Dagmāra Beitnere-Le Galla
Humanitārie un morālie apsvērumi patvēruma meklētāju politikas veidošanā
Patvēruma meklētāju jautājums ir jāaplūko no vairākiem ar lietderību un ekonomiskiem rādītājiem nesaistītiem aspektiem. Palīdzība kara bēgļiem, cilvēkiem vajāšanas un dzīvības apdraudējuma gadījumos, kā arī patvēruma meklētājiem ir cilvēcības pamatprincipi. Tie ir balstīti eiropiskās kultūras pamatos – būt līdzjūtīgiem, sniegt palīdzību tiem, kuri bēg no vajāšanām savā valstī vai meklē patvērumu no kara skartas zemes. Tomēr Latvijas un Eiropas gadījumā būtu jāņem vērā vairāki humanitāri un morāli aspekti, kuri saistīti ar valsts atbildību par savu pilsoņu drošības garantēšanu, eiropiskās identitātes saglabāšanu un vērtību nosargāšanu. Humanitārie un morālie aspekti ir jāskata ne tikai no patvēruma meklētāju skatījuma, bet arī no uzņemošās valsts sabiedrības interešu un dzīves vērtību pamatiem.
Latvijas kultūras atmiņa un palīdzība kara bēgļiem.
Mūsdienu kara bēgļu un patvēruma meklētāju jautājumi ir jāskata saistībā ar Latvijas iedzīvotāju vēsturisko pieredzi un sociālo kontekstu. Atceroties un atzīstot, ka Latvijas sabiedrībai tas ir svarīgs un humanitārs pienākums, ir jāņem vērā, ka mūsu tautas sociālajā atmiņā daudziem ir bijusi līdzīga pieredze kā kara bēgļiem un patvēruma meklētājiem Otrā pasaules kara izskaņā. Latviešu kara bēgļiem bija divi bēgšanas ceļi – Vācija un Zviedrija, kuri kardināli atšķīrās attieksmes un pieredzes nozīmē. Abas pieredzes bija traumatiskas un dramatisma pilnas. Šodienas bēgļu saistībā Latvijas sabiedrībā atdzīvojas Otrā pasaules kara pieredzes atmiņas, un tāpēc svarīgi ir ievērot un arī salīdzināt kara bēgļu pieredzes. Tas ir svarīgs fons ne tikai sociālā atmiņā, bet arī Latvijas sabiedrības sapratnes veicināšanai un par valsts dalību bēgļu jautājuma risinājumā. Taču Otrā pasaules kara bēgļu pieredze nebūtu tieši jāsaista ar šodienas patvēruma meklētāju jautājumu, jo jāņem vērā svarīgas, pat būtiskas atšķirības.
Viena no fundamentālām atšķirībām – šodienas globalizācijas apstākļos, kad bez robežām pārvietojas finanšu līdzekļi un darbaspēks. Patvēruma meklētāji ļoti ātri kļūst par ekonomiskiem migrantiem, līdzi nesot morālas dabas jautājumus. Pragmātiskā pieeja skata jautājumu tikai no ekonomiskās lietderības aspektiem un notušē un nevelta uzmanību sociālai spriedzei, kuru tie rada uzņēmējvalstu sabiedrībās.
Vēl dzīva ir paaudze, kura atceras bēgļu gaitas Otrā pasaules kara noslēgumā. Viena kara bēgļu daļa nokļuva karu izraisītājas valsts – Vācijas teritorijā, kur centās nokļūt Rietumu sabiedroto okupācijas zonā, lai izvairītos no nokļūšanas represīvās padomju sistēmas varā. Svarīgi redzēt, ka kara bēgļu statuss bija humanitāri sarežģīts periods šo cilvēku dzīvē. Tie bija spiesti uzturēties t.s. „dīpīšu” (DP – Displaced Persons) nometnēs Vācijā līdz pat 1950.-51. gadam, līdz noslēdzās masveida izceļošana uz patvēruma meklētājus uzņemošajām valstīm. Šajā laikā latviešu kara bēgļi spēja pašorganizēties un veidot pašiem savas skolas un pat augstākās izglītības iestādes; dibinājās kori un teātra trupas. Neraugoties uz ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem un trūcīgo pārtiku, kara bēgļi neveidoja pašizpratni kā lūdzēji un kara traumu skarti cilvēki. Vācijā bēgļi līdz 1950. gadam bija DP nometņu sistēmā, līdz kara bēgļus izmitināja uz karā neskartām zemēm – ASV, Kanādu, Austrāliju. Pirms tam katru ieceļotāju pārbaudīja – gan veselības stāvokli, gan lojalitāti. Par iebraucējiem galvoja uzņēmēju valstu baznīcu draudzes un organizācijas. Arī šeit svarīga loma bija kopējam kultūrvēsturiskam pamatam – kristīgai baznīcai. Iebraucēji nokļuva sabiedrībā ar kopīgu garīgo tradīciju un dzīves vērtībām: ģimenes modeli, attieksmi pret sievietēm, sadzīves kultūras kodu u.c. aspektiem.
Otra bēgļu grupa nokļuva Otrā pasaules kara neskartajā Zviedrijā. LU FSI pētījums par latviešu kara bēgļiem Zviedrijā liecina, ka cilvēki pameta dzimteni ar sajūtu, ka tas ir uz neilgu laiku, tāpēc bija motivācija palikt latviešiem, neintegrēties mītnes zemē. Kā norāda vēsturnieks A. Balodis, „bēgļiem tika nodrošināta laba apgāde, viņus sagaidīja nevainojami organizēta, karā neiedragāta sabiedrība. Pēc neilgas uzturēšanās nometnēs viņi nokļuva darba dzīvē, un visumā labi izturēja šo pārbaudījumu. Varas iestādes pret baltiešiem izturējās stipri atturīgi – it sevišķi pēckara politiskā klimata dēļ, jo Zviedrijas valdība vēlējās nodibināt labas kaimiņu attiecības ar Padomju Savienību. Valdība viņiem aizliedza jebkuru politisku darbību, piemēram, pakļāva cenzūrai latviešu avīzes.”[1] Zviedrijā nokļuvušie bēgļi samērā ātri un bez lielām grūtībām iekļāvās Zviedrijas dzīvē. Tam bija kultūrvēsturisks pamats – protestantiskā kultūra un latviešu bēgļu augstais izglītības līmenis. Var teikt, ka uzņemošā valsts ieguva labi apmācītu un disciplīnētu darbaspēku. Pēckara gados vēl bija dzīva ticība, ka Latvija atgūs brīvību, un tāpēc kara bēgļi centās saglabāt savu kultūras piederību un vienlaikus centās būt lojāli Zviedrijas sabiedrībai – politiski, ekonomiski un kulturāli.
Gandrīz nevienā no zemēm, kur ieradās latviešu kara bēgļi, viņu izglītības līmenim vai iepriekšējam statusam Latvijā visumā uzmanību nepievērsa. Ar maz izņēmumiem, kara bēgļi piedzīvoja sociālā statusa zaudējumu un savu profesionālo dzīvi veidoja no jauna. Viņi tika iekļauti darba tirgus zemākajās nišās, kurās bija jāpiedzīvo reizēm dramatiski sociālā statusa zaudējumi un pazemojumi. Nekur viņus nesagaidīja ar ilgstošiem sociāliem pabalstiem, valsts apmaksātiem mentoriem un sociāliem darbiniekiem.
Humanitārie un morālie jautājumi patvēruma meklētājiem
2014.-2017. gada patvēruma meklētājiem, kuri nonāk Eiropā un Latvijā, ir jāpiedzīvo humanitārā krīze. Pirmkārt, – viņiem bija jāpamet dzimtās mājas, valsts un jālūdz tiesības tikt uzņemtiem un saņemt aizsardzību, jo bēg no kara skartām teritorijām vai vajāšanas, vai arī no apspiestības un nabadzības. Taču šodienas patvēruma meklētāji – atšķirībā no pēckara bēgļiem, nokļūst sev pilnīgi svešā vidē, ko nosaka atšķirīga reliģiskā tradīcija, valoda, politiskā un sadzīves kultūra. Ja patvēruma meklētājiem ir teikts, ka šeit viņus gaida un katram kaut kas pienākas, tad viņi ir bijuši maldināti. Manuprāt, kara bēgļu gadījumā starptautiskai sabiedrībai, īpaši ANO, bija jāveic atbildīga uzraudzība, lai Sīrijas kara bēgļi tiktu izmitināti klimata ziņā draudzīgākās valstīs, ar kopīgu reliģisko un sadzīves kultūru. Humanitārie apsvērumi liek atgādināt par stresu un depresiju, kurus piedzīvoja arī latviešu bēgļiem, neskatoties uz apstākli, ka viņi nokļuva savai kultūrai tuvākā vidē nekā mūsdienu islāmticīgie patvēruma meklētāji. Cilvēcības apsvērumi liek apzināties, ka liela daļa pēckara bēgļu piedzīvoja ilgstošas depresijas, kurus pamatā – atrautība no dzimtenes, radu loka un ierastās vides. Latviešu trimdas dzīvesstāstu kolekcijā par to ir neskaitāmi liecinājumi. Dzimtenes zaudēšanu un trimdas traumas spilgti apraksta rakstniece Agate Nesaule grāmatā Sieviete dzintarā.[2]
Tāpēc tieši humanitārie apsvērumi liek domāt par mūsdienu bēgļu un patvēruma meklētāju plūsmu Eiropā. Tiem ir jāspēj orientēties un iekļauties atšķirīgā kultūras un sadzīves vidē, kur valda atšķirīgi dzīves modeļi un dzīves vērtības. Distance un atsvešinātība, kāda var rasties šodienas migrantu pirmajai paaudzei, var būt pamats nākotnes konfliktiem, jo daļa no ienācējiem vēlas izplatīt savu reliģijas un kultūras modeli, nepakļauties vietējās sabiedrības reliģiskajai, kultūras un sadzīves kārtībai. Līdzšinējā pieredze Rietumeiropas zemēs parāda, ka no patvēruma meklētājiem ienācēji ātri pārvēršas par ekonomiskajiem migrantiem un pieprasa savas tiesības. Kā norāda islama pētniece un cilvēktiesību aktīviste Rahele Raza (Raheel Raza), kļūstot par vērā ņemamu minoritāti kādā vietā, musulmaņi izvēlas dzīvot šariāta likuma pakļautībā un noraida 21. gadsimta Rietumu sabiedrības likumus. Rahele Raza savā grāmatā[3] norāda, ka islamisms (ne islams) ir proaktīvi noskaņots nostiprināties Rietumu sabiedrībā, lai iegūtu statusu, iespaidu un nostiprinātu šariata likumību legālā ceļā. Viņa arī uzsver, ka tas apdraud ne tikai uzņēmējvalstu sabiedrības, bet arī tos islāmticīgos, kuri jau dzīvo Eiropā un ir vairāk vai mazāk adaptējušies vietējā sadzīves kultūrā.
Masveida imigrācijas pieplūdumi ir stress ne tikai ienācējiem svešā kultūrā, ar atšķirīgu likumdošanu un kultūru. Eiropas politiskā situācija veidojas atklāta un slēpta konflikta apstākļos. Tam augsne ir veidojusies gadu desmitiem, un tai ir intelektuālās domas un viedokļu attīstības tradīcija.
Intelektuālie avoti t.s. Eiropas krīzei un patvēruma meklētāju jautājums
Liberāli demokrātiskas ideoloģijas labāko nodomu vadīti, humanitārie un morālie apsvērumi rezultātā pēdējā pusgadsimtā radīja imigrantiem samērā labvēlīgus apstākļus. Sākot ar 60.-70. gadiem Rietumeiropas ekonomikas attīstība pieprasīja nekvalificētas darbarokas augošajai industrijai. Ir svarīgi redzēt arī tā laika politiski ekonomiskās nostādnes, jo intelektuāli un politiski visi ES iedzīvotāji tika uzlūkoti pamatā kā darbinieki un patērētāji. Vecā kontinenta sabiedrībās bija samazinājusies dzimstība, atšķirībā no pēckara t.s. baby-boom perioda. Migrācijas politika 60.-70. gados, ko veicināja ekonomikas attīstība, bija ar skaidrām prasībām, salīdzinot ar vēlāku periodu, un vairāk kontrolēta. Piemēram, iebraucējiem no bijušajām kolonijām bija prasība integrēties mītnes zemē, atšķirībā no šodienas nekontrolētās migrācijas. Vēl 60. gados Francijā emigranti no Alžīras mainīja īpašvārdus no musulmaņu uz kristiešu personvārdiem. Tā bija svarīga prasība kopš 1789. gada, kas apliecināja piederību, lojalitāti un vēlmi integrēties uzņemošajā valstī un kultūrā.[4]
Taču pēc jaunatnes nemieriem un alternatīvās kultūras radītā vērtību pārvērtējuma 1960. gadu nogalē Rietumeiropas arvien noteiktāk sāka izskanēt līdzšinējo vērtību kritika. Jaunatnes un studentu kustība noslēdzās ar jauna garīguma (arī disciplīnas) meklējumiem. 1970. gadu nemieri pierima, taču Eiropā turpinājās Rietumu kultūras un dzīves veida kritika, patērniecības un Rietumu sabiedrības vērtību apšaubīšana, kas veicināja interesi par neeiropeiskām kultūrām. Intelektuālā vidē radās interese par orientālajām reliģiskajām sistēmām, meklējumi pēc patiesas reliģiozitātes. Orientālo kultūru tradīcijas un etnogrāfiskie dzīves stila meklējumi kļuva par vienas daļas intelektuālās jaunatnes iepazīšanos ar pasaules daudzveidību. Arvien vairāk tika veicināta arī ieceļojušo pilsoņu izcelsmes kultūru nozīmes atzīšana, tāpat pat arī radās vainas apziņa par Rietumvalstu koloniālo politiku. Francijā koloniālisma vainas jautājums ir aktuāls līdz pat mūsdienām – piemēram, Francijas prezidenta kandidāta E. Makrona atvainošanās Alžīras vizītes pirmsvēlēšanu kampaņas laikā.[5] Kā redzam, tā laika sabiedrības un intelektuāļu noskaņojums iespaido attieksmes sabiedrībā arī šodien, kritika galvenokārt ir pavērsta Eiropas vērtību virzienā.
Šīs intelektuālās diskusijas turpinās. Lēnām zūd izpratne par to, kas ir Eiropas garīgais pamats un kādas ir tās vērtības. Sociologs Zigmunds Baumans (Zygmund Bauman) izvērsa akadēmisku diskursu par plūstošo modernitāti, kurā viss mainās, plūst, nav skaidru robežu. Modernās Eiropas pamatā atzītās Lielās Franču revolūcijas pamatvērtības – Brīvība, Brālība, Vienlīdzība – mūsdienās, uzsver Z. Baumans, ir mainījušās uz postmodernām vērtībām, ko izsaka – Brīvība, Citādība, Tolerance.[6] Sociologs skata vērtību attiecību nomaiņu caur cilvēka ikdienas praksēm, kurās sabiedrībai intelektuālo diskusiju rezultātā tiek iemācīts akceptēt atšķirīgo, redzēt dažādību kā pasaules bagātību (arī sev tuvā distancē – nav jābrauc uz eksotiskām zemēm, viņu kultūras pārstāvji ir te apkārt), kas moderno pilsētvidi dara raibu un dinamisku. Taču līdzās un zem nevainīgām patērniecības nišām veidojas arī konflikts. Bērnības pilsētas ainava ieguvusi jaunus vaibstus, tajā vairs nav tradicionālajai vietējai kultūrai raksturīgo vaibstu. Simptomātiski, - tagad visur tās pašas Austrumu ēstuves – suši, kebabi, karija restorāni. Arī daudzveidība var kļūt monotona.
Interesants viedoklis par šiem procesiem jau kopš 70. gadu sākuma ir izskanējis no ievērojamā antropologa Kloda Levi-Strosa (Claude Lévi-Strauss, 1908-2009). Viņš bija viens no UNESCO memoranda autoriem 1951. gadā, tāpēc Eiropa, pēc pārdzīvotā nacisma, holokausta un visām kara šausmām, bija pateicīga dzirdēt par visu etnisko grupu, kultūru, reliģiju līdzvērtību un nozīmību, par kurām būtu jāiestājas šai starptautiskajai organizācijai. Uzaicināts runāt 1971. gadā UNESCO un vēlreiz šo runu atkārtojot 2005. gadā, viņš brīdināja, ka ir bīstami pārmērīgi tuvināt etnosus, jo tā tiek pazaudēta pasaules dažādība. Jo tuvākās attiecībās etnosi nonāk, jo vairāk viņi zaudē savu vienreizīgumu un tieši tas ir daudz bīstamāk civilizācijas daudzveidībai kopumā. Kloda Levi-Strosa 1971. un 2005. gada runas UNESCO kongresā bija balstītas arī demogrāfijas statistikas analīzē. Viņš saskatīja bīstamas tendences Eiropai, jo, ņemot vērā musulmaņu sabiedrību dzīves modeli, kurā sieviete ir mājsaimniece un ģimenē aug 4-7 bērni, nav ilgi jāgaida, līdz mierīgiem līdzekļiem vietējās uzņēmējvalstu sabiedrības nokļūs minoritātes statusā.[7]
Par nacionālo identitāti tika debatēts un diskutēts gadu desmitiem. Intelektuāļi šajās diskusijās bija 60. gadu jaunatnes alternatīvās kultūras dalībnieki, kuru akadēmiskā karjera veidojās neomarksisma garā, un, cita starpā, kristietības kritikā un Austrumu reliģiju glorifikācijā. Kreisie intelektuāļi turpināja vainot Eiropas valstu koloniālisma politiku. Piemēram, itāļu filozofs Džianni Vatimo (Gianni Vattimo) uzsvēra franču „universālisma viesmīlību” un piedāvāja procesu saprast tādejādi, ka kristietība pēc smagas vēstures pieredzes šādā veidā atbrīvojas no imperiālisma ideāliem. Viņš šo procesu vēsturē saprata tikai kā kristīgās reliģijas ekspansijas politikas rezultātu, bet nepaskaidroja, teiksim, islāma ekspansijas radītos apdraudējumus Rietumu kultūrai.[8] Diskusijās ieskanējās otra galējība. Savukārt Alens Badio (Alain Badiou) uzsvēra, ka svešinieki nav slikti, bet mēs paši esam slikti.[9] Eiropas intelektuāļu pašnosodījums un imigrācijas procesa fināls izskanēja Francijas Imigrācijas, integrācijas, nacionālās identitātes un solidaritātes attīstības ministra Ērika Besona (Eric Besson) gala secinājumā 2010. gada 5. janvārī: Francija vairs nav ne cilvēki, ne valoda, ne arī teritorija, ne reliģija, bet gan – cilvēku konglomerāts, kuri dzīvo kopā. Francija nav dzimta (souche), Francija ir metizācijas vieta (burtiski – kopošanās). Tas izskanēja pilnīgā pretrunā ar kādreizējā Francijas prezidenta Šarla De Golla (Charles de Gaulle) stingri definēto pašizpratni inaugurācijas runā: „Mēs esam visi eiropieši pēc rases baltie, pēc kultūras piederīgi grieķu-romiešu kultūras, un kristieši pēc reliģijas.” De Golla identitātes referenci Francijā atceras, un tikpat spēcīgi arī intelektuāli apšauba un kritizē.[10] Ministra citāts ir no franču filozofa Alana Finkelkrauta (Alain Finkielkraut) grāmatas Slimā identitāte (L’identité malheureuse). Tā ir viena no retajām akadēmisko izdevumu lokā, kurās migrācijas jautājumi aplūkoti plašā spektrā – no politiskām debatēm, ikdienas praksēm un akadēmiskiem diskursiem. Grāmatas apspriešana Francijā radīja plašu rezonansi, ar diskusiju TV. Autors uzsvēra, ka Eiropas vērtību un migrācijas jautājumus svarīgi neatstāt bez akadēmiski kritiska skatījuma, jo tad visi risinājumi un atbildes ir atstātas galēji labējo partiju politiskam arsenālam, kā Marinas Lepenas (Marine Le Pen) partijai FN – Front national.[11] A. Finkelkrauts apzinās, ka intelektuālā un akadēmiski izglītotā sabiedrība ir liberāli demokrātiski domājoša, gatava savas vērtības attiecināt un dalīt ar ienācējiem, nemaz nezinot, vai patvēruma meklētājiem Eiropas pamatvērtības ir pieņemamas. Viņš pārstāv viedokli, ka Rietumu kultūru apdraud multikulturālisms un relatīvisms. A. Finkelkrauts uzskata, ka pirmie konflikta simptomi parādījās ar nenozīmīgām, bet jau politisku nokrāsu ieguvušām ķildām par apģērba detaļām – sieviešu lakatiem. Aizlieguma kritiķi atsaucās uz Francijas pamatvērtībām – Brīvību, Brālību, Vienlīdzību. Tā indivīda brīvība nokļuva intelektuālo diskusiju centrā: vai ienācējam ir tiesības uz tādu pat izteiksmes brīvību kā uzņēmējas valsts iedzīvotājam? Intelektuālā un politiskā cīņa noslēdzās ar 2004. gada Eiropas parlamenta balsojumu – Rietumeiropas skolās nelietot nevienu no reliģiskiem atribūtiem – musulmaņu galvas lakatu, ebreju kipu, kristiešu krustu. A. Finkelkrauts uzskata, ka strīds starp ienācēju uzskatiem par savām brīvībām 2011. gadā noslēdzās ar to, ka Ziemassvētkus sāka dēvēt par „gada beigu svētkiem” vai vēl poētiskāk – „ziemas sākuma svētki”.[12] Piemēram, Eiropas Komisijas Ziemassvētku pastkartes tagad ir noformētas ar Season's Greetings.
Tas raisīja jautājumu, vai sekulārā Eiropa intelektuāli nespēj pamatot savas identitātes pamatu un savu vēstures tradīciju saglabāšanas nepieciešamību. Akadēmiskajā vidē pētījumi par identitāti nokļuva uzmanības centrā, līdz jēdzienu identitāte sāka aizvietot ar – piederība.[13] Piederības jēdziens raksturo gan identitāti, gan, balstoties Rietumu vērtību sistēmā, to varētu attiecināt arī uz ienācēju grupām – imigrantiem. Valdīja uzskats, ka viņi automātiski pieņems Rietumu sabiedrības viesmīlību, vērtības un dzīves stilu. Gadu desmitus veidojās situācija, kurā no vienas puses, kapitālisma attīstības labad un pragmātisku apsvērumu vadīts, tika akceptēts pieprasījums pēc mazkvalificēta darbaspēka, un no otras puses, tika veidota intelektuālā vide, kurā Eiropas pamatvērtības – tai skaitā, demokrātiskās brīvības, tika uzlūkotas kā pašsaprotamas un universālas un, ka tās pieņems un akceptēs arī ienācēju grupas. Tāpēc sabiedrībā tika virzīta ideja akceptēt cilvēkus, kuri šeit ieradās un neasimilējās, lai arī tas kontrastēja un apdraudēja pašas Eiropas identitātes saglabāšanu un uzturēšanu.
Bažas par Eiropas migrācijas politiku un kritisku viedokli pauž Endrjū Mihta (Andrew Michta) - politologs un Džordža C. Maršala Eiropas Drošības studiju centrā Vācijā koledžas dekāns. Viņš norāda, ka Eiropa šodien ir vieta, kur valstis ir faktiski politiski padevušās imigrācijas inercei, uzņemot tūkstošiem bēgļu, kuri ir ieradušies šajā kontinentā no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas. Viņš līdzīgi brīdina, ka jaunpienācēji jau tagad pārveido un pārveidos Rietumeiropas nacionālās kopienas. Pēc viņa domām, ja ES valdības neveic noteiktus centienus akulturācijā, atbilstoši noteiktām Rietumu sabiedrības normām, tad tiks sagrauti pieņēmumi par valdību līdzatbildību un sabiedrības briedumu. Viņš uzskata, ka pēdējo divu desmitgažu laikā Rietumu elites ir piekāpušās „multikulturālisma politikai», kurā imigrantus vairs nemudina kļūt par pilsoņiem šī jēdziena politiskajā izpratnē. Tādas politikas sekas grauj Rietumu liberālās tradīcijas, ja Eiropas sabiedrībās akceptē cilvēkus, kuri nerunā valsts valodā, nezina tautas vēsturi, un neidentificē sevi ar kultūru un tradīcijām, akceptē Eiropas sabiedrībās, uzsver Endrjū Mihta. Viņš atgādina, ka Nacionāla valsts ir neapstrīdami viena no veiksmīgām idejām, ko ir radījusi Rietumu kultūra. Tā piedāvāja veidu, kā panākt drošību, ekonomisko izaugsmi un individuālo brīvību, līdz šim neeksistējušu cilvēces vēsturē.[14] Tāda situācija veido fonu svarīgam jautājumam par Eiropas vērtībām, par šo vērtību izpratni un iekļaušanu aktīvā sabiedrības diskusijā, ne tikai intelektuālā vidē, bet arī ikdienas praksē.
Eiropas vērtības nekur nav nodefinētas pilnā sarakstā. Filozofe Maija Kūle apjomīgā darbā Jābūtības vārdi norāda, ka vēsturiskā griezumā tās analizētas ir Hansa Joasa (Hans Joas) un Klausa Vīganta (Klaus Wiegandt) grāmatā Die kulturellen Werte Europas. (Fischer Taschenbuch Verlag, 2005). Maijas Kūles darbā plaši aplūkoti vērtību jautājumi no Eiropas un Latvijas sabiedrības interešu viedokļa. Viņa raksta, ka nākotnes izaicinājumu priekšā ir 1) jānotur spēkā Rietumu civilizācijas pamatvērtības, un 2) tolerances izpratnē ir jānovērš visatļautības kultivēšana, un 3) ir jānostiprina prasība cittautu pārstāvjiem būt maksimāli tolerantiem pret eiropiskās kultūras normām.[15]
Mūsdienu patvēruma meklētāji Eiropā ierodas ar pasaules teocentrisko redzējumu, kāds sekulārajā Eiropā ir noiets vēstures posms. Eiropas vērtību skalā sekulārisms un racionālisms ir viena no pamatpozīcijām, un demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemama situācija, kurā politisko varu nosaka un diktē reliģiskie līderi. Jautājums ir jāskata vēl plašāk: kāpēc Islāma valsts džihādistos pāriet apmēram 1000 Francijas pilsoņu, kuru daļa ir etniskie francūži? Tas atver jautājumu debatēm, vai Rietumeiropas labklājības valsts dzīves modelis un tās vērtības ir pašsaprotamas – un kāpēc tām zudusi vērtība?
Sociālie, kultūras un vērtību apsvērumi
Sakarā ar mūsdienu patvēruma meklētāju jautājumu tomēr vēlreiz jāatgādina mūsu specifiskā situācija Latvijā. Laikposmā no 1944. līdz 1949. gadam no Krievijas PFSR, Baltkrievijas un Ukrainas PSR uz okupēto Latviju pārcēlās ap 400 000 cilvēku. Nelegālā imigrantu iebraukšana pēckara gados, kā arī viņu iekārtošanās izsūtīto mājvietās nostiprināja okupācijas varas amoralitāti un nelikumību.
Otrā pasaules kara noslēgumā Latviju okupē Padomju Savienība, un izvieto tajā savu karaspēku un pārvieto civiliedzīvotājus. Ignorējot Ženēvas konvencijas 49. pantu – Aizliegums deportēt vai izvietot daļu no valsts civiliedzīvotājiem uz teritoriju, kuru tā okupē. Latvija ir piedzīvojusi okupācijas varas iedzīvotāju pārvietošanu. Kopējais migrācijas saldo, saskaņā ar demogrāfa Bruno Mežgaiļa datiem, veidoja 941 tūkstoti.[16] Cilvēku migrāciju pamatoja ar nepieciešamību pēc darbaspēka un zemo dabisko pieaugumu Latvijā. Jāņem vērā arī apstāklis, ka, pēc aptuvenām aplēsēm, Latvija bija zaudējusi trešdaļu no sava pirmskara iedzīvotāju kopskaita, mainījies viņu etniskais sastāvs: pilnībā bija zudušas divas etniskās grupas – vācieši un ebreji.[17] Padomju Savienības migrācijas politikas rezultātā latviešu īpatsvars 1989. gadā saruka līdz 52% no kopējā iedzīvotāju skaita. Ekonomiskās demogrāfijas eksperte P. Eglīte tādēļ korekti aizrāda, ka migrācijas plūsmas rezultāts radīja divkopienu sabiedrību un augsni etniskās spriedzes provocēšanai.[18]
Minētie apsvērumi parāda, ka Latvijas valstij, veidojot savu migrācijas un patvēruma piešķiršanas politiku, ir jāatceras par sava demogrāfiskā līdzsvara izjaukšanu padomju okupācijas rezultātā. Tas būtu jāņem vērā arī Eiropas Savienībai, veidojot patvēruma meklētāju politiku attiecībā pret Latviju. Tai jāvadās no Latvijas pieredzes, un patvēruma meklētāju politika jāveido, ievērojot dalībvalsts izjaukto demogrāfiju. Socioloģiski, kādas populācijas spēja uzņemt un integrēt citas kultūras pārceļotājus ir limitēts. Latvijas gadījumā šī proporcija jau ir sen izjaukta. Tāpēc katrs mēģinājums ar politiskām metodēm, atsaucoties uz ES valstu solidaritāti, uzspiest bēgļu uzņemšanu, prasa precīzāku izpratni par demogrāfisko situāciju Latvijā. Jāņem vērā, ka 1992. gadā ANO Ģenerālā Asambleja un ANO Cilvēktiesību komisija ir nosodījusi mēģinājumus mainīt etnisko iedzīvotāju sastāvu [UN Security Council Resolution 752 (ibid., § 411)], taču Eiropas Savienībā tas uz Latvijas situāciju līdz šim nav attiecināts.
Dr. Dagmāra Beitnere-Le Galla ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece. Raksts izstrādāts projektā Latvijas un Eiropas Savienības patvēruma meklētāju tiesiskā ietvara pilnveidošana, sabalansējot Latvijas, ES un patvēruma meklētāju intereses, ar Latvijas Universitātes un Eiropas Komisijas Latvijā atbalstu. Projektu iniciēja LU rektora Ekspertu padome (Inna Šteinbuka, Andris Ķesteris, Egils Levits), bet šo projektu, kas sastāv no trim atsevišķiem pētījumiem, īstenoja trīs neatkarīgi pētnieki (Aldis Austers, Dagmāra Beitnere-La Galla, Zane Rasnača). Pētījumi izmantojami pēc vajadzības, tostarp arī politikas veidotājiem zināšanai.
[1] Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem. Rīga: Zinātne, 2010, 46. lpp.
[2] Nesaule A. Sieviete dzintarā. Kara un trimdas radīto traumu dziedēšana. Rīga: Jumava, 1997.
[3] Raza, R. Their Jihad... Not My Jihad! A Muslim Canadian Woman Speaks Out. Basileia Books, 2005.
Skat arī:
<https://www.youtube.com/watch?v=pSPvnFDDQHk>
<https://www.youtube.com/watch?v=SyKl8H6rQi4>[4] Bertossi, Chr. La Citoyenneté ŕ la française: Valeurs et réalités. Paris: CNRS Éditions, 2016.
[5] Makrona E. atvainošanās runa, kas raisīja diskusijas un iespaidoja tābrīža aptauju reitingus: <https://www.youtube.com/watch?v=JZXILHcryOE>
[6] Bauman, Zygmund. Europe. An Unfinished Adventure. Cambridge: Polity Press, 2004.
[7] Finkielkraut, Alain. L’identité malheureuse. Paris: Stock, 2013, p. 117-135. Vairāk par to: <http://unesdoc.unesco.org/images/0016/001627/162711e.pdf>
[8] Vattimo, G. The End of Modernity: Nihilism and Hermeneutics in postmodern Culture. Johns Hopkins University Press, 1991.
[9] Badio, A et Hazan, E. L›Antisémitisme partout. Aujourd›hui en France, Editions La Fabrique, 2011.
[10] Finkielkraut, Alain. L’identité malheureuse. Paris: Stock, 2013, p. 105.
[11] Franču politiķis Lorāns Fabius (Laurent Fabius) 1984. gadā par Žana Le Pena politiku izteicās, ka viņam ir nepareizas atbildes uz pareiziem jautājumiem.
[12] Finkielkraut, Alain. L’identité malheureuse. P. 104-105.
[13] Guibernau, Montserrat. Belonging: Solidarity and Division in Modern Societies. Cambridge: Polity Press, 2013
[15] Kūle, Maija. Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā. Rīga: Zinātne, 2016, 399. lpp.
[16] Mežgailis, B. Latvijas iedzīvotāju skaita, sastāva un kustības izmaiņas 20. gs.. Rīga: Latvijas statistikas institūts,1996, 12.-13. lpp.
[17] Latvija. Pārskats par Tautas attīstību 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte, rīcībspēja. Rīga: LU SPPI, 2011, 58.-59. lpp.
[18] Eglīte, P. Padomju okupācijas ilgāka laika demogrāfiskās sekas. - // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 9. sējums. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas. Starptautiskās konferences referāti. 2002. gada 13.-14. jūnijs. – Rīga, LVIA, 2003, 263. lpp.
