Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018
Uldis Bērziņš
Šķēpudziesma
no Sāgas par sadedzināto Njālu
...Un Katanesā gad ījās pašā Lielās Piektdienas rītā, ka vīrs, Šķēpis/ Šķēpulis vārdā, iznāk laukā un rauga pie sievu austuves piejājam divpadsmit un saejam iekšā. Viņš stāj klāt un ieskatās pa logu, un redz sievas sēžam pie stāviem un aužam. Atsvaru vietā viņām – cilvēku galvas, meti un velki – cilvēku zarnas, šķēps viņām par nīšu šķirstāmo, bet atspoles vietā – bultgalis. Viņas dziedāja tādas vārsmas:
1 Plats mests miruļiem šķērauts palsais, šķet šķēpi vīri emtērauda šķietu, kā tūce, riestava ries asins rasu –veikliem pirkstiem pin sārtos velkus meitas, kas biedros Vairogtveŗa bendem/bendēm.
2 No vīru zarnām velkus darām, atsvaram metos miroņgalvas karam, nītsrīkstis asas – asiņoti naži dzezkaltiem spaliem! bultgaļiem dzelstām, asmeņiem kulstām uzvaras audu.
3 Sīve un Dārdšķēpe pie stāviem steidzas, Milze – gan!, Zibsne |
zobeniem kailiem – nu lieksies pīķi, nu plaisās bruņas, dzelzgrauzu vilki vairogos kodīs/ķersies.
4 Aužam, lai aužam šķēpautu kaujai – kāds jaunam ķēniņam ka ŗā ķēriens!Priekšup lai brāžam, pulkus lai gāžam – kur cīniņā draugi cirtieniem mijas.
5 Aužam, lai aužam šķēpautu kaujai – lai jaunam princim pakaļ traucam, Kāve un Zizlene kaujvedim līdzās, raug varoņu asinis no vairogiem pilam.
6 Aužam, lai aužam šķēpautu kaujai, kur vīru karogi vienplandu laužas – negribam princi nāvei paļaut daudz vēl citu, ko dot viņa vietā.
7 Nu nāks ļauži pār novadu valdīt, kas notaļ krastmalā nupat vēl mita. Jaušu, jau nāvei kaujvedis nolemts. Ak! jau asmeņi cauri ņem jarlu. |
8 Ilgi vēl īri īgs savās žēlās, nerims par kritušiem ka ŗeivji sērot.Audums nu nosiets, asins lauks noliets, pasauli pārstaigās posta dziesma.
9 Baisi nu liekas i augšup lūkot, kur tums debesīs sarkana tūce; ļaužu asinīm krāsosies gaisi, kad vaju dziedāsim mēs, Vajātājas.
10 Jau gana vēstīts par ķēniņu jauno, gan dzirdējāt dziedam tam slavu; katrs, kas klausās kaŗameitu dziesmās, lai prātā piemin, ko ļaudis priecēt!
11 Kailus bez sedliem lai kumeļus triecam, kailiem zobeniem lai prom traucam!
Tad viņas norāva audu no stāviem un saplēsa gabalos, un katra sev paturēja tik, cik saujā. Šķēpis/Šķēpulis atkāpās no loga un gāja mājās. Bet sievas sēdās zirgos un jāja prom, sešas dienup un sešas ziemup. |