MANA DIENA
Izskrēja diena cauri kā strauts,
Ne paspēju satvert tās bizes,
Ne redzēt, kas kājās auts.
Izskrēja basām kājām –
Neapstājās, kad lūdzu un
māju
Rietu putniem turēt
Sauli debesīs manās.
Izskrēja, pazuda mežgalu korēs,
Zvaigžņu koris daudzbalsīs
Atbalsis lasa no rasas notīm.
Stāvu un klausos –
Vai bija tā diena mana –
Dziļi zemē urdz strauts
Jauna diena aust.
2017. g. 28. jūnijs |
* * *
Ja mēs viens otru pazaudēsim
Dieva bārdā
būs par vienu vairāk sirmu
matu
Ja mēs viens otram neticēsim
Upes vārdā „Mīlestība”
izsīks
Gultne sasprēgās rētās
Ja mēs viens otru neturēsim
Saules gaismas pusē, kur
Ielas čalas sprēgā un dzirkstī
Limonādes un saldējuma garšā
Ja mēs nepratīsim nosargāt
Pašu svētāko
Mājas ligzdā ievīto rūnu
Nebūs kam prasīt atbildību
Par sabradātu dzīvi –
Dievs, Tevi lūdzu.
Dievs, Tevi lūdzu.
2017. g. 5. marts |
|
MEŽĀBELE
Mežābele sīva
Kurš teica sīva?
Brīva, brīva
Kā čigāniete Kača
Ceļa malā ziedainā lakatā
Savā patvaļā.
Mežābele sūra
Kurš teica sūra?
Ceļiniek, kurš teica
Vientuļa, skopiem
Augļiem un šķība
Mežābele
Savā vaļā
Brīva.
|
* * *
Meitenei kafejnīcā
sārtas lūpas
Zilas zeķes, zaļas acis
Un pie blūzes spilgts krellīšu
Izspūris putns pieplacis.
Meitene kafiju dzer ar kāri,
Rīgas ielas nes tramvajus
Dauzonīgi pilsētas vēji
Šūpo operas
nama izkārtni.
Tā satiekas laikmeti, sejas
Satiekas kafijas biezumos
No manis Tev rakstītas
Pilsētas blūza dzejas.
|
|
* * *
Kad es atgriezos mājās,
Kā putns plaukstā dusēja mana sirds.
Kā piekusis dzirnakmens,
Kuru grauzis svešas zemes smilts.
Dienu un nakšu rituma griežos
Malis svešu pušu saullēktus, rietus.
Kad es atgriezos mājās,
Nemaz nezināju, ka ķīseļa
Upes joprojām plūst,
Zelta ābelei ābolu pilni zari,
Un ne zariņš nav jānoplūc.
Kad es atgriezos mājās,
Cik pratu un spēju
Piekļūt tuvāk tev ikdienā –
Gaišai, linā tērptai un rimtai,
Vārīt liepziedu tēju,
Vārsmas čukstēt Latvijas vējam.
2016. g. 12. septembris, Jelgavā
|
|