Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018
Tomass Stepiņš
Saule latvi sēdināja...
Saule latvi sēdināja, Dace šķirbu virināja. Šādas „iņ un jaņ” kontrasta un simbiozes līmeņa dzejas rindas satricināja jauno latviešu dzejas cienītāju publiku valsts svētku priekšvakarā, Andreja Upīša memoriālajā muzejā.
Tiem, kas ir aktīvi mūsdienu poētiskās literatūras baudītāji, dzejas slams nav svešs formāts, par spīti tam, ka Latvijā šī ir relatīvi jauna kustība. Desmit apņēmības pilni jaunie vai pieredzējušie dzejnieki deklamē savu orģināldarbu pēc liriskas sensācijas izslāpušas auditorijas un četru skarbu žūrijas locekļu priekšā. Par savu uzstāšanos, sacerējumu un kopēju performanci viņi saņem atzīmes, pieci visaugstāk novērtētie dzejnieki turpina savu manifestu otrajā kārtā, taču pēdīgajā kārtā ir baudāmi tikai trīs daiļdarbi. Galvenā balva atspoguļo latviešu neizmērojamo mīlestību pret dzeju – veseli 100 eiro un kaste bezalkoholisko dzērienu.
Poetry Latvia organizētie dzejas slami kalpo kā tiltu tīkls starp dažādiem dzejas paveidiem. Savos sirojumos esmu dzirdējis orģināldarbus, kas ar savu stilu ir definējami kā latviešu poēzijas dižgaru atbalss, filozofiski abstraktas rindiņas, kas neliek mieru vēl ilgi pēc pasākuma noslēgšanās un liek smadzenēm šķetināt autora šifrēto vēstījumu tajās, atsperīgus notikumu izklāstus, kas līdzinās liriskajai prozai, un daudzas citas radošās izpausmes. Autori ir tikpat ekscentriski un dažādi kā to darbi – tie pārstāv dažādas vecuma grupas, nāk no atšķirīgiem backgroundiem, kas spēcīgi ietekmē to radīto poēziju un uzstāšanos.
Ar bahilām kājās un dzērienu rokā es iekārtojos ērtāk krēslā, pieticīgās auditorijas pēdējā rindā. Šoreiz dzejas slamā valda gluži vai intīma atmosfēra, saka atslābinātais pasākuma vadītājs, un es viņam klusi piekrītu. Vasarā slami norisinās Spīķeru koncertzālē, un tur starp dzejas baudītājiem ieslīd arī garāmgājēji un draugu bari, kas meklē jaunas atrakcijas un vietas, kur iedzert siltajos vasaras vakaros, taču A. Upīša muzejs saltā, tumšā rudens vakarā nešķiet tik aicinošs, turklāt to bez piepūles izkonkurē (ne gluži elpu aizraujošais) „Staro Rīga”, tādēļ apkārt sev redzu tikai tos, kuri šīs subjektīvās sacensības uzskata par iespēju ielūkoties sabiedrības poētiskajā pazemes kustībā, novērtēt potenciālos nākamos konkurentus un domubiedrus, vai varbūt dzirdēt nākamo dzejisko latviešu fenomenu darbībā, pirms tas kļūst par novazātu, klišejisku autoru.
Mani nebeidz pārsteigt, cik plašu un savstarpēji kontrastējošu emociju, izteiksmes līdzekļu un iepriekš nedzirdētu pieeju spektru sevī slēpj desmit cilvēki, kas pirmīt nav tikušies, vai, iespējams, pārmijuši kādu vārdu citos dzejas slamos. Bija gan podesta sišana, gan iedvesmojošs monologs jogurta izpildījumā, kā arī finālā izpildītais īsais, bet kodolīgais Elīzas Dombrovskas dzejolis – „Saule latvi sēdināja, Dace šķirbu virināja”. Šī spēcīgā, drosmīgā un izaicinošā divrindīte atstāja daudzus klātesošos pārdomu pilnus, kamēr citi smējās vēderus turēdami. Jautājums „vai ironizēt par nacionālismu 17. novembra vakarā ir nosodāms gājiens?” palika neatbildēts, taču, kā norādīja rakstnieks Svens Kuzmins, nozīmīgākais ir konteksts, proti, vai šie vārdi autorei kaut ko nozīmē, vai arī tas ir tukšs sauklis revolucionāros toņos? Taču no pārdomām izrāva Aļina ar izcili asprātīgu un atsperīgu komisku dzejoli krievu valodā, kas viņai palīdzēja nokļūt uz podesta augstākā pakāpiena.
Dzeja uz katru cilvēku iedarbojas atšķirīgi, un tas to padara par ļoti subjektīvu un grūti vērtējamu literatūras žanru, taču dzejas slami un organizācija Poetry Latvia, un tās piesaistītie dažādo vecumu topošie dzejnieki ir kā svaiga gaisa malks Neredzīgā Indriķa aizsāktajam poēzijas maršam latviešu tautā.
Mans vārds ir Tomass Stepiņš, es esmu 17 gadus vecs pašsludināts topošs literāts (cerams). Brīvo laiku pavadu Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 11. klasē, kur empīriskā veidā noskaidroju, ar kādām jomām nevēlos saistīt savu nākotni. Vairāki mani senči ir bijuši izcili literatūras zinātnieki, publicisti, tulkotāji, un mani vecāki ir arī mani uzsēdinājuši uz šī zirga. Pie ļoti klišejiskā „man patīk lasīt’’ varu piebilst, ka jau pāris gadus rakstu dzeju, ko publicēju nesen izveidotajā blogā, taču man patīk rakstīt arī pārspriedumus par dažādiem tematiem, kas mani interesē, ar mērķi attīstīt savu valodu, tās lietojumu un rakstītprasmi. Interesējos arī par mākslu, kas manā pozīcijā ir diezgan neizbēgami – mana māte ir atzīta gleznotāja, kā arī labprāt spēlēju alta vijoli, ko apguvu Jāzepa Mediņa mūzikas skolā.