Patiesā dzīve, jeb vienkārši būt

Laimas MartinskAs saruna ar Rudīti RAUDUPI – seno vēdu un dainu pētnieci, rakstnieci

 

Foto: Laima Martinskis

 

Rudīte Emir jeb Rudīte Raudupe – vārds, kuru viņa lieto latviešu publikācijām – ir atzīta seno vēdu un dainu pētniece. Dzimusi Rīgā, četru gadu vecumā kopā ar vecākiem un māsu devusies uz Vāciju un vēlāk uz ASV, kur dzīvo no 1950. gada. Pašreiz Rudīte dzīvo tepat, Sanfrancisko līča apkārtnē, un, pateicoties mūsu kopīgiem draugiem, mūsu ceļi pavisam nesen krustojās. Rudīte ir sarakstījusi vairākas grāmatas angļu un latviešu valodā. Latvijā izdotas Dievatziņa vēdās un dainās, Labi ļaudis, Pašatklāsme un bērnu grāmatiņa Mincis Brincis, kas pavisam nesen tulkota un izdota arī igauniski. Angļu valodā sarakstītas grāmatas Undoing (Atdarīšana) un At Every Breath, A Teaching: Stories about the Life and Teachings of Swami Chinmayananda (Ar katru elpu. Pamācība: Stāsti par Svāmī Činmajananda dzīvi un mācību).

Lietas, par kurām Rudīte raksta, vienā vai otrā dzīves posmā droši vien ir vedinājušas uz pārdomām katru no mums. Tās ir grāmatas, kas nelasās viegli. Tās prasa iedziļināšanos, liek sev uzdot jautājumus un mudina meklēt atbildes. Pēc mūsu pirmās tikšanās es ļoti vēlējos ar Rudīti tikties uz garāku sarunu.

(Turpmāk tekstā R. – Rudīte Raudupe, L. – Laima Martinskis.)

 

 

L.: Kā notika tava satikšanās ar Svāmī Činmajanandu (Chinmayananda) un kas tevi mudināja pievērsties viņa garīgajai mācībai? Vai tu šādu tikšanos meklēji, vai tā notika nejauši?

R.: Šis ceļš man sākās agrā jaunībā, vēl Mičiganā dzīvojot. Kad biju apmēram 16 gadus veca, es sāku lasīt Indijas filozofisko literatūru. Viss sākās ar to, ka kāds man atsūtīja ļoti skaistu Tagores dzeju (Kārļa Egles latviskā tulkojumā), kas mani tā ietekmēja, ka es gribēju vairāk uzzināt par Indijas garīgās mācības pieeju dzīvei. Es aizgāju uz bibliotēku, atradu vēl Tagores grāmatas, un tā tas ceļš sākās. Sāku lasīt Bagavadgītu un Upanišadas, kurās iemūžināta garīgā mācība vārdā vedanta no senajām vēdām. Sāku ilgoties pēc sava skolotāja.

L.: Pastāsti, kā tas notika? Tu brauci uz Indiju?

R.: Ja tu esi atvērts šai mācībai, ja tu tiecies pēc tās, tad skolotājs kaut kādā veidā ierodas. Var jau būt, ka dažs labs aizbrauc uz Indiju, kāpj Himalaju kalnos un tur meklē savu skolotāju, bet bieži notiek tā, ka skolotājs vienkārši ir tur, kur esi tu. Sanfrancisko Svāmī Činmajananda sniedza lekcijas divus kvartālus no manām mājām. Mūsu draugi dzīvokļu mājā, kurā dzīvojām, bija indieši, un viņi man par šo skolotāju stāstīja: esot interesants lektors, klāstot senās vēdas ar moderniem piemēriem. Sāku apmeklēt viņa lekcijas, un tā tas turpinājās savus 27 gadus. Ja laiks ir pienācis, viss vienkārši sakrīt.

L.: Un kā notika sekošana šai mācībai? Tu daudz lasīji?

R.: Jā, lasīju, bet drīz vien secināju, ka vislabāk ir mācīties tieši no skolotāja. Jo viņa esamība, viņa klātbūtne pati par sevi māca. Viņa enerģētika nāk līdzi tam, ko viņš saka vārdos.

L.: Tad droši vien ir jābūt ļoti atvērtam, lai uztvertu mācību, kas ne vienmēr ietērpta vārdos.

R.: Jā, tieši tā tas ir.

L.: Tu daudz raksti par jautājumiem, uz kuriem cilvēce ir meklējusi atbildes visu mūžu – kas ir patiesā dzīve, kas ir cilvēka dzīves uzdevums, kas veido personību? Kā tavā redzējumā izklausās atbildes uz šiem jautājumiem?

R.: Tā patiesība, ko mēs redzam ar savām acīm ikdienā, taustām un jūtam caur emocijām, nav visdziļākā patiesība. Tas ir tikai priekškars dziļākajai patiesībai, kas ir esamība un pamats visam tam, ko mēs redzam un taustām. Un pie tās piekļūt nav viegli. Ir jāatraisās no sava ego, un tas ir milzīgs darbs, jo ego ik brīdi mūs piesien pie vārdiem, pie darbiem, pie atmiņām, pie izjūtām, pie vēlmēm, sevišķi vēlmēm – es gribu šo, un es gribu to, un es gribu arvien vairāk. Un jo vairāk iegūst, jo vairāk grib. Ja novēro savu dzīvi – tiklīdz tu esi kaut ko ieguvis materiālajā pasaulē, tu gribi vēl. Vai biljonārs ir priecīgs, ka viņam ir biljons? Viņš grib biljonu plus viens. Un tā šī lielā vēlēšanās nekad nebeidzas, tikai iesien mūs arvien ciešākā kūniņā.

L.: Jā, tā jau saka, ka materiālās lietas laimi nenes. Bet man tomēr jāsaka, ka labāk izvēlos būt nelaimīgs miljonārs nekā nelaimīgs bezpajumtnieks.

R.: Nav jau jāatsakās no visa materiālā, lai dziļāko patiesību piedzīvotu. Tikai nedrīkst pieķerties pie tā.

L.: Kas tad ir tas īstais es? Personību veido pieredze, emocijas, atmiņas, un ja to visu noņem, kas tad paliek pāri?

R.: Vārdos ir grūti to izteikt, bet bieži apzīmē šo esamību ar vārdiem „šķīstā virsapziņa”. Tāda apzinātība, apziņa, kas visu redz, visu it kā piedzīvo, bet nepieķeras ne pie kā. Tā pastāv aiz domām, aiz jūtām. Piemērs, kas aptuveni izskaidro šo esības esenci:  iedomājies, ka tu esi jūrmalā, teiksim, pie Baltijas jūras. Baltijas jūrā noriet saule, tu skaties uz šo skaisto brīnumu: kā vizuļo sārtās krāsas uz ūdens virsmas, un uz brīdi tavs prāts apstājās. Tu vienkārši esi. Tas ir vistuvākais, kā varētu aprakstīt šķīsto virsapziņu. Tu vairs neprāto, tu nepieķeries ne pie kā, nevēlies it neko, tu vienkārši esi.

L.: Tad tas uzdod jautājumu, cik tad svarīga ir mūsu reālā dzīve? Mēs mācāmies, veidojam karjeru, strādājam, un tas jau nav tikai savtīgos nolūkos. Arī sabiedrība un pasaule gūst labumu no tā. Vai šķīstā virsapziņa nav aizbēgšana no reālās dzīves, ar ko tomēr diendienā jāsaskaras, ja šajā pasaulē esi?

R.: Nav jābēg prom. Dzīvo visam līdzi. Mums šajā dzīvē ir dažādas lomas – profesionālā, mātes, meitas, sievas, vīra, dēla utt. Tu spēlē lomas, kas tev šajā dzīvē ir, bet neesi ne pie kā pieķēries. Tu mīli savu bērnu, bērns nomirst, sāpes neizbēgamas. Sāpes būs arī cilvēkam, kas šajā ceļā aizgājis līdz pēdējam punktam – ir sasniedzis apgaismību. To ir grūti skaidrot, sāpe būs, bet tu sevi ar šo sāpi neidentificē.

L.: Es nesen izlasīju teicienu: sāpes ir neizbēgamas, bet ciešanas ir izvēle.

R.: Jā, tas pilnīgi izsaka to, ko es būtu gribējusi teikt.

L.: Tu raksti, ka tev ir svarīga latviskās sirds kopšana. Vai indiešu vēdas bija tās, kas tevi vairāk mudināja interesēties par savām latviskajām saknēm?

R.: Mans skolotājs, pie kura es biju mācījusies 27 gadus, aizgāja mūžībā 1993. gadā. Viņš bija tik daudz man devis, es biju tik daudz no viņa ieguvusi, un es biju tik pateicīga viņam par to, ko biju no viņa iemācījusies, ka es jutu, ka man ir jādod tālāk. Es nevaru vienkārši noklusēt un noturēt visu to sevī. Ar visu to, ka atstāju Latviju četru gadu vecumā, esmu vienmēr jutusies ļoti tuvu dzimtenei. Un es nolēmu, ka savu darbību veikšu Latvijā. Ar draugu palīdzību un iedvesmu man sākās pirmās lekcijas Latvijā – par Bhagavadgītu un vēdāntas ceļu. Un tad notika kaut kas ļoti interesants. Mēs ar maniem jauniegūtiem draugiem aizbraucām uz Pokaini. Tur, mežā esot, es dzirdēju, kā mazs sieviešu pulciņš no Dobeles dzied latviešu tautasdziesmas – par garo pupu, par Māras istabiņu. Tas mani dziļi aizkustināja – tur bija tāda sakritība ar to, ko es biju mācījusies par Indijas vēdām, ka es nolēmu, ka man vēdās un dainās tverto mācību ir jāsaved kopā. Pēc šī notikuma manas lekcijas sākās ar tautasdziesmām, ko latvieši sauca par dievdziesmām – par to, piemēram, kā Dieviņš ienāk istabā un viņam ir tik plats mētelītis, ka durvis ir par šaurām, lai viņu ielaistu iekšā:

Dieviņš nāca istabā,

Lielu, platu mētelīti.

Nāc, Dieviņ, saņemies,

Šauras manas duraviņas.

Tam visam ir milzīga simbolika: mūsu „duraviņas” – mūsu domas, mūsu uztvere un izpratne – ir par šaurām, lai Augstāko Esamību apzinātu. Tā pastāv aiz domām. Un tā es sāku arvien vairāk lekcijās ievīt dainas, apkopot un parādīt paralēles starp vēdisko un dainisko. Es braucu mācīt vedantu latviešiem, bet es ieguvu tik daudz no latviešiem, ka tā izvērtās par skaistu apmaiņu.

L.: Kā pie tevis nāca tautasdziesmu atklāsmes?

R.: Visa tā mācība, ko es mācījos no skolotāja, man atvēra tautasdziesmu. Visa dzīves spozme, visas gaitas no dzimšanas līdz miršanai ir dainās. Es izvēlējos tieši tās, ko sauc par dievdziesmām, kur ir runa par garīgo pasauli. Piemēram, tautasdziesmā:

Pilna Māras istabiņa

Sīku, mazu šūpulīšu.

Kad to vienu kustināja,

Visi līdzi līgojās.

Katra darbība iespaido visas citas. Viss pasaulē ir neredzamās saitēm saistīts.

L.: Kā latviskumu sevī apzinās tie, kas vai nu ļoti agrā bērnībā no Latvijas izbraukuši, vai pat ir dzimuši ārpus Latvijas? Parasti viņi par Latviju runā ļoti patriotiski.

R.: Caur vecākiem, caur latviešu skolu mēs iemīlējām dzimteni. Es esmu latviešu skolā gājusi līdz 3. klasei, pēc tam mēs bijām nometnē, kur latviešu skolas nebija, tad abas ar māsu gājām vācu skolā. Bet visu laiku bija dažādas nodarbības – bija Guntiņas, tad Gaidas, tad Lielgaidas. Bija latviešu sanāk­smes, ballītes. Latviskums, piederība dzimtenei tika iepotēts daudzos un dažādos veidos. Iemīlējām gan prievītes, gan dzintaru, gan bērzu birztalas. Kad mēs, Amerikas latvieši, aizbraucām uz Latviju apkārušies ar dzintara krellēm, brīnījāmies, ka vietējie latvieši staigāja tikai ar moderniem auskariem un krellēm. Bet mēs bijām pieķērušies šiem ārējiem simboliem, tie izteica mūsu latvietību. Dzimtenē dzīvojošiem latviešiem latvietība ir daļa no ikdienas, viņiem dzintara krelles nav tāpēc jākar kaklā.

L.: Vai lekcijas Latvijā organizē vēl joprojām?

R.: Pēdējā laikā nē. Pirms dažiem gadiem es nolēmu klusēt, jo manam ceļam prasība bija vairāk tik daudz nerunāt. Lekcijas un garīgās nometnes es sniedzu 13 gadus no vietas. Tie bija skaisti, raženi gadi.

[. . .]

L.: Cik sen tu jau raksti, un kad saprati, ka esi gatava rakstīt grāmatu?

R.: Notika tā, ka apmēram 10 gadus Silīcija ielejā (Silicon Valley) es strādāju ļoti saistošu un spraigu darbu. Tad es no darba aizgāju un kādus 6 mēnešus vienkārši atguvu līdzsvaru no visas lielās darba slodzes. Interesantā kārtā tad, kad tavs prāts jūt mazliet atveldzi un ieiet dziļākā mierā, var rasties radošas idejas. Un tā vienu dienu, braucot mājās no koncerta Sanfrancisko, man radās ideja par grāmatu Undoing. To uzrakstīju kādos četros mēnešos. Šo pirmo grāmatu es pati publicēju. Grāmatu biju domājusi tai rietumnieku publikai, kas galīgi neinteresējas par garīgo dzīvi, lai ieinteresētu cilvēkus dziļākā meklēšanā un dziļākā dzīves mērķa nospraušanā. Tad organizācija, kurā mans skolotājs darbojās (Chinmaya Mission), par šo grāmatu uzzināja, ieinteresējās un sāka pārdot to Indijā. Man par lielu pārsteigumu, grāmata piedzīvojusi lielu piekrišanu indiešu vidū – tai ir bijuši jau kādi astoņi vai deviņi metieni. Acīmredzot modernais indietis, kam senās vēdas tuvas, grāmatā ar prieku saskata, kā sensenā mācība var iederēties arī modernā pasaulē. Šajā grāmatā visas idejas ir no vēdām, bet mūsdienīgā veidā atklātas.

L.: Vai tu pati Indijā esi bijusi?

R.: Jā, esmu bijusi septiņas reizes.

L.: Vai tas bija, kamēr tu vēl mācījies?

R.: Jā, tas bija tajā laikā, kad es vienmēr biju dažus soļus atstatu no mana skolotāja. Es braucu viņa dēļ, ne Indijas dēļ. Kamēr viņš vēl bija dzīvs, es jau biju sākusi dažādus stāstiņus no mana skolotāja teiktā krāt, bet vēlāk, kad viņš jau bija aizgājis mūžībā, es izlēmu, ka vajadzētu visu to apkopot grāmatā un vēl savākt stāstus no citiem. Daudzi apsolīja stāstus atsūtīt, bet ne vienmēr solījumu turēja. Tā es paņēmu savu vecāko meitu Lailu līdz un mēs aizbraucām uz Indiju – tas jau bija pēc skolotāja nāves. Tad es beidzot kopā ar savu meitu apskatīju Indiju, jo nebija vairāk skolotāja, pie kura kājām turēties. Galvenais uzdevums toreiz bija satikt un intervēt viņa mācekļus dažādās Indijas pilsētās. Tie stāstiņi apkopoti grāmatā At Every Breath, A Teaching: Stories about the Life and Teachings of Swami Chinmayananda, izdota Indijā.

L.: Kas ir tava tiešā izglītība?

R.: Mana izglītība ir salīdzinošā literatūrā, bet es to neesmu tiešā veidā izmantojusi savā profesionālajā dzīvē. Netiešā veidā gan. Es sāku savu profesionālo darbu kā universitātes mācībgrāmatu redaktore vienā Sanfrancisko firmā. No tās es aizgāju un strādāju dažādos redaktora posteņos. Caur redaktora pieredzi es nokļuvu Silīcija ielejā, kur vadīju redakcijas departamentu pamācību grāmatām par datoru lietošanu. Departaments auga arvien plašāk, mani atzina kā labu menedžeri un vēlāk ielika kā menedžeri dažādos departamentos, kur darbinieki zināja vairāk nekā es. Tur pārzināju, starp citu, darba lauku, ko sauc par software quality assurance. Es knapi sapratu darbību, ko veica darbinieki manā departamentā, bet es viņiem uzticējos, un viņi respektēja mani – tā ka mums bija ļoti laba sadarbība. Tas darbs turpinājās vispirms vienā firmā, tad citā, abi posteņi ar milzīgu spriedzi, garām stundām. Līdztekus tika audzināti bērni. Man ir divas meitas – Laila un Minta. Tie bija grūti, bet interesanti gadi. Kad tie beidzās, tad sākās rakstīšanas karjera.

L.: Kā tavas meitas uztvēra šo tavas dzīves filozofisko pusi?

R.: Viņas daudz dzīvoja līdzi. Mans skolotājs sāka tradīciju ar garīgām nometnēm, ko es vēlāk turpināju Latvijā. Tajās nometnēs bija izdevība ņemt bērnus līdz un bērniem bija savas nodarbības. Manas meitas ļoti mīlēja manu skolotāju, daudz ar viņu runājās un dzina jokus, jo viņam bija lieliska humora izjūta.

[. . .]

L.: Kā tev radās ideja rakstīt bērnu grāmatu?

R.: Kamēr es rakstīju citas grāmatas (Pašatklāsme, Dievatziņa vēdās un dainās un Labi ļaudis), es domāju, ka arī jaunajai paaudzei kaut ko vajadzētu. Tā radās ideja uzrakstīt kaut ko bērniem. Tad es uzzināju, ka mana izdevniecība arī izdod bērnu grāmatas. Nolēmu, ka šo ideju vajag īstenot.

Bērnu grāmata Mincis Brincis ir mācība par modrību un nepieķeršanos. Kamēr Brincis bija pieķēries pie visām savām mantiņām, viņš nekā neredzēja sev apkārt. Viņš krāj visas skaistās mantiņas savā maisā un tad domā par tām. Viņš atceras visu, kas viņa maisā ir ielikts. Ir neskaitāmi veidi, kā skaidrot ego, bet viens veids, kā var aprakstīt ego – tas ir atmiņu maiss, ko nēsājam uz muguras. Atceroties un domājot par saviem sasniegumiem, ego aug lielumā un resnumā. Un tā Brincis, domājot par savām skaistajām mantiņām, neko neredz sev apkārt, modrības viņam nav, viņš neklausās, ko draugs viņam stāsta, viņš neredz ne dabu, ne skaisto pili ceļmalā. Kad viņš beidzot savu mantu kuli nomet zemē, viņš sāk visu ko redzēt – gan skaisto saulrietu, gan pili, gan strautiņu ar puķītēm utt. Man ļoti laimējās, ka man izdevās sarunāt mākslinieci Zani Lūsi. Viņai ir ļoti savdabīgs stils, bet daudzi šīs ilustrācijas ir atzinuši kā ļoti labas. Tagad grāmata izdota arī igauņu valodā.

L.: Vai tev ir vēl kāda ideja padomā, ko vajadzētu realizēt, ko uzrakstīt?

R.: Tādām nopietnām grāmatām tagad nav. Ja nu Mincis Brincis kļūtu ļoti populārs un ja būtu pieprasījums un izdevniecība gribētu vēl kādu grāmatu, tad varētu turpināt ar tiem pašiem varoņiem, bet par citu ideju, piemēram, par mīlestību pret vecāko paaudzi, saudzību un gādību. Ir dažādas tēmas, ko varētu attīstīt.

[. . .]

L.: Vai grāmatas gan angļu valodā, gan latviešu valodā tu rakstīji pati bez tulka palīdzības?

R.: Jā. Latvijā man laimējās, ka laba draudzene man bija redaktore. Mums kopā bija ļoti ražena sadarbība.

L.: Tas ir neparasti, jo parasti raksta tajā valodā, kurā rakstītājs jūtas visērtāk.

R.: Angļu valoda man noteikti ir labāka, bet, kad man vajadzēja rakstīt latviski, es ļoti daudz pirms tam lasīju gan garīgo literatūru, gan citu, lai apgūtu vārdu krājumu.

Kad piestrādāju pie dzejas grāmatas Gaismas dzeja, man izdevās darboties gan angļu, gan latviešu valodā, jo tur dzejoļi drukāti abās valodās un grāmata izdota Latvijā. Dzeju tulkot ir drausmīgi grūti. Es palīdzēju rediģēt angļu valodas tulkojumu no oriģinālā persiešu teksta, bet kad es tulkoju latviski – sirds atvērās. Pilnīgi kaut kas cits, kaut kas sirdī atskan. Tas ir interesanti, jo biju tikai četrus gadus veca, kad atstāju dzimteni. Taču dzimtene vēl arvien manī dzied.

 

Saku Rudītei sirsnīgu paldies par veltīto laiku sarunai un ļoti priecājos, ka manā grāmatu plauktā ieguls vēl tās Rudītes grāmatas, kuras vairs nav nopērkamas, turklāt visas ar Rudītes personīgiem ierakstiem. Mīļš paldies par to! Atbraucot mājās, man uznāk vēlme aplaistīt puķes un vienkārši būt, un nepamet pārliecība, ka vairums atbildes, kuras meklējam, ir tepat tuvumā, vien atliek atvērt sirdi un turēt modru prātu.

Laima Martinskis pastāsta par sevi:

Šogad aprit 10 gadi, kopš dzīvoju Amerikā. Esmu profesināla vijolniece. Spēlēju Sanhosē Vinčesteras simfoniskajā orķestrī kopš 2009. gada. Pirms atbraucu uz ASV, biju MBA programmas koordinatore Rīgas Biznesa skolā. Kopš 2015. gada pildu Ziemeļkalifornijas Apskata redaktores pienākumus.