums.
Sevišķu vilšanos rada svarīgā nodaļa par Ulmaņa saimnieciskās politikas rezultātiem, kas tik bieži „tautas vēsturiskā atmiņā” ir tērpti mirdzošā, gandrīz mistiskā aurā, kā piemēram, Melānijas Vanagas Dvēseļu Pulcēšanā (Jumava, 2017):
„Jau pavisam nedaudz gados mūsu dzimto zemi rotāja kuplas druvas, skaisti augļu dārzi, krāšņi tērpi, darba prieks ikdienā un sarkanbaltsarkanie karogi svētkos…. Kārlis Ulmanis ar stingru roku vadīja tautu uz lieliem un labiem darbiem un īsā laikā arī panāca lielu augšupeju (162 lpp).”
Šādam laimes stāstam saimniecības nodaļas autors Aivars Stranga sniedz nopietnus pretstatus: Jau pirms apvērsuma bija manāma atveseļošanās no pasaules ekonomiskās krīzes, samazinājās bezdarbs, sāka uzlaboties valsts finansiālais stāvoklis, sāka augt Latvijas eksports. Ko tam vairāk pievienoja Ulmaņa valdība? Neko īpašu, spriež prof. Stranga. Lauksaimniecība cieta no agrākās agrārās reformas, kas radīja lielu skaitu sīku un tādēļ neprasmīgu saimniecību. Rūpniecība bija ar tarifiem aizsargāta, bet atkarīga no liela daudzuma importējamām izejvielām, par kurām bija jāmaksā ar valūtu, ko deva lauksaimniecības eksports. Taču eksports radīja zaudējumus dēļ „dārgā” lata. Valdība to negribēja devalvēt. Arī rūpniecības eksports spēja nopelnīt mazāk valūtas, nekā tika izdots par izejvielu importu. Izklausās bezcerīgi, bet prof. Strangas analīze diemžēl nenoved uz salīdzinājumiem, kas varētu argumentu izšķirt – parādīt, ka 1930. gadu beigās, pirms Otrā pasaules kara sākšanās, ekonomiskie rādītāji bija sliktāki (vai tomēr labāki) nekā 1934. gada sākumā, pirms apvērsuma. Kāds bija individuālais iekšzemes kopprodukts, bezdarba līmenis, eksporta-importa finansiālā bilance un citi rādītāji – šādi jautājumi paliek neatbildēti.
Novērst šādus trūkumus un izveidot vienotu pieeju 15. maija tēmai būtu bijis iespējams, ja kāds no grāmatas autoriem – pat kāds ārpus tiem – būtu izredzēts kā galvenais redaktors (ne tikai zinātniskais redaktors, kā prof. Feldmaņa gadījumā). Tāds redaktors būtu spējis no kolēģiem izvilkt vienotu beigu slēdzienu par Ulmaņa administrācijas darbību, arī vienotu „balsi”, kas tagad ir pārāk stīva, pārāk bieži vienkārši aprakstoša, nevis analītiska. Būtu lasītājam atvieglinājums arī, ja daži no nodaļu autoriem būtu lūgti ievērot tādas tehniskas lietas kā subtitrus un paragrāfus garos apcerējumos. (Vairākas nodaļas izceļas ar gandrīz pilnīgi nepārtrauktām lapaspusēm, kur tad iznāk vairāki „paragrāfi” pāri par 5 lpp gari.)
Kā daudzos agrākos vēsturnieciskos darbos, arī 15. maija Latvija pievēršas Ulmaņa lēmumam padoties Padomju Savienības ultimātam 1940. gada jūnijā – nepretoties Sarkanarmijas ienākšanai Latvijā. Neizbēgami paceļas arī hipotētiskais jautājums: kā būtu reaģējusi demokrātiskās Latvijas Saeima un ievēlētā valdība, ja tās vēl būtu bijušas pie noteikšanas? Vai tad nebūtu bijusi vismaz protesta izteikšana, lai piesaistītu pasaules uzmanību, pilnvarojot kādu no sūtņiem rietumu lielvalstīs kā valdības turpinātāju, un sperot līdzīgus soļus?
Kā norāda prof. Feldmanis savā pēcvārdā, Ulmanis darīja daudz vairāk kā neko: „Viņš palika savā amatā un sadarbojās ar padomju okupantiem, parakstot un izsludinot likumus, kas palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Līdz 1940. gada 21. jūlijam, iekams zaudēja Valsts prezidenta amatu, Ulmanis izsludināja vairāk nekā 50 likumu [..] akceptējot Augusta Kirhenšteina vadītās ‘leļļu valdības’ likumdošanu. [..] Tā bija grūti aptverama politiska tuvredzība.” Feldmanis citur piemin, ka Ulmanis „loloja kaut kādas ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā.” Tas varēja būt kaut kāds Mongolijas variants, kurā šī valsts jau 1924. gadā izveidoja vietējo komunistu vadītu Mongolijas Tautas republiku. Šīs cerības Feldmanis arī raksturo kā „grūti izprotamu politisku tuvredzību.”
Spriežot no notikumiem, kas sekoja, mēs varam tikai piekrist šādam vērtējumam. Ja skatāmies atpakaļ, mums vajadzētu tomēr mēģināt arī labāk saprast un izjust tā laika nenoteiktību, kad draudi rēgojās no visām pusēm un mazām valstīm bija grūti atrast drošību, vienalga, vai kādā antantē, kādas lielvalsts pavēnī, vai stingrā neitralitātē.
Grāmatas dokumentu pielikumos iekļauti izvilkumi no ārlietu ministra Muntera apkārtraksta Latvijas sūtņiem ārzemēs 1939. gada 26. aprīlī – tātad pēc Minhenes „miera” līguma un sekojošās Čehoslovākijas okupācijas un valsts izdzēšanas, bet pirms 23. augusta noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta un Otrā pasaules kara sākšanos septembrī. Atcerēsimies arī, ka pirms šī pakta noslēgšanas PSRS vadīja sarunas ar Lielbritāniju un Franciju par iespējamo aliansi pret Vāciju. Muntera spriedumi par toreizējo starptautisko stāvokli un iespējām liecina par šī laika neprognozējamību:
„Pašreizējais stāvoklis nav vieglais. Manevrēšana starp trim kaimiņiem, kas savā starpā raugās viens uz otru ar neuzticību, kopēja robeža ar PSRS, Vācijas pietuvošanās mūsu teritorijai uz ļoti niecīgu distanci [resp. prasības Klaipēdas jautājumā], neskaidra politika ziemeļos, nestabila situācija dienvidos, vācu minoritāte, naidīgo spēku propaganda un pretpropaganda – visi šie apstākļi kopā ņemot attaisno mūsu saucienu pēc stipriem nerviem, skaidra skata un droša prāta.”
Pat no šodienas skatpunkta, nevaram Munteram un Ulmaņa valdībai pārāk skaļi pārmest, ka šīs grūtās izvēles priekšā viņu stratēģijai atlika iztikt tikai ar „stipriem nerviem, skaidru skatu un drošu prātu”.
Grāmatas beigās iekļauta arī vēsturisku fotoattēlu kolekcija. Starp daudziem attēliem no Ulmaņa piedalīšanās svinīgās norisēs vai satikšanām ar ārvalstu vai vietējām amatpersonām – pats pirmais izraisa vislielāko interesi. Netiek rādīta ceremonija, bet visbūtiskākā aktualitāte. 15. maija naktī uz 16. maiju, Ulmaņa aptumšotajā dzīvoklī Ārlietu ministrijas un valdības namā pie loga sēž Kārlis Ulmanis, viņam blakus Kara ministrs Jānis Balodis un Aizsargu štāba Ārējās informācijas nodaļas priekšnieks Alfrēds Bērziņš, vēlāk Sabiedrisko lietu ministrs. Šo galveno sazvērnieku sejās varētu saskatīt dažādas izjūtas: „Ko mēs esam izdarījuši? Kā tas iznāks? Vai tas būs Latvijai par labu vai ļaunu?”Par šo pēdējo jautājumu, ar visu mūsu atpakaļ skatošo gudrību, mēs, tāpat kā vēsturnieki, nevaram izšķirties.
Māris Roze
Pēc PhD grāda iegūšanas Viskonsinas universitātē, Māris Roze strādājis par mācībspēku/administratoru vairākās ASV universitātēs, publicējis rakstus, arī divas grāmatas par komunikāciju un rakstītprasmi angļu valodā. Pārtulkojis Viļņa Bankoviča Los, Los! Davai, Davai! (Mansards, 2014) angļu valodā: Driven West, Taken East: A WWII Memoir of the Eastern Front (Xlibris, 2015).
