Otto Ozols
Eiropa, mums ir problēma!
Daudzi atceras slaveno stāstu par amerikāņu kosmosa kuģi „Apollo-13”, kurā 1970. gada aprīlī tehnisku ķibeļu dēļ viņsaulē gandrīz aizgāja trīs astronauti. Viņi izglābās, pateicoties pašu profesionālismam un zemes atbalsta komandas pašaizliedzīgai un augsti profesionālai rīcībai. Notikumam veltītas vairākas kinofilmas, no kuras vispazīstamākā ir 1995. gada „Apollo 13”. Šobrīd daudzi atpazīst frāzi, ar kuru komanda, uzrunājot misijas komandu atzina, ka ir nopietnas problēmas – „Houston, we have a problem” – „Hjūstona, mums ir problēma.”
Kāds tam sakars ar Eiropu? Diemžēl jāatzīst, ka lielajam Eiropas Savienības kuģim arī ir pamatīgas problēmas. Dziļas, ielaistas un dzīvību apdraudošas. Nepārspīlējot – skaidri fakti liecina, ka Eiropai līdzīgi kā nelaimīgajam kosmosa kuģim, ir nopietnas vadības problēmas, strauji izsīkst resursi, laiks problēmu novēršanai vēl ir, bet atlicis kritiski maz. Tomēr, atšķirībā no „Apollo 13”, šoreiz draud daudz lielāka katastrofa – ES kuģī ir aptuveni 500 miljoni pasažieru, Eiropa ir arī viens no centrālajiem globālās ekonomikas pamata balstiem. Ja gāžas šāds kuģis, tad problēmu mērogs var būt neaptverams.
Šobrīd, kamēr vēl ir iespējams kaut ko glābt, lielākā problēma ir tā, ka neviens īpaši neuztraucas par gaidāmajām problēmām. Nav tā, ka neviens tās neredz, bet trauksmes cēlāji tiek uzskatīti par miera traucētājiem visādi citādi ērtajā omulīgajā kompānijā. Protams, ka dalībvalstu politiskajās elitēs un arī pašā ES vadība problēmas saredz, bet risinājumi ir novēloti, birokrātiski stīvi un, visbiežāk, neefektīvi. Pēdējais ES apbrīnojamais projekts, bija eiro ieviešana lielākajā dalībvalstu daļā. Tiesa, šobrīd arī šī ideja ir iestrēgusi, jo vairākas gan jaunās, gan vecās dalībvalstis pagaidām atturas no eiro. Šo valstu skaitā ir tādas nopietnas ekonomikas, kā, piemēram, Polija un Zviedrija.
Kopš eiro ieviešanas ES panākumu stāsts ir acīmredzami iestrēdzis. Kā organizācija tā faktiski ir klibojusi no vienas krīzes uz nākamo. Finanšu krīze, tai sekojošā eiro krīze, tektoniskās demogrāfiskās izmaiņas jaunajās dalībvalstīs, Ukrainas satricinājumi, bēgļu krīze, Lielbritānijas aiziešana – Brexit, demokrātijas bankrots Spānijā – Katalonijas krīze. Kas visām tām ir kopīgs? Katru no šīm krīzēm ES sagaidīja nesagatavota, risinājumi bija novēloti un vairākos gadījumos neefektīvi – daļa no problēmām ir neatrisinātas joprojām. Pat viskvēlākajam ES idejas atbalstītājam vajadzētu saprast, ka ES kuģim ir nopietnas vadības problēmas.
Diemžēl Eiropas Komisijas prezidents Žans-Klods Junkers ar savu nereti visai dīvaino uzvedību pat publiskos pasākumos liecina, ka viņu vairāk interesē labi dzērieni nekā tālredzīgi un drosmīgi risinājumi. Normālās sabiedrībās cilvēkiem, kuriem patīk stiprāk iedzert, neļauj vadīt automašīnu, Eiropas visaugstākajā līmenī šāda persona vada Eiropas Komisiju. Kad jautāsi atbildīgajiem par šo situāciju, viņi izvairīgi skatīsies apkārt un kaut ko nesakarīgu murmulēs. Tā nu ir sanācis, ka ES kosmosa kuģim pie vadības stūres ir nosēdināts pilots, kura agrākais spožums pamatīgi apsūbējis. Un tas nav noticis nesen – šī problēma ir skaidri redzama jau gadiem. Junkers gan ir tikai spilgts, bet ne vienīgais piemērs ne pārāk efektīviem vadītājiem Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas vadībā. Tā ir tikai kārtējā liecība par vadības problēmām ES augstākajā vadībā.
Viens no iemesliem, kādēļ ES un dalībvalstu vadītāji nesteidz saskatīt un risināt problēmas, ir fakts, ka šobrīd simboliskais ES kosmosa kuģis joprojām peld stabili un komfortabli. Reizēm tas nodreb, sašūpojas, bet kopumā par briesmām liecina tikai signāllampiņas dažos vadības paneļos. Kamēr viss ir labi, eiropieši izvēlas šos signālus ignorēt. ES šodien, līdzās ASV un Ķīnai, ir viena no pasaules ekonomiskajām lielvarām. Diezgan droši var apgalvot, ka Eiropa mūsdienu pasaulē ir labākā vieta, kur dzīvot. Eiropiešu pārticība, dzīves kvalitāte un stabilitāte ir daudzkārt labāka nekā, piemēram, ierindas ķīniešiem. Kopumā eiropieši nav tik bagāti kā amerikāņi, bet sociālā stabilitāte un drošība ir krietni labāka. Paredzamais mūža ilgums attīstītajās ES dalībvalstīs krietni apsteidza amerikāņus. Jaunajās ES dalībvalstīs tas līdzīgs kā ASV, bet arī pieaug. Amerikāņi paredzamā mūža ilgumā pēc dažādiem statistikas datiem ir trešajā, pat ceturtajā desmitā pasaules sarakstā. Veselības aizsardzība ES valstīs ir krietni efektīvāka nekā ASV, kaut arī tēriņi no IKP ir kopumā mazāki.
To pašu var teikt par iekšējo drošību un stabilitāti. Amerikāņu žurnālists T. R. Rīds (Reid)savā grāmatā The United States of Europe (Ņujorka, 2004) norāda – „Jā, amerikāņi izliek milzīgus ziņojumu dēļus, uz kuriem rakstīts „Mīli savu kaimiņu”, taču viņi slepkavo un izvaro savus kaimiņus proporcijās, kas šokētu ikvienu Eiropas nāciju.” To spilgti apliecina arī statistika – ASV cietumnieku skaits apmēram 3,5 reizes pārsniedz vidējos Eiropas rādītājus. Ja runājam par sociālo drošību, aizsardzību, tad vidējais eiropietis ir krietni vairāk aizsargāts. Amerikāņu jaunās ģimenes pat visbrīnumainākajos sapņos nevar cerēt uz tādu jauno ģimeņu ar bērniem atbalstu, kāds ir teju vai norma daudzās, pat jaunajās ES dalībvalstīs.
Dažreiz var dzirdēt apgalvojumus, ka amerikāņi strādā daudz vairāk un efektīvāk. Pētījumi gan liecina, ka eiropiešu efektivitāte, ja pārrēķina darba stundas, neatpaliek, vairāku valstu gadījumos pat pārsniedz amerikāņus. Eiropiešiem vienkārši ir krietni garāki atvaļinājumi, brīvdienas. Pazīstamais britu-amerikāņu pētnieks Tonijs Džads (Tony Judt) savulaik pamatoti norādīja, ka eiropieši ir apzināti izvēlējušies mazāk strādāt, mazāk pelnīt – un labāk dzīvot. Grāmatā Postwar. A History of Europe since 1945 (latviešu valodā tulkota un izdota 2007. g.) Džads raksta – „Viņi (eiropieši) dzīvoja drošāk un – daļēji šā iemesla dēļ – ilgāk, baudīja labāku veselību (par spīti tam, ka mazāk tērēja), un viņiem mazāk cilvēku dzīvoja nabadzībā.”
Kopumā var teikt, ka Eiropa ir sasniegusi cienījamu, varētu pat teikt – apbrīnojamu labklājības sabiedrības līmeni. Joprojām tas diezgan pamatīgi atšķiras starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm, bet tiek pamatīgi investēts tā dēvētajos izlīdzināšanās fondos, lai šīs atšķirības mazinātos. Daudz gadījumos ir acīmredzams progress. Šajā brīdī kāds pamatoti aizrādīs – kāpēc tad dramatiskais ievads par kosmosa kuģi, kurš var nogāzties, izraisot globālu kataklizmu? Te arī slēpjas slazdi, kuros sapinusies Eiropa. Labās ziņas, stabilitāte, labklājība ir iemidzinājusi modrību. Kamēr ir līdzekļi, neviens īpaši neuztraucas par nenoliedzamo patiesību – labklājības sabiedrības modelis ir ļoti dārgs. Tā uzturēšanai ir nepieciešami milzīgi resursi. Šobrīd ir skaidrs, ka šie resursi jau pārskatāmā nākotnē var strauji izsīkt. Patiesībā tas notiek jau šobrīd. Komplektā ar stīvo un neefektīvo pārvaldi, tā ir ļoti bīstama diagnoze. Neviens kosmosa kuģis bez pienācīgas vadības un resursiem ilgi nelidos.
Salīdzinot ar citām pasaules ekonomiskajām lielvarām, Eiropa vienmēr ir bijusi nabadzīga ar dabas resursiem. Šo bagātību vienkārši nav. Laiki, kad tos varēja iegūt aptīrot pakļautās kolonijas, ir sen pagājuši. Sākot ar 20. gadsimta otro pusi Eiropa ir balstījusies uz augsti attīstīto zinātni, attīstīto demokrātijas un tirgus ekonomikas sinerģiju, kas ļāva nostiprināties efektīvām megakorporācijām, kas labi pelnīja globālajos tirgos un turpināja nest bagātības, nodrošināt eiropiešu labklājību, salīdzinoši pat ļoti augsto un bagāto dzīves līmeni. Tomēr 21. gadsimta sākumā ir iezīmējusies bīstama tendence. Eiropas uzņēmumi globālajā konkurencē acīmredzami sāk zaudēt. No desmit pasaules bagātākajām megakompānijām, tikai divas ir eiropiešu – vācu autoražotājs Volkswagen un Nīderlandes – Lielbritānijas naftas un gāzes ieguves kompānija – Royal Dutch Shell.
Vēl bīstamāka situācija ir ar tā dēvētājām nākotnes kompānijām – IT un interneta gigantiem. Šajā sarakstā eiropiešu faktiski nav. No radītājiem un pelnītājiem eiropieši ir pārvērtušies par patērētājiem. Tā būtu tikai pusbēda, lielākā problēma ir tā, ka no Eiropas tādā veidā aizplūst uz citām ekonomiskajām lielvarām milzīgi finanšu resursi. Piedevām runa nav tikai par ikdienas IT tehnoloģijām, kurās eiropieši zaudējuši konkurences cīņā. Eiropa ir krietni atpalikusi nākotnes tehnoloģijās – kvantu datoru attīstībā. No pasaules jaudīgākajiem kvantu datoru projektiem lielākais vairums atrodas ASV un Ķīnā. Zinātnieki norāda, ka šīs nākotnes tehnoloģijas ne tikai krietni mainīs IT tehnoloģiju attīstību, bet faktiski ļaus revolucionāri mainīt zinātnes attīstību kopumā. Tas būtiski ietekmēs arī ekonomiku – kardināli mainīs dažādus tirgus, tai skaitā energoresursu. Tiesa, ES ir plānojusi investēt kvantu datoru projektu attīstībā papildus apmēram miljardu un tuvāko gadu laikā attīstīt savus projektus. Tomēr tendence ir acīmredzama – Eiropa atpaliek.
Zināmā mērā, tā atkal ir likumsakarība. Ja aplūko pasaules intelektuālās spēkstacijas – labākās universitātes, tad no desmit labākajām augstskolām tikai divas trīs ir Eiropā. Piedevām vismaz divas būs ārpus Eiropas Savienības – Lielbritānijā, kas nolēmusi pamest ES. No desmit Eiropas labākajām universitātēm septiņas vai pat astoņas atrodas tieši Lielbritānijā. Augstākās izglītības ziņā Eiropā ir acīmredzama stagnācija, kas neizbēgami novedusi pie iepriekšminētās ekonomiskās konkurētspējas zaudēšanas un atpalicības zinātnē. Tas viss, protams, rada pamatotus jautājumus – kā Eiropa plāno uzturēt savu labklājības sabiedrības augsto dzīves līmeni.
Nākamā problēma ir cilvēkresursu izsīkšana jeb ilgstošās demogrāfijas problēma. Jau daudzus gadu desmitus Eiropā dzimstība ir krietni zem aizstāšanas robežas – vidēji 2,2 bērniem ģimenē. Piemēram, Francijā 1960. gadā uz katru pensionāru bija četri strādājošie, 2000. gadā bija divi. Līdz 2020. gadam, ņemot vērā pašreizējas tendences, būs tikai viens. No attīstītajām ES valstīm vissliktākā situācija ir Eiropas ekonomiskajā dzinējā – Vācijā, tur sabiedrības novecošanas problēmas ir ļoti smagas. Vēl sliktāka situācija ir daudzās jaunajās ES dalībvalstīs – Latvijā un Lietuvā teju katastrofiskas. Jau tuvākajās desmitgadēs strauji sarūkošam strādājošo skaitam vajadzēs uzturēt strauji pieaugošu pensionāru masu, kas radīs teju vai nepārvaramu sociālo izmaksu slogu. Kritiķi aizrādīs – tas nav nekas jauns, tas bija zināms jau ilgi. Taisnība, tomēr nevar noliegt faktu, ka ES un dalībvalstu vadības uz šo problēmu ir reaģējušas vēlu un neefektīgi.
Nākošais ārkārtīgi bīstamais izaicinājums ir gaidāmie globālie satricinājumi Eiropas kaimiņos – Āfrikā. Pirmais nopietnais signāls bija jau 2015. gadā, kad Eiropā burtiski ielauzās apmēram miljonu bēgļu straumes. Patiesībā problēmas bija sagaidāmas, jo Eiropas tuvumā jau gadiem ilgi bija samilzušas miljonu bēgļu nometnes. ES to labi redzēja, bet tik un tā izrādījās pilnīgi nesagatavota krīzei. Tomēr tas ir tikai sākums tam, kas var sekot. ANO dati liecina, ka Āfrikā šobrīd dzīvo apmēram 1,2 miljards iedzīvotāju. Līdz 2050. gadam, tas ir pēc 32 gadiem, tiek prognozēts, ka viņu skaits dubultosies līdz pat 2,5 miljardiem. Pašreizējās klimata izmaiņas viņiem sola neko citu, kā vien ciešanas. Jau šobrīd Āfrikā sausuma, ūdens un pārtikas trūkuma dēļ cieši simti miljoni. Politiskā anarhija, izplatītā korupcija laupa cerības, ka viņi ar šīm problēmām varētu tikt galā paši. Vairumā gadījumu turienes konflikti ir tieši resursu trūkuma izraisīti. Kur šis vairāk nekā papildus miljards cilvēku varētu meklēt glābiņu?
Te nav runa par plaši apspriesto islama un kristiešu pasaules konfliktu, tā dēvēto civilizāciju sadursmi. Tā būs humāna katastrofa, kur reliģijas un kultūras tiks izmantotas kā vienmēr – aizsegam pārdalot teritorijas un resursus. Precīzi tā, kā vienmēr ir izcēlušies visi globālie konflikti. Vienkārši un bīstami kā Molotova kokteilis. Tikai šoreiz gigantiska izmēra. Tie būs simti miljoni cilvēku, kuri būs iesprostoti ekoloģisku pārmaiņu slazdos. Viņiem gluži vienkārši būs nepieciešama izeja, glābiņš. Te vēlreiz jāatceras, ka ap šo laiku Eiropas resursi būs krietni izsīkuši, cenšoties noturēt labklājības valsts modeli. Ņemot vērā, ka lielās naudas plūsmas būs pārvietojušās uz citām daudz dinamiskākām lielvarām, Eiropai būs grūti finansēt pieklājīgu aizsardzību. Patiesībā jau šobrīd tā ir diezgan liela problēma dalībvalstīm.
Šajā rakstā ir uzskaitīti tikai daži lielākie Eiropas izaicinājumi un apdraudējumi. Protams, ka atbilde uz pamatīgajām Eiropas Savienības sistēmiskajām un būtībā eksistenciālajām problēmām nav vienkārša. Te atkal der salīdzinājums ar kosmosa kuģi „Apollo”. Eiropas Savienība ir patiešām ļoti sarežģīta konstrukcija, problēmas ir ļoti komplicētas. To risināšanai nepieciešami augsta līmeņa astronauti, visaugstākās raudzes profesionāļu saliedēta atbalsta komanda. Viņiem jāspēj darboties ātri, efektīvi īstā krīzes režīmā. Vienkāršajam eiropietim, ierindas vēlētājam, protams, šāds ieteikums ir mazs mierinājums. Izskatās, ka ES dalībvalsts pilsonis lāga nesaredz iespēju, kā ietekmēt šos procesus. Par to liecina tradicionāli zemā aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tomēr tieši šeit slēpjas faktiski vienīgā iespēja kaut ko glābt.
Nākamās Eiroparlamenta vēlēšanas ir 2019. gadā. Eiropas nākotnes un pašu glābšanas vārdā nepieciešams ievēlēt nākamajā Eiropas Parlamentā patiešām pašus spējīgākos, profesionāli jaudīgākos politikas profesionāļus. Tām ir jābūt teju glābšanas komandas izlases vienībām no katras dalībvalsts. Tieši to pašu var darīt mājās – katram politiskajam spēkam, partijai ir jārūpējas, ka tās nacionālie pārstāvji visās ES institūcijās spēj paveikt vislabāko kopējās nākotnes vārda. Arī panākot strukturālas reformas. Jo pretējā gadījumā glābšanas misija var neizdoties. Tikai katastrofā cietīs nevis daži astronauti, bet gan visi eiropieši.
Katra apzinīga eiropieša uzdevums šobrīd ir sadzirdēt brīdinājumu – „Eiropa, mums ir problēma” un sākt rīkoties. To nedarīs ne amerikāņi, ne ķīnieši, ne indieši. Viņu uzdevums nav glābt pašapzinīgos, iedomīgos un vecišķi stīvos eiropiešus, kur gatavi dot visiem padomus, bet paši nesteidz rīkoties.
