Erna Ķikure
Maija Meirāne
TĀLAS SAULES PILNĀS BALSIS
Erna Bērziņa / Dzelme / Ķikure, Atgriešanās mājās. Zīmējumi un teksti. Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā. Inese Birstiņa, autore un izdevēja. Zīmējumu, grafikas un dzejas albums. Nelson Vigneault dizains. Marquis Book Printing, Montreal, Canada (2017).
Spējot piesaistīt sava novada pētniecībai un kultūras vērtībām dedzīgu radošu saimi, skaistais Madonas muzejs ir kā pērle starp līdzīgiem. Muzeja telpas un krātuves pēdējos gados kļūst par mājvietu Ārlatvijā mītošo rakstnieku un mākslinieku izstādēm, ieskaitot Vispasaules latviešu mākslas ceļojošu darbu skati, kas pēc atklāšanas Valmierā 2008. gadā nonāk Madonā.[1] Pagājušā gada septembrī skatītājus iepriecināja novadnieces Ernas Ķikures (dzimusi Bērziņa, prec. Dzelme – 1906-2003) mantoto darbu klāsts, turklāt izdevība iepazīt viņas abu meitu – tekstilmākslinieces Ineses Birstiņas un gleznotājas Dzidras Mitchell darbus. Treju mākslinieču mākslas devumu akcentē izcilas kvalitātes albuma formāta izdevums ar Ķikures dzīvesstāstu, zīmējumiem, dzeju un vēsturiskiem fotoattēliem. Īso eseju autori ir Birstiņa, Inese Jakobi; grāmatas mākslinieciskais iekārtotājs – Nelsons Vinjo (Nelson Vigneault), dokumentālās mākslas zinātnieks Kanādā.
Tekstilmāksliniece Inese Jakobi Ķikures izstādi raksturo:
„…tā ir atgriešanās savā sākotnē, garīgajā dzimšanas vietā pēc cīņas ar izdzīvošanu, cīņas ar sevi, savām vājībām, bailēm un neuzņēmību. Sava spēka un nespēka novērtējums, cilvēka sīkstums un neatlaidība par spīti apstākļiem, bet pāri visam neatslābstoša vēlme atgriezties mājās, kaut atmiņās, kaut virtuāli.”
Ja latviešu grāmatu lasītājs Austrālijā ilgus gadus dzīvojušo Ernu Ķikuri iepazinis tikai kā stāstnieci – vairāku prozas krājumu autori un dzejnieci, tad albuma vizuālā daļa sagādā iepriecinošu pārsteigumu. Ar 20. gadsimta linogriezumam raksturīgo ekspresiju, izteiksmīgiem ofortiem, ogles un sangīna zīmējumiem viņa panāk aplūkoto ainavu dokumentāciju, ar verlibra dzeju un dzīves stāstiem atklāj iemeslus, kādēļ viņas darbi diasporas mākslā maz pazīstami.
Savu dzimto māju Ļaudonas „Ķikurus”, dzīvi un sadzīvi Ļaudonā viņa vēlāk ieraksta impresionistiskās bērnības atmiņās[2] Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta.
Pirmo stāstu krājumu papildina Vācijas bēgļu nometnes un Austrālijas posma impresijas un caurstrāvojumi. Par to viņa saņem Jāņa Jaunsudrabiņa balvu prozā[3]. Liecina literāte Nora Kūla:
„Lasot Ķikures prozu, rodas sajūta kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā.“[4]
Ernas agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība (viņas tēvs bija skolotājs un Ļaudonas pagasta vecākais), viņa arī sekmīgi apgūst klavieru spēli. Kad tēvu nošauj lielinieki, meitene, mātes mudināta, iestājas Madonas vidusskolā. Tur abas ar māsu izjūt grūto pēckara pieticību. Madonas vidusskolā viņa uzrāda zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs Jānis Plase viņu iedrošina un sagatavo mācībām Rīgā. Erna iestājas LMA grafiķos un līdztekus Tautas konservatorijā izkopj klavierspēli. 1929. gadā ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja apciemot Parīzi. Viņa atgriežas ar gūzmām jaunu iespaidu un ceļa somu pilnu skicēm, lai pabeigtu Riharda Zariņa grafikas meistardarbnīcu. Diplomdarbs – oforts Daugava (1932).
Saklausījusi pareizo aicinājumu, Erna kļūst zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja Ilūkstes pamatskolā un ģimnāzijā. Viņa piedalās Kultūras fonda rīkotās izstādēs, un 1939. gadā vairākus mēnešus pavada Beļģijā, jo tur brīva mācīšanās pieejama tādiem, kas jau beiguši kādu mākslas akadēmiju. Viņa otrreiz apciemo iemīļoto Parīzi, atgriežas Ilūkstes skolā, drīz apprecas ar Jāni Dzelmi, kas pārnāk par saimnieku Ķikuros. Seko darbs Sāvienas un Ļaudonas skolās, bet 1941. g. 14. jūnijā viņa pārdzīvo māsas ģimenes deportāciju uz Sibīriju. Vācu okupācijas laikā piedzimst meita Inese un, kopā ar ģimeni un mīļoto māti, bēgļu gaitas uz Vāciju.
Liktenis Dzelmes ģimeni nesaudzē. Bēgļu ceļi līču loču aizved no Liepājas uz Gotenhāfenu (Gdiņu), uz Sudetiju, Liencu (Austrijā), Štutgarti (Sillenbuchas nometni). Nāk pasaulē otra meita, Dzidra, bet gadu vēlāk aizsaulē aiziet Ernas māte. No šī posma grāmatā parādās vairākas emociju pilnas ainavas un ģimenes locekļu portretu skices. Kā turpinājums pārrautai dzīvei, seko ģimenes izlemšana emigrēt uz Austrāliju.
1949. gada jūlijā viņi nonāk kontinentā, kur gadalaiki sagriezušies otrādi.
Un sirds soļo tālāk
Savā tukšā sirreālistu gleznā.
O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas,
dažas izmētātas lietas,
kāda cepure, kāds krēsls.
Skan tālums viņas soļos.
Es klausos tās tuvos soļos,
minot, kā viņai veicas
iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs.[5]
Pasaules acs? Dieva acs?– Erna Ķikure
Necils darbs un pieticība pavada viņas dzīvi Austrālijas bēgļu nometnē, strādājot Bathurstas nometnē un slimnīcā par izpalīdzi. Viņa patapām turpina zīmēt un mācīt klavierspēli bērniem. Pēc gadiem ģimene iegādājas pusceltu māju un uzsāk lauksaimniecību, bet zeme Vaiongā (Wyong, 100 km no Sidnejas) izrādās sausa, darbs vistu un pīļu fermā notrulinošs un bez kāda gandarījuma. Ernai sāk pietrūkt izdevību zīmēt, to viņai aizliedzis vīrs. Rakstīšana notiek vēlu vakaros, arī tā ir aizliegta. Dzīves grūtības noved pie lūzuma. Viņa saslimst. Laimīgā kārtā meitenes jau pieaugušas, Inese uzsākusi studijas Sidnejā, un, lai pati galīgi nesabruktu, viņa ar autobusu dodas uz Sidneju. Tur seko mājkalpotājas darbs, bet tagad viņa ir nonākusi tuvāk radošajiem latviešu domubiedriem.
Austrālijas latviešu dzīves dokumentētājs žurnālists Aleksandrs Zariņš Bites un bumerangs. Latvieši piektajā kontinentā[6] atceras viņu kā aristokrātisko Ļaudonas saimnieci:
„Visa pilna lauku labestības, vēl tagad kā šodien atceroties un staigājot pa Ķikuru pļavām un laukiem Aiviekstes krastos, Erna Ķikure divtik asi izjūt atšķirīgo Austrālijas salas dabu…”
Tolaik Austrālijā nonākušajiem radošiem bija neiedomājami grūti pārvarēt Eiropas un neierastās dabas un kultūras pretstatus. Augusi Aiviekstes krastos, pēc tam dažādos kontinentos dzīvodama, Ķikure tomēr alkst nosargāt savu īpatnību. Kad viņai piedāvā izstādīt zīmējumus Latviešu namā Sidnejā, nogurums kavē spēju radīt ko jaunu.
Pamazām Ernai Ķikurei izdodas izkopt sevī rakstnieci. Viņa saņem pirmo godalgu Austrālijas Preses biedrības stāstu sacensībā. Apgāds „Sala” Sidnejā (1962) izdod viņas pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš. To rotāja pašas linogriezumi. Viņas darbi parādās LRA maza metiena prozas izdevumos, dzejoļi ievietoti laikrakstā Austrālijas Latvietis, trimdas antoloģijās Dzejas un sejas ( 1962), Prozas profili, Grāmatu Draugs (1964), Jaunā Gaita un LaRAs Lapa.
Viņa pievienojas Austrālijas domubiedru rakstnieku saimei, un piedalās autorvakaros.
*
Melburnā mīt viņas domu un ideju biedrs, rakstnieks Jānis Sarma. Īstajā vārdā Jānis Kalniņš (1884-1983) – 14 grāmatu autors un gleznotājs uzsāka rakstīt Latvijā divdesmitajos gados, bet pirmā grāmata viņam iznāk tikai 70 gadu vecumā. Sarma kļūst par viņas dzīves sarežģījumu padomnieku un mentoru; abu sarakste 1950. gados veido Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem dažas epizodes. Stāstījums satur autobiogrāfiskus paradoksus. 1980. gadā iznāk grāmata Ķikures un Sarmas vēstules. Sarakste. Apgāds AKA. Mičiganā, ASV. Režisors Kārlis Pamše. Rīgas Muzikāli poētiskā teātrī 1991. gadā izveido Ķikures un Sarmas sarakstes dramatizējumu, nospēlējot 27 izrādes.
*
Kad meita Inese beidz Sidnejas universitāti (valodas un literatūra) un Dzidra Ņukastlē Valsts mākslas skolu, Ernas dzīve kļūst vieglāka. Ciemošanās pie meitas Ineses un viņas vīra Laimoņa Birstiņa Vācijā, ceļojums pa Eiropu. Inese vēlāk pārcēlās uz Banfu, vadīja starptautiskā mākslas centrā tekstiliju nodaļu un izkopa šķiedras mākslu un filcēšanu Vankūverā un Banfas mākslas centrā. Inese kļuva pazīstama ar laikmetīgām šķiedras instalācijām izstādēs no Vankūveras līdz Montreālai, Sanfrancisko, Ņujorkai, Sanpaulo, Brazilijā un citur.
Māsa Dzidra Mitchell pēc glezniecības studijām izšķīrās palikt Austrālijā, gleznot un audzināt ģimeni.
Mūža nogali Ķikure pavadīja Kalgarijā, Kanādā pie meitas Ineses, palaikam uz pusgadu uzturoties pie Dzidras Austrālijā, un tā starp draugiem ieguva mūsdienu Kukažiņas vārdu.
Ar daudzpusīgi apdāvināto rakstnieci – kopskaitā 7 stāstu un 3 dzejoļu krājumu[7] – paspēja iepazīties LaRAs – Amerikas latviešu rakstnieku apvienības saime, kad Ķikure viesojojās LaRAs Rakstnieku nedēļās Kalamazū, Mičiganā (1987) un, kopā ar rakstnieci Ainu Vāveri, Losandželosā (1989). No šī laika viņas sarakste ar pašas gatavotu kolāžu apsveikumiem lido pie jauniegūtiem domubiedriem.
Viņas rakstītais atstaro novadu, līkumojošās Aiviekstes otorus, krāces, dziedošu plostu vadītāju, kas no Latgales ved līdz skaistus māla podus, lai pie Ļaudonas tos iemainītu pret pienu.
„Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to, pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos.“
*
Kad 1995. gadā Erna, tobrīd vecākā rakstniece trimdas saimē, atgūst dzimtos „Ķikurus”, atlikuši tikai nojauktās kūts mūri. Sapnis par nākotnes rakstnieku un mākslinieku darba un atpūtas vietu pie Aiviekstes kļuvis par enigmātisku ieceri.
Erna atdusas skaistajos Ļaudonas kapos. Turpat, kur Andrejs Eglītis. Viņas pieminekli rotā īpaši iemīļotās Dilana Tomasa dzejrindas -
Do not go gentle into that good night.
Rage, rage against the dying of the light.
Par izcilo izdevumu pateicība Inesei Birstiņai un Madonas muzeja nesavtīgai saimei: kultūrmantojuma izzinātājai Dacei Zvirgzdiņai, māksliniecei Inesei Jakobi, Leldei Zīmelei un daudz citiem.
[1] Ar Madonas muzeja radošo saimi rakstītājai bija izdevība iepazīties 3x3 nometnes lekciju laikā 2005. g.
[2] Ķikures darbi parādās 1989. un 1990. g. Austrālijā LRA maza metiena (30-100 eks.) prozas izdevumos. Bērnības atmiņas par Ļaudonu ir Ineses Birstiņas izdevumi Montreālā un Kalgari.
[3] Erna Ķikure -Mājas un ceļi. Izlase. LaRAs Grāmatu klubs 1996. Rec. Jaunā Gaita nr. 207 (1996)
[4] Atgriešanās…110. lp.
[5] Beļģijas sirreālistu René Magritte (1898-1967) dēvēja par počte visible, jo viņš gleznās un kolāžās dzejiski uzsver enigmātisko slēpšanos sapņos
[6] LaRAs Grāmatu kluba izdevums ( 1989 )
[7] Ernas Ķikures dzejas grāmata Artava ar Dzidras Michell gleznas reprodukciju uz vāka (1988) un Ķikures stāstu grāmata Būs skaista diena ar Ineses Birstiņas tekstildarba attēlu iznāk Kalgarijā (Calgary) Kanādā (1993).
