Lāsma Gaitniece

Vecaistēvs Rūdolfs

Veltīts Rūdolfa Ģibieša piemiņai

 

1972. gada vasaras sākums nevēstīja neko labu – laiks pieturējās vēss un lietains. Lielākā daļa manu klasesbiedru jau laikus bija izlēmuši, ka vismaz daļu brīvlaika pavadīs, vai nu piestrādājot kolhozā, vai atpūšoties rūpnīcas „Sarkanais metalurgs” vasaras nometnē „Draudzība”, kas ik gadu notika Bernātos pie jūras, vai arī kādā citā pionieru nometnē. Mani nekas no tā visa nesaistīja. Kopš mazotnes būdama individuāliste, turklāt vēl diezgan kautrīga, nolēmu, ka arī šogad visu brīvlaiku pavadīšu Nīcā pie vecātēva Rūdolfa un vecāsmātes Annas Lūcijas Aleksan­dras. Klusums, miers, putnu dziesmas, brauciens ar veco, rāmo ķēvi Mari – tās bija lietas, pēc kurām ilgojos vismaz pāris pēdējos skolas mēnešus. Šīs ilgas nemazināja arī apziņa, ka vecāmāte liks krietni strādāt – gan dārzā, gan virtuvē darbs allaž dzen darbu. Pat brīži (un tādu visas vasaras garumā gadījās ne viens vien), kad vecaistēvs bija nolēmis man mācīt matemātiku – priekšmetu, kuru no sirds ienīdu – nešķita nekas briesmīgs, to kaut kā varēja izturēt.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rūdolfs bija absolvējis Činkas privātskolu Liepājā un ieguvis labu izglītību, taču pēc valsts neatkarības zaudēšanas ilgus gadus strādāja „Sarkanajā metalurgā” par grāmatvedi. Viņš perfekti prata rēķināt galvā – ātri un nekļūdīgi. Skaitļu pasaule manam vecamtēvam bija tik tuva, savukārt man – absolūti sveša, neizprotama un, piedodiet, pilnīgi nevajadzīga. Rubļus un kapeikas saskaitīt mācēju, arī pulksteni pazinu – ko gan vairāk vajag? Rūdolfs gan bija citos ieskatos, viņš ļoti vēlējās, lai arī mazmeita prastu ko vairāk, tāpēc lietainās dienās mēs abi sēdējām pie viņa lielā, melnā rakstāmgalda un būrāmies ar 4. vai 5. klases matemātikas grāmatas teksta uzdevumiem. Savus rezultātus tas gan bija devis – uz manas 1972. gada liecības matemātikā atzīme bija „4”. Tikai tagad, sen būdama pieaugusi, nespēju beigt apbrīnot vecātēva pacietību un mieru attiecībā pret mani – tolaik sīku, dīcošu knēveli, kam matemātikas mācīšanās šķita visgarlaicīgākā un visnejēdzīgākā nodarbe pasaulē. Iespējams, šī iemesla dēļ mēs mācījāmies tikai lietainajās dienās, jo tad manai dīkšanai, ka ir tik karsti, ka tūlīt pat jāiet peldēties uz Toseles upi vai ka jāpalīdz vecaimātei dārzā, nebija nekāda pamata. Arī uz „Mazbrakšēniem” – kaimiņu Otaņķu mājām, kur pie saviem vecvecākiem dzīvoja mana bērnības draudzene Adele, lietainā laikā parasti negāju.

1972. gada 1. jūnijā, braukdama ar autobusu uz Nīcu, iedomājos – šausmas, ja tā turpinās līt, man visu laiku liks tupēt istabā un mācīties! Šodien vēl varētu izlīferēt, pa spīti lietum aizskriešu līdz stallim apsveicināties ar manu vecvecāku vienīgo gotiņu un pabužināt Marei krēpes, bet pēc tam pie Adeles, kura nav redzēta veselu mūžību. Un arī vecāmamma Anna noteikti gribēs dzirdēt, kā gājis skolā un kas jauns mūsu Liepājas mājās. Jā, šodien izlīferēšu, bet ja līs arī rīt un parīt: tad nu..., jā – tad izvairīties būs grūti. Kad autobuss jau piestāja Bernātu pieturā, neviļus prātā ienāca ideja – es vecamtēvam pateikšu, ka matemātikas grāmatu un pierakstu burtnīcas esmu aizmirsusi mājās!!! Ak, nē, tas tomēr neies cauri... Rūdolfs vienmēr lieliski juta, ka mēģinu viņam stāstīt lietas, kas neatbilst patiesībai. „Mānīties nav labi, meitiņ! Mazi meli rada lielu neuzticību,” – viņš, pa pusei jokodamies, pa pusei nopietni tādos brīžos mēdza teikt.

Prātojot, kā izvairīties no matemātikas, laiks nemanot bija paskrējis un autobuss apstājās Nīcas pieturā. Sava vecātēva slaido, garo stāvu pamanīju jau pa logu – pa spīti lietum viņš ar Mari bija atbraucis man pakaļ. Sirsnīgi sasveicinājāmies, Rūdolfs palīdzēja iekāpt ratos, zem sēdekļa novietojām manu mugursomu, lai nesalīst, un runādamies braucām mājup. Laiks bija tik nepatīkams, ka pat nepiegāju Marei klāt, neapsveicinājos un nenoglāstīju tās galvu, kā vienmēr biju darījusi.

– Vecotēv, vai Mare neapvainosies?

– Kāpēc gan, Anniņ? – viņš, smagi elpodams, atjautāja.

– Es ar viņu pat nesasveicinājos.

– Nedomāju vis, - viņš man nopietni atbildēja. – Arī viņa grib ātrāk tikt zem jumta.

– Vectēv, tu esi piekusis?

– Mazlietiņ. Tikai mazliet. Drīz jau būsim mājās.

Kaut kas pa šo gadu, nē – kopš Ziemassvētkiem, kad Nīcas mājās ciemojos iepriekšējo reizi, bija kardināli mainījies. Vecaistēvs pēc mūsu atbraukšanas mājās visu pēcpusdienu un vakaru pavadīja gultā. Arī vecāmāte Anna, kaut sirsnīga un mīļa kā vienmēr, man likās klusāka. Viņa visu laiku šķita aizņemta pati ar savām domām un rūpēm, līdz ar to šad un tad kļūdama izklaidīga.

– Vecamtēvam jāatpūšas, esi nu klusa! – Anna man vakarā pieteica.

Protams, lietaina un vēsa izvērtās arī nākamā diena, taču, par spīti tam, mani tomēr nelika sēsties pie matemātikas uzdevumiem. Neviens par to pat neierunājās. Jau vakar biju paspējusi palielīties, ka šogad uz liecības matemātikā tīri laba atzīme. Vecaistēvs par to ļoti priecājās un paslavēja.

Tā kā vakar pēc atbraukšanas vēl nebiju paspējusi, uzreiz pēc brokastīm aizgāju līdz kaimiņu mājām pie Adeles. Durvis atvēra viņas vecaistēvs Jānis Otaņķis. Kad bijām sasveicinājušies, viņš noteica:

– Paskat, kādi mums ciemiņi! Nāc nu iekšā, Anniņ! Kad atbrauci?

– Vakar pēc pusdienas.

– Skaidrs.

Dzerdamas „Mazbrakšēnu” jumtistabiņā karstu tēju ar medu, pārrunājām dažādas lietas. Adele lielījās, ka viņas brālēns Kaspars maija beigās vizinājis ar motociklu!

– Kad viņš atkal pie mums, „Brakšiņos”, būs, jāpaprasa, lai izvizina mūs abas. Ko saki?

– Tu domā, ka Rūdolfs man ļaus?

– Kāda tu tomēr esi sīkā, Anna! Protams, ka ļaus; kāpēc gan ne!

Stāstīju Adelei, ka ļoti, ļoti negribas mācīties matemātiku un netieku gudra, kā no tā izvairīties. Viņai, kā jau nedaudz vecākai, vienmēr bija pilna galva spožu ideju.

– Bet tu viņam pasaki, ka tev to matemātiku nemaz nevajag.

– Esmu jau teikusi. Nelīdz!

– Nu tad vajag izdomāt argumentu, – viņa, brītiņu padomājusi, turpināja. – Labi, tu saki, ka nav vajadzīga, bet vai esi teikusi, KĀPĒC tev tā nav vajadzīga?

– Kā tu to domā?

– Elementāri! Tev jāizdomā kas tāds, kas viņu apmierina. Nu, piemēram, tava nākotnes profesija ar matemātiku nav saistīta, tāpēc tu vēlies savu brīvo laiku veltīt citām, derīgākām lietām. Starp citu, lai celtu komunismu, vajadzīgas arī citas zināšanas! – viņa draiski iesmējās.

– Nu jau tu runā tāpat kā Brežņevs pa televizoru!

– Nu, mūsu skolā visi skolotāji tā runā. Ja esi vilku barā, kauc līdzi. Ja nekauksi – aprīs bez sāls. Bet, runājot par profesiju, vismaz es esmu izlēmusi.

– Ja? Un ko tad?

– Es dzīvošu Liepājā un būšu tramvaja vadītāja! Iedomājies, visu dienu braukšu ar tramvaju un par to vēl saņemšu algu! Turklāt otrs pluss ir tas, ka pēc 8. klases man vairs nebūs jāmācās.

– Vareni! Es arī tā gribu!

– Klau, kas man ienāca prātā! Tavs vecaistēvs strādāja metalurgā?

– Jā, par grāmatvedi. Tagad gan vairs ne – viņš ir pensijā.

– Tas nekas. Viņš tevi pēc 8. klases varētu iekārtot turpat kādā darbiņā?! Ko saki?

– Adele, neāksties! Par ko tad lai viņš mani iekārtotu?

– Es nemaz neākstos! – viņa šķita nedaudz apvainojusies. – Nu, piemēram, par celtņa mašīnisti! Tur tev rēķināt nevajadzēs.

– Tas tiesa! Es pēc skolas uzreiz varētu sākt strādāt un pati pelnīt.

– Tieši tā. Un miers mājās!

Pārnākdama mājās, klusi pavēru Rūdolfa istabas durvis un redzēju, ka viņš atkal nolicies gultā. Vecaistēvs nebija aizmidzis; mani pamanīdams, viņš aicināja nākt iekšā. Apsēdusies uz gultas malas, sāku stāstīt par ciemošanos „Mazbrakšēnos”, ka vecais Otaņķis, man aizejot, viņu licis pasveicināt. Tad drosmīgi izstāstīju par Adeles un, protams, arī maniem nākotnes plāniem. To visu noklausījies, viņš iesmējās. Nē, tas nebija no prieka – tā varētu smieties cilvēks, kurš nupat iedzēris krietnu devu vērmeļu pilienu.

– Dod, Dieviņ, lai jums abām vēl mainītos prāti!

– Kā, tu nepriecājies?

– Par ko? Par to, ka mana Anniņa atkal meklē vieglākās pretestības ceļu? Vai tu to tiešām vēlies? Vai vari likt roku uz sirds un teikt: „Jā, vecotēv, es visu mūžu gribu strādāt rūpnīcā un vadīt celtni.”

– Kad pabeigšu 8. klasi, uzreiz sākšu pelnīt un braukšu pie tevis ciemos, kad vien ienāks prātā. Nebūs jāgaida līdz vasaras vai ziemas brīvdienām!

– Man gan šķiet, ka to brīdi es vairs nesagaidīšu.

– Nē, vecotēv, tā nerunā! Vai tad tu to negribētu?

– Ja pavisam godīgi, tad – nē! Es gribētu, lai mana mazmeita iegūst profesiju, kuru pati ir izvēlējusies. Un vēl es gribētu, lai mana mazmeita beigtu izvairīties un meklēt vieglākās pretestības ceļu.

– Bet vecotēv, tas ir pilnīgi nereāli!

– Kas tieši? Tu izdomāsi visu ko, lai tikai nebūtu jādara lietas, kas liek nedaudz piepūlēties. Pavisam maķenīt piespiesties un pa stundiņai pamācīties. Pat ne katru dienu... Ja godam gribi pabeigt skolu, vajadzēs nokārtot eksāmenus. Arī matemātikā, kur, kā izskatās, šogad esam nedaudz progresējuši, – viņš uz mirkli apklusa, dziļi ievilka elpu un tad turpināja. – Vai tad patiešām vienas matemātikas dēļ tu sev gribi liegt iespējas, par kurām es savā laikā varēju tikai sapņot? Tāpēc, Anniņ, es gribu, lai tu nedaudz piespiedies un pamācies – vai saproti?

– Saprotu... Bet tikai pasaki, par kādām iespējām tu runā? Par ko tu sapņoji?

– Kā es būtu gribējis studēt Rīgā... – vecaistēvs, sapņainu skatienu vērdamies krēslainajā kaktā, klusi noteica. – Taču tad es, iespējams, nebūtu saticis savu Annu.

Dienu pēc šīs sarunas noraudājusies vecāmāte man pačukstēja, ka Rūdolfs ir smagi slims, tāpēc arī reti iziet ārā no savas istabas. Braukt man todien pretī uz pieturu bijis īsti drosmīgs solis. Pēc šīs atklāsmes radās divējas izjūtas – vispirms kļuva ļoti bail, ka tikai ar Rūdolfu nenotiek kas briesmīgs, bet mirkli vēlāk bailēm pievienojās arī svelošs kauns. Kauns par to, ka vecaistēvs, spēkus netaupīdams, man atbraucis pakaļ, bet es nespēju pat tādu nieku, ja jau tas viņam ir tik ļoti svarīgi!

Kad nākamreiz aizgāju pie vecā Otaņķa un Adeles, atklājās, ka viņi abi ļauno vēsti jau sen zinājuši. Vecais Otaņķis pat vēl vairāk – viņš teica, ka manam vecamtēvam esot nieru vēzis un dakteri lielas cerības nedodot.

Tai vasarā matemātiku sāku mācīties viena iemesla dēļ – lai iepriecinātu Rūdolfu! Katrs sākums grūts, arī īstenot šo lēmumu, kurš, iespējams, bija pirmā reize, kad negāju vieglākās pretestības ceļu. Pati pēcāk brīnījos, ka neko nebija nācies upurēt – ne peldēšanos Toselē, ne pastaigas pa mežu, ne biežās ciemošanās reizes Otaņķu mājās un pat vizināšanos ar motociklu, kad uz Nīcu atbrauca Kaspars. Arī vecaimātei Annai palīdzēt dārza un virtuves darbos laika pietika gana. Vienīgais, ko regulāri vajadzēja darīt – izplānot savu laiku, dažkārt pat katru stundu.

Vecāmāte man vēlāk, vasaras nogalē, kad jau gatavojos braukt atpakaļ uz Liepāju, teica, ka vecaistēvs ar manu centību esot ļoti apmierināts.

Rūdolfs nomira 1972. gada oktobrī. Par spīti smagajai diagnozei viņa aiziešana bija viegla – vecaistēvs aizgājis gulēt un vairs nav pamodies.

 

 

Raksta autore Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas locekle.