Pēteris Korsaks

ar profesionāļa ķērienu

Fotoamatieris Gothards Grīnvalds

 

Atmodas laiks ir sagādājis man dažus pārsteigumus sakarā ar fotogrāfu arhīviem. Viens no tādiem ir Gotharda Grīnvalda atrastās filmas ar valstiski nozīmīgiem uzņēmumiem. Tajā brīdī fotouzņēmumu autors bija nezināms. Un tikai tad, kad žurnālā Mājas Viesis^* publicēju rakstu ar fotogrāfijām, fotogrāfa radinieki atpazina, ka tie ir Gotharda Grīnvalda uzņēmumi no Krišķu mājām Kurzemē. Sarīkotajā fotoizstādē Latvijas Fotogrāfijas muzejā un Tukuma Mākslas muzejā tēva fotogrāfijas aplūkoja arī viņa meita Māra ar dēlu. Meklējumi vainagojās ar panākumiem, un Gotharda Grīnvalda dzīves un darbības stāsts, pateicoties Mārai, ir atklāts pilnībā. Filmu negatīvi Latvijas Fotogrāfijas muzejā nonāca pateicoties diviem cilvēkiem − Andrim Ruģēnam, kas, ieraugot fotogrāfijas, novērtēja to patieso nozīmību un darīja zināmu Totalitāro seku dokumentēšanas centra vadītājam Indulim Zālītem, kas tās iegādājās un kā vēsturisku vērtību atdāvināja muzejam. Fotofilmu autors Gothards Grīnvalds ir bijis uzdevumu augstumos, būt īstā vietā un laikā, kā to būtu darījis profesionāls fotoreportieris. Tie ir uzņēmumi lūzuma punktā, kad viena okupācija nomainīja otru. Šādu uzņēmumu Latvijas arhīvos un muzejos nav daudz, tāpēc tie ir unikāli Latvijas vēstures gaitas atainošanai.

Gothards Grīnvalds dzimis 1905. gada 13. novembrī Aizputes apriņķa Kazdangas pagasta Krišķu mājās. Apzīmogojot savas fotogrāfijas, viņš izmantoja māju nosaukumu „Krišķas”. Bagāta ir Grīnvaldu dzimta un svētīta ar bērniem, jo Gothards ir trešais bērns astoņu bērnu ģimenē. Ir beidzis sešklasīgo pamatskolu. Un, kā atceras radiniece Sofija Austra Grīnvalde, Gothards jau no skolas gadiem sācis nodarboties ar fotogrāfiju, kad mācījies Aizputes skolā. Tur bijis mūzikas skolotājs Jankovskis, kurš dienesta laikā Latvijas armijā strādājis par fotogrāfu. Gothards mājās bija ierīkojis fotolaboratoriju. Iespējams, ka tas ir bijis aizsākums interesei par fotogrāfiju.

1940. gada pavasarī Gothards sācis strādāt Tukumā par dārznieku Krauzes dārzniecībā. Tā paša gada 24. decembrī apprecējis tukumnieci Veru Silenieks. No 1941. gada novembra līdz 1943. gada augustam Gothards Grīnvalds strādā Tukuma pilsētas policijā par cenu inspektoru. Iesaukšana vācu armijā nepaiet secen arī Gothardam, kaut gan viņš skaitās valstiski svarīgā darbā. Mobilizācijas pavēsti viņš saņem 1943. gada augustā un tiek nosūtīts uz fronti Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā. Gothards Grīnvalds tiek ieskaitīts Tukuma policijas 313. bataljona 3. rotā.

Savā rotā viņš bija lietvedis un kaujās piedalījās reti. Tomēr 1944. gada februārī viņš tika ievainots, atgriezās Tukumā un līdz pat vācu armijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā, strādāja par rakstvedi Tukuma kara aviācijas bāzē. Lai izvairītos no aresta, Gothards Grīnvalds kopā ar sievu no 1945. gada vasaras līdz 1946. gadam dzīvo nelegāli pie savas māsas Mades Mucenieces Kuldīgas rajona Snēpeles pagasta „Dunduros”. G. Grīnvalds 1946. gada janvārī maina dzīves vietu un sāk dzīvot Kuldīgas apriņķa Rendas pagasta „Virsaišos”. 1946. gada 26. augustā Grīnvaldu ģimenē ir priecīgs notikums, jo ģimenē piedzimusi meita Māra. Tā paša gada 10. oktobrī ģimenes galva noslēdz darba līgumu ar Lielrendas kaļķu fabrikas direktoru Kārli Baumani, ka šajā palīgsaimniecībā Gothards Grīnvalds būs dārznieks. Pēc sešiem mēnešiem pie vīra atbrauc arī sieva Vera ar jaundzimušo meitiņu. Čekas okšķeriem izdodas noskaidrot Gotharda Grīnvalda dzīves vietu un viņu arestē 1947. gada 25. oktobrī. Apcietinājumā tiek turēts LPSR IeM cietumā Nr. 1 Rīgā. Pusgadu notiek izmeklēšana un pratināšana un 1948. gada 6. martā Latvijas PSR IeM karaspēka Kara Tribunāls saskaņā ar pantu Par Dzimtenes nodevību ar KPFSR KK (1926. g. redakcija) 58-1a piespriež sodu ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem un tiesību atņemšanu uz 5 gadiem ar mantas konfiskāciju. 1948. gada naktī no 29. uz 30. jūliju kopā ar citiem ieslodzītiem (arī ar savu draugu Voldemāru Kvāli) tika izvesti uz Tālajiem Austrumiem, Vaņinas ostu, kas atradās pretī Sahalīnas salai. Ceļā viņi pavadīja gandrīz mēnesi un mēroja 10 500 kilometru. Tas bija pārsūtīšanas lēģeris, no kurienes ar kuģi Vaņina viņi tika nosūtīti uz Magadanu. Gothards tika norīkots darbā pie ūdens kanāla rakšanas, lai apgādātu Magadanu ar ūdeni. 31. oktobrī viņu nosūta tālāk uz Kolimu, kur ir mūžīgais sasalums un temperatūra ir zemāka pat par − 40^oC. Astoņi mēneši bez saules un ēdiens no siļķu galvām bija smags pārbaudījums ieslodzītajiem, tāpēc retais to izturēja, un tie, kas palika dzīvi, bija ar iedragātu veselību uz mūžu.

1948. gada 3. septembrī Gotharda draugs V. Kvālis sievai vēstulē stāsta: „Gara stāvoklis labs. Ej lūdzu uz lūgšanām. Ar Dieva palīgu un gādību mājās pārbraukšu līdz Ziemassvētkiem, varbūt vēl agrāk…”, bet, kā raksta Gothards Grīnvalds V. Kvāla sievai, Voldemārs miris jau novembra sākumā, kas liecina par apstākļiem, kādi tur valdīja. Apbrīnojami arī tas, kā cenzūra bija izlaidusi Gotharda Grīnvalda rakstīto vēstuli (kāds nav bijis uzdevumu augstumos), kurā viņš apraksta apstākļus, kādi valdīja lēģerī:

„.. Uz darba vietu bija jāiet kājām apmēram 5-7 kilometrus. Mantiņas, kas vēl bija palikušas, gandrīz visu nolaupīja Magadanas pirtī, kad izkāpām no kuģa, jāņem līdzi, ja kas to nedarīja, tas vakarā vairs neko neatrada. Rītos uz darbu ejot gāja ļoti ātri, pa retam arī skriešus, darbs pa ūdeni, bet vakaros pilnīgi skriešus visus piecus vai sešus kilometrus, kā nu kuram darbs iekrita. Kas nespēja paskriet, nokrita, tos sita, spēra kājām un laida suņus virsū, kas plēsa nežēlīgi. Tā tas turpinājās katru dienu. Noskrienot pie nometnes vārtiem, tur atkal jāstāv un jāgaida līdz stundai, kamēr atvērs vārtus un pieņems. Sals turējās ne visai augstu, ap 15-20 grādu, bet slapjiem cilvēkiem pietiek, lai saslimtu. Daudzi saslima un vairs necēlās..”

No Kolimas G. Grīnvaldu pārsūtīja uz dažādām nometnēm Sibīrijā − Tomska, Bratska, Taišeta, arī Irkutskas apgabalā. Tā pamatīgi iepazina lielo „Dzimteni”.

G. Grīnvalda spriedumu grozīja tikai 1962. gada 26. oktobrī Kuibiševas garnizona Kara tribunāls, samazinot sodu līdz 15 gadiem un atbrīvojot no tālākas soda izciešanas. Šajā gadā viņš atradās kārtējā lēģerī Mordovijā, Zubovo Poļanskas rajonā. 15 labākie dzīves gadi aizgāja uz izdzīvošanas robežas. Kad Gothardu arestēja 1947. gada 25. oktobrī, viņš bija vīrietis labākajos gados, viņam bija 42, bet, kad atgriezās mājās 1962. gada 2. novembrī, viņam bija jau 57, un metai Mārai 16 gadu. Tikai tad viņi viens otru ieraudzīja kā pirmo reizi. Dzīvi sāka it kā no jauna kopā ar sievu Veru un meitu Māru, un dzīvot sāka Ķemeros. G. Grīnvalds sāka savu iemīļoto darbu Jūrmalas Zaļumsaimniecības kombinātā, padarot Jūrmalu skaistāku un krāšņāku, gūstot gandarījumu par savu darbu un priekšniecības atzinības rakstus un godalgas par teicami veiktu darbu. Gotharda Grīnvalda dzīves gaitas noslēdzās 1986. gada 11. aprīlī un apbedīts viņš ir Ķemeros. Reabilitēts 1993. gada 18. janvārī.

Kas palīdzēja Gothardam izturēt daudzo lēģeru elles mokas? Ģimenē ir saglabājusies kāda Gotharda klade, kur ieraksti aizsākti 1935. gadā ar turpinājumu ieslodzījumā, par ko liecina gadu skaitļi un tā brīža atrašanās vietas pieraksti pie dažiem dzejoļiem. Tā ir pamatīga Latvijas laika klade cietos vākos ar 201 lappusi. Līdz 125. lappusei ir pārrakstītas dažādas atziņas no pasaulē pazīstamiem filozofiem un domātājiem − Moriss Materlinks, Imanuels Kants, Aristotelis, Rabindranats Tagore, Aleksandra Dauges „Kultūras ceļi”, Jāņa Akuratera, Jāņa Ziemeļnieka, Friča Bārdas dzeja. Klades otrajā daļā, kas ir bijusi līdzi izsūtījumā, ir paša Gotharda rakstītā dzeja ar veltījumiem sievai un meitai, piemēram, „Saulriets Kolimā”, „Jaungada sveiciens Mārītei”, „Mātei trimdā”. Var tikai pabrīnīties, kā tādos apstākļos bija iespējams saglabāt minēto kladi. Šajās dzejās, pārdomās Gothards izteica sevi, aizmirsa ikdienas necilvēciskos apstākļus, aizsapņojās dzimtenē esam. Glābiņu meklēja arī mūzikā, jo viņš spēlēja vijoli, un ne tikai spēlēja, bet prata arī būvēt. Un fotogrāfija, kas visu mūžu gājusi viņam līdzi, ļāva ieraudzīt to, ko citi nespēja. Gothards veidoja ziedu kompozīcijas, tās iemūžinot, fotogrāfijas dāvinot likteņa biedriem un sūtot arī uz mājām. Tika fotografēti arī ieslodzījuma kolēģi un nometnes ainava, kas dod priekšstatu, kas ir lēģeris. Tā reizē ir arī dokumentāla liecība par PSRS totalitāro režīmu, kur uz ieslodzīto kauliem pacēlās rūpnīcas un veselas pilsētas.

 

* P. Korsaks „Kara laika liecinājums” Mājas Viesis 2005.3.VI

 

Izstādes

• 2005. g. „Lieta nr. …”. Latvijas Fotogrāfijas muzejs

• 2005. g. „Lieta nr. …”. Durbes pils

 

 

Fotomākslinieks un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks Latvijas Fotogrāfijas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839-1940 autors.

Pēteris Korsaks ar Grīnvalda meitu Māru tēva foto izstādē 2005. g. Durbes pilī Tukumā

 

 

 

 

 

Gotharda Grīnvalda fotogrāfijas

 

 

Pirmie trīs attēli rāda demonstrācijas Tukumā, kad Latvija ir okupēta, 1940. g.

Vācu okupācijas laiks. No Tukuma dodas uz fronti.

26.Tukuma brīvprātīgais policijas bataljons 1942. gada jūnijā izbrauc uz Baltkrieviju, kur tiek iesaistīts cīņā pret partizāniem.

Gotharta uzņēmums Sibīrijā  ̶  grupa latviešu vergu 1956. gadā Lēnā, meža darbos