Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018

 

 

 

Dace Micāne Zālīte

 

 

Režisore, dramaturģe Dace Micāne Zālīte 2015. gada decembrī ar vīru Dr. Egilu Edvardu Zālīti un dēlu Krišjāni Jorenu Zālīti repatriējas no ASV uz Jelgavu, Latvijā. Pēc maģistratūras studijām Latvijas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē folkloristikas modulī, Dace 2017. gadā iegūst Baltu Filoloģijas maģistres grādu.

 

 

MANA DIENA

 

Izskrēja diena cauri kā strauts,

Ne paspēju satvert tās bizes,

Ne redzēt, kas kājās auts.

 

Izskrēja basām kājām –

Neapstājās, kad lūdzu un māju

Rietu putniem turēt

Sauli debesīs manās.

 

Izskrēja, pazuda mežgalu korēs,

Zvaigžņu koris daudzbalsīs

Atbalsis lasa no rasas notīm.

 

Stāvu un klausos –

Vai bija tā diena mana –

Dziļi zemē urdz strauts

Jauna diena aust.

 

2017. g. 28. jūnijs

 


*  *  *

Ja mēs viens otru pazaudēsim
Dieva b
ārdā būs par vienu vairāk sirmu matu

Ja mēs viens otram neticēsim
Upes vārdā
„Mīlestība” izsīks
Gultne sasprēgās rētās

Ja mēs viens otru neturēsim
Saules gaismas pusē, kur
Ielas čalas sprēgā un dzirkstī
Limonādes un saldējuma garšā

Ja mēs nepratīsim nosargāt
Pašu svētāko
Mājas ligzdā ievīto rūnu
Nebūs kam prasīt atbildību
Par sabradātu dzīvi –
Dievs, Tevi lūdzu.
Dievs, Tevi lūdzu.

 

2017. g. 5. marts

MEŽĀBELE

Mežābele sīva
Kurš teica sīva?
Brīva, brīva
Kā čigāniete Kača
Ceļa malā ziedainā lakatā
Savā patvaļā.

Mežābele sūra
Kurš teica sūra?
Ceļiniek, kurš teica
Vientuļa, skopiem
Augļiem un šķība

Mežābele
Savā vaļā
Brīva.

 

 

 

 

*  *  *

Meitenei kafejnīcā sārtas lūpas

Zilas zeķes, zaļas acis

Un pie blūzes spilgts krellīšu

Izspūris putns pieplacis.

 

Meitene kafiju dzer ar kāri,

Rīgas ielas nes tramvajus

Dauzonīgi pilsētas vēji

Šūpo operas nama izkārtni.

Tā satiekas laikmeti, sejas

Satiekas kafijas biezumos

No manis Tev rakstītas

Pilsētas blūza dzejas.

 

 

 

*  *  *

Kad es atgriezos mājās,

Kā putns plaukstā dusēja mana sirds.

Kā piekusis dzirnakmens,

Kuru grauzis svešas zemes smilts.

Dienu un nakšu rituma griežos

Malis svešu pušu saullēktus, rietus.

 

Kad es atgriezos mājās,

Nemaz nezināju, ka ķīseļa 

Upes joprojām plūst,

Zelta ābelei ābolu pilni zari,

Un ne zariņš nav jānoplūc.

 

Kad es atgriezos mājās,

Cik pratu un spēju

Piekļūt tuvāk tev ikdienā – 

Gaišai, linā tērptai un rimtai,

Vārīt liepziedu tēju,

Vārsmas čukstēt Latvijas vējam.

 

 

 

2016. g. 12. septembris, Jelgavā

 

 

 

 

Jaunā Gaita